Vai Jehova jūs pazīst?
Vai Jehova jūs pazīst?
”Jehova pazīst tos, kas viņam pieder.” (2. Tim. 2:19.)
1., 2. a) Kas bija svarīgi Jēzum? b) Kādi jautājumi mums būtu jāpārdomā?
REIZ kāds farizejs vērsās pie Jēzus ar jautājumu: ”Kurš ir svarīgākais bauslis bauslībā?” Jēzus viņam atbildēja: ”Mīli Jehovu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu.” (Mat. 22:35—37.) Jēzus pats ļoti mīlēja savu debesu Tēvu un patiešām arī dzīvoja saskaņā ar šiem vārdiem. Ar savu uzticību Jehovam viņš apliecināja, ka viņam ir svarīgi, ko Jehova par viņu domā. Tāpēc īsi pirms nāves Jēzus pamatoti varēja teikt, ka ir pildījis Dieva likumus un palicis Dieva mīlestībā. (Jāņa 15:10.)
2 Daudzi cilvēki mūsdienās apgalvo, ka mīl Dievu. Arī mēs par sevi noteikti varētu tā sacīt. Tomēr katram no mums ir svarīgi pārdomāt: ”Vai Jehova mani pazīst? Ko Jehova par mani domā? Vai viņš uzskata, ka es piederu viņam?” (2. Tim. 2:19.) Būt tuvās attiecībās ar Visuma Augstāko valdnieku ir milzīgs gods.
3. Kāpēc daži šaubās par to, vai viņi var piederēt Jehovam, bet kas palīdz pārvarēt šādas šaubas?
3 Dažkārt pat tiem, kas ļoti mīl Jehovu, ir grūti noticēt, ka viņi var būt Dieva draugi. Varbūt kādu māc bezvērtības sajūta, un viņš apšauba to, ka varētu piederēt Jehovam. Taču mums jāatceras, ka Dievs uz mums raugās citādi. (1. Sam. 16:7.) Apustulis Pāvils kristiešiem rakstīja: ”Ja kāds mīl Dievu, to Dievs pazīst.” (1. Kor. 8:3.) Padomājiet: kāpēc jūs lasāt šo žurnālu? Kāpēc jūs cenšaties kalpot Jehovam ar visu sirdi, dvēseli, prātu un spēku? Iespējams, jūs jau esat atdevuši savu dzīvi Jehovam un kristījušies. Kas jūs uz to ir mudinājis? Bībelē ir paskaidrots, ka Jehova, kas pārbauda sirdis, velk pie sevis cilvēkus, ko viņš uzskata par pašu dārgāko no tautām. (Nolasīt Hagaja 2:7; Jāņa 6:44.) Tātad, ja jūs kalpojat Jehovam, jūs varat nešaubīties, ka viņš jūs ir vilcis pie sevis. Viņš nekad neatstās cilvēkus, ko viņš ir vilcis pie sevis, ja vien tie paliek viņam uzticīgi. Dievs šādus cilvēkus uzskata par ļoti dārgiem un tos sirsnīgi mīl. (Ps. 94:14.)
4. Kāpēc mēs nedrīkstam aizmirst, cik vērtīgas ir tuvas attiecības ar Dievu?
4 Ja jau Jehova mūs ir vilcis pie sevis, mums ir jāgādā, lai mēs paliktu viņa mīlestībā. (Nolasīt Jūdas 20, 21.) Mēs nedrīkstam aizmirst kādu Bībelē izteiktu brīdinājumu. Mums jāuzmanās, lai mēs netiktu ”aizskaloti” no Dieva vai arī paši apzināti neatkāptos no viņa. (Ebr. 2:1; 3:12, 13.) Piemēram, tieši pirms vārdiem, kas lasāmi 2. vēstulē Timotejam, 2. nodaļas 19. pantā, apustulis Pāvils pieminēja Himenaju un Filētu. Viņi acīmredzot reiz bija piederējuši Jehovam, bet vēlāk bija novērsušies no patiesības. (2. Tim. 2:16—18.) Arī Galatijas draudzēs daži kristieši, kas agrāk bija uzticīgi kalpojuši Dievam, nepalika garīgajā gaismā, kurā tie reiz bija staigājuši. (Gal. 4:9.) Nekad neuzskatīsim par pašsaprotamām mūsu dārgās attiecības ar Dievu!
5. a) Ko Dievs augstu vērtē cilvēkos? b) Kam mēs pievērsīsim uzmanību?
5 Ir tādas īpašības, ko Jehova vērtē ļoti augstu. (Ps. 15:1—5; 1. Pēt. 3:4.) Tos, kas bija ieguvuši Dieva labvēlību, raksturoja ticība un pazemība. Tālāk būs stāstīts par diviem cilvēkiem, kuri savas ticības un pazemības dēļ bija mīļi Jehovam. Tāpat mēs atcerēsimies cilvēku, kas domāja, ka Jehova viņu pazīst, bet kas ļāvās lepnībai un zaudēja Jehovas labvēlību. Pārdomājot to, kas ar viņiem notika, mēs varam mācīties daudz noderīga.
Tēvs tiem, kas tic
6. a) Kā Ābrahāms apliecināja, ka tic Jehovas solījumiem? b) Kāda bija Jehovas attieksme pret Ābrahāmu?
6 Ābrahāms bija cilvēks, kas ticēja Jehovam, un viņš pat ir nosaukts par ”tēvu visiem, kas tic”. (1. Moz. 15:6; Rom. 4:11.) Ticības mudināts, viņš atstāja savas mājas, draugus un ērtu dzīvi un devās uz tālu zemi. (1. Moz. 12:1—4; Ebr. 11:8—10.) Ābrahāma ticība ar gadiem nemazinājās. Tas spilgti izpaudās, kad viņš, paklausot Jehovas pavēlei, ”gandrīz upurēja Īzāku”, savu dēlu. (Ebr. 11:17—19.) Ābrahāms apliecināja ticību Jehovas solījumiem, tāpēc Jehova viņu uzskatīja par īpaši dārgu un ļāva viņam izveidot ar sevi tuvas attiecības. (Nolasīt 1. Mozus 18:19.) Viņš mīlēja Ābrahāmu kā savu draugu. (Jēk. 2:22, 23.)
7. Kā Ābrahāma ticību ietekmēja tas, ka viņš savas dzīves laikā nepieredzēja Jehovas solījumu piepildīšanos?
7 Ievērības cienīgs ir fakts, ka Ābrahāms savas dzīves laikā neiemantoja viņam apsolīto zemi. Tāpat viņš nepieredzēja, ka viņa pēcnācēju kļūst tik daudz kā ”smiltis, kas jūras krastmalē”. (1. Moz. 22:17, 18.) Kaut arī Ābrahāms neredzēja, kā šie solījumi piepildās, viņš saglabāja stipru ticību Jehovam. Viņš zināja: ja Dievs kaut ko ir apsolījis, tas ir tikpat kā īstenots. Ābrahāms dzīvoja saskaņā ar šādu pārliecību. (Nolasīt Ebrejiem 11:13.) Un kā ir ar mums? Vai Jehova mūs pazīst kā cilvēkus, kam ir tikpat stipra ticība kā Ābrahāmam?
Apliecināsim savu ticību, gaidot, kad Jehova rīkosies
8. Kādas dabiskas un saprotamas vēlmes cilvēkiem mēdz būt?
8 Iespējams, mums ir kādas ilgi lolotas vēlmes. Piemēram, ir dabiski un saprotami gribēt, lai mums būtu ģimene un bērni, kā arī laba veselība. Tomēr ne vienmēr šādas vēlmes piepildās. Kā mēs rīkojamies, ja tas, pēc kā ilgojamies, neīstenojas? Šādās situācijās atklājas, cik stipra ir mūsu ticība.
9., 10. a) Kā daži ir rīkojušies, lai piepildītu savas vēlmes? b) Kādam ir jābūt mūsu viedoklim par Dieva solījumiem?
9 Būtu ļoti žēl, ja mēs pareizas vēlmes censtos apmierināt tādā veidā, kas ir pretējs Dieva gudrībai. Tas nestu tikai garīgu postu. Piemēram, daži Jehovas kalpi ir izvēlējušies tādus ārstēšanās veidus, kuri ir pretrunā ar Jehovas padomiem. Citi ir piekrituši strādāt darbu, kura dēļ viņi ir šķirti no ģimenes vai nevar apmeklēt draudzes sapulces. Vēl citi ir iesaistījušies romantiskās attiecībās ar kādu, kas nav viņu ticības biedrs. Vai par kristieti, kas šādi rīkojas, var teikt, ka viņš tiešām vēlas, lai Jehova viņu pazītu? Kā Jehova būtu juties, ja Ābrahāms būtu kļuvis nepacietīgs un nebūtu gaidījis, līdz Jehova īsteno viņam dotos solījumus? Kā būtu, ja Ābrahāms būtu sācis rīkoties pats uz savu roku — no jauna apmeties kaut kur uz pastāvīgu dzīvi un sagādājis slavu sev, nevis būtu cerējis uz Jehovu? (Salīdzināt 1. Mozus 11:4.) Vai Jehova joprojām būtu vēlējies viņu pazīt un uzskatīt par savu draugu?
10 Pēc kā ilgojaties jūs? Vai jūsu ticība ir pietiekami stipra, lai jūs cerētu uz Jehovu, kurš ir apsolījis apmierināt savu kalpu pareizās vēlmes? (Ps. 37:4.) Tāpat kā Ābrahāmam, arī mums kāda Dieva solījuma piepildīšanās varbūt ir jāgaida ilgāk, nekā gribētos. Tomēr Jehova augstu vērtē to, ka mēs attīstām tādu ticību, kāda bija Ābrahāmam, un rīkojamies saskaņā ar savu ticību. Ja mēs tā darām, tas galu galā mums pašiem nāk tikai par labu. (Ebr. 11:6.)
Pretstats starp pazemību un lepnumu
11. Ko Korahs gadiem ilgi bija darījis?
11 Ja ir runa par cieņu pret Jehovas izveidoto kārtību un viņa lēmumiem, Mozus un Korahs bija pilnīgi pretstati, un viņu rīcība ietekmēja Jehovas viedokli par viņiem. Korahs bija levīts no Kehata cilts, kurš savulaik bija saņēmis daudz svētību kalpošanā. Domājams, viņš bija pieredzējis izraēliešu atbrīvošanu un iziešanu cauri Sarkanajai jūrai, pie Sinaja kalna piedalījies Jehovas sprieduma īstenošanā nepaklausīgajiem izraēliešiem un palīdzējis nest līguma šķirstu. (2. Moz. 32:26—29; 4. Moz. 3:30, 31.) Viņš acīmredzot gadiem ilgi bija uzticīgi kalpojis Jehovam un tāpēc bija iemantojis daudzu tautiešu cieņu.
12. Kā Koraha lepnība ietekmēja viņa attiecības ar Dievu? (Sk. ilustrāciju 28. lpp.)
12 Tomēr, kad izraēlieši bija ceļā uz Apsolīto zemi, Korahs sāka domāt, ka Dieva tauta tiek vadīta nepareizi. Koraham pievienojās vēl 250 citi ievērojami izraēlieši, un viņi kopā centās panākt pārmaiņas. Korahs un viņa domubiedri droši vien bija pārliecināti, ka Jehova viņus atbalsta. Viņi Mozum un Āronam paziņoja: ”Lai nu jums pietiek! Visa draudze ir tagad svēta, jo pats tas Kungs ir viņas vidū.” (4. Moz. 16:1—3.) Kāda pašpārliecinātība un lepnība! Mozus viņiem atbildēja: ”Tas Kungs parādīs, kas Viņam pieder.” (Nolasīt 4. Mozus 16:5.) Nākamās dienas vakarā Korahs un pārējie dumpinieki bija miruši. (4. Moz. 16:31—35.)
13., 14. Kā izpaudās Mozus pazemība?
13 Turpretī Mozus bija ”ļoti lēnprātīgs, lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes”. (4. Moz. 12:3.) Par viņa lēnprātību un pazemību liecināja viņa apņēmība sekot Jehovas vadībai. (2. Moz. 7:6; 40:16.) Nekas neliek domāt, ka Mozus pastāvīgi būtu iebildis Jehovam vai būtu bijis neapmierināts ar to, ka viņam jāievēro Jehovas norādījumi. Piemēram, Jehova bija sīki paskaidrojis, kādai jābūt saiešanas teltij, — viņš pat bija minējis, no kādas krāsas diegiem jāauž telts audums un ar cik cilpiņām tas jānostiprina. (2. Moz. 26:1—6.) Ja mums kāds pārraugs Dieva organizācijā dod norādījumus, kas šķiet pārlieku detalizēti, mēs reizēm varam justies neapmierināti. Taču jāatceras, ka Jehova ir nevainojams pārraugs, kas ar prieku piešķir saviem kalpiem dažādus uzdevumus un uzticas viņiem. Ja viņš sīki norāda, kā kaut kas jādara, tam ir pamatots iemesls. Zīmīgi, ka Mozus nekļuva aizkaitināts, kad Jehova tik sīki izstāstīja, kā jāveido telts, un nedomāja, ka Jehova viņu noniecina vai laupa viņam iespēju radoši izpausties. Tieši pretēji, Mozus gādāja, lai izraēlieši, kas strādāja pie telts būvniecības, precīzi pildītu Dieva norādījumus. (2. Moz. 39:32.) Būdams pazemīgs, Mozus saprata, ka tas ir Jehovas darbs un ka viņš ir tikai instruments Jehovas rokās šī darba paveikšanai.
14 Mozus pazemība izpaudās arī tad, kad viņš izjuta vilšanos. Reiz, kad tauta kurnēja, Mozus zaudēja savaldību un negodāja Jehovu. Tāpēc Jehova viņam teica, ka viņš neievedīs tautu Apsolītajā zemē. (4. Moz. 20:2—12.) Mozus un viņa brālis Ārons daudzus gadus bija pacietuši izraēliešu sūdzēšanos, bet tad vienas kļūdas dēļ viņš zaudēja iespēju pieredzēt to, ko tik ilgi bija gaidījis! Kā Mozus izturējās? Kaut arī viņš, protams, bija vīlies, viņš pazemīgi pakļāvās Jehovas lēmumam. Viņš zināja, ka Jehova ir taisnīgs Dievs, kura rīcība nekad nav netaisna. (5. Moz. 3:25—27; 32:4.) Vai, domājot par Mozu, nav skaidrs, ka viņš bija cilvēks, ko Jehova pazina un kas bija tuvs Jehovam? (Nolasīt 2. Mozus 33:12, 13.)
Pakļaušanās Jehovam prasa pazemību
15. Kādu kļūdu pieļāva Korahs?
15 Mūsu attieksme pret izmaiņām pasaules mēroga kristiešu draudzē un pret lēmumiem, ko pieņem tie, kuriem draudzē ir piešķirta vadība, ietekmē mūsu attiecības ar Jehovu. Korahs un viņa atbalstītāji ar savu pašpārliecinātību, lepnību un ticības trūkumu paši attālinājās no Jehovas. Kaut gan, pēc Koraha domām, padzīvojušais Mozus bija tas, kas diendienā pieņēma dažādus lēmumus, izraēliešu tautu būtībā vadīja pats Jehova. Korahs bija piemirsis šo faktu un tāpēc vairs nepakļāvās tiem, kas darbojās Dieva uzdevumā. Daudz gudrāk būtu bijis gaidīt, līdz Jehova ļaus skaidrāk saprast, kāpēc pastāv tāda kārtība, vai arī līdz viņš kaut ko mainīs, ja tas patiešām ir nepieciešams. Koraha aplamā rīcība kļuva par iemeslu, kāpēc viņa gadiem ilgā uzticīgā kalpošana vairs netiek pieminēta.
16. Ko mēs varam gūt, sekojot Mozus paraugam?
16 Tas, kas notika ar Korahu, ir brīdinājums gan draudzes vecākajiem, gan citiem draudzes locekļiem. Lai gaidītu, kamēr Jehova rīkosies, un sekotu norādījumiem, ko dod tie, kuriem ir uzticēta vadība draudzē, ir vajadzīga pazemība. Vai mēs cenšamies būt tikpat pazemīgi un lēnprātīgi kā Mozus? Vai mēs cienām tos, kam draudzē ir piešķirta vadība, un paklausām viņu norādījumiem? Vai brīžos, kad esam vīlušies, mēs spējam pacelties pāri savām emocijām? Ja tā ir, tad Jehova arī mūs uzlūkos ar labvēlību, un savas pazemības un paklausības dēļ mēs būsim viņam mīļi.
Jehova pazīst tos, kas viņam pieder
17., 18. Kas mums jādara, lai mēs arī turpmāk būtu tie, kas pieder Jehovam?
17 Ir svarīgi domāt par cilvēkiem, ko Jehova bija vilcis pie sevis un uzlūkojis labvēlīgi. Ābrahāms un Mozus bija nepilnīgi cilvēki, katrs ar saviem trūkumiem, un tādi paši esam arī mēs. Tomēr viņi bija tuvi Jehovam, un Jehova viņus uzskatīja par savu īpašumu. Bet tas, kas notika ar Korahu, parāda, ka ir iespējams attālināties no Jehovas un zaudēt viņa labvēlību. Ikvienam no mums būtu jāapdomā: ”Kā Jehova raugās uz mani? Ko es varu mācīties no šiem Bībelē aprakstītajiem gadījumiem?”
18 Mēs varam justies priecīgi, zinādami, ka Jehova savus uzticīgos kalpus, ko viņš ir vilcis pie sevis, uzskata par savu īpašumu. Tāpēc arī turpmāk stiprināsim savu ticību, veidosim sevī pazemību un citas īpašības, kas mūs padara dārgus Dieva acīs. Būt tiem, ko Jehova pazīst, neapšaubāmi ir liels gods, un tas sagādā gandarījumu jau tagad un palīdzēs gūt brīnišķīgas svētības nākotnē. (Ps. 37:18.)
Vai jūs atceraties?
• Kādas var būt mūsu attiecības ar Jehovu?
• Kā mēs varam apliecināt, ka mums ir tikpat stipra ticība kā Ābrahāmam?
• Ko mēs varam mācīties no Mozus un no tā, kas notika ar Korahu?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 26. lpp.]
Vai mēs, tāpat kā savulaik Ābrahāms, ticam, ka Jehova pilnībā īstenos savus solījumus?
[Attēls 28. lpp.]
Korahs negribēja pazemīgi pakļauties vadībai
[Attēls 29. lpp.]
Vai Jehova mūs pazīst kā cilvēkus, kas pazemīgi pakļaujas norādījumiem?
