1. Kādu jautājumu dažkārt uzdod uzticīgi Dieva kalpi?

MĀSA, kas gadu desmitiem uzticīgi ir kalpojusi Dievam un izturējusi daudz grūtību, pazemīgi jautāja: ”Vai es piedzīvošu, kā pienāk gals?” Šis jautājums uztrauc arī citus, kas jau sen kalpo Jehovam. Mēs ilgojamies pieredzēt dienu, kad Dievs visu darīs jaunu un novērsīs tagadējās problēmas. (Atkl. 21:5.) Lai gan ir nopietni iemesli būt pārliecinātiem, ka Sātana pasaules gals ir ļoti tuvu, pacietīgi gaidīt šo dienu reizēm nav viegli.

2. Kādi jautājumi par Dievam tīkamu pacietību tālāk tiks apskatīti?

² Taču Bībelē ir skaidri teikts, ka mums jābūt pacietīgiem. Tāpat kā Dieva kalpi pirms mums, mēs saņemsim to, ko Dievs ir apsolījis, ja mums būs stipra ticība un mēs pacietīgi gaidīsim viņa noteikto laiku piepildīt šos solījumus. (Nolasīt Ebrejiem 6:11, 12.) Jehova pats ir bijis pacietīgs. Viņš jebkurā laikā būtu varējis darīt galu ļaunumam, bet viņš gaida īsto laiku. (Rom. 9:20—24.) Kāpēc Jehova ir tik pacietīgs? Kādā ziņā Jēzus ir Dievam tīkamas pacietības piemērs? Ko mēs iegūsim, ja attīstīsim šādu pacietību? Atbildes uz šiem jautājumiem mums palīdzēs veidot sevī pacietību un stipru ticību, pat ja šķiet, ka Jehova vilcinās.

3., 4. a) Kāpēc Jehova ir bijis pacietīgs, īstenodams savu nodomu uz zemes? b) Kā Jehova rīkojās, kad notika sacelšanās Ēdenē?

³ Jehovam ir pamats būt pacietīgam. Tiesa, viņam vienmēr ir bijusi absolūta vara Visumā, taču līdz ar dumpi Ēdenē radās globālas nozīmes jautājumi. Jehova ir bijis pacietīgs, jo apzinājās, ka būs vajadzīgs laiks, lai pilnībā atbildētu uz šiem jautājumiem. Viņš  lieliski zina, ko un ar kādu attieksmi dara visas radītās būtnes debesīs un uz zemes, un viņš katrā ziņā rīkojas mūsu interesēs. (Ebr. 4:13.)

⁴ Jehovas nodoms bija tāds, lai Ādama un Ievas pēcnācēji piepildītu zemi. Kad Sātans piemānīja Ievu un pēc tam arī Ādams kļuva nepaklausīgs, Dievs neatteicās no sava nodoma. Viņš nesāka rīkoties nepārdomāti, nepieņēma sasteigtus lēmumus un nereaģēja pārāk asi. Viņš nevis atmeta cilvēkiem ar roku, bet atrada veidu, kā īstenot to, ko bija iecerējis paveikt uz zemes. (Jes. 55:11.) Lai piepildītu savu nodomu un apstiprinātu savas tiesības uz augstāko varu, Jehova ir rīkojies ar lielu savaldību un pacietību, būdams gatavs gaidīt pat vairākus tūkstošus gadu, ja tas bija vajadzīgs dažu viņa nodoma aspektu veiksmīgai īstenošanai.

5. Kas ir iespējams tāpēc, ka Jehova ir pacietīgs?

⁵ Vēl viens iemesls, kāpēc Jehova pacietīgi gaida, ir tāds, lai vairāk cilvēku varētu iegūt mūžīgu dzīvi. Pašreiz viņš visu sagatavo tam, lai izglābtu ”lielu pulku”. (Atkl. 7:9, 14; 14:6.) Jehova vēršas pie cilvēkiem ar sludināšanas palīdzību, aicinot tos uzzināt par viņa valstību un viņa taisnīgajiem likumiem. Vēsts par valstību ir vislabākais, kas cilvēkiem var tikt paziņots, — tā tiešām ir ”labā vēsts”. (Mat. 24:14.) Ikviens cilvēks, ko Jehova ”velk” pie sevis, pievienojas pasaules mēroga draudzei, kurā valda sirsnīgas attiecības un mīlestība pret to, kas ir pareizs. (Jāņa 6:44—47.) Šādiem cilvēkiem mūsu mīlošais Dievs ļauj iegūt savu labvēlību. Turklāt viņš no cilvēku vidus izraugās nākamos savas debesu valdības locekļus. Ieņēmuši savu vietu debesīs, šie dievbijīgie Jehovas kalpi palīdzēs paklausīgajiem cilvēkiem sasniegt pilnību un mūžīgu dzīvi. Kā redzam, pat tad, kad Jehova pacietīgi gaida, viņš nepārstāj īstenot savus solījumus — un tas mums nāk par labu.

6. a) Kādā ziņā Jehova bija pacietīgs Noasa laikā? b) Kā Jehova apliecina pacietību mūsdienās?

⁶ Jehova ir pacietīgs, kaut arī viņam jāpieredz izaicinoša izturēšanās, kā to apliecina viņa rīcība pirms plūdiem, kad pasauli bija pārņēmis ļaunums. Zeme toreiz bija netikumības un vardarbības pilna, un Jehova ”savā sirdī ļoti noskuma” cilvēku nekrietno darbu dēļ. (1. Moz. 6:2—8.) Viņš nevarēja pieļaut, ka tā tas turpinās mūžīgi, tāpēc viņš nolēma uzsūtīt plūdus nepaklausīgajai cilvēcei. ”Tolaik, Noasa dienās, Dievs pacietīgi gaidīja”, bet vienlaikus viņš parūpējās par visu nepieciešamo, lai izglābtu Noasu un tā ģimeni. (1. Pēt. 3:20.) Piemērotā brīdī Jehova pavēstīja Noasam savu lēmumu un uzdeva būvēt šķirstu. (1. Moz. 6:14—22.) Piedevām Noass bija ”taisnības sludinātājs”, kas stāstīja citiem par neizbēgamo iznīcināšanu. (2. Pēt. 2:5.) Jēzus paskaidroja, ka tagadējais laiks līdzinās Noasa dienām. Jehova jau ir izlēmis, kad viņš darīs galu pašreizējai ļaunajai pasaulei. Neviens cilvēks nezina ”dienu un stundu”, kad tas notiks. (Mat. 24:36.) Taču Dievs mums ir uzdevis darbu — brīdināt citus un darīt tiem zināmu, kā ir iespējams izglābties.

7. Vai Jehova kavējas pildīt savus solījumus? Paskaidrojiet.

⁷ Protams, Jehovas pacietība nenozīmē, ka viņš vienkārši gaida, kamēr paies laiks. Viņa pacietību nekādā ziņā nedrīkst sajaukt ar neieinteresētību vai vienaldzību. Tomēr jāatzīst, ka ne vienmēr ir viegli paturēt to prātā, it sevišķi tad, ja mūs māc gadu nasta vai mēs saskaramies ar ciešanām šajā ļaunajā pasaulē. Mēs varam sajusties nomākti, vai arī mums var likties, ka Dievs nesteidzas pildīt savus solījumus. (Ebr. 10:36.) Nekad  neaizmirsīsim, ka viņam ir pamatoti iemesli būt pacietīgam un ka jau tagad viņš darbojas savu uzticīgo kalpu labā. (2. Pēt. 2:3; 3:9.) Tāpat ir noderīgi domāt par to, kā Dievam tīkama pacietība izpaudās Jēzus dzīvē.

8. Kādos apstākļos Jēzus bija pacietīgs?

⁸ Jēzus pilda Dieva gribu un labprāt to ir darījis jau neskaitāmus gadu tūkstošus. Pēc Sātana sacelšanās Jehova nolēma, ka viņa vienīgais Dēls nāks uz zemi un kļūs par Mesiju. Jēzum tas nozīmēja vairākus tūkstošus gadu pacietīgi gaidīt, līdz būs pienācis īstais laiks. (Nolasīt Galatiešiem 4:4.) Viņš nepavadīja visu šo laiku, pasīvi gaidīdams; viņš bija aizņemts darbā, ko viņam bija uzdevis Tēvs. Kad Jēzus galu galā ieradās uz zemes, viņš zināja, ka Sātans panāks viņa nonāvēšanu, kā jau bija pravietots. (1. Moz. 3:15; Mat. 16:21.) Viņš pacietīgi pakļāvās Dieva gribai, lai gan tas bija saistīts ar milzīgām sāpēm un ciešanām. Jēzus bija augstākajā mērā uzticīgs Dievam. Viņš nedomāja pirmām kārtām par sevi un savu stāvokli, un tas ir devis lielu labumu mums. (Ebr. 5:8, 9.)

9., 10. a) Ko Jēzus ir darījis, pacietīgi gaidot, kamēr Jehova rīkosies? b) Kā mums jāraugās uz to, kurā laikā Jehova kaut ko dara?

⁹ Pēc augšāmcelšanas Jēzum tika piešķirta vara debesīs un uz zemes. (Mat. 28:18.) Viņš liek šo varu lietā, lai īstenotu Jehovas nodomu tajā laikā, ko Jehova ir noteicis. Līdz 1914. gadam Jēzus pacietīgi gaidīja pie Dieva labās rokas, kamēr viņa ienaidnieki tiks nolikti viņam zem kājām. (Ps. 110:1, 2; Ebr. 10:12, 13.) Drīz viņš sāks rīkoties un iznīcinās Sātana pasauli. Bet pagaidām Jēzus pacietīgi ved cilvēkus pie ”dzīvības ūdens”. (Atkl. 7:17.)

¹⁰ Vai gan Jēzus piemērs nepalīdz saprast, kā mums būtu jāraugās uz to, kurā laikā Jehova kaut ko dara? Nav šaubu, ka Jēzus ļoti vēlējās darīt visu, ko Tēvs viņam liktu, bet viņš gaidīja Dieva noteikto laiku. Tagad, gaidot Sātana ļaunās pasaules galu, mums visiem ir vajadzīga Dievam tīkama pacietība — nebūtu pareizi ne steigties pa priekšu Dievam, nedz arī nomāktības dēļ atmest visam ar roku. Bet kā šādu pacietību var attīstīt?

11. a) Kāds sakars ir starp ticību un pacietību? b) Kāpēc mums ir labs pamats stiprai ticībai?

¹¹ Pirms Jēzus nāca uz zemi, pravieši un citi uzticami Dieva kalpi ar savu paraugu apliecināja, ka arī nepilnīgi cilvēki var būt pacietīgi un izturīgi. Pastāvēja tiešs sakars starp viņu ticību un pacietību. (Nolasīt Jēkaba 5:10, 11.) Ja viņiem nebūtu īstas ticības tam, ko Jehova viņiem bija teicis, vai gan viņi būtu pacietīgi gaidījuši šo solījumu piepildīšanos? Ik reizi, kad šie Dieva kalpi saskārās ar nopietniem, biedējošiem ticības pārbaudījumiem, viņi stājās tiem pretī ar pārliecību, ka Dievs noteikti izpildīs solīto. (Ebr. 11:13, 35—40.) Mums ir vēl labāks pamats stiprai ticībai, jo Jēzus tagad ir ”mūsu ticības.. Pilnveidotājs”. (Ebr. 12:2.) Viņš ir piepildījis pravietojumus un atklājis Dieva nodomus, nostiprinādams mūsu ticības pamatu.

12. Ko mēs varētu darīt, lai stiprinātu savu ticību?

¹² Ko mēs praktiski varam darīt, lai stiprinātu savu ticību un līdz ar to vairotu pacietību? Pats svarīgākais ir ņemt vērā Dieva padomus. Piemēram, pārdomāsim, kādi mums ir iemesli ierādīt Dieva valstībai galveno vietu dzīvē. Vai mēs varētu vēl neatlaidīgāk pūlēties, lai liktu lietā  Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 33. pantā atrodamo padomu? Tas varētu prasīt vairāk laika veltīt sludināšanai vai mainīt kaut ko savā dzīvesveidā. Paturēsim prātā, kā Jehova līdz šim ir svētījis mūsu centienus. Varbūt viņš mums ir palīdzējis uzsākt jaunu Bībeles nodarbību vai izjust ”Dieva mieru, kas pārspēj visu sapratni”. (Nolasīt Filipiešiem 4:7.) Koncentrējoties uz to, kādu labumu mums personiski ir devusi sekošana Jehovas norādījumiem, mēs vēl skaidrāk sapratīsim, cik vērtīga ir pacietība. (Ps. 34:9.)

13. Ar ko varētu salīdzināt ticības un pacietības veidošanos?

¹³ Šo procesu var salīdzināt ar sēšanas, audzēšanas un ražas novākšanas ciklu. Ik reizi, kad zemkopis ievāc bagātu ražu, nostiprinās viņa apņēmība nākamgad atkal sēt. Protams, pēc tam viņam pacietīgi jāgaida raža, taču tas viņu neatturēs no sēšanas, un varbūt viņš pat apsēs jaunus laukus, ne tikai tos, kurus ir apstrādājis iepriekš. Zemkopis paļaujas, ka viņa darbam būs augļi. Arī mūsu dzīvē atkārtojas noteikts cikls: mēs noskaidrojam Jehovas norādījumus, sekojam tiem un pēc tam izjūtam, kādu labumu tie dod; tā rīkojoties, mēs stiprinām paļāvību uz Jehovu. Aug arī mūsu ticība, un mums kļūst vieglāk gaidīt svētības, kuras, kā mēs zinām, noteikti būs. (Nolasīt Jēkaba 5:7, 8.)

14., 15. Kādai jābūt mūsu attieksmei pret to, ka cilvēkiem ir jācieš?

¹⁴ Vēl viena iespēja attīstīt pacietību ir pārdomāt, kādai būtu jābūt mūsu attieksmei pret pasauli un pret apstākļiem mūsu dzīvē. Mēģināsim raudzīties uz to no Jehovas viedokļa. Piemēram, padomāsim, kāds ir viņa viedoklis par ciešanām. Jehovu jau ilgi sāpina tas, ka viņš redz cilvēkus ciešam, tomēr viņš nav bēdu  sagrauzts, nespējīgs darīt neko labu. Viņš sūtīja savu vienīgo Dēlu ”iznīcināt Velna darbus” un novērst visu postu, ko Sātans ir licis pieredzēt cilvēkiem. (1. Jāņa 3:8.) Galu galā būs redzams, ka ciešanas ir bijušas īslaicīgas un Dievs tām ir darījis galu uz visiem laikiem. Arī mēs nedrīkstam pieļaut, ka ļaunums, kas patlaban pastāv Sātana valdīšanas dēļ, laupītu mums drosmi vai ka mēs kļūtu nepacietīgi, gaidot, kad tam pienāks gals. Mums ir vajadzīga ticība tam, kas vēl nav redzams, bet kas pastāvēs mūžīgi. Jehova jau ir izlēmis, cik ilgi vēl tiks pieļauta ļaunuma pastāvēšana, un viņš rīkosies tieši laikā. (Jes. 46:13; Nah. 1:9.)

¹⁵ Pašreizējā laikmeta grūtajās pēdējās dienās mēs varam pieredzēt īpaši nopietnus ticības pārbaudījumus. Var gadīties, ka mēs kļūstam par vardarbības upuriem vai arī kāda nelaime notiek ar mūsu tuviniekiem. Šādās situācijās ir svarīgi nevis ļauties dusmām, bet apņemties pilnībā paļauties uz Jehovu. Tā kā esam nepilnīgi, tas nebūt nav viegli. Taču atcerēsimies, kā rīkojās Jēzus; par to var lasīt Mateja 26:39. (Nolasīt.)

16. No kā mums jāsargās laikā, kas atlicis šai pasaulei?

¹⁶ Viens faktors, kas varētu traucēt attīstīt Dievam tīkamu pacietību, ir attieksme ”Dzīvosim — redzēsim”. Kā šāda nostāja var izpausties? Ja cilvēks nav pārliecināts, ka gals ir tuvu, viņš varētu sākt izstrādāt ”rezerves plānus”, kā rīkoties, ja viss nenotiks tā, kā to ir teicis Jehova. Viņš varētu domāt: ”Dzīvosim — redzēsim, vai Jehova tiešām izpildīs solīto.” Tikmēr viņš varbūt tiektos pēc ievērojama stāvokļa pasaulē, censtos nodrošināt sevi materiāli, atstājot novārtā Dieva valstību, vai paļautos uz to, ka komfortablu dzīvi viņam sniegs augstākā izglītība. Bet vai gan tas neliecinātu par ticības trūkumu? Pāvils mudināja līdzināties dievbijīgajiem cilvēkiem, kas ”ar ticību un pacietību iemanto” Jehovas apsolīto. (Ebr. 6:12.) Jehova nepieļaus, ka ļaunā pasaule pastāvētu kaut brīdi ilgāk par to, cik ir nepieciešams atbilstoši viņa nodomam. (Hab. 2:3.) Kamēr tai vēl nav pienācis gals, mūsu kalpošana Jehovam nedrīkst būt mehāniska. Mums jābūt modriem un cītīgi jāsludina labā vēsts, jo tā mēs jau tagad varam gūt ne ar ko nesalīdzināmu gandarījumu. (Lūk. 21:36.)

17., 18. a) Kāda iespēja, kas saistīta ar pacietību, mums pašreiz ir? b) Ko mēs iegūsim, ja būsim pacietīgi?

¹⁷ Vienalga, vai esam kalpojuši Dievam tikai dažus mēnešus vai darām to jau gadu desmitiem, mēs vēlamies viņam kalpot mūžīgi. Pacietība mums palīdz izturēt tik ilgi, kamēr iegūsim glābšanu, lai cik daudz laika būtu atlicis šai pasaulei. Jehova pašreiz dod mums iespēju apliecināt, ka pilnībā uzticamies viņa lēmumiem un, ja nepieciešams, esam gatavi paciest ļaunumu viņa vārda dēļ. (1. Pēt. 4:13, 14.) Dievs mūs arī māca, kā būt pacietīgiem, līdz iegūsim glābšanu. (1. Pēt. 5:10.)

¹⁸ Jēzum ir piešķirta visa vara debesīs un uz zemes, un neviens mūs nevar izraut no viņa rokas — vienīgi mēs paši. (Jāņa 10:28, 29.) Mums nav jābaidās no nākotnes un pat ne no nāves. Tie, kas pacietīgi iztur līdz galam, tiks izglābti. Tāpēc mums jāraugās, lai pasaule mūs nepieviltu un nemazinātu mūsu paļāvību uz Jehovu. Gluži otrādi, mums jābūt apņēmības pilniem augt ticībā un gudri izmantot Dieva pacietības laiku. (Mat. 24:13; nolasīt 2. Pētera 3:17, 18.)