Bībeles lasīšana — spēka avots visa mūža garumā

Pastāstījis Marso Leruā

”IESĀKUMĀ Dievs radīja debesis un zemi,” es sāku lasīt, apsēdies savā istabā, paslēpies no citu acīm. Kāpēc es lasīju slepenībā? Tāpēc, ka grāmata, ko es turēju savās rokās, bija Bībele, un es zināju, ko par to teiktu mans tēvs — pārliecināts ateists.

Es nekad agrāk nebiju lasījis Bībeli, un šie 1. Mozus grāmatas vārdi, ar kuriem tā iesākās, mani ķēra kā zibens spēriens. Es nodomāju: ”Tad, lūk, kāds ir izskaidrojums dabas likumu harmonijai, ko es vienmēr biju apbrīnojis!” Saviļņots es lasīju Bībeli no astoņiem vakarā līdz pat četriem rītā. Tas bija sākums regulārai Bībeles lasīšanai, un šo paradumu es saglabāju visu dzīvi. Es jums gribētu pastāstīt, kā Bībeles lasīšana man ir devusi spēku visa mūža garumā.

”Tu to lasīsi katru dienu!”

Es esmu dzimis 1926. gadā Francijas ziemeļos, ogļraču ciematā Vermelē. Otrā pasaules kara laikā ogļu ieguve bija valstiski svarīga nozare, un, tā kā es strādāju par ogļraci, es biju atbrīvots no karaklausības. Tomēr, lai uzlabotu savas nākotnes izredzes, es sāku studēt radiotehniku un elektroniku, un mācību laikā manī radās apbrīna par harmoniju, kas vērojama dabā pastāvošajos likumos. Kad man bija 21 gads, kāds kursabiedrs man iedeva Bībeli, teikdams: ”Šo grāmatu ir vērts lasīt.” Tā bija mana pirmā Bībele, un, to izlasījis, es biju pārliecināts, ka Bībele ir Dieva vārdi, vēsts, ko viņš ir atklājis cilvēcei.

Pārliecināts, ka arī mani radinieki un paziņas būs sajūsmā par iespēju lasīt Bībeli, es sadabūju astoņas Bībeles. Sev par lielu pārsteigumu, es sastapos ar izsmieklu un pretestību. Māņticīgie radinieki mani brīdināja: ”Sāc tikai lasīt šo grāmatu, un tu to lasīsi katru dienu!” Tā arī bija, un es nekad to neesmu nožēlojis. Bībeles lasīšana man kļuva par paradumu, ko es saglabāju visu mūžu.

Redzēdami manu interesi par Bībeli, daži kaimiņi man iedeva literatūru, ko viņi bija saņēmuši no Jehovas lieciniekiem. Brošūrās, piemēram, brošūrā Viena pasaule, viena valdība * (attēlā), bija paskaidrots, kāpēc Bībelē par Dieva valstību ir runāts kā par vienīgo cilvēces cerību. (Mat. 6:10.) Manī modās milzīga apņēmība dalīties šajā cerībā ar citiem.

Viens no pirmajiem, kas pieņēma no manis Bībeli, bija mans bērnības draugs Noels. Tā kā viņš bija aktīvs katolis, viņš mums abiem  organizēja tikšanos ar kādu vīrieti, kas mācījās par katoļu priesteri. Es biju izbijies, tomēr no vārdiem, kas lasāmi 115. psalma 4. līdz 8. pantā un Mateja evaņģēlija 23. nodaļas 9. un 10. pantā, es zināju, ka Dievs nosoda tēlu izmantošanu pielūgsmē un reliģisku titulu lietošanu. Tas man deva drosmi aizstāvēt savu jauniegūto ticību. Noels pieņēma patiesību, un viņš līdz pat šai dienai uzticīgi kalpo Jehovam.

Es arī apciemoju savu māsu. Māsasvīram bija grāmatas par spiritismu, un viņu mocīja dēmoni. Kaut gan pirmajā brīdī es jutos bezspēcīgs, tādi Bībeles panti kā Vēstules ebrejiem 1. nodaļas 14. pants mani pārliecināja, ka mani atbalsta Jehovas eņģeļi. Kad svainis lika lietā Bībeles principus un atbrīvojās no visa, kas bija saistīts ar okultismu, dēmoni pārstāja viņu mocīt. Gan viņš, gan mana māsa kļuva par dedzīgiem Jehovas kalpiem.

1947. gadā pie manis atnāca Arturs Emiots — Jehovas liecinieks, kas Francijā bija ieradies no Amerikas Savienotajām Valstīm. Es biju ļoti priecīgs par to, ka biju saticis Jehovas liecinieku, un vēlējos uzzināt, kur notiek viņu sapulces. Viņš man pastāstīja, ka 10 kilometrus attālajā Ljevēnā ir Jehovas liecinieku grupa. Tajā laikā bija grūti iegādāties pat velosipēdu, tāpēc vairākus mēnešus uz sapulcēm es gāju kājām. Jehovas liecinieku darbība Francijā jau astoņus gadus bija aizliegta, un visā valstī bija tikai 2380 sludinātāji, no kuriem daudzi bija iebraucēji no Polijas. Bet 1947. gada 1. septembrī mūsu darbība Francijā atkal tika oficiāli atzīta. Atsāka darboties Jehovas liecinieku filiāle, kas tika izvietota Parīzē, Villagibēra ielā. Tā kā tolaik Francijā nebija neviena pioniera, izdevuma Informateur (tagad Valstības Kalpošana) 1947. gada decembra numurā bija izteikts aicinājums kalpot par pionieriem. Tolaik pionieriem bija jāsludina 150 stundas mēnesī (1949. gadā stundu skaits tika samazināts līdz 100). Es no visas sirds piekritu Jāņa evaņģēlija 17. nodaļas 17. pantā lasāmajiem Jēzus vārdiem, ka Dieva vārdi ”ir patiesība”. Tāpēc 1948. gadā es kristījos, un 1949. gada decembrī kļuvu par pionieri.

No cietuma uz Denkerku

Pirmā vieta, uz kurieni mani aizsūtīja sludināt, bija Francijas dienvidu pilsēta Ažāna, bet diemžēl man tur neiznāca palikt necik ilgi. Tā kā es vairs nestrādāju par ogļraci, es biju pakļauts karaklausībai, un par atteikšanos dienēt mani ielika cietumā. Kaut gan cietumā man neatļāva turēt Bībeli, man izdevās dabūt dažas lappuses no psalmiem, un, lasot šos psalmus, es guvu lielu stiprinājumu. Pēc atbrīvošanas man bija jāizlemj: turpināt kalpot pilnu slodzi vai to pārtraukt, lai kaut kur iekārtotos uz pastāvīgu dzīvi. Un atkal man palīdzēja Bībeles lasīšana. Es dziļi pārdomāju vārdus no Pāvila vēstules filipiešiem, 4. nodaļas 11. līdz 13. panta: ”Es visu spēju viņā, kas man dod spēku,” — un izlēmu arī turpmāk kalpot par pionieri. 1950. gadā es tiku nosūtīts uz Denkerku, kur biju sludinājis jau agrāk.

Kad es ierados Denkerkā, man nepiederēja itin nekas. Pilsēta Otrā pasaules kara laikā bija pamatīgi izpostīta, un bija ļoti grūti atrast vietu, kur apmesties. Es izlēmu apciemot ģimeni, kuru biju apmeklējis agrāk. Mājas saimniece, mani ieraudzījusi, nespēja valdīt prieku: ”Ak, mesjē Leruā, jūs esat atbrīvots! Mans vīrs teica, ka tad, ja būtu vairāk tādu cilvēku kā jūs, karu vispār nebūtu.” Šai ģimenei bija viesu māja, un viņi man piedāvāja apmesties tajā līdz tūrisma sezonas sākumam. Tajā pašā dienā Artura Emiota brālis Evanss * man piedāvāja darbu. Viņš strādāja ostā par tulku un meklēja naktssargu, kas varētu sargāt kādu kuģi. Viņš mani stādīja priekšā vienam no kuģa virsniekiem. Pēc cietumā pavadītā laika es biju tievs kā skals. Kad Evanss virsniekam paskaidroja, kāpēc es esmu tā novājējis, virsnieks mani mudināja nekautrēties un ņemt produktus no ledusskapja. Tā nu vienā dienā es biju atradis gan pajumti, gan darbu, turklāt vēl ticis pie labām vakariņām! Mana pārliecība, ka Jēzus vārdi Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 25. līdz 33. pantā ir patiesi, tikai nostiprinājās.

 Kad sākās tūrisma sezona, man un Simonam Apolinarskim, ar kuru kopā es kalpoju par pionieri, vajadzēja meklēt jaunu dzīvesvietu, tomēr mēs bijām apņēmības pilni palikt Denkerkā, uz kuru bijām atsūtīti sludināt. Mūsu jaunā mājvieta bija vecs zirgu stallis, un mūsu gultas — salmu maisi. Parasti mēs visu dienu pavadījām kalpošanā. Mēs sludinājām arī staļļa īpašniekam, un viņš bija viens no daudzajiem cilvēkiem, kas pieņēma patiesību. Nepagāja ilgs laiks, līdz vietējā avīzē parādījās raksts, kurā denkerkieši tika brīdināti no Jehovas lieciniekiem, kas ”šajā apvidū ir izvērsuši plašu darbību”. Taču vienīgie Jehovas liecinieki, kas šeit darbojās, bijām mēs ar Simonu un saujiņa citu sludinātāju! Šajās grūtībās mums spēku deva pārdomas par mūsu kristīgo cerību un to, kā Jehova par mums ir rūpējies. Kad 1952. gadā mani nosūtīja sludināt uz citurieni, Denkerkā bija jau aptuveni 30 sludinātāji.

Meklēju stiprinājumu Bībelē, lai spētu veikt jaunus pienākumus

Pēc neilga laika, ko es pavadīju Amjēnā, es tiku iecelts par speciālo pionieri, un man bija jāsludina Parīzes priekšpilsētā Buloņā-Bijankūrā. Es vadīju daudz Bībeles nodarbību, un vairāki no tiem, kam es mācīju Bībeli, uzsāka pilnas slodzes kalpošanu un pat kļuva par misionāriem. Gijs Mabilā, kāds jauns cilvēks, kas pieņēma patiesību, ar laiku kļuva par rajona pārraugu un pēc tam par apgabala pārraugu. Vēlāk viņš pārraudzīja tipogrāfijas būvniecību tagadējā Bētelē, kas atrodas Luvjē, samērā netālu no Parīzes. Tā kā es sludināšanā bieži runāju ar cilvēkiem par Bībeli, Dieva vārdi aizvien dziļāk iespiedās man prātā, piepildot mani ar prieku un palīdzot man uzlabot savu mācītprasmi.

1953. gadā es pilnīgi negaidīti saņēmu uzaicinājumu kalpot par rajona pārraugu Elzasā un Lotringā — reģionos, ko laikā starp 1871. un 1945. gadu divreiz bija anektējusi Vācija. Tāpēc man nedaudz bija jāpamācās vācu valoda. Kad es sāku kalpot par rajona pārraugu, tajā apvidū tikpat kā nebija automašīnu, televizoru un rakstāmmašīnu, un tolaik nebija arī tranzistoru radioaparātu un datoru. Tomēr mana dzīve nebija ne garlaicīga, ne askētiska. Patiesībā tas bija ļoti priecīgs laiks. Toreiz nebija tik daudz lietu kā tagad, kas varētu novērst no kalpošanas Jehovam, līdz ar to man nebija grūti dzīvot tā, lai mana ”acs raudzītos skaidri”, kā ieteikts Bībelē. (Mat. 6:19—22.)

Kongress ”Triumfējošā valstība”, kas notika 1955. gadā Parīzē, man kļuva par neaizmirstamu notikumu. Šajā kongresā es satiku savu nākamo sievu, polieti Irēnu Kolaņsku, kas bija sākusi kalpot pilnu slodzi vienu gadu agrāk par mani. Viņas vecāki jau ilgus  gadus dedzīgi kalpoja Jehovam. Viņus Francijā bija apmeklējis Ādolfs Vēbers, kurš kādreiz bija strādājis pie brāļa Rasela par dārznieku un bija atgriezies Eiropā, lai sludinātu labo vēsti. Mēs ar Irēnu apprecējāmies 1956. gadā, un pēc tam mēs kopā apmeklējām draudzes. Gadu gaitā viņa man ir sniegusi nenovērtējamu atbalstu.

Divus gadus vēlāk es pieredzēju vēl vienu pārsteigumu — es tiku iecelts par apgabala pārraugu. Tomēr, tā kā trūka piemērotu brāļu, es joprojām apmeklēju dažas draudzes arī kā rajona pārraugs. Tas tiešām bija saspringts laiks! Man katru mēnesi bija jāsludina 100 stundas, turklāt ik nedēļu jāuzstājas ar runām, jāapmeklē trīs grāmatstudiju grupas, jāpārbauda draudžu dokumenti un jāraksta pārskati. Kur gan atrast laiku, lai lasītu Bībeli? Lūk, ko es izdomāju — es izgriezu lapas no kādas vecas Bībeles un vienmēr nēsāju dažas lapas sev līdzi. Kad vien man kāds bija jāgaida, es ņēmu šīs lapas un lasīju. Šie īsie garīga atspirdzinājuma brīži stiprināja manu apņēmību veikt ceļojošā pārrauga pienākumus.

1967. gadā mēs ar Irēnu tikām uzaicināti strādāt Bētelē, kas atradās Buloņā-Bijankūrā. Es sāku strādāt kalpošanas nodaļā, un vēl tagad, vairāk nekā pēc 40 gadiem, man joprojām ir gods veikt šo darbu. Manai sirdij īpaši tuvs ir uzdevums atbildēt uz vēstulēm, kurās uzdoti jautājumi par Bībeli. Cik gan lielu prieku es gūstu, iedziļinoties Dieva vārdos un ”aizstāvot.. labo vēsti”! (Filip. 1:7.) Man arī patīk vadīt rīta garīgo programmu pirms brokastīm. 1976. gadā mani iecēla par Francijas filiāles komitejas locekli.

Vislabākais dzīves ceļš

Kaut arī es esmu pieredzējis laikus, kas nav bijuši viegli, visgrūtākais posms manā dzīvē ir tagad, kad gadu nasta un veselības problēmas neļauj mums ar Irēnu darīt tik daudz, cik mēs gribētu. Tomēr kopīga Bībeles lasīšana un iedziļināšanās tajā uztur mūsu cerību dzīvu. Mums patīk ar autobusu braukt uz draudzes teritoriju un dalīties savā cerībā ar citiem. Pa abiem kopā pilnas slodzes kalpošanā mēs esam pavadījuši vairāk nekā 120 gadus, un mēs ar pilnīgu pārliecību varam ieteikt šādu dzīves ceļu visiem, kas tiecas pēc interesantas un pilnvērtīgas dzīves. Kad ķēniņš Dāvids rakstīja 37. psalmu, viņš bija ”kļuvis vecs”, tomēr viņš ”neredzēja taisno atstātu”, un mēs varam pievienoties viņa vārdiem. (Ps. 37:25.)

Visu manu dzīvi Jehova mani ir stiprinājis ar saviem Rakstiem. Mani radinieki pirms vairāk nekā 60 gadiem paredzēja: ja es sākšu lasīt Bībeli, es lasīšu to visu mūžu. Viņiem bija taisnība — Bībeles lasīšana man kļuva par ikdienas paradumu, ko es nekad neesmu nožēlojis.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 5. lpp.]

Simons un es

[Attēls 5. lpp.]

Laikā, kad es biju apgabala pārraugs

[Attēls 5. lpp.]

Bībele, kas līdzīga manai pirmajai Bībelei

[Attēls 6. lpp.]

Mēs ar Irēnu kāzu dienā

[Attēls 6. lpp.]

Mums ar Irēnu patīk lasīt un pētīt Dieva Rakstus