1.—3. a) Kādas situācijas palīdz saprast divu Jēzus līdzību būtību? b) Uz kādiem jautājumiem ir jāatbild?

IZTĒLOJIETIES, ka ievērojama amatpersona lūdz, lai jūs viņu aizvedat uz kādu svarīgu tikšanos. Jau pēc dažām minūtēm jums jādodas ceļā, bet pēkšņi jūs pamanāt, ka automašīnai nepietiks degvielas. Tas nozīmē, ka jums steigšus jābrauc uz uzpildes staciju. Kamēr jūs esat tur, amatpersona ierodas norunātajā vietā, paskatās apkārt, bet nevar jūs atrast. Tā kā šis cilvēks nevar gaidīt, viņš palūdz, lai viņu aizved kāds cits. Drīz ierodaties arī jūs, un tad kļūst skaidrs, ka amatpersona ir aizbraukusi bez jums. Kā jūs justos?

² Tagad iedomājieties citu situāciju: jūs esat minētā amatpersona un izraugāties trīs prasmīgus cilvēkus, lai tie paveiktu kādu svarīgu darbu. Jūs viņiem paskaidrojat, kāds ir uzdevums, un visi trīs labprāt piekrīt to veikt. Tomēr, kad jūs pēc kāda laika atgriežaties, noskaidrojas, ka tikai divi no viņiem ir izdarījuši prasīto. Tas, kurš nav izpildījis uzdevumu, sāk aizbildināties. Īstenībā viņš pat nav mēģinājis neko darīt. Kā jūs justos?

³ Tikko aprakstītās situācijas atgādina tās, ko savās līdzībās par jaunavām un par talentiem aicināja pārdomāt Jēzus, lai paskaidrotu, kāpēc beigu laikā daļa svaidīto kristiešu būs uzticami un gudri, bet citi — ne. * (Mat. 25:1—30.) Jēzus uzsvēra savu domu, teikdams: ”Esiet modri, jo jūs nezināt ne dienu, ne stundu,” — tas ir, laiku, kad Jēzus izpildīs Dieva spriedumu Sātana pasaulei. (Mat. 25:13.) Šis padoms attiecas arī uz mums. Ko mēs iegūstam, ja esam modri,  kā mudināja Jēzus? Kam ir izdevies saglabāt modrību, kura var dot dzīvību? Un kas mums tagad jādara, lai nezaudētu modrību?

4. Kāpēc būt modriem nenozīmē raudzīties pulkstenī?

⁴ Ir nodarbes, kas prasa ievērot noteiktu grafiku vai sarakstu, piemēram, tas ir būtiski, ja strādājam rūpnīcā, apmeklējam ārstu vai izmantojam sabiedrisko transportu. Turpretī tad, ja ir jādzēš ugunsgrēks vai jāpiedalās glābšanas darbos pēc dabas katastrofas, skatīšanās pulkstenī var tikai traucēt vai pat būt bīstama. Šādās situācijās daudz svarīgāk ir veltīt visu uzmanību veicamajam darbam nekā ievērot grafiku. Tā kā pašreizējā laikmeta gals ar katru brīdi tuvojas, vēl nekad nav bijis svarīgāk darīt citiem zināmu, ko Jehova ir paveicis, lai mēs varētu izglābties. Palikt modriem nenozīmē, ka kristiešiem jāraugās pulkstenī. Pastāv vismaz pieci iemesli, kāpēc ir labi nezināt dienu un stundu, kad nāks gals.

5. Kāpēc neziņa par dienu un stundu ļauj parādīt, kas ir mūsu sirdī?

⁵ Pirmkārt, neziņa par to, kad nāks gals, ļauj parādīt, kas īsti ir mūsu sirdī. Neatklādams precīzu laiku, Jehova apliecina mums cieņu, jo mēs varam izmantot savu gribas brīvību, lai paustu uzticību viņam. Kaut gan mēs gaidām šī laikmeta galu un ceram to pārdzīvot, tomēr Jehovam mēs kalpojam aiz mīlestības, nevis tikai tāpēc, lai iegūtu dzīvību. (Nolasīt Psalmu 37:4.) Mums sagādā prieku viņa gribas pildīšana, un mēs saprotam, ka Dievs mums māca to, kas mums ir par svētību. (Jes. 48:17.) Viņa likumi mūs neapgrūtina. (1. Jāņa 5:3.)

6. Kā Dievs jūtas, ja kalpojam viņam aiz mīlestības, un kāpēc tā ir?

⁶ Otrais ieguvums no tā, ka mēs nezinām dienu un stundu, ir iespēja iepriecināt Jehovas sirdi. Ja kalpojam Jehovam aiz mīlestības, nevis cerībā uz kādu noteiktu laiku vai vienīgi atalgojuma dēļ, mēs viņam palīdzam atbildēt uz viņa ienaidnieka, Sātana, nepamatotajām nievām. (Īj. 2:4, 5; nolasīt Salamana Pamācības 27:11.) Turot prātā visas Sātana nodarītās sāpes un bēdas, mēs ar prieku atbalstām Jehovas augstāko varu un noraidām Sātana nekrietno valdīšanu.

7. Kāpēc, jūsuprāt, ir vērts dzīvot pašaizliedzīgi?

⁷ Treškārt, ja kalpojam, neorientējoties uz konkrētu laiku, tas mūs rosina dzīvot pašaizliedzīgi. Mūsdienās arī starp cilvēkiem, kas nepazīst Dievu, ir tādi, kas uzskata, ka pasaule, kāda tā ir, vairs ilgi nevar pastāvēt. Baidīdamies no kādas nenovēršamas katastrofas, viņi dzīvo pēc principa: ”Ēdīsim un dzersim, jo rīt mums jāmirst.” (1. Kor. 15:32.) Turpretī mums nav iemesla baidīties. Mēs nenošķiramies no citiem, lai izdabātu paši sev. (Sal. Pam. 18:1.) Mēs esam atteikušies no sevis un labprāt izmantojam savu laiku, spēkus un citus resursus, lai pastāstītu cilvēkiem labo vēsti par Dieva valstību. (Nolasīt Mateja 16:24.) Mums sagādā prieku iespēja kalpot Dievam, it īpaši tas, ka varam palīdzēt citiem viņu iepazīt.

8. Kāds piemērs no Bībeles parāda, kāpēc mums vairāk jāpaļaujas uz Jehovu un viņa Rakstiem?

⁸ Ceturtais ieguvums: nezinot dienu un stundu, mēs varam vairāk paļauties uz Jehovu un attiecināt viņa Rakstos teikto uz savu dzīvi. Spilgta grēcīgās cilvēka dabas iezīme ir nosliece paļauties uz sevi. Pāvils deva padomu visiem kristiešiem: ”Kas domā, ka viņš stāv, lai uzmanās, ka nekrīt!” Divdesmit trīs tūkstoši  cilvēku zaudēja Jehovas labvēlību neilgi pirms tam, kad Jozua ieveda viņa tautu Apsolītajā zemē. ”Šie notikumi,” norādīja Pāvils, ”ir aprakstīti par brīdinājumu mums, kas dzīvojam laikmetu beigās.” (1. Kor. 10:8, 11, 12.)

9. Kā grūtības var mūs norūdīt un palīdzēt tuvoties Dievam?

⁹ Piektais veids, kā mēs gūstam labumu, nezinot, kad nāks gals, ir tas, ka pašreizējās grūtības mūs norūda. (Nolasīt Psalmu 119:71.) Šī laikmeta pēdējās dienās tiešām ir iestājušies ”īpaši grūti laiki”. (2. Tim. 3:1—5.) Sātana pasaulē daudzi mūs ienīst, un ticības dēļ mēs varam pieredzēt vajāšanas. (Jāņa 15:19; 16:2.) Ja pārbaudījumos būsim pazemīgi un meklēsim Dieva vadību, mūsu ticība tiks attīrīta, it kā rūdīta ugunī. Mēs nenolaižam rokas, jo varam tuvoties Jehovam tik lielā mērā, kā varbūt paši to nebijām domājuši. (Jēk. 1:2—4; 4:8.)

10. Kādā gadījumā šķiet, ka laiks aizlido ātri?

¹⁰ Laika ritums ir relatīvs jēdziens. Kad esam aizņemti un aizrautīgi nodevušies kādam darbam, nevis ik pa brīdim raugāmies pulkstenī, laiks aizlido vēja spārniem. Ja no sirds veicam aizraujošo darbu, ko mums ir uzdevis Jehova, tā diena un stunda, ļoti iespējams, pienāks ātrāk, nekā mēs domājam. Lielisku piemēru šajā ziņā rāda svaidītie. Īsumā apskatīsim, kas notika pēc tam, kad Jēzus 1914. gadā kļuva par ķēniņu, un uzzināsim, kā daži saglabāja modrību, bet citi — ne.

11. Kāpēc pēc 1914. gada daži svaidītie nodomāja, ka Kungs kavējas?

¹¹ Atcerēsimies Jēzus līdzības par jaunavām un par talentiem. Ja jaunavas un kalpi šajās līdzībās būtu zinājuši, kad ieradīsies līgavainis un kungs, modrība viņiem nebūtu vajadzīga. Taču viņi to nezināja, tāpēc viņiem bija jābūt gataviem. Lai gan svaidītie jau vairākus gadu desmitus iepriekš paredzēja, ka 1914. gads būs zīmīgs, viņiem nebija īsti skaidrs, kas tad notiks. Kad notikumi nerisinājās tā, kā viņi bija gaidījuši, varēja likties, ka līgavainis kavējas. Kāds brālis vēlāk rakstīja: ”Daži no mums visā nopietnībā iedomājās, ka [1914. gada] oktobra pirmajā nedēļā mēs dosimies debesīs.”

12. Kā svaidītie apliecināja, ka ir uzticami un gudri?

¹² Tā, protams, bija liela vilšanās — gaidīt galu un tad saprast, ka tas nav pienācis. Turklāt brāļiem bija jāizjūt pretestība, kas bija saistīta ar Pirmo pasaules karu. Līdz ar to sākās nosacītas bezdarbības posms, ko var salīdzināt ar miegu. Bet 1919. gadā atskanēja sauciens, kas aicināja mosties. Jēzus bija ieradies Dieva garīgajā templī, un bija pienācis pārbaudes laiks. Bija tādi, kas neizturēja šo pārbaudi un zaudēja iespēju veikt Kunga uzdoto darbu. (Mat. 25:16.) Var teikt, ka viņi, gluži kā nesaprātīgās jaunavas, nebija rūpējušies par to, lai atjaunotu savus garīgās eļļas krājumus. Un, tāpat kā slinkais kalps, viņi nebija gatavi neko upurēt valstības dēļ. Tomēr lielākā daļa svaidīto apliecināja nesatricināmu uzticību un stipru vēlēšanos kalpot savam Kungam pat grūtajos kara gados.

13. Kāda pēc 1914. gada bija kalpa grupas nostāja, un kāda tā ir mūsdienās?

¹³ 1916. gadā Sargtornī bija lasāmi šādi zīmīgi vārdi: ”Brāļi, tie no mums, kam ir pareiza attieksme pret Dievu, nav vīlušies, lai ko viņš darītu. Mēs nevēlējāmies, lai notiktu mūsu prāts, tāpēc, kad mēs sapratām, ka mūsu gaidas par 1914. gada oktobri bija nepareizas, mēs bijām  priecīgi, ka Kungs nemainīja savu plānu, lai pielāgotos mums. Mēs nevēlējāmies, lai viņš tā rīkotos. Mēs gribam tikai izprast viņa plānus un nodomus.” Kunga svaidītajiem joprojām ir raksturīga šāda pazemības un dievbijības pilna attieksme. Viņi neuzskata sevi par Dieva iedvesmotiem, bet ir apņēmušies paveikt Kunga uzdoto darbu uz zemes. Tagad arī ”liels pulks” ”citu avju” — kristieši ar cerību dzīvot uz zemes — seko viņu modrības un dedzīguma priekšzīmei. (Atkl. 7:9; Jāņa 10:16.)

14. Kā mūs aizsargā tas, ka cenšamies gūt pēc iespējas lielāku labumu no kārtības, kādā Dievs sagādā garīgo uzturu?

¹⁴ Tāpat kā svaidītie kristieši, arī lielā pulka locekļi, kas saglabā modrību, cenšas gūt pēc iespējas lielāku labumu no kārtības, kādā Dievs sagādā garīgo uzturu. Tāpēc var teikt, ka arī šie cilvēki ar Dieva vārdu un viņa gara palīdzību atjauno savus garīgās eļļas krājumus. (Nolasīt Psalmu 119:130; Jāņa 16:13.) Tā viņi tiek stiprināti un ir gatavi sagaidīt Kristus atgriešanos, aktīvi darbodamies pat nopietnos pārbaudījumos. Piemēram, kādā nacistu koncentrācijas nometnē brāļiem sākumā bija tikai viena Bībele. Viņi lūdza Jehovu sagādāt vairāk garīgā uztura. Drīzumā viņi uzzināja, ka brālim, kas tikko bija nonācis ieslodzījumā, bija izdevies ienest nometnē vairākus jaunus Sargtorņa numurus, ko viņš bija paslēpis savā koka kājā. Ernsts Vauers, svaidīts brālis, kas bija viens no šo notikumu aculieciniekiem, vēlāk atcerējās: ”Jehova mums brīnišķīgā veidā palīdzēja iegaumēt stiprinošas domas no žurnālu rakstiem.” Viņš arī atzīmēja: ”Mūsdienās garīgais uzturs ir ļoti viegli pieejams, bet vai mēs vienmēr to pienācīgi novērtējam? Es esmu pārliecināts, ka Jehova bagātīgi svētīs tos, kas uz viņu paļaujas, paliek viņam uzticīgi un neatstāj viņa galdu.”

15., 16. Kā atmaksājās divu kristiešu dedzība kalpošanā, un ko var mācīties no šādiem gadījumiem?

¹⁵ Turklāt citas avis ir aizņemtas Kunga darbā, pilnībā atbalstot Kristus brāļus. (Mat. 25:40.) Atšķirībā no nelietīgā un slinkā kalpa Jēzus līdzībā, šie kristieši ir gatavi kaut ko upurēt un nežēlo pūles, jo  viņu dzīvē galvenais ir Dieva valstība. Piemēram, kad Džonu un Masako uzaicināja uz Keniju, lai viņi tur palīdzētu sludināt ķīniešu valodā runājošiem cilvēkiem, sākotnēji viņus māca šaubas. Tomēr, ar lūgšanām pārdomājuši savus apstākļus, viņi nolēma pārcelties uz jauno vietu.

¹⁶ Šis viņu lēmums atmaksājās ar uzviju. ”Kalpošana šeit ir kaut kas apbrīnojams,” viņi saka. Džons un Masako uzsāka septiņas Bībeles nodarbības un pieredzēja daudzus aizraujošus gadījumus. Viņi atzīst: ”Mēs katru dienu pateicamies Jehovam par to, ka varam te būt.” Protams, arī daudzi citi brāļi un māsas ir pieņēmuši lēmumus, kuros atspoguļojas viņu apņēmība būt pilnībā aizņemtiem kalpošanā Dievam, lai kad nāktu gals. Starp viņiem ir tūkstošiem to, kas ir pabeiguši Gileādas skolu un kļuvuši par misionāriem. Ieskatu šajā īpašajā kalpošanā var gūt, izlasot rakstu ”Mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos” Sargtorņa 2001. gada 15. oktobra numurā. Lasot šo aizraujošo stāstījumu par vienu dienu misionāru darbā, mēs varam pārdomāt, ko mēs paši varētu vairāk darīt kalpošanā — par godu Dievam un par prieku paši sev.

17. Kāpēc tas, ka mēs nezinām dienu un stundu, nāk mums par labu?

¹⁷ Nav šaubu, ka neziņa par dienu un stundu, kad pienāks šīs pasaules gals, mums nāk tikai par labu. Mēs nododamies Dieva gribas pildīšanai, tāpēc neesam nomākti un vīlušies, bet gan arvien vairāk tuvojamies savam mīlošajam Tēvam — Jehovam. Ja esam, tēlaini runājot, uzlikuši roku uz arkla un vairāmies no tā, kas var novērst mūsu uzmanību, mēs gūstam lielu prieku kalpošanā savam Kungam. (Lūk. 9:62.)

18. Kāpēc mums jārūpējas, lai mūsu ticība neatslābtu?

¹⁸ Diena, kad Dievs izpildīs savu spriedumu, strauji tuvojas. Mēs noteikti nevēlamies pievilt Jehovu un Jēzu. Viņi mums šajās pēdējās dienās ir uzticējuši vērtīgas iespējas kalpošanā. Mēs ļoti augstu vērtējam to, ka viņi mums tā uzticas. (Nolasīt 1. Timotejam 1:12.)

19. Kā mēs varam apliecināt, ka esam gatavi?

¹⁹ Neatkarīgi no tā, vai mums ir cerība dzīvot debesīs vai paradīzē uz zemes, būsim apņēmības pilni uzticīgi pildīt Dieva doto uzdevumu sludināt un gatavot mācekļus. Mēs joprojām nezinām dienu un stundu, kad sāksies Jehovas diena, un mums arī nav vajadzības to zināt. Mēs varam būt gatavi un tādi arī būsim. (Mat. 24:36, 44.) Mēs esam pārliecināti, ka mums nenāksies vilties, ja vien mēs pilnībā paļausimies uz Jehovu un ja viņa valstība būs galvenais mūsu dzīvē. (Rom. 10:11.)