”Bauslībā tev ir doti zināšanu un patiesības pamati.” (ROM. 2:20.)

1. Kāpēc mums jācenšas saprast Mozus bauslības nozīmi?

JA BĪBELĒ nebūtu apustuļa Pāvila vēstuļu, mums būtu grūti saprast daudzu Mozus bauslības prasību nozīmi. Piemēram, Vēstulē ebrejiem Pāvils paskaidroja, kā Jēzus, ”uzticamais augstais priesteris”, varēja reizi par visām reizēm nest ”samierināšanas upuri”, dodot iespēju visiem, kas tam tic, iegūt ”mūžīgu glābšanu”. (Ebr. 2:17; 9:11, 12.) Tāpat viņš rakstīja, ka saiešanas telts bija tikai ”debesu lietu.. ēna” un ka Jēzus ir kļuvis par ”labāka līguma” starpnieku — labāka līguma nekā tas līgums, kas tika noslēgts ar Mozus starpniecību. (Ebr. 7:22; 8:1—5.) Šādi paskaidrojumi ļoti noderēja kristiešiem Pāvila dzīves laikā, un tie ir vērtīgi joprojām. Tie mums palīdz labāk saprast, cik daudz Dievs ir darījis mūsu labā.

2. Kādā ziņā ebreju tautības kristieši bija labākā situācijā nekā cittautieši?

² Kad Pāvils rakstīja kristiešiem Romā, dažviet savā vēstulē viņš vērsās pie tiem draudzes locekļiem, kas pēc izcelsmes bija ebreji un bija mācījušies Mozus bauslību. Pāvils atzina: tā kā viņi pārzināja šos likumus, viņiem bija ”zināšanu un patiesības pamati” attiecībā uz Jehovu un viņa taisnīgajiem principiem. Tāpat kā dievbijīgajiem ebrejiem, kas bija dzīvojuši agrākos laikos, arī ikvienam ebreju izcelsmes kristietim šo ”patiesības pamatu” sapratne un dziļa cieņa pret tiem ļāva būt par ”ceļvedi”, ”skolotāju” un ”gaismu” cilvēkiem, kas nepārzināja bauslību, kuru Jehova bija devis savai tautai. (Nolasīt Romiešiem 2:17—20.)

 JĒZUS UPURA ”ĒNA”

3. Ko mēs gūstam, vairāk uzzinot par seno ebreju ziedotajiem upuriem?

³ Pāvila pieminētajiem patiesības pamatiem ir liela nozīme arī tagad, jo tie mums palīdz izprast Jehovas nodomus. Principi, uz kuriem ir balstīta Mozus bauslība, nav zaudējuši savu vērtību. Paturot to prātā, apskatīsim vienu no bauslības iezīmēm — to, kā dažādu upuru un ziedojumu nešana palīdzēja pazemīgiem ebrejiem sagatavoties Kristus atnākšanai un apzināties, ko Dievs no viņiem prasa. Pamatprasības, ko Jehova izvirza saviem kalpiem, nekad nemainās, tāpēc, pārdomādami izraēliešiem dotos Jehovas likumus par upuriem, mēs varam izvērtēt, kāda ir mūsu kalpošana viņam. (Mal. 3:6.)

4., 5. a) Ko Mozus bauslība atgādināja Dieva tautai? b) Uz ko norādīja Dieva likumi par upuriem?

⁴ Daudz kas Mozus bauslībā senajiem ebrejiem lika apzināties, ka viņi ir grēcīgi. Piemēram, ebrejam, kas bija pieskāries mirušam cilvēkam, bija jāšķīstās. Šādam nolūkam bija jānokauj sarkana govs, kas bija ”bez vainas”, un tā jāsadedzina. Govs pelni tika izmantoti ”šķīstīšanās ūdenim”, ar ko trešajā un septītajā dienā pēc aptraipīšanās apslacīt to, kurš tika šķīstīts. (4. Moz. 19:1—13.) Lai atgādinātu, ka cilvēki saviem pēcnācējiem nodod tālāk nepilnību un grēku, sieviete pēc dzemdībām noteiktu laika posmu tika uzskatīta par nešķīstu un pēc tam viņai bija jānes upuris izlīdzināšanai. (3. Moz. 12:1—8.)

⁵ Arī daudzās citās situācijās ebrejiem bija jānes dzīvnieku upuri, lai izlīdzinātu grēkus. Neatkarīgi no tā, vai viņi to apzinājās vai ne, šie upuri, kas sākotnēji tika nesti saiešanas teltī un vēlāk Jehovas templī, bija Jēzus nevainojamā upura ”ēna”. (Ebr. 10:1—10.)

AR KĀDU ATTIEKSMI BIJA JĀNES UPURI

6., 7. a) Kāda prasība bija jāievēro izraēliešiem, izraugoties, ko upurēt Jehovam, un uz ko tā norādīja? b) Kādi jautājumi mums būtu jāapsver?

⁶ Viena no galvenajām prasībām, kas bija jāņem vērā, upurējot Jehovam dzīvnieku, bija tāda, ka šim dzīvniekam bija jābūt pilnīgi bez vainas — tas nedrīkstēja būt ne akls, ne ievainots, ne kropls, ne slims. (3. Moz. 22:20—22.) Kad izraēlieši ziedoja Jehovam augļus vai labību, tiem bija jābūt pirmajiem augļiem vai pirmajai ražai, ko viņi ievāca, ”no vislabākā tam labākajam”. (4. Moz. 18:12, 29.) Mazāk vērtīgi upuri Jehovam nebija pieņemami. Prasība upurēt pašus labākos dzīvniekus norādīja uz faktu, ka Jēzus upuris būs neaptraipīts un bezvainīgs un ka cilvēces atbrīvošanai Jehova ziedos to, kas ir vislabākais un viņam pats dārgākais. (1. Pēt. 1:18, 19.)

⁷ Ja izraēlietis patiešām bija pateicīgs Jehovam par izrādīto labestību, tad viņš noteikti ar prieku izraudzījās upurim vislabāko no tā, kas viņam piederēja. Tas, kādu upuri nest, bija cilvēka paša ziņā. Taču viņš zināja, ka Dievs nebūs apmierināts ar nepilnvērtīgu upuri, jo tas liecinātu, ka, pēc šī  cilvēka domām, upurēšana ir tikai formalitāte vai pat apgrūtinājums. (Nolasīt Maleahija 1:6—8, 13.) Tāpēc mums ir jāpārdomā, kā mēs kalpojam Dievam. Kāda ir mūsu attieksme pret kalpošanu? Kāpēc mēs kalpojam Jehovam? Vai mēs patiešām atdodam viņam pašu labāko?

8., 9. Kāpēc mums būtu jāpārdomā tas, ar kādu attieksmi izraēliešiem bija jānes upuri?

⁸ Ja izraēlietis grasījās nest labprātīgu upuri, lai pateiktos Jehovam vai izlūgtos viņa labvēlību (šādā gadījumā tika nests dedzināmais upuris), tad piemērota dzīvnieka izvēle viņam acīmredzot nesagādāja grūtības. Viņš noteikti ar prieku atdeva Jehovam pašu labāko. Kristiešiem vairs nav jānes tādi upuri, kādi bija prasīti Mozus bauslībā, tomēr arī viņi kaut ko ziedo — izmanto savu laiku, spēku un līdzekļus, lai kalpotu Jehovam. To, ka kristieši ”atklāti vēstī” par savu cerību, kā arī ”dara labu un dalās ar citiem”, apustulis Pāvils nosauca par Dievam patīkamiem upuriem. (Ebr. 13:15, 16.) Kristiešu attieksme pret kalpošanu parāda, cik pateicīgi viņi ir par visu, ko Dievs viņiem ir dāvājis. Tātad var vilkt zināmas paralēles starp to, ar kādu attieksmi un kādiem pamudinājumiem kristieši veic savu kalpošanu, un seno izraēliešu labprātīgi nestajiem upuriem.

⁹ Bet ko var teikt par tām situācijām, kad Mozus bauslībā bija prasīts, lai cilvēks, kas izdarījis kādu pārkāpumu, nestu grēku upuri vai vainas izpirkšanas upuri? Vai tāpēc, ka šie upuri bija jānes obligāti, izraēlietim bija grūti to darīt labprātīgi? Vai minētie upuri tika nesti negribīgi? (3. Moz. 4:27, 28.) Tā nenotika, ja cilvēks patiešām vēlējās saglabāt labas attiecības ar Jehovu.

10. Kādi ”upuri” mums jānes, ja esam sabojājuši ar kādu attiecības?

¹⁰ Kaut kas līdzīgs var notikt mūsu dienās. Varbūt mēs saprotam, ka neviļus esam aizvainojuši ticības biedru, neapdomīgi kaut ko pasakot vai izdarot. Iespējams, sirdsapziņa mums saka: esam rīkojušies aplami. Tādā gadījumā ikkatrs, kas pret kalpošanu Jehovam izturas nopietni, centīsies darīt visu, kas ir viņa spēkos, lai labotu situāciju. Tas nozīmē, ka viņš no sirds atvainosies cilvēkam, ko ir aizskāris, un, ja ir pieļāvis nopietnu kļūdu, meklēs garīgu palīdzību pie kristiešu pārraugiem. (Mat. 5:23, 24; Jēk. 5:14, 15.) Tātad mums ir jārīkojas, lai izlīdzinātu grēku, kas ir izdarīts pret ticības biedru vai pat pret Dievu. Kad mēs nesam šādus ”upurus”, mēs atjaunojam labas attiecības gan ar Jehovu, gan ar ticības biedru un iegūstam tīru sirdsapziņu.  To pieredzot, mēs pārliecināmies, ka sekot Jehovas norādījumiem vienmēr ir pats labākais.

11., 12. a) Kas raksturoja kopības upurus? b) Kādu saistību var redzēt starp senatnē nestajiem kopības upuriem un tīro pielūgsmi mūsu dienās?

¹¹ Citi Mozus bauslībā noteiktie upuri bija pateicības jeb kopības upuri. Tie liecināja par mieru attiecībās ar Jehovu. Cilvēks, kas bija nesis upuri, kopā ar savu ģimeni ēda upurētā dzīvnieka gaļu — iespējams, vienā no tempļa ēdamtelpām. Daļu dzīvnieka saņēma priesteris, kas to upurēja, kā arī citi priesteri, kas kalpoja templī. (3. Moz. 3:1; 7:31—33.) Kopības upuri izraēlietis ziedoja tādēļ, ka vēlējās, lai viņam būtu labas attiecības ar Dievu. Varēja teikt, ka viņš, viņa ģimene, priesteri un Jehova piedalījās kopīgā mielastā, priecādamies par mieru viņu starpā.

¹² Tātad, nesot kopības upuri, izraēlietis it kā uzaicināja Jehovu uz kopīgu mielastu. Vai tas nebija liels gods, ka Jehova pieņēma šādu uzaicinājumu? Protams, upura ziedotājs gribēja piedāvāt Dievam pašu labāko. Kopības upuri, kas piederēja pie Mozus bauslībā dotajiem patiesības pamatiem, norādīja uz to, ka ar Jēzus daudz izcilākā upura palīdzību ikviens, kas vēlas, var izveidot labas un ciešas attiecības ar savu Radītāju. Mēs varam kļūt par Jehovas draugiem, ja labprāt ziedojam savus līdzekļus un spēkus kalpošanai viņam.

UPURI, KAS DIEVAM NEBIJA PIEŅEMAMI

13., 14. Kāpēc Jehovam nebija pieņemams upuris, ko grasījās ziedot ķēniņš Sauls?

¹³ Kā mēs uzzinājām, Jehova pieņēma Mozus bauslībā noteiktos upurus, ja tie tika nesti ar pareizu attieksmi un sirds nostāju. Tomēr Bībelē var lasīt, ka reizēm Dievs nepieņēma viņam nestos upurus. Kāpēc tā notika? Apskatīsim divus gadījumus.

¹⁴ Pravietis Samuēls ķēniņam Saulam pavēstīja, ka ir pienācis laiks, kad Jehova grib sodīt amalekiešus. Tāpēc Saulam bija jāiznīcina šī ienaidnieku tauta kopā ar visiem tās mājlopiem. Taču pēc uzvaras Sauls atļāva saviem kareivjiem atstāt dzīvu amalekiešu valdnieku Agagu un pasaudzēja arī labākos mājlopus, lai tos upurētu Jehovam. (1. Sam. 15:2, 3, 21.) Ko par to domāja Jehova? Viņš atmeta Saulu tā nepaklausības dēļ. (Nolasīt 1. Samuēla 15:22, 23.) No šī gadījuma mēs skaidri redzam, ka tad, ja vēlamies, lai Dievam mūsu upuri būtu  pieņemami, mums jāklausa viņa norādījumiem.

15. Ko var teikt par daudzu izraēliešu nestajiem upuriem Jesajas dzīves laikā?

¹⁵ Līdzīgs piemērs ir atrodams Jesajas grāmatā. Laikā, kad dzīvoja Jesaja, izraēlieši tikai formāli ziedoja upurus Jehovam. Viņu ļauno darbu dēļ šie upuri bija nederīgi. ”Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri?” Jehova jautāja. ”Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, man netīk jēru un āžu asinis. [..] Nenesiet Man vairs veltīgo un liekulīgo ēdamo upuru, to kvēpināmā smarža ir negantība un iedveš Man riebumu.” Kāpēc Dievs tā teica? Viņš paskaidroja: ”Lai cik liels būtu arī jūsu skaitāmo lūgsnu daudzums, Es jūs tomēr neuzklausu, jo jūsu rokas ir aptraipītas ar asinīm. Mazgājieties, šķīstaities, pārtrauciet savus ļaunos darbus manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt!” (Jes. 1:11—16.)

16. No kā ir atkarīgs, vai Dievam kāds upuris ir pieņemams?

¹⁶ Jehovam nebija patīkami upuri, ko nesa grēcinieki, kuri nenožēloja savu rīcību. Bet viņam patika to cilvēku lūgšanas un ziedojumi, kuri no visas sirds centās dzīvot atbilstoši viņa normām. Patiesības pamati, kas bija doti Mozus bauslībā, palīdzēja šiem cilvēkiem saprast, ka viņi ir grēcīgi un viņiem vajadzīga piedošana. (Gal. 3:19.) Tā viņu sirdī varēja rasties nožēla par to, ko viņi ir darījuši. Līdzīgi ir mūsdienās — mums ir jāapzinās, ka mums ir vajadzīgs Kristus upuris, kas patiešām spēj izlīdzināt grēkus. Ja mēs to saprotam un esam par to pateicīgi Jehovam, tad Jehovam patiks viss, ko mēs darām kalpošanā viņam. (Nolasīt Psalmu 51:19, 21.)

APLIECINĀSIM TICĪBU JĒZUS UPURIM!

17.—19. a) Kā mēs varam Jehovam parādīt savu pateicību par Jēzus izpirkuma upuri? b) Par ko ir runa nākamajā rakstā?

¹⁷ Mēs esam labākā situācijā nekā tie, kas dzīvoja pirms Kristus, jo mums vairs nav jāapmierinās tikai ar to, ka redzam Dieva nodomu ”ēnu”. (Ebr. 10:1.) Likumi par upurēšanu ebrejiem parādīja, kas no viņiem tiek prasīts, lai viņiem būtu labas attiecības ar Dievu, proti: viņiem bija jābūt pateicīgiem Dievam, jāvēlas dot viņam pašu labāko un jāapzinās, ka viņiem ir vajadzīga izpirkšana. No Grieķu rakstos ietvertajiem paskaidrojumiem mēs uzzinām, ka, pamatojoties uz Jēzus izpirkuma upuri, Jehova uz visiem laikiem likvidēs grēka sekas, turklāt viņš jau tagad mums ļauj iegūt tīru sirdsapziņu. Izpirkuma upuris patiešām ir brīnišķīga dāvana. (Gal. 3:13; Ebr. 9:9, 14.)

¹⁸ Protams, lai gūtu labumu no izpirkuma upura, mums ir vajadzīgs kaut kas vairāk nekā tikai sapratne par pašu izpirkumu. ”Bauslība bija kļuvusi par mūsu audzinātāju, kas ved pie Kristus, lai mēs tiktu atzīti par taisniem ticības dēļ,” rakstīja apustulis Pāvils. (Gal. 3:24.) Šādai ticībai ir jāizpaužas darbos. (Jēk. 2:26.) Tāpēc Pāvils mudināja sava laika kristiešus, kam bija Mozus bauslībā dotie zināšanu pamati, likt šīs zināšanas lietā. Tad viņi dzīvotu saskaņā ar Dieva principiem, ko viņi mācīja citiem. (Nolasīt Romiešiem 2:21—23.)

¹⁹ Kaut arī kristiešiem vairs nav jāpilda Mozus bauslība, viņiem joprojām jānes tādi upuri, kas ir patīkami Jehovam. Kā to darīt? Par to vairāk ir stāstīts nākamajā rakstā.

[Jautājumi studēšanai]

[Izceltais teksts 17. lpp.]

Pamatprasības, ko Jehova izvirza saviem kalpiem, nekad nemainās

[Attēls 18. lpp.]

Kuru no šiem dzīvniekiem jūs upurētu Jehovam?

[Attēls 19. lpp.]

Jehova ir labvēlīgs pret tiem, kas nes viņam patīkamus upurus