Dieva vārds un Alfonso de Zamoras vērtīgais ieguldījums Bībeles tulkošanā

SPĀNIJAS karalis Ferdinands un karaliene Izabella 1492. gadā izdeva šādu rīkojumu: ”Visiem ebrejiem un ebrejietēm mēs pavēlam.., lai viņi līdz šī gada jūlija beigām līdz ar saviem dēliem un meitām, kalpiem un kalponēm un visiem ebreju tautības ģimenes locekļiem, lieliem un maziem, neatkarīgi no vecuma, atstāj visas mūsu zemes un valdījumus un neuzdrīkstas atgriezties.”

Pēc šīs pavēles par izraidīšanu visām ebreju ģimenēm Spānijā bija jāizvēlas — doties trimdā vai atteikties no savas reliģijas. Kāds rabīns, vārdā Huans de Zamora, acīmredzot nolēma, ka labāk ir pieņemt katolicismu un palikt Spānijā, kur viņa senči bija dzīvojuši jau vairākās paaudzēs. Būdams ebreju izcelsmes, Huans, iespējams, sūtīja savu dēlu Alfonso slavenajā jūdaisma skolā Zamorā. Vēlāk Alfonso labi apguva latīņu, grieķu un aramiešu valodu. Pabeidzis studijas, viņš sāka mācīt ebreju valodu Salamankas universitātē. Drīz pēc tam viņam pavērās iespēja izmantot savas valodu zināšanas tā, ka tas nāca par labu Bībeles pētniekiem visā Eiropā.

1512. gadā jaunizveidotā Alkalas de Enaresas universitāte ievēlēja Alfonso de Zamoru par ebreju valodas katedras vadītāju. Tā kā Zamora bija viens no izcilākajiem sava laika zinātniekiem, universitātes dibinātājs kardināls Himeness de Sisneross lūdza viņa palīdzību monumentālā Komplutas poliglotas izdevuma sagatavošanā. Tā seši sējumi satur Bībeles tekstu ebreju, grieķu un latīņu valodā, kā arī atsevišķus fragmentus aramiešu valodā. *

Bībeles speciālists Marjano Revilja Riko par šo darbu raksta: ”No trijiem [katoļticību] pieņēmušajiem ebrejiem, kas piedalījās kardināla [Sisnerosa] darbā, vispazīstamākais ir Alfonso de Zamora, gramatiķis, filozofs un Talmuda pārzinātājs, kā arī latīņu, grieķu, ebreju un aramiešu valodas pētnieks.” Zamoras pētījumi viņam lika secināt, ka precīzu Bībeles tulkojumu var veikt tikai cilvēks, kam ir dziļas seno oriģinālvalodu zināšanas. Viņš kļuva par vienu no tiem, kas veicināja Bībeles pētniecības atdzimšanu 16. gadsimta sākumā.

Bet tik un tā, ja runa ir par Bībeles pētniecību, Zamora dzīvoja grūtā laikā un bīstamā vietā. Pašā plaukumā bija spāņu inkvizīcija,  un katoļu baznīca godāja Vulgātu — Bībeles tulkojumu latīņu valodā —, ko tā atzina par vienīgo ”autorizēto” tulkojumu. Tomēr jau kopš viduslaikiem katoļu zinātniekiem nebija noslēpums, ka Vulgātas latīņu teksts nebūt nav nevainojams. 16. gadsimta sākumā Alfonso de Zamora un citi ķērās pie darba, lai šo situāciju labotu.

”Glābšana nav iespējama bez.. tulkošanas”

Visnozīmīgākais darbs, pie kura Zamora strādāja, bez šaubām, ir ”Vecās Derības” izdevums ebreju valodā līdz ar latīņu tulkojumu. Visticamāk, viņa nodoms bija tāds, lai šo materiālu vēlāk varētu izmantot, gatavojot iecerēto Komplutas poliglotu. Viens no viņa manuskriptiem atrodas Eskorjala bibliotēkā netālu no Spānijas galvaspilsētas Madrides. Šis manuskripts ar kataloga numuru G-I-4 satur pilnu 1. Mozus grāmatas tekstu ebreju valodā līdz ar parindeni jeb burtisku tulkojumu latīniski.

Tā ievadā ir lasāmi šādi vārdi: ”Tautu glābšana nav iespējama bez Svēto Rakstu tulkošanas citās valodās. [..] ..mēs esam uzskatījuši par.. absolūti nepieciešamu, lai ticīgajiem būtu pieejams burtisks Bībeles tulkojums, kas veikts tā, ka ikvienam ebreju vārdam atbilst savs vārds latīņu tekstā.” Alfonso de Zamoram, atzītam ebreju valodas speciālistam, bija vajadzīgā kvalifikācija, lai uzsāktu šo jauno tulkojumu latīņu valodā.

”Vairs neatrodu atpūtas vietu savam garam”

Vienā ziņā 16. gadsimta Spānija bija ideāla vieta, kur strādāt tādiem pētniekiem kā Zamoram, jo viduslaikos Spānija bija kļuvusi par jūdaisma kultūras centru. Britu enciklopēdijā norādīts: ”Viduslaiku Spānija, kur dzīvoja liels skaits musulmaņu un jūdu, bija vienīgā Rietumeiropas zeme, kurā pastāvēja rasu un reliģiju daudzveidība, un tieši šis fakts lielā mērā sekmēja vēlīno viduslaiku spāņu kultūras attīstību reliģijā, literatūrā, mākslā un arhitektūrā.”

Tā kā Spānijā dzīvoja ne mazums jūdu, visai daudz bija ebreju valodā sarakstīto Bībeles daļu manuskriptu. Jūdu rakstveži daudzās Spānijas vietās bija rūpīgi pārrakstījuši šos manuskriptus, lai tos varētu izmantot, kad sinagogās tika lasīti Raksti. L. Goldšmits savā grāmatā Ebreju Bībeles agrīnie izdevumi (The Earliest Editions of the Hebrew Bible) atzīmē: ”Jūdu zinātnieku vidū vislabākā reputācija precizitātes ziņā bija ne tikai Pentateiha spāņu un portugāļu izdevumiem, bet arī manuskriptiem, no kuriem tie un zinātnieku sastādītās poliglotas tika iespiesti.”

Lai gan iespējas Spānijā bija plašas, pār potenciālajiem Bībeles tulkotājiem savilkās tumši pretestības mākoņi. 1492. gadā karaļa Ferdinanda un karalienes Izabellas katoļu karaspēks ieņēma pēdējo mauru teritoriju Spānijā. Kā jau iepriekš tika minēts, tajā pašā gadā valdnieki pavēlēja izraidīt no valsts visus jūdaisma piekritējus, bet desmit gadus vēlāk līdzīga pavēle tika izdota par musulmaņiem. Kopš tā laika par Spānijas valsts reliģiju kļuva katolicisms, un citas reliģijas vairs nebija atļautas.

Kā jaunā reliģiskā gaisotne ietekmēja Bībeles tulkošanu? Notikumi ar Alfonso de Zamoru to lieliski ilustrē. Lai gan šis ebreju zinātnieks bija pieņēmis katoļticību, Spānijas reliģiskie vadītāji neaizmirsa viņa pagātni. Daži pretinieki pārmeta kardinālam Sisnerosam bijušo jūdaisma pārstāvju iesaistīšanu darbā pie Bībeles poliglotas. Zamora ārkārtīgi pārdzīvoja šos uzbrukumus. Kādā manuskriptā, kas glabājas Madrides universitātē, viņš pauž savas izjūtas šādi: ”Es, ..visu savu draugu — kas tagad ir kļuvuši par maniem ienaidniekiem — pamests  un ienīsts, vairs neatrodu atpūtas vietu savam garam un savām kāju pēdām.”

Viens no Zamoras niknākajiem ienaidniekiem bija Huans Tavera, Toledo arhibīskaps, kas vēlāk tika iecelts par galveno inkvizitoru. Zamoru tik ļoti nomāca Taveras uzbrukumi, ka viņš pat vērsās pēc palīdzības pie pāvesta. Savā vēstulē viņš rakstīja: ”Mēs aicinām un lūdzam Jūsu Svētību palīdzēt mums.. un pasargāt mūs no mūsu ienaidnieka, Toledo bīskapa dona Huana Taveras. Katru dienu bez mitēšanās viņš nodara mums daudz briesmīgu pārestību. [..] Mūs nomāc lielas bēdas, jo viņa acīs mēs esam kā lopi lopkautuvē. [..] Ja Jūsu Svētība ņemtu vērā šo lūgumu, ”Jahve būs tava drošība un pasargās tavu kāju no notveršanas”. (Sal. Pam. 3:23.)” *

Alfonso de Zamoras mantojums

Par spīti pretestībai, Zamora sekmīgi turpināja savu darbu, kas deva lielu labumu daudziem Bībeles pētniekiem. Kaut arī viņš nepārtulkoja Bībeli nevienā no sava laika valodām, citiem tulkotājiem viņa veikums ir augstākajā mērā noderīgs. Lai saprastu, kāpēc tā var apgalvot, ir jāpatur prātā, ka Bībeles tulkošana nav iedomājama bez divu veidu speciālistiem. Vispirms ir vajadzīgi tie, kas pētī Bībeles manuskriptus oriģinālvalodās — ebreju, aramiešu un grieķu valodā — un uz to pamata sastāda pārbaudītus un precīzus tekstus šajās valodās. Pēc tam tulkotāji, izmantojot viņu darbu, veic tulkojumu kādā no sava laika valodām.

Alfonso de Zamora salīdzinājumā ar citiem paveica vislielāko darbu, gatavojot un slīpējot ebreju tekstu, kas galu galā tika publicēts Komplutas poliglotas izdevumā 1522. gadā. (Tulkotāju darbu atviegloja arī viņa sastādītā ebreju-latīņu vārdnīca un ebreju valodas gramatika, kas arī bija iekļautas poliglotas izdevumā.) Zamoras laikabiedrs Roterdamas Erasms izdarīja to pašu ar Grieķu rakstiem jeb ”Jauno Derību”. Kad kļuva pieejami šie precīzie teksti ebreju un grieķu valodā, citi tulkotāji varēja uzsākt savu svarīgo darbu — darīt Bībeli pieejamu cilvēkiem saprotamā valodā. Kad Viljams Tindals tulkoja Bībeli angļu valodā, viņš bija viens no pirmajiem tulkotājiem, kas izmantoja Komplutas poliglotas ebreju tekstu.

Bībeles plašā izplatība mūsdienās ir liecība tam, cik vērtīgu darbu ir paveikuši tādi cilvēki kā Alfonso de Zamora, kuri veltīja savu dzīvi, lai mēs varētu padziļināt savas Bībeles zināšanas. Zamora bija secinājis, ka glābšana ir atkarīga no tā, vai cilvēks saprot Dieva Rakstus un ņem vērā tajos teikto. (Jāņa 17:3.) Tas savukārt nozīmē, ka Bībele ir jātulko cilvēkiem saprotamās valodās, jo tikai tad tās vēsts nokļūs miljoniem ļaužu sirdīs un prātos.

[Zemsvītras piezīmes]

 [Papildmateriāls/Attēli 19. lpp.]

Dieva vārda tulkošana

Sevišķi interesanti ir pievērst uzmanību tam, kā Alfonso de Zamora, mācīts ebreju izcelsmes vīrs, transliterēja Dieva vārdu. Kā redzams šeit ievietotajā fotoattēlā, viņa 1. Mozus grāmatas ebreju-latīņu parindenī lappuses malā ir piezīme, kas satur Dieva vārdu, kurš rakstīts formā ”jehovah”.

Acīmredzot Zamora atzina par pareizu šādu Dieva vārda transliterāciju latīņu valodā. 16. gadsimtā, kad Bībele tika pārtulkota lielākajās Eiropas valodās, šo vai ļoti līdzīgu rakstību pārņēma daudzi Bībeles tulkotāji, piemēram, Viljams Tindals (angļu valoda, 1530. gads), Sebastjans Minsters (latīņu valoda, 1534. gads), Pjērs Robērs Olivetāns (franču valoda, 1535. gads) un Kasiodoro de Reina (spāņu valoda, 1569. gads).

Tā Zamora kļuva par vienu no pirmajiem daudzu 16. gadsimta Bībeles pētnieku vidū, kuri palīdzēja celt gaismā Dieva personvārdu. Dieva vārda ignorēšana bija aizsākusies jūdu māņticības dēļ, kas neļāva šo vārdu izrunāt. Šīs jūdu tradīcijas ietekmē kristīgās pasaules Bībeles tulkotāji, piemēram, Hieronims, kas strādāja pie latīņu Vulgātas, aizstāja Dieva vārdu ar tādiem terminiem kā ”Kungs” un ”Dievs”.

[Attēls]

Ebreju tetragramma, ko Zamora transliterējis ”Jehovah” (tuvplāns)

[Attēls 18. lpp.]

Spānijas karaļa un karalienes pavēle, 1492. gads

[Norāde par autortiesībām]

Pavēle: Courtesy of the Archivo Histórico Provincial, Ávila, Spain

[Attēls 18. lpp.]

Alkalas de Enaresas universitāte

[Attēls 21. lpp.]

Zamoras izdotā Bībeles teksta parindeņa titullapa