Es vēlējos līdzināties Jeftas meitai

Pastāstījusi Džoanna Sonsa

Jau pusaudzes vecumā man radās vēlēšanās līdzināties Jeftas meitai. Es gribētu jums pastāstīt sīkāk, ko es ar to domāju un kā mana dzīve galu galā izvērtās līdzīga viņas dzīvei.

1956. gadā es pirmo reizi apmeklēju Jehovas liecinieku kongresu, kas notika Indijas pilsētā Bombejā (tagad Mumbaja), un šis notikums izmainīja manu dzīvi. Mani dziļi aizkustināja kongresa runa, kurā bija stāstīts par Jeftas meitu.

Varbūt jūs Bībelē esat lasījuši par Jeftas meitu, kas acīmredzot jau agrā jaunībā piekrita palikt neprecēta. Tas ļāva Jeftam izpildīt solījumu, ko viņš bija devis Dievam, un viņa neprecētā meita kalpoja Jehovas saiešanas teltī visu savu turpmāko mūžu. (Soģu 11:28—40.)

Cik ļoti es vēlējos viņai līdzināties! Taču man bija jāsaskaras ar nopietnu šķērsli — tālaika Indijas sabiedrībā lēmums nedibināt ģimeni bija kaut kas neiedomājams.

Vide, kurā es uzaugu

Saviem vecākiem, Bendžaminam un Marselīnai Sonsiem, es biju piektais no sešiem bērniem. Mēs dzīvojām Indijas rietumu piekrastes pilsētā Udupi. Mūsu dzimtā valoda ir tulu, kurā runā aptuveni divi miljoni cilvēku. Taču mums, tāpat kā lielākajai daļai Udupi iedzīvotāju, skolā mācības notika kannadu valodā.

Manā dzimtajā pusē laulība un bērni vienmēr ir bijuši cilvēku dzīves centrā. Es uzaugu, nezinādama tulu valodā vārdus, kas apzīmē bezlaulību, vientulību vai ilgas pēc mājām, it kā mūsu sabiedrībā nekas tāds nebūtu pazīstams. Piemēram, ar mums zem viena jumta dzīvoja vecvecāki, tantes, tēvoči un divpadsmit brālēni un māsīcas.

Mūsu kultūrā radniecību skaitīja pēc mātes līnijas un meitas saņēma lielāko mantojuma daļu. Dažās tulu kopienās meita pēc kāzām kopā ar vīru turpināja dzīvot pie savas mātes.

Tā kā mūsu ģimene bija pieņēmusi kristietību, kārtība mūsu mājās atšķīrās no tā, kā dzīvoja apkārtējās ģimenes. Katru vakaru mans vectēvs sapulcināja ģimeni kopā, teica lūgšanu un lasīja priekšā Bībeli tulu valodā. Ikreiz, kad viņš atvēra savu nobružāto Bībeli, man bija tāda sajūta, it kā būtu atvērta dārgumu lāde. Klausīties vectēva lasījumā bija ļoti aizraujoši. Manu interesi izraisīja 23. psalma 1. pants, kur psalma sarakstītājs Jehovu nosauc par savu ganu. Es domāju: kas ir Jehova, un kāpēc viņš ir saukts par ganu?

Man atveras acis

Ekonomisko grūtību dēļ pēc Otrā pasaules kara mēs pārcēlāmies uz Bombeju, kas atrodas aptuveni 900 kilometru no Udupi. Tur 1945. gadā manu tēvu apmeklēja divi Jehovas liecinieki un iedeva viņam uz Bībeli balstītu bukletu. Tēvs ar lielu aizrautību to izlasīja un uzreiz pieņēma tajā ietverto patiesību, gluži kā izslāpusi zeme uzsūc lietus ūdeni. Viņš arī sāka dalīties uzzinātajā ar citiem, kas runāja kannadu valodā. 50. gadu sākumā  no nelielās Bībeles mācību grupas izveidojās pirmā kannadu valodas draudze Bombejā.

Tēvs ar māti mūs, bērnus, mācīja rūpīgi iedziļināties Bībelē un prasmīgi to paskaidrot citiem. Katru dienu viņi izmantoja iespējas, lai ar mums kopā lūgtu Dievu un pētītu Rakstus. (5. Mozus 6:6, 7; 2. Timotejam 3:14—16.) Kādu dienu, lasot Bībeli, man atvērās acis. Es sapratu, ka Jehova ir salīdzināts ar ganu, jo viņš vada savus kalpus, gādā tiem uzturu un tos aizsargā. (Psalms 23:1—6; 83:19.)

Jehova vienmēr ir turējis mani pie rokas

Drīz pēc neaizmirstamā kongresa, kas 1956. gadā notika Bombejā, es kristījos. Pusgadu vēlāk es sekoju sava vecākā brāļa Prabhakara piemēram un kļuvu par pilnas slodzes sludinātāju. Kaut arī es dedzīgi vēlējos dalīties Bībeles zināšanās ar citiem, līdzko es mēģināju ar kādu runāt, man aiz uztraukuma mute kļuva sausa. Es stostījos, un balss man drebēja. ”Šo darbu es spēju veikt vienīgi ar Jehovas palīdzību,” es izmisusi domāju.

Jehovas palīdzība nāca ar misionāru Homēra un Rutas Makeju starpniecību. Viņi bija no Kanādas un 1947. gadā bija mācījušies Jehovas liecinieku misionāru skolā Ņujorkā (ASV). Tēlaini izsakoties, viņi turēja mani pie rokas, kamēr es spēru savus pirmos neveiklos soļus sludināšanā. Ruta regulāri izmēģināja ar mani sarunu ievadus, ko mēs izmantojām sludināšanā pa mājām. Viņa zināja, kā vislabāk mazināt manu uztraukumu. Saņēmusi manas trīcošās rokas, viņa mēdza teikt: ”Mīļā, neuztraucies. Mēģināsim vēlreiz pie nākamajām durvīm.” Viņas mierīgā balss mani iedrošināja.

Tad es saņēmu ziņu, ka mana sludināšanas partnere būs Elizabete Čakranarajana, kāda vecāka māsa, kas bija pieredzējusi Bībeles skolotāja. Sākumā es bažījos: ”Kā es ar viņu sadzīvošu? Viņa ir daudz vecāka par mani!” Bet izrādījās, ka viņa bija tieši tāda sludināšanas partnere, kāda man bija vajadzīga.

”Mēs nekad neesam pavisam vieni”

Mūsu pirmā norīkojuma vieta bija vēsturiskā Aurangābāda aptuveni 400 kilometru uz austrumiem no Bombejas. Mēs ātri vien sapratām, ka esam vienīgās Jehovas liecinieces šajā pilsētā, kurā dzīvoja gandrīz miljons cilvēku. Turklāt man bija jāmācās marathu valoda, kurā runāja lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju.

Palaikam mani pārņēma dziļa vientulība un es raudāju gluži kā bērns, kas palicis bez vecākiem. Taču Elizabetes mātišķā balss mani stiprināja. ”Reizēm mēs varbūt jūtamies vientuļi, bet mēs nekad neesam pavisam vieni,” viņa mēdza teikt. ”Lai arī tu esi tālu prom no saviem draugiem un ģimenes, Jehova vienmēr ir ar tevi. Izveido draudzību ar viņu, un vientulība drīz izgaisīs.” Es atceros viņas padomu līdz pat šai dienai.

Kad mums bija pavisam maz naudas, mēs gan pa putekļainiem, gan pa dubļainiem ceļiem nostaigājām līdz pat divdesmit kilometriem dienā, spītējot kā karstumam, tā aukstumam. Vasarā gaisa temperatūra nereti sasniedza 40 grādu atzīmi, bet musonu sezonas laikā dažviet dubļi turējās mēnešiem ilgi. Tomēr bieži mēs pārliecinājāmies, ka laikapstākļi neradīja tik lielus šķēršļus kā vietējā kultūra.

Publiskās vietās sievietes nesarunājās ar vīriešiem, ja vien tie nebija viņu radinieki, un  sievietes reti mācīja vīriešus. Tāpēc mēs pieredzējām izsmieklu un apvainojumus. Pirmo pusgadu iknedēļas sapulcēs mēs bijām divas vien. Ar laiku mums pievienojās ieinteresēti cilvēki. Drīz izveidojās neliela grupa, un daži sāka sludināt kopā ar mums.

”Turpini uzlabot savas prasmes”

Kad bija pagājuši aptuveni divarpus gadi, mūs nosūtīja uz Bombeju. Elizabete turpināja kalpot par pionieri, bet mani uzaicināja palīdzēt tēvam, kas tajā laikā bija vienīgais bībeliskās literatūras tulkotājs kannadu valodā. Viņš bija priecīgs par manu palīdzību, jo viņam bija daudz pienākumu draudzē.

1966. gadā mani vecāki izlēma atgriezties Udupi. Pirms došanās prom tēvs man teica: ”Mīļo meitiņ, turpini uzlabot savas prasmes. Tulko vienkārši un skaidri. Neesi pašpārliecināta un paliec pazemīga. Paļaujies uz Jehovu.” Tas bija pēdējais padoms, ko tēvs man deva, jo viņš nomira drīz pēc tam, kad bija atgriezies Udupi. Līdz pat šai dienai, strādādama par tulkotāju, es cenšos ievērot tēva padomu.

”Vai tad tu nevēlies savu ģimeni?”

Tradicionāli indiešu ģimenēs, kamēr dēli un meitas vēl ir diezgan jauni, vecāki atrod viņiem dzīvesbiedru un mudina viņus laist pasaulē bērnus. Tāpēc man bieži vaicāja: ”Vai tad tu nevēlies savu ģimeni? Kas par tevi rūpēsies vecumdienās? Vai tu nejutīsies vientuļa?”

Reizēm šādas piezīmes, kas bija jādzird atkal un atkal, mani nomāca. No svešām acīm es savas izjūtas slēpu, bet, līdzko biju palikusi viena, es izkratīju savu sirdi Jehovam. Mani mierināja viņa attieksme — to, ka es neesmu precējusies, viņš neuzskata par trūkumu. Lai stiprinātu savu apņemšanos kalpot Dievam ar nedalītu uzmanību, es domāju par Jeftas meitas un Jēzus Kristus piemēru. Viņi abi palika neprecēti un pilnībā nodevās Dieva gribas pildīšanai. (Jāņa 4:34.)

Jehovas dāvana

Mēs ar Elizabeti bijām tuvas draudzenes gandrīz 50 gadu. Viņa nomira 2005. gadā 98 gadu vecumā. Pēdējos gados viņa sliktās redzes dēļ vairs nevarēja lasīt Bībeli, taču ik dienas viņa veltīja daudz laika garām, personiskām lūgšanām. Dažkārt man likās, ka viņa savā istabā ar kādu apspriež Bībeli, bet izrādījās, ka viņa runā ar Jehovu. Dievs Jehova viņai bija reāla persona, un viņa dzīvoja tā, it kā Jehova vienmēr būtu viņai blakus. Es esmu sapratusi, ka tieši tas ir pats būtiskākais, lai uzticīgi kalpotu Dievam, kā to darīja Jeftas meita. Es esmu ļoti pateicīga Jehovam, ka viņš man dāvāja vecāku, nobriedušu māsu, kas mani jaunībā pamācīja un atbalstīja visās grūtībās. (Salamans Mācītājs 4:9, 10.)

Cik gan daudz svētību es esmu saņēmusi, kalpodama Jehovam tā, kā to darīja Jeftas meita! Paliekot neprecēta un sekojot Bībeles padomiem, es esmu dzīvojusi bagātu un gandarījuma pilnu dzīvi un esmu varējusi ”pastāvīgi kalpot Kungam bez novēršanās”. (1. Korintiešiem 7:35.)

[Attēls 28. lpp.]

Mans tēvs saka publisko runu (Bombeja, 50. gadi)

[Attēls 28. lpp.]

Kopā ar Elizabeti īsi pirms viņas nāves

[Attēls 29. lpp.]

Aicinām cilvēkus uz Bībeles runu (Bombeja, 1960. gads)

[Attēls 29. lpp.]

Strādāju tulkošanas nodaļā