Tiem, kas agrāk ir kalpojuši Dievam Jehovam, varbūt ir vēlēšanās kalpot viņam atkal. Bet, iespējams, šie cilvēki raizējas, vai Jehova pieņems viņus atpakaļ. Šis un nākamais raksts ir sagatavots, domājot par viņiem.

”ES LŪDZU Jehovam, lai viņš man ļautu atgriezties un piedotu, ka esmu viņu sāpinājusi.” Tā teica kāda sieviete, kura bija pārstājusi dzīvot saskaņā ar kristīgajiem principiem, kas viņai tika mācīti no bērnības. Bet var rasties vairāki jautājumi: ko Dievs domā par tiem, kas agrāk ir kalpojuši viņam? Vai viņš atceras šos cilvēkus? Vai Dievs vēlas, lai viņi atgrieztos? Lai to noskaidrotu, iedziļināsimies vārdos, ko reiz rakstīja Jeremija. Atbildes uz minētajiem jautājumiem var sniegt lielu mierinājumu. (Izlasiet Jeremijas 31:18—20.)

Padomāsim par vēsturisko situāciju, kādā rakstīja Jeremija. Desmitiem gadu pirms Jeremijas dzīves laika, 740. gadā p.m.ē., Jehova pieļāva, ka asīrieši iekaro desmit cilšu valsti Izraēlu un aizved tās iedzīvotājus gūstā. * Dievs to pieļāva, lai pārmācītu savu tautu, kas bija ieslīgusi smagos grēkos un nebija ņēmusi vērā daudzkārtējus Dieva praviešu brīdinājumus. (2. Ķēniņu 17:5—18.) Vai grūtības, kas izraēliešiem bija jāpiedzīvo, kad viņi trimdā bija atšķirti no Dieva un atradās tālu prom no tēvzemes, viņiem lika mainīties? Vai Dievs viņus bija aizmirsis? Vai viņš tomēr ļāva izraēliešiem atgriezties?

”Es sajūtu nožēlu”

Izraēlieši trimdā aptvēra, ko ir izdarījuši, un to nožēloja. Jehova pamanīja, ka viņi no sirds atzīst savu vainu. Pievērsīsim uzmanību Jehovas vārdiem, kuros aprakstītas domas un izjūtas, kādas bija izsūtītajiem izraēliešiem, kas ir saukti par Ēfraimu.

”Es.. dzirdēju, kā Ēfraims žēlojās,” teica Jehova. (18. pants.) Viņš dzirdēja, kā izraēlieši sūrojās par bēdām, ko pieredzēja savu grēku dēļ. Kā norāda kāda Bībeles zinātniece, oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”žēlojās”, var nozīmēt ”kratīt vai šūpot”. Izraēliešu tauta bija kā nepaklausīgs dēls, kas nožēlas pilns šūpo galvu, pārdzīvodams par grūtībām, kuras pats sev sagādājis, un kas ilgojas atgriezties mājās. (Lūkas 15:11—17.) Ko izraēlieši sacīja?

”Tu esi mani pārmācījis, un es mācījos kārtību kā iešanai jūgā nepieradināts teļš.” (18. pants.) Ļaudis atzina, ka ir pelnījuši pārmācību, jo bija izturējušies kā nepieradināts teļš. Kā atzīmēts kādā Bībeles komentārā, šis salīdzinājums var nozīmēt, ka viņi bija kā vērsēns, kam ”bija jāizjūt dzenamās nūjas sitieni, jo tas pretojās iešanai jūgā”.

”Ļauj man atgriezties mājās, tad es atgriezīšos, jo Tu taču esi tas Kungs, mans Dievs!”  (18. pants.) Ar pazemīgu sirdi izraēlieši vērsās pie Dieva. Grēkodami viņi bija noklīduši uz nepareiza ceļa, tāpēc viņi lūdza, lai Dievs viņiem palīdzētu atgriezties un atgūt viņa labvēlību.

”Es sajūtu nožēlu, ..es kaunos un stāvu apjucis.” (19. pants.) Izraēliešiem bija gaužām žēl, ka viņi ir grēkojuši, un viņi atzina savu vainu. Viņiem bija kauns par savu rīcību, un viņi bija noskumuši. (Lūkas 15:18, 19, 21.)

Izraēlieši patiešām nožēloja savus pārkāpumus. Bēdu mākti, viņi atzinās Dievam grēkos un atmeta savus ļaunos darbus. Kā viņu nožēla ietekmēja Dieva sirdi? Vai Dievs ļāva izraēliešiem atgriezties pie viņa?

”Man par viņu jāapžēlojas katrā ziņā!”

Jehovam pret izraēliešiem bija ļoti siltas jūtas. Viņš teica: ”Es esmu Israēlam atkal kļuvis par tēvu, un Ēfraims ir mans pirmdzimtais dēls!” (Jeremijas 31:9.) Kā gan mīlošs tēvs varētu nepieņemt atpakaļ dēlu, kura sirdi pilda patiesa nožēla? Tālāk var lasīt, kā Jehova izpauda tēvišķīgu mīlestību pret savu tautu.

”Vai tad Man Ēfraims tiešām ir tik dārgs dēls un tik mīļš bērns, ka Es viņu vienmēr atceros mīlestībā, kaut gan Es viņu bieži esmu brīdinājis?” (20. pants.) Šajos vārdos atspoguļojas liela sirsnība un maigums. Dievs kā stingrs, bet mīlošs tēvs bija spiests daudzkārt brīdināt savus bērnus par viņu grēcīgo rīcību. Kad viņi ietiepīgi neklausīja, Dievs pieļāva, ka viņi tiek aizvesti trimdā, — Dievs it kā lika viņiem atstāt mājas. Kaut arī Dievam nācās izraēliešus sodīt, viņš tos neaizmirsa. Tas nemaz nebūtu iespējams, jo mīlošs tēvs neaizmirst bērnus. Kā Jehova jutās, redzēdams savu bērnu patieso nožēlu?

”Mana sirds tā pukst par viņu, un Man par viņu jāapžēlojas katrā ziņā!” (20. pants.) Jehova ļoti ilgojās pēc saviem bērniem. Izraēliešu patiesā nožēla aizkustināja Jehovas sirdi, un viņš karsti vēlējās, lai tie atgrieztos pie viņa. Tāpat kā tēvs Jēzus stāstītajā līdzībā par pazudušo dēlu, Jehova iežēlojās par saviem bērniem un bija gatavs ar prieku tos sagaidīt mājās. (Lūkas 15:20.)

”Jehova man ļāva atgriezties”

Jeremijas grāmatas 31. nodaļas 18. līdz 20. pants mums palīdz izprast Jehovas maigo līdzjūtību un žēlsirdību. Dievs neaizmirst tos, kas agrāk ir kalpojuši viņam. Ja šie cilvēki vēlas atgriezties, Dievs tiem ”piedod labprāt”. (Psalms 86:5.) Viņš nekad neatraida tos, kas viņam tuvojas ar nožēlas pārņemtu sirdi. (Psalms 51:19.) Viņš ar vislielāko prieku pieņem tos atpakaļ. (Lūkas 15:22—24.)

Raksta sākumā minētā sieviete nolēma atgriezties pie Jehovas un apmeklēja tuvējo Jehovas liecinieku draudzi. Vispirms viņai bija jāatbrīvojas no negatīvām domām par sevi. ”Es jutos pavisam nevērtīga,” viņa atcerējās. Bet draudzes vecākie viņu uzmundrināja un palīdzēja viņai atgūt garīgo spēku. Izjuzdama dziļu pateicību, viņa sacīja: ”Tas ir tik brīnišķīgi, ka Jehova man ļāva atgriezties!”

Mēs aicinām ikvienu, kas kādreiz ir kalpojis Jehovam un vēlas atkal viņam kalpot, apmeklēt tuvāko Jehovas liecinieku draudzi. Jehova ir līdzjūtīgs un žēlsirdīgs pret tiem, kas ar nožēlas pilnu sirdi vēršas pie viņa, lūdzot: ”Ļauj man atgriezties!”

[Zemsvītras piezīme]