Vēstule no Kongo Demokrātiskās Republikas

Uguns kalna ēnā

KAD pār Gomas pilsētu aust saule, debesis krāsojas sārtos un oranžos toņos un acīm paveras varenais Ņiragongo, kas ir viens no aktīvākajiem vulkāniem pasaulē. No vulkāna pastāvīgi ceļas dūmu vērpete, un naktīs debesīs spīd sarkana atblāzma, ko rada ugunīgā lava krātera dibenā.

Svahili valodā Ņiragongo sauc par mulima ya moto, kas nozīmē ”uguns kalns”. Pēdējais lielais izvirdums notika 2002. gadā, kad daudzi Gomas iedzīvotāji, starp kuriem bija arī mūsu kaimiņi un draugi, zaudēja visu, kas viņiem piederēja. Dažos pilsētas rajonos, kur mēs ar vīru sludinām labo vēsti, mēs staigājam pa grubuļaino, sacietējušo lavu, kas man liek iztēloties, kā būtu staigāt pa Mēness virsmu. Lava ir asa un cieta, turpretī cilvēki te ir draudzīgi un atsaucīgi, un viņi labprāt uzklausa labo vēsti, tāpēc sludināt ”uguns kalna” ēnā ir patīkami un aizraujoši.

Sestdienas rītā es pamostos, priecīgu gaidu pārņemta. Mēs kopā ar citiem sludinātājiem, tostarp citiem misionāriem, plānojam doties sludināt uz Mugungas bēgļu nometni pie Gomas rietumu robežas. Daudzi, kas tur apmetušies, ir atstājuši dzimtās mājas, bēgdami no bruņotiem konfliktiem.

Mēs piekraujam automašīnu ar bībelisku literatūru franču, svahili un kiņaruandas valodā un dodamies ceļā. Braucot pa bedraino Sakes ceļu, mēs vērojam, kā pilsēta mostas. Jauni vīrieši jau stumj savus smagi piekrautos, paštaisītos koka skrejriteņus, ko vietējie sauc par čukudu. Sievietes košos, rakstainos tērpos uz galvas graciozi nes lielus saiņus. Mototaksometri steidz izvadāt cilvēkus uz darbu un tirgu. Visapkārt ir tumši brūnas koka mājas ar ziliem logu un durvju rāmjiem.

Mēs ierodamies Ndošo valstības zālē, kur satiekam pārējos Jehovas lieciniekus, kas kopā ar mums dosies sludināt uz bēgļu nometni. Jūtos aizkustināta, redzot, ka viņu vidū ir gan jaunieši, gan atraitnes un bāreņi, gan cilvēki ar fiziskiem ierobežojumiem. Viņi ir daudz pārcietuši, bet, sekodami Bībeles principiem, ir spējuši uzlabot savu dzīvi. Bībelē sniegtā cerība ir dziļi iesakņojusies viņu sirdī, un viņi dedzīgi vēlas dalīties tajā ar citiem. Valstības zālē notiek īsa sapulce, kurā izskan daži ieteikumi, kādus Bībeles pantus mēs varētu nolasīt sastaptajiem cilvēkiem, lai viņus uzmundrinātu. Tad mēs, kopumā 130 sludinātāju, sasēžamies piecos  mikroautobusos un apvidus automašīnā un braucam uz nometni.

Pēc pusstundas esam nonākuši galā. Lavas laukā ir uzceltas simtiem mazu, baltu telšu, un nometnes vidū rindojas tualetes un veļas mazgātavas. Visur rosās cilvēki: mazgā, gatavo ēst, loba pupiņas vai uzkopj savas telts apkārtni.

Mēs satiekam kādu vīru, kuru visi sauc par papu Žaku un kurš ir atbildīgs par noteiktu nometnes daļu. Viņu uztrauc jautājums, kā šajos grūtajos laikos audzināt savus bērnus. Mēs iedodam viņam grāmatu Jauniešu jautājumi — praktiskas atbildes, un viņš aizkustināts saka, ka labprāt to izlasīs un tad sapulcēs cilvēkus mazās grupiņās un pastāstīs tiem, ko ir uzzinājis.

Vēlāk mēs runājam ar kādu sievieti — mammu Beatrisi. Viņa mums jautā, kāpēc Dievs pieļauj ciešanas. Viņai liekas, ka tas varētu būt Dieva sods. Šīs sievietes vīrs ir gājis bojā karā, meita ir vientuļā māte, kas savu bērnu audzina turpat bēgļu nometnē, un pirms dažiem mēnešiem ir nolaupīts viņas dēls, par kura atrašanās vietu nekas nav zināms.

Mammas Beatrises skumjais stāsts man liek atcerēties Ījabu un nelaimes, kas viņu piemeklēja. Mēs mammai Beatrisei paskaidrojam, kādi ir ciešanu iemesli un ka viņas ciešanas nav Dieva sods. (Ījaba 34:10—12; Jēkaba 1:14, 15.) Tāpat mēs pastāstām, kā Dievs ar savas valstības starpniecību drīz mainīs apstākļus uz zemes. Mamma Beatrise pamazām sāk smaidīt un saka, ka noteikti turpinās mācīties Bībeli un lūgs Dievam palīdzību.

Dienas beigās mēs visi esam gandarīti par paveikto un esam vienisprātis, ka Jehova mums ir palīdzējis sniegt cilvēkiem cerību un mierinājumu. Kad atstājam nometni, daudzi tās iemītnieki mums māj ardievas, rokās turot bukletus, žurnālus un grāmatas.

Mājupceļā man ir daudz vielas pārdomām. Jūtos saviļņota, ka esmu piedzīvojusi šādu īpašu dienu. Es atceros, cik pateicīgs bija paps Žaks, cik atvieglota izskatījās mamma Beatrise un cik sirsnīgi manu roku spieda kāda pavecāka sieviete, kuras smaids visu izteica bez vārdiem. Es domāju par jauniešiem, kas uzdeva saprātīgus jautājumus, apliecinādami savam vecumam neparastu briedumu. Es apbrīnoju šos cilvēkus, kam pietiek spēka smaidīt un smieties par spīti ciešanām, kuras viņiem ir nācies pieredzēt.

Šajā pasaules daļā mēs redzam daudzu nesavtīgos pūliņus palīdzēt tiem, kas cieš. Šodien mums ir bijusi godpilna iespēja, izmantojot Bībeli, pastāstīt cilvēkiem, kā viņu problēmas tiks atrisinātas uz visiem laikiem. Esmu laimīga, ka varu piedalīties pasaules mēroga darbā, kas cilvēkiem palīdz gūt patiesu garīgu atspirdzinājumu.