Priecāsimies cerībā
Priecāsimies cerībā
”[Mums ir] cerība iegūt mūžīgu dzīvi, ko Dievs, kas nevar melot, ir apsolījis pirms neatminamiem laikiem.” (TIT. 1:2.)
ATKĀRTOJUMAM
Kā mēs zinām, ka debesīs valda prieks, kad kāds no svaidītajiem kristiešiem uzticīgi pabeidz savu dzīves ceļu?
Kā ”citu avju” cerība ir saistīta ar cerību, kas dota svaidītajiem?
Kā mēs varam apliecināt, ka dzīvojam ”svēti” un ”dievbijīgi”?
1. Kā mums palīdz cerība, ko mums ir devis Jehova?
JEHOVA ir ”Dievs, kas dod cerību”, rakstīja apustulis Pāvils. Viņš piebilda, ka Jehova mūs var ”piepildīt ar dziļu prieku un mieru caur [mūsu] paļāvību uz viņu”, lai mēs būtu ”cerības pārpilni svētā gara spēkā”. (Rom. 15:13.) Ja mēs esam ”cerības pārpilni”, mēs spēsim izturēt jebkādas grūtības, nezaudējot prieku un mieru. Tāpat kā svaidītajiem, arī citiem kristiešiem šāda cerība ir kā ”drošs un stiprs enkurs dvēselei”. (Ebr. 6:18, 19.) Ja dzīves vētrās mēs cieši turēsimies pie šīs cerības, mēs netiksim ”aizskaloti projām” — neļausimies šaubām un saglabāsim stipru ticību. (Nolasīt Ebrejiem 2:1; 6:11.)
2. Kādas nākotnes izredzes mūsdienās ir kristiešiem, un kāpēc ”citas avis” interesē cerība, kāda ir svaidītajiem?
2 Kristiešiem, kas dzīvo šajā beigu laikā, ir divējādas nākotnes izredzes. Atlikušajiem ”mazā ganāmpulciņa” locekļiem — svaidītajiem kristiešiem, kas vēl dzīvo uz zemes, — ir cerība uz nemirstību debesīs, kur viņi būs ķēniņi un priesteri kopā ar Kristu viņa valstībā. (Lūk. 12:32; Atkl. 5:9, 10.) Savukārt skaitā daudz prāvākajam ”citu avju” ”lielajam pulkam” ir cerība dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes mesiāniskās valstības pakļautībā. (Jāņa 10:16; Atkl. 7:9, 10.) Kristiešiem, kas pieder pie ”citām avīm”, nekad nevajadzētu aizmirst, ka viņu glābšana ir atkarīga no tā, vai viņi aktīvi atbalsta Kristus svaidītos ”brāļus”, kas ir uz zemes. (Mat. 25:34—40.) Svaidītie saņems savu atalgojumu, un tikpat droši īstenosies arī ”citām avīm” dotā cerība. (Nolasīt Ebrejiem 11:39, 40.) Vispirms pievērsīsim uzmanību cerībai, kāda ir svaidītajiem.
”DZĪVA CERĪBA”, KAS DOTA SVAIDĪTAJIEM KRISTIEŠIEM
3., 4. Kā svaidītie kristieši ”piedzimst no jauna”, saņemot ”dzīvu cerību”, un kas tā ir par cerību?
3 Apustulis Pēteris uzrakstīja divas vēstules svaidītajiem kristiešiem, ko viņš nosauca par ”tiem, kas ir izredzēti”. (1. Pēt. 1:1.) Viņš minēja vairākas detaļas, kas raksturo brīnišķīgo cerību, kura ir piešķirta ”mazajam ganāmpulciņam”. Pirmajā vēstulē Pēteris rakstīja: ”Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas pēc savas lielās žēlastības ir licis mums piedzimt no jauna, dodams dzīvu cerību ar Jēzus Kristus augšāmcelšanu no mirušajiem, lai mēs saņemtu neiznīcīgu, neaptraipītu un nevīstošu mantojumu. Tas debesīs tiek glabāts jums, ko Dieva spēks ticībā sargā glābšanai, kas atklāsies beigu laikā. Par to jūs līksmojaties.” (1. Pēt. 1:3—6.)
4 Ierobežots skaits kristiešu, ko Dievs Jehova ir izvēlējies, lai tie kopā ar Kristu valdītu debesu valstībā, ”piedzimst no jauna” — kļūst par Dieva dēliem, kas piedzimuši no gara. Viņi ir svaidīti ar svēto garu, lai varētu būt ķēniņi un priesteri kopā ar Kristu. (Atkl. 20:6.) Pēteris paskaidroja, ka ”piedzimšana no jauna” viņiem dāvā ”dzīvu cerību”, ko viņš nosauca par ”neiznīcīgu, neaptraipītu un nevīstošu mantojumu”, kas viņiem tiek glabāts ”debesīs”. Ir pilnīgi saprotams, ka svaidītie ”līksmojas” savā dzīvajā cerībā! Tomēr tas, vai šī cerība īstenosies, ir atkarīgs no viņu uzticības Dievam.
5., 6. Kāpēc svaidītajiem kristiešiem neatlaidīgi jāpūlas, lai viņu aicinājums paliktu spēkā?
5 Savā otrajā vēstulē Pēteris svaidītos kristiešus mudināja: ”Pūlieties vēl neatlaidīgāk, lai jūsu aicinājums un izredzētība paliktu spēkā.” (2. Pēt. 1:10.) Viņiem bija jācenšas attīstīt tādas kristīgas īpašības kā ticība, dievbijība un mīlestība. Pēteris rakstīja: ”Ja tas viss jums ir un iet vairumā, jūs nekļūsiet bezdarbīgi un neauglīgi.” (Nolasīt 2. Pētera 1:5—8.)
6 Vēstījumā, ko pirmajā gadsimtā augšāmceltais Kristus nodeva ar garu svaidītajiem Mazāzijas pilsētas Filadelfijas draudzes vecākajiem, bija teikts: ”Tā kā tu esi sekojis manam izturības paraugam, es tevi pasargāšu pārbaudījuma stundā, kas nāks pār visu apdzīvoto zemi, lai pārbaudītu zemes iedzīvotājus. Es nākšu drīz. Cieši turies pie tā, kas tev ir, lai neviens neatņemtu tavu vainagu.” (Atkl. 3:10, 11.) Ja kāds svaidītais kristietis kļūtu neuzticīgs Dievam, viņš nesaņemtu ”nevīstošo goda vainagu”, kas ir apsolīts izredzētajiem, kuri paliek uzticīgi līdz pat nāvei. (1. Pēt. 5:4; Atkl. 2:10.)
IESPĒJA IEIET VALSTĪBĀ
7. Kādu cerību Jūda minēja savā vēstulē?
7 Ap 65. gadu Jēzus pusbrālis Jūda uzrakstīja vēstuli svaidītajiem kristiešiem, vērsdamies pie viņiem kā pie ”aicinātajiem”. (Jūd. 1; salīdzināt Ebrejiem 3:1.) Jūda savā vēstulē bija iecerējis runāt galvenokārt par brīnišķīgo cerību uz glābšanu, kāda ir visiem svaidītajiem kristiešiem, kas ir aicināti Dieva debesu valstībā. (Jūd. 3.) Kaut gan viņam bija jāpievēršas citiem būtiskiem jautājumiem, viņš savas īsās vēstules nobeigumā tomēr pieminēja cerību, kādu lolo svaidītie kristieši. Jūda rakstīja: ”Bet tam, kas spēj jūs pasargāt no klupšanas un nostādīt bezvainīgus sava spožuma priekšā ar līksmību, vienīgajam Dievam, mūsu Glābējam, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu lai ir gods, diženums, varenība un vara no pašiem pirmlaikiem, tagad un mūžīgi mūžos.” (Jūd. 24, 25.)
8. Kā mēs zinām, ka debesīs valda prieks, kad kāds svaidītais kristietis līdz galam saglabā uzticību Dievam?
8 Nav šaubu, ka svaidītie kristieši, kas uzticīgi kalpo Dievam, vēlas, lai Dievs viņus pasargātu no ”klupšanas”, kuras sekas varētu būt bojāeja. Viņiem ir uz Bībeli pamatota cerība, ka Jēzus Kristus viņus piecels no nāves kā pilnīgas garīgas būtnes un viņi ”ar līksmību” varēs nostāties Dieva priekšā. Kad kāds no svaidītajiem nomirst, saglabājis uzticību Dievam, tiek ”celts augšā garīgs ķermenis”, uzmodināts no nāves ”neiznīcībā” un ”godā”. (1. Kor. 15:42—44.) Ja jau debesīs ir liels ”prieks par vienu grēcinieku, kas nožēlo grēkus”, kāds gan prieks valda debesu galmā, kad ar garu svaidīts Kristus brālis uzticīgi pabeidz savu dzīves ceļu! (Lūk. 15:7.) Jehova un uzticīgās garīgās būtnes priecājas kopā ar svaidīto, kad tas saņem savu balvu ”ar līksmību”. (Nolasīt 1. Jāņa 3:2.)
9. Kādā ziņā ieiešana valstībā uzticīgajiem svaidītajiem būs ”bagātīga dāvana”, un kā šī cerība ietekmē svaidītos, kas vēl ir uz zemes?
9 Līdzīgi arī Pēteris svaidītajiem kristiešiem rakstīja, ka tad, ja viņi saglabās uzticību, pūloties, lai viņu aicinājums paliktu spēkā, viņi ”saņems bagātīgu dāvanu — iespēju ieiet mūsu Kunga un Glābēja Jēzus Kristus mūžīgajā valstībā”. (2. Pēt. 1:10, 11.) Ar vārdiem, ka viņu ieiešana debesīs būs ”bagātīga dāvana”, Pēteris, iespējams, domāja faktu, ka viņi debesīs ieies lielā godā. Tāpat viņš varbūt domāja par daudzajām svētībām, ko viņi saņems debesīs. Svaidītie varēs atskatīties uz savu uzticīgo dzīves ceļu ar līksmības un pateicības pilnu sirdi. Šī cerība svaidītajiem kristiešiem, kas vēl ir atlikuši uz zemes, dod spēku aizvien būt ”noskaņotiem aktīvai darbībai”. (1. Pēt. 1:13.)
CERĪBA, KAS DOTA ”CITĀM AVĪM”
10., 11. a) Kāda cerība ir dota ”citām avīm”? b) Kā cilvēku cerība dzīvot uz zemes ir saistīta ar Kristu un ”Dieva dēlu atklāšanos”?
10 Apustulis Pāvils ar garu svaidītajiem ”Dieva dēliem” rakstīja par viņu lielisko cerību būt Kristus ”līdzmantiniekiem”. Pēc tam viņš pieminēja brīnišķīgo cerību, kādu Jehova ir pavēris neierobežotam skaitam ”citu avju”: ”Radība [proti, cilvēce], karsti ilgodamās, gaida Dieva dēlu [svaidīto] atklāšanos, jo radība tika pakļauta dzīves tukšībai nevis pēc savas gribas, bet pēc tā gribas, kas to ir pakļāvis, tomēr vienlaikus tika dota cerība, ka arī pati radība tiks atbrīvota no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu cildeno brīvību.” (Rom. 8:14—21.)
11 Jehova cilvēcei deva cerību, kad viņš apsolīja to atbrīvot no ”senās čūskas”, Sātana Velna, ar ”dzimuma” jeb pēcnācēja starpniecību. (Atkl. 12:9; 1. Moz. 3:15.) Galvenais ”pēcnācējs” bija Jēzus Kristus. (Gal. 3:16.) Jēzus nāve un augšāmcelšana sagādāja drošu pamatu cilvēces cerībai pieredzēt atbrīvošanu no grēka un nāves verdzības. Šīs cerības īstenošanās ir saistīta ar ”Dieva dēlu atklāšanos”. Arī svaidītie pieder pie ”dzimuma”, un viņi ”atklāsies”, kad viņi kopā ar Kristu iznīcinās Sātana ļauno pasaules kārtību. (Atkl. 2:26, 27.) Tas nesīs glābšanu ”citām avīm”, kuras izies cauri lielajam postam. (Atkl. 7:9, 10, 14.)
12. Kādas svētības cilvēcei nesīs svaidīto ”atklāšanās”?
12 Kādu gan atvieglojumu ”radība” izjutīs Kristus tūkstoš gadu valdīšanas laikā! Tad godā celtie ”Dieva dēli” ”atklāsies” vēl citā veidā — viņi būs priesteri kopā ar Kristu un palīdzēs cilvēkiem gūt labumu no Jēzus Kristus izpirkuma upura. Debesu valstības pavalstnieki pieredzēs atbrīvošanu no grēka un nāves sekām. Paklausīgie cilvēki pakāpeniski tiks atbrīvoti ”no iznīcības verdzības”. Ja viņi paliks uzticīgi Jehovam tūkstošgades laikā un beidzamajā pārbaudījumā, kas nāks uzreiz pēc tās beigām, viņu vārdi uz visiem laikiem tiks ierakstīti ”dzīvības grāmatā”. Viņi iegūs ”Dieva bērnu cildeno brīvību”. (Atkl. 20:7, 8, 11, 12.) Tā patiešām ir brīnišķīga cerība!
UZTURĒSIM SAVU CERĪBU DZĪVU
13. Uz ko ir pamatota mūsu cerība, un kad Kristus ”atklāsies”?
13 Tas, ko Pēteris, Dieva iedvesmots, rakstīja savās divās vēstulēs, gan svaidītajiem, gan ”citām avīm” palīdz saglabāt savu cerību dzīvu. Pēteris paskaidroja, ka kristiešiem dotā cerība ir pamatota nevis uz viņu darbiem, bet uz Jehovas augstsirdīgo labestību. Viņš rakstīja: ”Vienmēr paturiet skaidru prātu un ceriet uz labestību, kas jums augstsirdīgi tiks parādīta, kad atklāsies Jēzus Kristus.” (1. Pēt. 1:13.) Kristus ”atklāsies”, kad viņš nāks atalgot savus uzticīgos sekotājus un izpildīt Jehovas spriedumu bezdievīgajiem. (Nolasīt 2. Tesalonikiešiem 1:6—10.)
14., 15. a) Kas mums jātur prātā, lai mūsu cerība būtu stipra? b) Ko Pēteris norādīja?
14 Lai mēs saglabātu savu cerību stipru, mums pastāvīgi jāpatur prātā, ka ”Jehovas diena” jau ir tuvu, un šai apziņai jāatspoguļojas mūsu dzīvē. Šajā ”dienā” tiks iznīcinātas pašreizējās ”debesis” jeb cilvēku valdības un ”zeme” jeb ļaunā cilvēku sabiedrība, kā arī tās ”pamatelementi”. Pēteris rakstīja: ”Cik gan svēti un dievbijīgi jums jādzīvo, gaidot un turot acu priekšā Jehovas dienu, kurā debesis ies bojā liesmās un pamatelementi lielajā karstumā izkusīs!” (2. Pēt. 3:10—12.)
15 Pašreizējās ”debesis” un ”zemi” nomainīs ”jaunas debesis [debesu valdība Kristus vadībā] un jauna zeme [jauna cilvēku sabiedrība]”. (2. Pēt. 3:13.) Pēteris skaidri norādīja, ka mums ir ”jāgaida” apsolītā jaunā pasaule jeb jāuztur sava cerība dzīva: ”Tāpēc, mani mīļie, to gaidīdami, dariet visu iespējamo, lai beigu beigās jūs viņa acīs būtu bez traipiem, bez vainām un miera pilni.” (2. Pēt. 3:14.)
APLIECINĀSIM, KA TURAM PRĀTĀ SAVU CERĪBU
16., 17. a) Kā mēs varam apliecināt, ka dzīvojam ”svēti” un ”dievbijīgi”? b) Kā īstenosies mūsu cerība?
16 Ar savu dzīvesveidu mums ir jāapliecina, ka mūsu cerība ir stipra. Mums jādomā, vai mēs esam tādi cilvēki, kas Jehovam ir patīkami. Lai mūsu rīcību varētu nosaukt par ”svētu”, mums jābūt godīgiem un jādzīvo ”krietni tautu starpā”. (2. Pēt. 3:11; 1. Pēt. 2:12.) Tāpat mums jāgādā, lai mūsu starpā būtu mīlestība. Tas nozīmē darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai saglabātu vienotību savā draudzē un tā veicinātu visas brāļu saimes vienotību. (Jāņa 13:35.) Pēteris arī minēja, ka mums jādzīvo ”dievbijīgi”, un tas nozīmē, ka mums jārīkojas tā, lai saglabātu ciešas attiecības ar Jehovu. Mums jācenšas, lai mūsu lūgšanas būtu saturīgas, katru dienu jālasa Bībele, regulāri jāiedziļinās tajā, jāpielūdz Jehova ģimenes lokā un aktīvi jāsludina ”labā vēsts par valstību”. (Mat. 24:14.)
17 Mēs noteikti vēlamies būt tādi cilvēki, uz ko Jehova raugās ar labvēlību un ko viņš izglābs, kad pašreizējā ļaunā pasaules kārtība ”izjuks”. Tad īstenosies mūsu cerība — ”cerība iegūt mūžīgu dzīvi, ko Dievs, kas nevar melot, ir apsolījis pirms neatminamiem laikiem”. (Tit. 1:2.)
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 22. lpp.]
Svaidītie kristieši ”piedzimst no jauna”, saņemot ”dzīvu cerību”
[Attēls 24. lpp.]
Palīdziet cits citam uzturēt cerību dzīvu
