Jehova ir mana daļa
Jehova ir mana daļa
”Es esmu tavs īpašums un tava daļa Israēla vidū!” (4. Moz. 18:20.)
1., 2. a) Kādā situācijā bija levīti, kad Jozua visām pārējām izraēliešu ciltīm piešķīra daļu zemes? b) Ko Jehova apliecināja levītiem?
KAD izraēlieši bija iekarojuši lielu daļu Apsolītās zemes, Jozua sāka sadalīt zemi, metot lozes. Šo darbu viņš veica kopā ar augsto priesteri Ēleāzaru un cilšu vadītājiem. (4. Moz. 34:13—29.) Taču levīti, atšķirībā no citām ciltīm, nesaņēma mantojumā zemi. (Joz. 14:1—5.) Kāpēc levītiem netika piešķirts savs cilts īpašums jeb sava daļa Apsolītajā zemē? Vai par viņiem bija aizmirsts?
2 Atbilde ir atrodama vārdos, ko Jehova agrāk sacīja Āronam par levītiem. Uzsvērdams, ka viņi netiks pamesti, Jehova teica: ”Es esmu tavs īpašums un tava daļa Israēla vidū!” (4. Moz. 18:20.) Tas bija ļoti nozīmīgs apliecinājums: ”Es esmu.. tava daļa!” Kā jūs justos, ja Jehova to būtu teicis jums? Varbūt pirmā doma būtu: vai es esmu cienīgs, ka Visvarenais mani šādi uzrunā? Tāpat jūs, iespējams, domātu par to, vai mūsdienās kāds kristietis ar visām savām nepilnībām tiešām var saukt Jehovu par savu daļu. Šie jautājumi skar gan jūs, gan jūsu tuviniekus, tāpēc būtu jānoskaidro, ko īsti nozīmē Dieva teiktie vārdi. Tas mums palīdzēs saprast, kā Jehova mūsdienās var būt kristiešu daļa. Vēl vairāk — viņš var būt arī jūsu daļa, vienalga, vai jūs cerat dzīvot debesīs vai paradīzē uz zemes.
Jehova gādā par levītiem
3. Kā Dievs izraudzījās kalpošanai levītus?
3 Kamēr Jehova izraēliešiem vēl nebija devis bauslību, priesteru kalpošanu viņu vidū veica ģimenes galvas. Kad Dievs deva bauslību, viņš noteica, ka priesteriem un viņu palīgiem jābūt no Levija cilts. Kā tas notika? Kad Dievs iznīcināja ēģiptiešu pirmdzimtos, viņš svētīja izraēliešu pirmdzimtos, nošķirdams tos sev. Bet pēc tam Dievs pavēstīja: ”Sev Es izraugu levītus visu Israēla bērnu pirmdzimušo vietā.” Tā kā izrādījās, ka izraēliešu pirmdzimto ir vairāk nekā levītu, šis pārpalikums tika izpirkts. (4. Moz. 3:11—13, 41, 46, 47.) Līdz ar to levīti varēja veikt savus pienākumus, kalpojot Izraēla Dievam.
4., 5. a) Ko levītiem nozīmēja tas, ka Dievs bija viņu daļa? b) Kā Dievs parūpējās par levītiem?
4 Ko levītiem nozīmēja uzdevums, ko viņi bija saņēmuši? Jehova teica, ka viņš būs to daļa, proti — levīti nesaņēma mantojumā zemi, toties viņiem tika uzticēta dārga kalpošana. Viņu mantojums bija ”tā Kunga priesterība”. (Joz. 18:7.) 4. Mozus grāmatas 18. nodaļas 20. panta konteksts liecina, ka levītiem tāpēc nebija jācieš trūkums. (Nolasīt 4. Mozus 18:19, 21, 24.) Viņiem pienācās ”visas desmitās daļas tiesas par īpašumu un par viņu īpašo tiesu to darbu dēļ, ar ko tie kalpo”. Levīti saņēma desmito daļu ražas, kas tika novākta Izraēlā, un desmito daļu mājdzīvnieku pieauguma. Savukārt viņiem pašiem vajadzēja ziedot desmito daļu no saņemtā, ”no vislabākā to labāko”, lai atbalstītu priesterus. * (4. Moz. 18:25—29.) Priesteriem tika atdoti arī ”visi svētie paceļamie upuri”, ko Izraēla bērni nesa Dievam viņa pielūgsmes vietā. Kā redzams, priesteriem nebija pamata šaubīties, ka Jehova gādās par viņiem.
5 Šķiet, Mozus bauslībā bija paredzēta vēl kāda desmitā tiesa, kas bija domāta, lai ikgadējo svēto sapulču laikā ģimenei būtu pārtika un visi varētu priecāties. (5. Moz. 14:22—27.) Taču septiņus gadus ilgā sabata cikla trešā un sestā gada beigās šī desmitā tiesa bija jānoliek vārtu priekšā trūcīgo ļaužu un levītu vajadzībām. Kāpēc bija nepieciešams šādi rūpēties par levītiem? Tāpēc, ka viņiem nebija ”dzimts tiesas un īpašuma mantošanas tiesību” Izraēlā. (5. Moz. 14:28, 29.)
6. Kur levīti varēja dzīvot, ja ņem vērā, ka viņu ciltij nebija piešķirta zeme?
6 Rodas jautājums: ja jau levītiem nebija piešķirta nekāda zeme, kur tad viņi dzīvoja? Dievs par to bija padomājis. Viņš levītiem atvēlēja 48 pilsētas līdz ar apkārtējām ganībām; sešas no šīm pilsētām bija glābšanās pilsētas. (4. Moz. 35:6—8.) Līdz ar to levītiem bija, kur dzīvot, kad viņi nekalpoja Dieva svētnīcā. Jehova sagādāja visu nepieciešamo tiem, kas ziedoja spēkus, viņam kalpojot. Levīti varēja apliecināt, ka Jehova ir viņu daļa, paļaudamies, ka Jehova vēlas un spēj par viņiem gādāt.
7. Kas tika prasīts no levītiem, lai Jehova būtu viņu daļa?
7 Bauslībā nebija noteikts nekāds sods izraēliešiem, kas nedeva desmito tiesu. Kad cilvēki šajā ziņā kļuva nolaidīgi, cieta priesteri un levīti. Piemēram, tā notika Nehemijas laikā, un levītiem nācās strādāt savā tīrumā, atstājot novārtā kalpošanu. (Nolasīt Nehemijas 13:10.) Tātad Levija cilts pārticība bija atkarīga no tautas garīguma. Arī pašiem priesteriem un levītiem bija vajadzīga ticība Jehovam un paļāvība uz viņa izveidoto kārtību.
Cilvēki, kuriem Jehova bija viņu daļa
8. Kas sagādāja nemieru levītam Asafam?
8 Levītiem kā ciltij bija teikts, ka Jehova ir viņu daļa. Bet arī atsevišķi levīti pauda savu uzticību Dievam un paļāvību uz viņu ar vārdiem ”Tas Kungs ir mana daļa”. (Raudu Dz. 3:24.) Viens no šādiem levītiem bija kāds dziedātājs un dziesmu sacerētājs. Mēs viņu sauksim par Asafu, lai gan pastāv arī iespēja, ka viņš bija levīts no Asafa nama, kurš vadīja dziedātājus ķēniņa Dāvida laikā. (1. Laiku 6:16—28.) 73. psalmā var lasīt, ka Asafs (vai kāds no viņa pēcnācējiem) bija neizpratnē un apskauda bezdievjus, kuru dzīve ritēja pārticībā. Viņš pat izteicās: ”Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas.” Acīmredzot viņš bija piemirsis par savu dārgo kalpošanu un par to, ka Jehova ir viņa daļa. Psalma sacerētāja nemiers nepārgāja tik ilgi, līdz viņš ”iedziļinājās Dieva noslēpumos” vai ”ienāca Dieva svētnīcā” (Vecās Derības poēzijas grāmatas). (Ps. 73:2, 3, 12, 13, 17.)
9., 10. Kāpēc Asafs varēja teikt, ka Dievs būs viņa ”daļa mūžīgi”?
9 Svētnīcā Asafs sāka raudzīties uz visu no Dieva viedokļa. Iespējams, ar jums ir noticis kaut kas līdzīgs. Varbūt jums ir gadījies kaut kādā mērā piemirst par savām garīgajām priekšrocībām un koncentrēties uz to, kā jums trūkst materiālā ziņā. Taču, iedziļinoties Dieva vārdos un apmeklējot kristiešu sapulces, jūs atkal sākāt uz visu raudzīties no Jehovas viedokļa. Asafs saprata, kas beigu beigās notiks ar bezdievīgajiem. Viņš pārdomāja savu situāciju un secināja, ka Jehova viņu turēs pie labās rokas un vadīs. Tāpēc Asafs varēja teikt Jehovam: ”Kad Tu esi mans, tad man nevajaga ne debess, ne zemes!” (Ps. 73:23, 25.) Pēc tam viņš nosauca Dievu par savu daļu. (Nolasīt Psalmu 73:26.) Pat ja viņam ”pamirtu miesa un sirds”, Dievs būtu viņa ”daļa mūžīgi”. Psalma sacerētājs bija pārliecināts, ka Jehova viņu atcerētos kā savu draugu un neaizmirstu viņa uzticīgo kalpošanu. (Sal. Māc. 7:1.) Asafam, bez šaubām, bija ļoti patīkami par to domāt. Viņš dziedāja: ”Man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu to Kungu.” (Ps. 73:28.)
10 Tas, ka Dievs bija viņa daļa, Asafam nozīmēja vairāk nekā materiālais atbalsts, ko viņš saņēma, būdams levīts. Viņš runāja galvenokārt par savu kalpošanu un par savām attiecībām ar Jehovu — draudzību, ko viņš bija izveidojis ar Visaugstāko. (Jēk. 2:21—23.) Lai saglabātu šīs attiecības, psalma sacerētājam bija jātic Jehovam un jāpaļaujas uz viņu. Asafam bija vajadzīga paļāvība, ka tad, ja viņš dzīvos pēc Dieva principiem, viņa dzīve izvērtīsies veiksmīgi. Arī jums var būt šāda paļāvība uz Visvareno.
11. Kāds jautājums nodarbināja Jeremiju, un kā viņš saņēma atbildi uz to?
11 Vēl viens levīts, kas sauca Jehovu par savu daļu, bija pravietis Jeremija. Apskatīsim, ko viņš domāja ar šiem vārdiem. Jeremija dzīvoja Anatotā, levītu pilsētā netālu no Jeruzālemes. (Jer. 1:1.) Viņa dzīvē bija brīdis, kad viņu bija pārņēmusi neizpratne par to, kāpēc bezdievjiem klājas labi, bet taisnajiem jācieš. (Jer. 12:1.) Jeremija bija vērojis, kas notiek Jeruzālemē un Jūdejā, un viņam likās, ka par redzēto ir pamats sūdzēties. Viņš zināja, ka Jehova ir taisnīgs. Tas, ko Jehova pēc tam lika Jeremijam pravietot un kā šie pravietiskie vārdi piepildījās, sniedza skaidru atbildi uz jautājumu, kas bija nodarbinājis pravieti. Kā jau Dievs bija teicis, visi, kas paklausīja viņa norādījumiem, ”nokļuva drošībā”, turpretī bagātie bezdievji neņēma vērā brīdinājumu un aizgāja bojā. (Jer. 21:9.)
12., 13. a) Kas Jeremiju pamudināja paziņot: ”Tas Kungs ir mana daļa,” — un kāda bija viņa nostāja? b) Kāpēc visām izraēliešu ciltīm bija jāmācās gaidīt uz Jehovu?
12 Kad Jeremija vēlāk noraudzījās uz savu izpostīto tēvzemi, viņš jutās tā, it kā staigātu tumsā. Likās, Jehova viņu ir ”ielicis tumsā kā sen mirušos”. (Raudu Dz. 1:1, 16; 3:6.) Jeremija bija aicinājis savus nepaklausīgos tautiešus atgriezties pie debesu Tēva, taču viņi savā ļaunumā bija aizgājuši tik tālu, ka Dievs ļāva izpostīt Jeruzālemi un Jūdeju. Jeremiju tas sāpināja, kaut arī viņa vainas tur nebija. Šajā grūtajā laikā pravietis atcerējās par Dieva žēlsirdību. ”Mēs vēl gluži pagalam neesam,” viņš atzina. Jehovas žēlsirdība ik rītu ir jauna! Pieminējis to, Jeremija paziņoja: ”Tas Kungs ir mana daļa.” Viņam joprojām bija iespēja kalpot par Jehovas pravieti. (Nolasīt Raudu Dziesmas 3:22—24.)
13 Izraēliešiem veselus 70 gadus nebija dzimtenes, jo viņu zeme bija izpostīta. (Jer. 25:11.) Bet Jeremijas vārdi ”Tas Kungs ir mana daļa” liecina, ka viņš paļāvās uz Dieva žēlsirdību, tāpēc viņam bija pamats gaidīt uz Jehovu. Visas izraēliešu ciltis bija zaudējušas savu mantojumu, un tām visām bija nepieciešama tāda pati attieksme kā Jeremijam. Jehova bija izraēliešu vienīgā cerība. Pēc 70 gadiem Dieva tauta atgriezās dzimtenē un varēja viņam tur kalpot. (2. Laiku 36:20—23.)
Arī citiem Jehova bija viņu daļa
14., 15. Kas vēl bez levītiem uzskatīja Jehovu par savu daļu, un kāpēc?
14 Gan Asafs, gan Jeremija piederēja pie Levija cilts. Bet vai tikai levītiem bija iespēja kalpot Dievam? Nē, tā tas nebija. Jaunais Dāvids, nākamais izraēliešu ķēniņš, sauca Dievu par savu ”daļu dzīvo zemē”. (Nolasīt Psalmu 142:2, 6.) Laikā, kad Dāvids sacerēja šo psalmu, viņš nedzīvoja pilī un pat ne namā. Viņš atradās alā, kur slēpās no saviem ienaidniekiem. Vismaz divas reizes Dāvids patvērās alās — viena no tām bija pie Adullāmas, bet otra Engedijas tuksnesī. Ir pilnīgi iespējams, ka 142. psalmu viņš sarakstīja vienā no šīm alām.
15 Ja tā bija, tad tas, kurš vajāja Dāvidu, tīkodams pēc viņa dzīvības, bija ķēniņš Sauls. Dāvids aizbēga uz grūti pieejamu alu. (1. Sam. 22:1, 4.) Šajā nomaļajā vietā varēja likties, ka Dāvidam līdzās nav neviena drauga, kas viņam varētu palīdzēt. (Ps. 142:5.) Tad Dāvids piesauca Dievu.
16., 17. a) Kādu iemeslu dēļ Dāvids varēja izjust bezpalīdzību? b) Pie kā Dāvids vērsās pēc palīdzības?
16 Rakstīdams 142. psalmu, Dāvids varbūt jau zināja, kas ir noticis ar augsto priesteri Ahimelehu, kurš bija palīdzējis Dāvidam, nezinot, ka tas bēg no Saula. Skaudības pārņemtais ķēniņš Sauls bija licis nonāvēt Ahimelehu un viņa dzimtu. (1. Sam. 22:11, 18, 19.) Dāvids vainoja sevi viņu nāvē, juzdamies tā, it kā pats būtu nogalinājis priesteri, kas viņam bija palīdzējis. Vai jūs Dāvida vietā justos tāpat? Vēl lielāku spriedzi Dāvidam radīja tas, ka viņš ne uz brīdi nevarēja atvilkt elpu, jo Sauls nemitējās viņu vajāt.
17 Neilgi pēc tam nomira pravietis Samuēls, kas bija svaidījis Dāvidu par nākamo ķēniņu. (1. Sam. 25:1.) Tas būtu varējis Dāvidam likt izjust vēl lielāku bezpalīdzību. Taču Dāvids zināja, pie kā vērsties pēc palīdzības — pie Jehovas. Dāvidam nebija tādu pašu priekšrocību kalpošanā kā levītiem, bet viņš jau bija svaidīts citai kalpošanai — ar laiku viņam bija jākļūst par Dieva tautas ķēniņu. (1. Sam. 16:1, 13.) Tāpēc Dāvids pastāstīja Jehovam visu, kas viņam bija uz sirds, un nepārstāja meklēt Jehovas vadību. Dievs var būt arī jūsu daļa un jūsu patvērums — un jums būtu jācenšas dzīvot tā, lai tas tā būtu, visiem spēkiem kalpojot viņam.
18. Kā cilvēki, par kuriem bija runa šajā rakstā, apliecināja, ka Jehova ir viņu daļa?
18 Cilvēkiem, par kuriem bija runa šajā rakstā, Jehova bija viņu daļa tādā nozīmē, ka viņi saņēma noteiktu uzdevumu kalpošanā. Viņi paļāvās, ka Dievs sagādās viņiem visu nepieciešamo. Gan levīti, gan tie, kas piederēja pie citām izraēliešu ciltīm, piemēram, Dāvids, ļāva, lai Dievs būtu viņu daļa. Kā arī mēs varam ļaut, lai Jehova būtu mūsu daļa? Par to būs runa nākamajā rakstā.
[Zemsvītras piezīme]
^ 4. rk. Sīkāk par to, kā tika uzturēti priesteri, sk. Insight on the Scriptures, 2. sēj., 684. lpp.
Kā jūs atbildētu?
• Kādā ziņā Jehova bija levītu daļa?
• Kā Asafs, Jeremija un Dāvids apliecināja, ka Jehova ir viņu daļa?
• Kāda īpašība jums ir vajadzīga, lai Dievs būtu jūsu daļa?
[Jautājumi studēšanai]
[Izceltais teksts 8. lpp.]
Levīti nesaņēma mantojumā zemi. Viņu daļa bija Jehova, jo viņiem bija iespēja kalpot Jehovam
[Attēls 7. lpp.]
Kādā ziņā Jehova bija priesteru un levītu daļa?
[Attēls 9. lpp.]
Kas Asafam palīdzēja uzskatīt Jehovu par savu daļu?
