Vai mēs esam iegājuši Dieva atdusā?

”Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs.” (Ebr. 4:12.)

1. Kā mēs varam ieiet Dieva atdusā, bet kāpēc to darīt ne vienmēr ir viegli?

IEPRIEKŠĒJĀ rakstā mēs noskaidrojām, ka mēs varam ieiet Dieva atdusā, ja paklausīgi rīkojamies saskaņā ar viņa nodomu. Bet bieži vien to darīt nav viegli. Piemēram, kad mēs uzzinām, ka Jehova nosoda kaut ko tādu, kas mums patīk, mēs sākumā varbūt nejūtam vēlēšanos kaut ko mainīt. Ja tā ir, tas nozīmē, ka mums vēl ir jāmācās paklausīt. (Jēk. 3:17.) Šajā rakstā mēs apskatīsim dažas jomas, kurās var tikt pārbaudīta mūsu gatavība rīkoties saskaņā ar Dieva nodomu un būt paklausīgiem Dievam no sirds.

2., 3. Kāpēc mums pastāvīgi ir jāpūlas, lai mēs būtu patīkami Jehovam?

² Vai jūs labprāt uzklausāt uz Bībeli balstītus padomus? Bībelē ir teikts, ka Dievs vēlas pie sevis sapulcināt ”pašu dārgāko no pagānu tautām”. (Hag. 2:7.) Kad mēs tikai sākām iepazīt patiesību, lielākā daļa no mums nebija tādi, ko viņš uzskata par ”pašu dārgāko”. Tomēr mīlestība pret Dievu un viņa Dēlu mūs mudināja ievērojami mainīt savu domāšanu un paradumus, lai mēs varētu priecēt Dieva sirdi. Tāpēc mēs droši vien bieži lūdzām Dievu un pūlējāmies mainīties, līdz beidzot pienāca diena,  kad mēs varējām kristīties. (Nolasīt Kolosiešiem 1:9, 10.)

³ Bet mūsu cīņa ar saviem trūkumiem nebeidzas, tiklīdz esam kristījušies. Tā turpināsies tik ilgi, kamēr vien mēs būsim grēcīgi. Taču mēs varam būt pārliecināti, ka tad, ja mēs nepadosimies un centīsimies kļūt aizvien patīkamāki Jehovam, viņš svētīs mūsu pūles.

Kad ir vajadzīgs padoms

4. Kādi ir trīs veidi, kā Jehova var palīdzēt saprast, kas mums sevī jāmaina?

⁴ Lai mēs varētu cīnīties ar saviem trūkumiem, mums vispirms ir jāapzinās, kādi tie ir. Runa, ko mēs dzirdam sapulcē, vai raksts kādā no mūsu žurnāliem var palīdzēt mums saskatīt sevī kādu nopietnu vājību. Tad, ja mēs nepievēršam pienācīgu uzmanību runā dzirdētajai pamācībai vai neizmantojam padomu, ko lasām literatūrā, Jehova mums var palīdzēt ar kāda ticības biedra starpniecību. (Nolasīt Galatiešiem 6:1.)

5. Kā mēs dažreiz reaģējam, saņemot padomu, un kāpēc draudzes ganiem neatlaidīgi jācenšas palīdzēt ticības biedriem?

⁵ Nav viegli pieņemt padomu no nepilnīga cilvēka, lai cik taktiski un iejūtīgi tas būtu dots. Taču, kā redzams Vēstulē galatiešiem, 6. nodaļas 1. pantā, Jehova liek, lai kristieši, kam piemīt garīgs briedums, censtos mūs labot un darītu to ”ar lēnprātīgu garu”. Ja mēs atsaucamies uz šādiem centieniem, mēs kļūstam Jehovam arvien dārgāki. Interesanti, ka, lūdzot Dievu, mēs labprāt atzīstam, ka esam nepilnīgi. Turpretī, kad ticības biedrs norāda uz mūsu trūkumu vai kļūdu, mēs dažkārt mēģinām attaisnot sevi, iebilstam, ka neko tik sliktu jau neesam izdarījuši, sākam apšaubīt brāļa motīvus vai izsakām nepatiku pret veidu, kādā padoms ir sniegts. (2. Ķēn. 5:11.) Ja padoms tiek dots kādā īpaši personiskā vai delikātā jautājumā — piemēram, ja tas ir saistīts ar mūsu ģimenes locekļa rīcību, mūsu apģērbu vai ārējo izskatu kopumā, personisko higiēnu, izklaidi, kas mums patīk, bet ko Jehova ienīst, — mēs, par pārsteigumu sev un apbēdinājumu ticības biedram, varbūt reaģējam visai asi un noraidoši. Tomēr, kad esam nomierinājušies, mēs parasti saprotam, ka padoms ir bijis vietā.

6. Kā Dieva vārdi atklāj, kādas ir mūsu ”domas un sirds prāts”?

⁶ Šī raksta tēmas pants mums atgādina, ka ”Dieva vārds ir.. spēcīgs”. Tik tiešām, Dieva vārdiem piemīt spēja mainīt cilvēku dzīvi. Tie palīdz cilvēkam veikt nepieciešamās izmaiņas kā pirms kristīšanās, tā arī pēc tam, kad viņš ir spēris šo svarīgo soli. Savā vēstulē ebrejiem Pāvils arī rakstīja, ka ”Dieva vārds.. spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir [”atdala”, NW] dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis”. (Ebr. 4:12.) Citiem vārdiem sakot, kad mēs skaidri saprotam, ko Dievs no mums vēlas, mūsu tālākā rīcība atklāj, kādi mēs esam savā dziļākajā būtībā. Vai nav tā, ka reizēm ir atšķirība starp to, kādi mēs esam kā ”dvēseles”, proti, kādus mūs redz citi, un to, kādi mēs esam patiesībā, proti, kāds ir mūsu ”gars”? (Nolasīt Mateja 23:27, 28.) Tāpēc pārdomāsim, kā mēs reaģētu tālāk minētajās situācijās.

Iesim kopsolī ar Jehovas organizāciju

7., 8. a) Kāds varēja būt iemesls, kāpēc daļa ebreju kristiešu nevēlējās atteikties no dažām bauslības prasībām? b) Kāpēc var teikt, ka viņi rīkojās pretēji Jehovas nodomam?

⁷ Daudzi no galvas zina Salamana Pamācību grāmatas 4. nodaļas 18. pantu: ”Taisno teka mirdz kā rīta ausmas gaišums, kas  arvienu kļūst spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena.” Šie vārdi nozīmē, ka laika gaitā mūsu sapratnei par Dieva nodomiem arvien jāpieaug un mums aizvien labāk jāatbilst Dieva prasībām.

⁸ Kā bija stāstīts iepriekšējā rakstā, daļai ebreju kristiešu pēc Jēzus nāves bija grūti atteikties no Mozus bauslības. (Ap. d. 21:20.) Kaut arī Pāvils prasmīgi bija paskaidrojis, ka kristieši vairs nav pakļauti bauslībai, dažiem šī doma nebija pieņemama. (Kol. 2:13—15.) Iespējams, viņi uzskatīja, ka, pildīdami vismaz dažus bauslības norādījumus, viņi izvairīsies no vajāšanām. Jebkurā gadījumā Pāvils ebreju kristiešiem skaidri darīja zināmu, ka viņi nevar ieiet Dieva atdusā, ja rīkojas pretēji Dieva nodomam. * (Ebr. 4:1, 2, 6; nolasīt Ebrejiem 4:11.) Lai iegūtu Jehovas labvēlību, viņiem bija jāatzīst, ka tagad Jehova vēlas, lai viņu pielūgtu saskaņā ar citu kārtību.

9. Kādai ir jābūt mūsu attieksmei pret to, ka uzlabojas sapratne par Bībeles jautājumiem?

⁹ Mūsu laikos ir uzlabojusies sapratne par dažām Bībeles mācībām. Mums par to būtu jāpriecājas, un tam vajadzētu stiprināt mūsu paļāvību uz uzticīgā un gudrā kalpa grupu. Kad ”kalpa” pārstāvji saprot, ka ir jāmaina vai jāprecizē mūsu viedoklis par kādu Bībeles mācību, viņi to nekavējoties arī dara. Kalpa grupai ir svarīgi darboties saskaņā ar Dieva nodomu, nevis pasargāt sevi no pārmetumiem par kāda uzskata maiņu. Mēs varam padomāt, kā mēs reaģējam, kad uzzinām, ka ir mainījusies sapratne kādā Bībeles jautājumā. (Nolasīt Lūkas 5:39.)

10., 11. Ko darīja daži Bībeles pētnieki, kad bija jāiesaistās jaunā sludināšanas veidā, un ko no tā var mācīties?

¹⁰ Minēsim citu piemēru. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā vairāki Bībeles pētnieki, kas bija lieliski oratori, uzskatīja, ka uzdevumu sludināt viņi vislabāk var veikt, uzstādamies ar runām. Viņiem patika publikas uzmanība, un daži jutās dziļi glaimoti, saņemot klausītāju uzslavas. Taču vēlāk kļuva skaidrs, ka Jehova vēlas, lai viņa kalpi iesaistītos dažādos sludināšanas veidos, piemēram, sludinātu arī pa mājām. Daži prasmīgi oratori kategoriski atteicās to darīt. Ārēji viņi bija izskatījušies garīgi noskaņoti cilvēki, kas ir pilnībā uzticīgi Kungam, bet, kad bija jāsāk sludināt pa mājām, atklājās viņu patiesās domas, nolūki un rīcības motīvi. Jehova nebija ar viņiem apmierināts, un viņi atstāja Jehovas organizāciju. (Mat. 10:1—6; Ap. d. 5:42; 20:20.)

¹¹ Tas nenozīmē, ka visiem pārējiem, kas palika uzticīgi Jehovas organizācijai, bija viegli sākt sludināt pa mājām. Bet viņi paklausīja norādījumiem, pārvarēja savu nedrošību, un Jehova viņus bagātīgi svētīja. Kā jūs rīkojaties, kad saņemat uzaicinājumu piedalīties kādā kalpošanas veidā, kas jums šobrīd ne visai patīk? Vai jūs esat gatavi pamēģināt kaut ko jaunu?

Kad tuvs cilvēks atstāj Jehovu

12., 13. a) Kāpēc Jehova liek izslēgt no draudzes tos, kas nenožēlo grēkus? b) Kādā grūtā situācijā var nonākt kristīgi vecāki?

¹² Bez šaubām, mēs saprotam, ka mums jābūt fiziski, morāli un garīgi tīriem, lai patiktu Dievam. (Nolasīt Titam 2:14.) Bet var gadīties brīži, kad mūsu uzticība Dievam šajā ziņā tiek nopietni pārbaudīta. Iztēlosimies šādu situāciju: uzticamu kristiešu  ģimenē ir tikai viens dēls, un tas atstāj patiesību. Tā kā viņš ir izvēlējies nodoties ”īslaicīgām grēcīgām baudām”, nevis saglabāt tuvas attiecības ar Jehovu un saviem dievbijīgajiem vecākiem, viņš tiek izslēgts no draudzes. (Ebr. 11:25, NW.)

¹³ Protams, puiša vecāki jūtas pilnīgi satriekti. Viņi labi zina, ka Bībelē ir teikts ”nebiedroties ar tādu brāli, kas gan saucas par brāli, bet patiesībā ir netikls, vai mantrausis, vai elku pielūdzējs, vai zaimotājs, vai dzērājs, vai laupītājs; ar tādu jums nebūs kopā pat ne ēst”. (1. Kor. 5:11, 13.) Viņi saprot, ka šie vārdi attiecas arī uz ģimenes locekļiem, kas vairs nedzīvo kopā ar viņiem. Tomēr viņi ļoti mīl savu dēlu. Emociju iespaidā viņi var domāt: ”Kā gan mēs varēsim palīdzēt dēlam atgriezties pie Jehovas, ja stingri ierobežosim kontaktus ar viņu? Vai nebūtu labāk, ja mēs ar viņu regulāri sazinātos?” *

14., 15. Kas vecākiem jāpatur prātā, lemjot par kontaktiem ar izslēgto bērnu?

¹⁴ Mēs noteikti jūtam līdzi šiem vecākiem. Viņu dēlam ir bijusi izvēle, bet viņš ir nolēmis dzīvot pretēji kristīgiem principiem un saraut saites ar vecākiem un draudzi. Vecāki šo situāciju tikpat kā nav spējuši ietekmēt, tāpēc ir saprotams, ka viņus pārņem pilnīga bezspēcība.

¹⁵ Kā vecāki rīkosies tālāk? Vai viņi paklausīs Jehovas skaidrajam norādījumam vai arī spriedīs, ka var uzturēt regulārus kontaktus ar savu izslēgto dēlu, aizbildinoties ar obligāti kārtojamām ģimenes darīšanām? Domājot, kā rīkoties, viņi nedrīkstētu aizmirst, ko no viņiem gaida Jehova. Viņš vēlas, lai viņa organizācija paliktu tīra un lai tie, kas rīkojušies nepareizi, mainītos un atgrieztos draudzē. Kā kristīgi vecāki var apliecināt, ka viņi vēlas to pašu, ko Jehova?

16., 17. Ko palīdz saprast gadījums ar Āronu un viņa nepaklausīgajiem dēliem?

¹⁶ Reiz smags pārbaudījums bija jāpieredz Mozus brālim Āronam. Grūti pat iedomāties, kā viņš jutās, kad Jehova sodīja ar nāvi viņa dēlus Nadabu un Abiju, kas bija nesuši ”svešu uguni tā Kunga priekšā”. Ārons zaudēja savus dēlus, turklāt Jehova ar Mozus starpniecību viņam un tiem viņa dēliem, kas bija palikuši uzticīgi Jehovam, aizliedza sērot, teikdams: ”Savas galvas jums nav jāatstāj nekoptas un jums savs apģērbs nav jāsaplēš, lai jums nebūtu jāmirst un lai dusmas nenāk pār visu draudzi.” (3. Moz. 10:1—6.) No šī gadījuma ir skaidrs, ka mūsu mīlestībai pret Jehovu ir jābūt stiprākai nekā mīlestībai pret ģimenes locekļiem, kas nav uzticīgi Jehovam.

 ¹⁷ Tagad Jehova vairs nekavējoties nesoda cilvēkus, kas ir pārkāpuši viņa likumus. Viņš savā mīlestībā dod tiem iespēju nožēlot savu nepareizo rīcību. Bet kā gan Jehova justos, ja no draudzes izslēgta cilvēka vecāki ignorētu viņa norādījumus un bez īpašas vajadzības kontaktētos ar dēlu vai meitu, kas nenožēlo savu pārkāpumu?

18., 19. Ko var pieredzēt tie kristieši, kas paklausa Jehovas norādījumam neuzturēt liekus kontaktus ar tuvinieku, kurš ir izslēgts no draudzes?

¹⁸ Daudzi no tiem, kas reiz ir bijuši izslēgti, atzīst, ka draugu un ģimenes locekļu stingrā nostāja viņiem ir palīdzējusi atgriezties draudzē. Kāda jauna sieviete draudzes vecākajiem, kas apsvēra viņas pieņemšanu atpakaļ draudzē, pastāstīja, ka viņas brāļa paklausība Bībeles norādījumam nekontaktēties ar tiem, kas izslēgti no draudzes, bija viens no faktoriem, kas viņu mudināja mainīt savu dzīvi. Tas bija radījis viņā vēlēšanos atgriezties pie Jehovas.

¹⁹ Ko mēs varam secināt? Dieva kalpiem ir jāpretojas savas nepilnīgās sirds tieksmei neklausīt Bībeles padomiem. Mums ir jābūt absolūti pārliecinātiem, ka tas, ko mums liek darīt Jehova, vienmēr ir pats labākais.

”Dieva vārds ir dzīvs”

20. Kas Ebrejiem 4:12 ir domāts ar ”Dieva vārdu”, un uz ko tas var attiekties plašākā nozīmē? (Sk. zemsvītras piezīmi.)

²⁰ Kā liecina konteksts, rakstīdams, ka ”Dieva vārds ir dzīvs”, Pāvils domāja nevis tieši Bībeli, bet Dieva izteiktos solījumus. * Pāvila rakstītais uzsver, ka Dievs nekad neaizmirst, ko ir apsolījis. Pravieša Jesajas grāmatā var lasīt, ka Jehova par savu ”vārdu” teica: ”Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā,” — un pēc tam piebilda: ”Tam.. jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” (Jes. 55:11.) Tāpēc mums nav jākļūst nepacietīgiem, kad kaut kas nenotiek tik drīz, kā mēs vēlētos. Jehova ”aizvien vēl darbojas”, lai līdz galam īstenotu savu nodomu. (Jāņa 5:17.)

21. Kā Ebrejiem 4:12 var stiprināt tos, kas jau ilgi kalpo Jehovam?

²¹ Daudzi no ”lielā pulka” kalpo Jehovam jau gadu desmitiem. (Atkl. 7:9.) Iespējams, viņi bija cerējuši, ka jaunā pasaule pienāks, pirms viņi kļūs veci, tomēr viņi neļaujas sarūgtinājumam un turpina uzticīgi kalpot Jehovam. (Ps. 92:15.) Viņi saprot, ka Dieva solījumi ir dzīvi un ka viņš aktīvi darbojas, lai tos piepildītu. Tā kā Dievam viņa nodoms ir ļoti dārgs, viņš priecājas, ja tas ir svarīgs arī mums. Tagad joprojām rit septītā diena, kurā Jehova atdusas jeb atpūšas, zinādams, ka nekas neaizkavēs viņa nodoma īstenošanos un ka viņa tauta rīkosies saskaņā ar viņa izcilo nodomu. Tāpēc ikvienam no mums būtu jāpārdomā: ”Vai es esmu iegājis Dieva atdusā?”

[Zemsvītras piezīmes]

Vai jūs atceraties?

• Kas no mums tiek prasīts, lai mēs varētu ieiet Dieva atdusā?

• Ko mēs apliecinām, ja ņemam vērā uz Bībeli balstītus padomus?

• Kad varētu būt grūti paklausīt Bībeles norādījumiem, bet kāpēc ir svarīgi tos ievērot?

• Kas Ebrejiem 4:12 ir domāts ar ”Dieva vārdu”, un uz ko tas var attiekties plašākā nozīmē?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 31. lpp.]

Vecāki jūtas satriekti