Nodevīgums — pazīme, kas raksturo pēdējās dienas

”Cik uzticīgi, taisnīgi un nevainojami mēs bijām.” (1. TES. 2:10.)

PIEVĒRSIET UZMANĪBU GALVENAJĀM DOMĀM

Ko mēs mācāmies, pārdomājot Delīlas, Absaloma un Jūdas Iskariota nodevīgo rīcību?

Kā mēs varam sekot Jonatāna un Pētera uzticības piemēram?

Kā kristieši var saglabāt uzticību dzīvesbiedram un Jehovam?

1.—3. a) Kāda pazīme raksturo pēdējās dienas, un ko tā sevī ietver? b) Kādus trīs jautājumus mēs apskatīsim?

KAS kopīgs ir Delīlai, Absalomam un Jūdam Iskariotam? Viņi visi bija neuzticīgi: Delīla — soģim Samsonam, kas viņu mīlēja; Absaloms — savam tēvam, ķēniņam Dāvidam; Jūda — savam Kungam, Jēzum Kristum. Viņu nekrietnā rīcība nesa postu. Bet kāpēc mums par to būtu jādomā?

² Nodevīgums ir viens no izplatītākajiem netikumiem mūsdienu pasaulē. Tas arī nav nekāds pārsteigums. Minēdams ”šī laikmeta nobeiguma” zīmi, Jēzus teica: ”Daudzi.. cits citu nodos.” (Mat. 24:3, 10.) Kā teikts kādā vārdnīcā, ”nodot” nozīmē ”pievilt kāda uzticēšanos; sadarbojoties ar pretinieku, apdraudēt kāda drošību”. Pāvils paredzēja, ka ”pēdējās dienās” cilvēki būs ”neuzticīgi, ..nodevēji”, un mūsdienās izplatītais uzticības trūkums apstiprina, ka mēs dzīvojam šajā laikā. (2. Tim. 3:1, 2, 4.) Kaut arī grāmatās un filmās neuzticība bieži tiek romantizēta un attēlota kā kaut kas aizraujošs, reālajā dzīvē neuzticība un nodevība sagādā sāpes un ciešanas. Nav šaubu, nodevīgums ir pazīme, kas raksturo pēdējās dienas.

³ Ko mēs varam mācīties no Bībelē aprakstītajiem nodevības gadījumiem? Kādiem uzticības paraugiem mēs varam sekot, un kam mums vienmēr jāpaliek uzticīgiem? Apskatīsim šos jautājumus sīkāk.

BRĪDINOŠI PIEMĒRI NO PAGĀTNES

4. Kā Delīla nodeva Samsonu, un kāpēc viņas rīcību var nosaukt par nekrietnu?

⁴ Vispirms atcerēsimies Delīlu — sievieti, kurā  bija iemīlējies soģis Samsons. Šis vīrs bija nodomājis cīnīties ar filistiešiem, lai aizstāvētu Dieva tautu. Pieci filistiešu augstmaņi, kas, iespējams, zināja, ka Delīlai nav patiesas mīlestības pret Samsonu, piedāvāja viņai lielu naudas summu, lai viņa uzzinātu Samsona izcilā spēka noslēpumu un viņi varētu to nogalināt. Mantkārīgā Delīla pieņēma šo piedāvājumu, bet viņas mēģinājumi izdibināt Samsona noslēpumu trīs reizes cieta neveiksmi. Delīla neatlaidās un ”diendienā viņu ar savām runām māca un mocīja”, līdz beidzot ”viņa dvēselei tas apnika līdz nāvei”. Samsons pastāstīja, ka viņa mati nekad nav griezti un, ja tos nogrieztu, viņš zaudētu savu spēku. * To uzzinājusi, Delīla noorganizēja, lai kāds nocērp Samsona matus, kamēr tas gulēja, ielicis galvu viņas klēpī, un tad viņa nodeva Samsonu ienaidnieku rokās. (Soģu 16:4, 5, 15—21.) Cik gan nekrietni un ļauni viņa rīkojās! Alkatības dēļ Delīla nodeva cilvēku, kas viņu mīlēja.

5. a) Kā izpaudās Absaloma neuzticība Dāvidam, un ko tā par viņu atklāja? b) Kā Dāvids jutās, kad izrādījās, ka Ahitofels ir kļuvis par nodevēju?

⁵ Nākamais brīdinošais piemērs ir nodevīgais Absaloms. Varaskāres pārņemts, viņš izlēma sagrābt sava tēva, ķēniņa Dāvida, troni. Absaloms ”zaga Israēla vīru sirdis”, dodams tiem melīgus solījumus un izlikdamies, ka tos mīl. Viņš tos apskāva un skūpstīja, it kā šie ļaudis un to vajadzības viņu patiešām interesētu. (2. Sam. 15:2—6.) Absalomam pat izdevās pārvilināt savā pusē Dāvida uzticamo padomdevēju Ahitofelu, kas kļuva par nodevēju un pievienojās dumpim pret ķēniņu. (2. Sam. 15:31.) 3. un 55. psalmā Dāvids aprakstīja, kā viņš jutās, pieredzot šādu neuzticību. (Ps. 3:2—9; nolasīt Psalmu 55:13—15.) Izplānodams zemisku sazvērestību pret Jehovas izraudzītu ķēniņu, Absaloms izrādīja necieņu pret Dieva Jehovas varu. (1. Laiku 28:5.) Galu galā viņa sacelšanās cieta neveiksmi, un Dāvids, Jehovas svaidītais ķēniņš, turpināja valdīt.

6. Kā Jūda nodeva Jēzu, un ar ko mūsdienās saistās Jūdas vārds?

⁶ Tagad padomāsim par to, kā Jūda Iskariots nodeva Jēzu Kristu. Kad Jēzus pēdējo reizi svinēja Pashu kopā ar saviem 12 apustuļiem, viņš tiem teica: ”Patiesi, es jums saku: viens no jums mani nodos.” (Mat. 26:21.) Vēlāk tajā pašā vakarā, kad viņi bija Ģetzemanes dārzā, Jēzus vērsās pie Pētera, Jēkaba un Jāņa ar vārdiem: ”Mans nodevējs jau ir tuvu.” Tajā pašā brīdī dārzā parādījās Jūda kopā ar ļaužu pūli. ”Uzreiz piegājis pie Jēzus, viņš teica: ”Sveicināts, rabi!” un to noskūpstīja.” (Mat. 26:46—50; Lūk. 22:47, 52.) Jūda ”nodeva taisnu cilvēku” — Jēzu Kristu — ienaidnieku rokās. Par cik lielu summu Jūda to izdarīja? Tikai par 30 sudraba gabaliem! (Mat. 27:3—5.) Jūdas vārds ir kļuvis par sinonīmu vārdam ”nodevējs”, un to īpaši attiecina uz cilvēku, kas ir nodevis kādu, izlikdamies par tā draugu. *

7. Ko mēs mācāmies, pārdomājot, kas notika a) ar Absalomu un Jūdu un b) ar Delīlu?

⁷ Ko mēs mācāmies no šiem brīdinošajiem piemēriem? Gan Absaloms, gan Jūda mira kaunpilnā nāvē, jo bija  nodevīgi izturējušies pret Jehovas svaidītajiem. (2. Sam. 18:9, 14—17; Ap. d. 1:18—20.) Delīlas vārds visos laikos saistīsies ar nodevību un liekuļotu mīlestību. Cik gan būtiski ir izskaust sevī jebkādu noslieci uz alkatību un tieksmi pēc ievērības un varas, kuru dēļ mēs varam zaudēt Jehovas labvēlību! Vai tikko apskatītie piemēri mūs nemudina visiem spēkiem vairīties no tādas atbaidošas iezīmes kā neuzticība?

SEKOSIM UZTICĪBAS PIEMĒRIEM

8., 9. a) Kāpēc Jonatāns zvērēja Dāvidam uzticību? b) Kā mēs varam līdzināties Jonatānam?

⁸ Bībelē ir stāstīts arī par daudziem cilvēkiem, kas bija uzticīgi. Pievērsīsim uzmanību diviem no viņiem un pārdomāsim, ko mēs no viņiem varam mācīties. Jonatāns, ķēniņa Saula vecākais dēls, pierādīja savu uzticību Dāvidam. Visticamāk, viņš būtu mantojis ķēniņa troni, ja vien Jehova par nākamo ķēniņu nebūtu izraudzījies Dāvidu. Taču Jonatāns respektēja Dieva lēmumu un nesāka apskaust Dāvidu un uzlūkot to par savu sāncensi. Gluži pretēji — viņa ”sirds saistījās ar Dāvida sirdi”, un viņš tam zvērēja uzticību. Jonatāns pat atdeva Dāvidam savas drēbes, zobenu, loku un jostu, tā parādot viņam ķēnišķīgu godu. (1. Sam. 18:1—4.) Jonatāns darīja visu, ko spēja, lai ”stiprinātu viņa roku”, un pat riskēja ar savu dzīvību, aizstāvēdams Dāvidu Saula priekšā. Viņš teica Dāvidam: ”Tu valdīsi pār Israēlu kā ķēniņš, un tad es būšu otrs pēc tevis.” (1. Sam. 20:30—34; 23:16, 17.) Kad Jonatāns bija miris, Dāvids sacerēja sēru dziesmu, kurā izpauda savas bēdas un mīlestību pret viņu. (2. Sam. 1:17, 26.)

⁹ Jonatāns skaidri zināja, kam pienākas viņa uzticība. Viņš pilnībā pakļāvās Augstākajam valdniekam Jehovam un no sirds atbalstīja Dāvidu, kas bija Jehovas svaidītais. Līdzīgi ir arī mūsdienās. Neatkarīgi no tā, vai mums draudzē ir uzticēti kādi īpaši uzdevumi vai nav, mums labprāt jāatbalsta brāļi, kam draudzē ir piešķirta vadība. (1. Tes. 5:12, 13; Ebr. 13:17, 24.)

10., 11. a) Kāpēc Pēteris uzticīgi palika kopā ar Jēzu? b) Kā mēs varam sekot Pētera priekšzīmei?

¹⁰ Vēl viens labs piemērs ir apustulis Pēteris, kas apliecināja savu uzticību Jēzum. Kad Jēzus Kristus spēcīgiem vārdiem uzsvēra, cik nozīmīgi ir ticēt viņa miesai un asinīm, ko viņš drīzumā gatavojās upurēt, daudziem mācekļiem viņa vārdi šķita šokējoši, un tie Jēzu atstāja. (Jāņa 6:53—60, 66.) Tāpēc Jēzus vērsās pie saviem 12 apustuļiem un jautāja: ”Vai arī jūs gribat aiziet?” Pēteris viņam  atbildēja: ”Kungs, pie kā lai mēs ejam? Tev ir mūžīgās dzīves vārdi, un mēs ticam un zinām, ka tu esi Dieva Svētais.” (Jāņa 6:67—69.) Vai tas nozīmē, ka Pēteris pilnībā saprata visu, ko Jēzus nupat bija teicis par savu upura nāvi? Visticamāk, tā nebija. Tomēr Pēteris bija apņēmības pilns saglabāt uzticību Dieva svaidītajam Dēlam.

¹¹ Pēteris nesāka spriest, ka Jēzus droši vien ir izteicis aplamu viedokli un ar laiku to mainīs. Nē, Pēteris pazemīgi atzina, ka Jēzum ir ”mūžīgās dzīves vārdi”. Kā mēs reaģējam, kad ”uzticamā.. pārvaldnieka” sagādātajā literatūrā izlasām kādu domu, ko mums ir grūti saprast un kas nesaskan ar mūsu uzskatiem? Mums būtu jācenšas šo domu saprast, nevis jāgaida, ka tā tiks mainīta atbilstoši mūsu priekšstatiem. (Nolasīt Lūkas 12:42.)

UZTICĪBA DZĪVESBIEDRAM

12., 13. Kā nodevība var sākt dzīt asnus laulībā, un kāpēc cilvēka vecums nav attaisnojums neuzticībai?

¹² Nodevība jebkurā tās izpausmē ir zemiska, un mēs nedrīkstam pieļaut, ka tā grautu kristiešu ģimeņu un draudžu mieru un vienotību. Paturot to prātā, pārdomāsim, kā precēti kristieši var stiprināt uzticību dzīvesbiedram un Dievam.

¹³ Laulības pārkāpšana ir viens no vispostošākajiem nodevības veidiem. Laulības pārkāpējs lauž uzticību savam dzīvesbiedram un dāvā uzmanību citai personai. Nodotais dzīvesbiedrs pēkšņi ir atstāts viens, un viņa dzīve ir sagriezusies kājām gaisā. Kā kaut kas tāds var notikt ar diviem cilvēkiem, kas reiz ir mīlējuši viens otru? Bieži vien pirmais solis šajā virzienā tiek sperts, kad dzīvesbiedri emocionāli attālinās viens no otra. Socioloģijas profesore Gabriella Turnaturi skaidro, ka ”nodevībai rodas iespēja dzīt asnus”, kad laulātie pārmaiņus ”te veltī pienācīgu uzmanību savām attiecībām, te vairs ne”. Šāda atsvešināšanās ir iespējama pat starp dzīvesbiedriem, kas ir kopā jau daudzus gadus. Piemēram, piecdesmitgadīgs vīrietis pēc 25 laulības gadiem šķiras no savas uzticīgās sievas, lai uzsāktu kopdzīvi ar citu sievieti, kurā viņš ir iemīlējies. Daži attaisno šādu soli ar ”pusmūža krīzi”. Kaut gan daudzi to uzskata par saprotamu un normālu rīcību, sauksim to īstajā vārdā — par pusmūža nodevību. *

14. a) Kā Jehova raugās uz šķiršanos? b) Ko Jēzus teica par neuzticību laulībā?

¹⁴ Ko Jehova domā par tiem, kas šķiras no dzīvesbiedra, kaut arī viņiem nav uz Bībeli pamatota iemesla to darīt? Dievs ienīst šķiršanos, un viņš ir izteicis stingru nosodījumu tiem, kas cietsirdīgi izturas pret savu dzīvesbiedru un to atstāj. (Nolasīt Maleahija 2:13—16.) Jēzus, kura domas pilnībā saskanēja ar viņa Tēva domām, mācīja, ka cilvēks nedrīkst atraidīt vai pamest dzīvesbiedru, kas viņam ir uzticīgs, un mierīgi dzīvot tālāk. (Nolasīt Mateja 19:3—6, 9.)

15. Kā dzīvesbiedri var saglabāt savstarpēju uzticību?

¹⁵ Kā dzīvesbiedri var saglabāt savstarpēju uzticību? Dieva Rakstos ir teikts: ”Priecājies par savu sev jau jaunībā izraudzīto sievu!” — un: ”Baudi šo dzīvi ar savu mīļoto sievu.” (Sal. Pam. 5:18; Sal. Māc. 9:9.) Gadiem ejot, dzīvesbiedriem jārūpējas, lai viņi paliktu tuvi gan fiziski, gan emocionāli. Tas nozīmē, ka viņiem  jābūt uzmanīgiem vienam pret otru, jāpavada laiks vienam ar otru un jāveido arvien ciešākas attiecības vienam ar otru. Viņiem ir jāsargā savas laulības saites un attiecības ar Jehovu. Tāpēc dzīvesbiedriem kopīgi jāstudē Bībele, regulāri kopā jāsludina un kopīgi jālūdz Jehova.

SAGLABĀSIM UZTICĪBU JEHOVAM

16., 17. a) Kādā situācijā var tikt pārbaudīta mūsu uzticība Dievam? b) Kāds piemērs parāda, ka paklausība Dieva pavēlei nesaieties ar tuvinieku, kas ir izslēgts no draudzes, var nest labus augļus?

¹⁶ Ir kristieši, kas ir izdarījuši nopietnu grēku un kam ir izteikti ”stingri aizrādījumi, lai viņi būtu veseli ticībā”. (Tit. 1:13.) Dažus viņu rīcības dēļ ir bijis jāizslēdz no draudzes. ”Ikvienam, kas no tās [pārmācības] ir mācījies”, tā palīdz atjaunot garīgumu. (Ebr. 12:11.) Kā rīkoties, ja no draudzes ir izslēgts kāds mūsu radinieks vai tuvs draugs? Šāda situācija pārbauda mūsu uzticību — nevis uzticību šim cilvēkam, bet Dievam. Jehova mūs vēro, lai redzētu, vai mēs klausīsim viņa pavēlei nesaieties ar cilvēku, kas ir izslēgts no draudzes. (Nolasīt 1. Korintiešiem 5:11—13.)

¹⁷ Lūk, viens piemērs, kas parāda, ko labu var dot tas, ja ģimene uzticīgi ievēro Jehovas norādījumu nebiedroties ar tuvinieku, kas ir izslēgts no draudzes. Kāds jauns vīrietis bija izslēgts vairāk nekā desmit gadus, un to laikā viņa vecāki un četri brāļi ar viņu ”vairs nesagājās”. Reizēm jaunais cilvēks meklēja iespējas pavadīt laiku kopā ar ģimenes locekļiem, bet tie vairījās no jebkādiem kontaktiem ar viņu. Kad šis kristietis bija pieņemts atpakaļ draudzē, viņš teica, ka visu laiku bija ilgojies pēc ģimenes locekļu sabiedrības, jo sevišķi vakaros, kad viņš bija viens. Bet šis brālis arī atzina, ka tad, ja ģimene kaut vai tikai paretam būtu pavadījusi laiku kopā ar viņu, viņam ar to būtu pieticis. Tomēr neviens no viņa tuviniekiem neuzturēja ar viņu nekādus kontaktus. Viņa spēcīgā vēlēšanās būt kopā ar ģimeni kļuva par vienu no faktoriem, kas viņu mudināja atjaunot attiecības ar Jehovu. Paturiet prātā šo piemēru, kad jums rodas kārdinājums pārkāpt Dieva norādījumu nekontaktēties ar tuvinieku, kas ir izslēgts no draudzes.

18. Uz ko mūs mudina pārdomas par to, ko labu dod uzticība un kādas sekas ir neuzticībai?

¹⁸ Mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir izplatīta neuzticība un nodevīgums. Taču kristiešu saimē ir neskaitāmi brāļi un māsas, no kuriem var mācīties, ko nozīmē īsta uzticība. Ar savu dzīves gājumu viņi it kā saka: ”Jūs esat liecinieki — un arī Dievs —, cik uzticīgi, taisnīgi un nevainojami mēs bijām pret jums, ticīgajiem.” (1. Tes. 2:10.) Centīsimies aizvien būt nelokāmi savā uzticībā Dievam un cits citam.

[Zemsvītras piezīmes]

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 10. lpp.]

Pēteris bija uzticīgs Dieva svaidītajam Dēlam pat tad, kad citi to atstāja