Pastāstījis Olivers Randriamora

”Es protu iztikt ar mazumiņu un protu dzīvot pārpilnībā. Visā un visos apstākļos es esmu iemācījies būt apmierināts: gan būdams paēdis, gan būdams izsalcis.. Es visu spēju viņā, kas man dod spēku.” (Filip. 4:12, 13.)

ŠIE apustuļa Pāvila vārdi man un manai sievai Uli daudzus gadus ir snieguši lielu uzmundrinājumu. Tāpat kā Pāvils, mēs esam iemācījušies visdažādākajos apstākļos pilnībā paļauties uz Jehovu, kalpojot viņam šeit, Madagaskarā.

1982. gadā, kad Jehovas liecinieki Uli mātei sāka mācīt Bībeli, mēs jau bijām saderinājušies. Pēc neilga laika arī es piekritu mācīties Bībeli, un Uli vēlāk man pievienojās. 1983. gadā mēs apprecējāmies, 1985. gadā — kristījāmies un uzreiz sākām kalpot par palīgpionieriem. 1986. gada jūlijā mēs kļuvām par vispārējiem pionieriem.

1987. gada septembrī mūs iecēla par speciālajiem pionieriem. Mūsu pirmā norīkojuma vieta bija kāda maza pilsētiņa Madagaskaras ziemeļrietumos, kurā nebija nevienas Jehovas liecinieku draudzes. Madagaskarā dzīvo aptuveni 18 etniskās grupas un vēl neskaitāmas sīkākas apakšgrupas. Tradīcijas un paradumi, pie kuriem turas vietējie iedzīvotāji, dažādās Madagaskaras malās ievērojami atšķiras. Malagasu valodai, kura ir viena no oficiālajām valsts valodām, ir daudzi dialekti. Mēs mācījāmies runāt dialektā, kādā runāja mūsu jaunajā dzīvesvietā, lai cilvēkiem būtu vieglāk mūs uzklausīt un pieņemt.

Sākumā katru svētdienu es teicu publisko runu, pēc kuras Uli apzinīgi aplaudēja. Šajās sapulcēs bez mums vairāk neviena cita nebija. Mēs arī organizējām teokrātisko skolu, kurā bija iekļautas visas programmas daļas. Uli savos uzdevumos risināja sarunas ar iztēlotu mājas saimnieku. Cik gan atviegloti mēs jutāmies, kad rajona pārraugs mums kādā reizē laipni ieteica pielāgot sapulču programmu mūsu apstākļiem!

Tā kā pasta sūtījumi nebija regulāri, dažkārt mēs laikus nesaņēmām savu ikmēneša pabalstu. Tāpēc mēs mācījāmies iztikt ar mazumiņu. Reiz mums nepietika naudas, lai varētu ar autobusu braukt uz rajona kongresu, līdz kuram bija jāmēro aptuveni 130 kilometri. Mēs atcerējāmies labu padomu, ko bija devis kāds ticības biedrs: ”Pastāstiet Jehovam par savām problēmām. Galu galā tas taču ir viņa darbs, ko jūs veicat!” Tā mēs arī darījām — izkratījām sirdi Jehovam lūgšanā un izlēmām doties uz kongresu kājām. Mirkli pirms iziešanas no mājas, mūs negaidīti apciemoja kāds brālis un uzdāvināja mums tieši tik daudz naudas, cik bija vajadzīgs, lai samaksātu par braucienu ar autobusu.

KALPOJU PAR RAJONA PĀRRAUGU

1991. gada februārī mani iecēla par rajona pārraugu. Līdz tam laikam mūsu nelielajā grupiņā jau bija deviņi sludinātāji, no kuriem trīs bija kristīti, un mūsu sapulču vidējais apmeklētāju skaits  bija 50. Sākumā es tiku apmācīts rajona pārrauga darbam, un pēc tam man uzticēja apmeklēt draudzes kādā no galvaspilsētas Antananarivu rajoniem. 1993. gadā mūs nosūtīja uz kādu rajonu valsts austrumos, kur dzīves apstākļi krasi atšķīrās no galvaspilsētas ērtībām.

Lai apmeklētu draudzes un grupas, mēs mērojām ceļu kājām, un dažkārt mums bija jāveic pat kādi 145 kilometri. Turklāt mums bija jātiek pāri kalniem, kas bija noauguši bieziem mežiem. Ceļā līdzi mēs ņēmām pēc iespējas maz mantu. Tomēr tajās reizēs, kad publiskajā runā bija paredzēts rādīt diapozitīvus, mūsu bagāža bija smagāka nekā parasti. Uli nesa projektoru, bet es stiepu automašīnas akumulatoru.

Lai tiktu no vienas draudzes līdz nākamajai, bieži mums dienā bija jānoiet kādi 40 kilometri. Mums bija jārāpjas augšā un lejā pa kalnu takām, jāšķērso upes un jābrien pa dubļiem. Reizēm mēs nakšņojām ceļa malā, bet parasti mēs centāmies atrast kādu ciematu, kur varētu sarunāt naktsmītni. Nereti mēs pilnīgi svešiem cilvēkiem lūdzām atļauju pārnakšņot pie viņiem. Kad mēs bijām atraduši vietu, kur apmesties, mums bija jāķeras pie maltītes gatavošanas. Uli aizņēmās no vietējiem katlu un gāja uz tuvējo upi vai ezeru pēc ūdens. Es pa to laiku aizņēmos no kāda cirvi, lai varētu sagādāt malku un iekurt uguni. Protams, visi šie darbi prasīja laiku. Dažreiz mēs nopirkām dzīvu vistu, kas mums pašiem bija jānokauj un jānoplūc.

Kad bijām paēduši, mēs atkal gājām pēc ūdens, lai varētu nomazgāties. Šad un tad mūsu guļasvieta bija virtuvē. Ja lija lietus un izrādījās, ka jumtā ir sūce, mēs gulējām, piespiedušies pie sienas, lai nesamirktu.

Mēs vienmēr centāmies sludināt cilvēkiem, pie kuriem nakšņojām. Kad mēs beidzot ieradāmies pie mūsu brāļiem un māsām, mēs bijām ļoti aizkustināti par viesmīlību un sirsnību, ar kādu viņi mūs uzņēma. Viņi bija tik priecīgi par mūsu apciemojumu, ka visas ceļā pieredzētās neērtības mums vairs nelikās nozīmīgas.

Mēs labprāt palīdzējām ticības biedriem, pie kuriem bijām apmetušies, tikt galā ar mājas darbiem. Tā viņi varēja izbrīvēt laiku, lai kopā ar mums dotos sludināt. Mēs negaidījām komfortu un īpašus ēdienus, ko mūsu brāļi un māsas nemaz nevarēja piedāvāt.

APMEKLĒJAM GRUPAS NOMAĻĀS VIETĀS

Mums patika apmeklēt grupas nomaļās vietās, kur brāļi sludināšanā bija saplānojuši ļoti daudz darāmā. Mums reti kad sanāca ”mazliet atpūsties”. (Marka 6:31.) Kādā ciematā kāds laulāts kristiešu pāris uzaicināja uz savām mājām visus savus 40 Bībeles skolniekus, lai mēs varētu piedalīties Bībeles nodarbībās. Uli palīdzēja vadīt nodarbības mūsu māsai, kas mācīja Bībeli 20 cilvēkiem, bet es piedalījos nodarbībās, ko 20 pārējiem skolniekiem vadīja šīs māsas vīrs. Līdzko viens skolnieks aizgāja, tūlīt klāt bija nākamais. Vēlāk, kad bija pienācis laiks draudzes sapulcei, mēs pārtraucām šo nodarbību maratonu, taču pēc sapulces tas turpinājās. Bieži vien mēs beidzām sludināt tikai ap astoņiem vakarā.

Reiz mēs ap astoņiem rītā devāmies ceļā uz ciematu, kur dzīvoja daži mūsu ticības biedri. Mēs bijām  uzvilkuši nonēsātas, vecas drēbes. Pēc gara ceļa cauri mežam mēs ap pusdienlaiku sasniedzām savu mērķi. Līdzko bijām klāt, mēs uzvilkām tīru apģērbu un tūlīt gājām sludināt pa mājām. Māju nebija daudz, taču sludinātāju gan, tāpēc jau pēc pusstundas sludināšana bija galā. Pēc tam mēs devāmies uz nākamo ciematu. Kad arī tur beidzām sludināt, mums bija jādodas atpakaļ pa to pašu nogurdinošo ceļu, pa kuru bijām atnākuši. Mēs jutāmies mazliet vīlušies, ka esam iztērējuši tik daudz laika un spēka, lai nokļūtu šajā teritorijā, taču esam sludinājuši tikai kādu stundu. Bet vietējie brāļi gan nesūdzējās. Viņi bija priecīgi un entuziasma pilni.

Reiz mēs ieradāmies Taviranambo apmeklēt kārtējo sludinātāju grupu. Daži sludinātāji tur dzīvoja gandrīz kalna galā. Mūs pie sevis uzņēma Jehovas liecinieku ģimene, kas dzīvoja mājā, kurā bija tikai viena istaba. Līdzās viņu mājai slējās neliela ēka, kurā tika rīkotas draudzes sapulces. Pēkšņi mūsu namatēvs sāka skaļā balsī saukt: ”Brāļi!!!” No blakusesošā kalna virsotnes atskanēja atbildes sauciens: ”Jā-ā!!!” Mūsu namatēvs turpināja: ”Rajona pārraugs ir atbraucis!” No otra kalna atskanēja: ”A-ha!” Ziņa par mūsu ierašanos acīmredzot tika nodota arī tālāk, un pēc neilga laika ļaudis sāka pulcēties. Kad sākās sapulce, bija ieradušies vairāk nekā 100 cilvēki.

GRŪTĪBAS AR TRANSPORTU

1996. gadā mūs norīkoja uz kādu rajonu centrālajā kalnienē netālu no Antananarivu. Arī šajā apvidū mums bija jāmācās pārvarēt jaunus izaicinājumus. No pilsētām uz nomaļākām vietām šeit nekursēja sabiedriskais transports. Gadījās, ka mums bija jāapmeklē grupa Beiankanā (Beisakeijā) kādus 240 kilometrus no Antananarivu. Mēs ieraudzījām nelielu kravas automašīnu, kas brauca vajadzīgajā virzienā, un pēc neilgas kaulēšanās ar šoferi mēs vienojāmies par samaksu un iekāpām mašīnā, kur priekšā mūs jau gaidīja 30 pasažieri. Daži bija ierīkojušies uz mašīnas jumta, citi bija kaut kā pieķērušies tās aizmugurē.

Kā jau tas mēdza gadīties, drīz vien mūsu transportlīdzeklis salūza, un mums nācās turpināt ceļu kājām. Pēc vairākām stundām mums garām brauca liela kravas automašīna. Kaut gan tā jau bija pārpildīta ar ļaudīm un mantām, šoferis tomēr apturēja. Mēs iekāpām, kaut gan mums nekas cits neatlika kā stāvēt kājās. Vēlāk mēs piebraucām pie kādas upes, taču izrādījās, ka tilts tiek remontēts un ar automašīnu to nevarēja šķērsot. Atkal mums bija jākāpj ārā un jāturpina ceļš kājām. Beigu beigās mēs nonācām nelielā ciematā, kur dzīvoja daži speciālie pionieri. Kaut gan šajā ciematā nebija ieplānots rajona pārrauga apmeklējums, mēs pavadījām laiku,  sludinot kopā ar vietējiem brāļiem, kamēr mums bija jāgaida, kad tiks salabots tilts un mums palaimēsies sagaidīt kādu automašīnu.

Pagāja nedēļa, līdz mēs sagaidījām mašīnu un varējām turpināt ceļu. Ceļš bija pamatīgi izdangāts, viss vienās lielās bedrēs. Mums ik pa laikam bija jākāpj ārā no mašīnas, līdz ceļiem iegrimstot dubļos, un jāpalīdz to stumt, nereti klūpot un krītot. Rīta agrumā mēs ieradāmies mazā ciematā un izkāpām no mašīnas. Līdz galamērķim mums bija jāiet cauri rīsa laukam, līdz viduklim mirkstot duļķainā ūdenī.

Tā kā mēs šajā ciematā bijām pirmoreiz, mēs izlēmām sludināt dažiem cilvēkiem, kas strādāja rīsa laukā, un pavaicāt viņiem, kur dzīvo Jehovas liecinieki. Mēs bijām bezgala priecīgi, kad uzzinājām, ka šie cilvēki ir mūsu ticības biedri.

MUDINĀM CITUS SĀKT PILNAS SLODZES KALPOŠANU

Gadu gaitā mums ir bijis liels prieks noraudzīties, kā citi atsaucas uz mūsu mudinājumiem kļūt par pilnas slodzes kalpotājiem. Piemēram, kādā draudzē, kurā bija deviņi pionieri, mēs ierosinājām, ka katrs pionieris varētu izvirzīt sev mērķi palīdzēt vienam sludinātājam sākt pionieru kalpošanu. Pēc pusgada, kad mēs atkal apmeklējām šo draudzi, tajā jau bija 22 pionieri. Divas pionieres, kuru tēvi bija draudzes vecākie, bija tos pamudinājušas kļūt par pionieriem. Šie brāļi savukārt bija rosinājuši trešo draudzes vecāko pievienoties viņiem. Vēl pēc neilga laika šis trešais draudzes vecākais tika iecelts par speciālo pionieri, un vēlāk viņš kļuva par rajona pārraugu un sāka apmeklēt draudzes kopā ar sievu. Ko var teikt par pārējiem diviem draudzes vecākajiem? Viens no viņiem tagad arī ir rajona pārraugs, bet otrs piedalās valstības zāļu būvniecībā.

Katru dienu mēs pateicamies Jehovam par viņa palīdzību, jo saprotam, ka mēs neko nespētu paveikt paši saviem spēkiem. Tiesa, dažkārt mēs jūtamies noguruši un reizēm slimojam, tomēr, domājot par labajiem augļiem, ko nes mūsu kalpošana, mēs esam ļoti priecīgi. Jehova liek sekmēties darbam, ko viņš mums ir uzticējis. Mēs esam laimīgi, ka varam sniegt nelielu ieguldījumu Jehovas darbā, kalpojot par speciālajiem pionieriem. Mēs esam iemācījušies visdažādākajos apstākļos paļauties uz Jehovu, kas mums ”dod spēku”.

[Izceltais teksts 6. lpp.]

Mēs esam iemācījušies paļauties uz Jehovu

[Karte/Attēli 4. lpp.]

Madagaskara ir ceturtā lielākā sala pasaulē. Sala izceļas ar tai raksturīgo sarkano augsni un daudzām endēmiskām augu un dzīvnieku sugām

[Attēls 5. lpp.]

Ceļošana mums bija viens no lielākajiem pārbaudījumiem

[Attēli 5. lpp.]

Mums patīk mācīt cilvēkiem Bībeli