1. Kā Jehovas solījumi atšķiras no grēcīgu cilvēku solījumiem?

JEHOVA ir ”patiesības Dievs”. (Ps. 31:6, Vecās Derības poēzijas grāmatas.) Atšķirībā no grēcīgu cilvēku solījumiem, kuriem ne vienmēr var ticēt, uz Dieva solījumiem allaž var paļauties, jo ”nav iespējams, ka Dievs melotu”. (Ebr. 6:18; nolasīt 4. Mozus 23:19.) Viņš vienmēr izpilda visu, ko ir nodomājis darīt cilvēces labā. Piemēram, viss, ko Dievs katras radīšanas dienas sākumā apsolīja paveikt, ”tā notika”. Sestās radīšanas dienas beigās ”Dievs pārbaudīja visu, ko Viņš bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs”. (1. Moz. 1:6, 7, 30, 31.)

2. Kas ir Dieva atpūtas diena, un kāpēc Dievs ”iesvētīja to par svētu dienu”?

² Pēc tam, kad Dievs Jehova bija pārbaudījis savus radīšanas darbus, sākās septītā diena — runa nav par 24 stundu ilgu laikposmu jeb diennakti, bet gan par ievērojamu laika periodu, kurā Dievs atpūšas no tālākiem radīšanas darbiem uz zemes. (1. Moz. 2:2.) Dieva atpūtas diena vēl nav beigusies. (Ebr. 4:9, 10.) Bībelē nav skaidri norādīts, kad tieši šī diena sākās. Tas notika kādu laiku pēc Ādama sievas, Ievas, radīšanas aptuveni pirms sešiem tūkstošiem gadu. Mūs gaida Jēzus Kristus tūkstoš gadu valdīšana, kuras laikā Dievs īstenos savu nodomu, ar kādu viņš radīja zemi, un tā uz mūžīgiem laikiem kļūs par paradīzi, kur dzīvos pilnīgi cilvēki. (1. Moz. 1:27, 28; Atkl. 20:6.) Vai mēs varam būt droši, ka pieredzēsim šādu laimīgu nākotni? Tāda iespēja mums noteikti ir, jo ”Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to par svētu dienu”. Šie vārdi bija garantija, ka neatkarīgi no problēmām, kas negaidīti varētu rasties, līdz Dieva atpūtas dienas beigām viņa nodoms noteikti īstenosies. (1. Moz. 2:3.)

3. a) Kas notika neilgi pēc tam, kad bija sākusies Dieva atpūtas diena? b) Kā Jehova pavēstīja, ka viņš darīs dumpim galu?

 ³ Tomēr kādu laiku pēc Dieva atpūtas dienas sākuma sāka risināties traģiski notikumi. Sātans, kas sākotnēji bija viens no Dieva garīgajiem dēliem, mēģināja padarīt sevi par dievu. Viņš izteica pašus pirmos melus un, piekrāpis Ievu, panāca, ka viņa nepaklausa Jehovam. (1. Tim. 2:14.) Ieva savukārt pamudināja arī savu vīru pievienoties dumpim. (1. Moz. 3:1—6.) Pat šajā Visuma vēsturē tik smagajā brīdī, kad tika apšaubīts Dieva patiesīgums, Dievs Jehova neuzskatīja par vajadzīgu zvērēt, ka viņa nodoms īstenosies. Tā vietā, izteikdams vārdus, kam bija jākļūst skaidriem viņa noteiktā laikā, Jehova pavēstīja, kā viņš darīs dumpim galu. Jehova apsolīja: ”Es celšu ienaidu starp tevi [Sātanu] un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas [apsolītais dzimums] tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Moz. 3:15; Atkl. 12:9.)

4., 5. Kā Ābrahāms reizēm apstiprināja savus solījumus?

⁴ Visticamāk, cilvēces pirmsākumos Ādamam un Ievai nebija nekādas vajadzības izteikt zvērestus, lai apstiprinātu savu vārdu patiesumu. Pilnīgas būtnes, kas mīl Dievu un atspoguļo viņa īpašības, arī bez zvērēšanas vienmēr saka patiesību un pilnībā uzticas cita citai. Taču tad, kad cilvēki kļuva grēcīgi un nepilnīgi, viss mainījās. Ar laiku meli un krāpšana ļaužu vidū kļuva par tik izplatītu parādību, ka cilvēkiem radās vajadzība svarīgos jautājumos zvērēt, lai garantētu, ka viņu solījumiem var uzticēties.

⁵ Patriarhs Ābrahāms vismaz trīs gadījumos izteica zvērestus, kam viņa laikā bija likuma spēks. (1. Moz. 21:22—24; 24:2—4, 9.) Piemēram, reiz tas notika, kad Ābrahāms atgriezās no cīņas, kurā viņš bija guvis uzvaru pār Elamas ķēniņu un tā sabiedrotajiem. Ābrahāmam pretī izgāja Salemas un Sodomas ķēniņi. Salemas ķēniņš Melhisedeks bija arī ”Visaugstā Dieva priesteris”. Viņš svētīja Ābrahāmu un slavēja Dievu par to, ka Ābrahāms ir uzveicis savus ienaidniekus. (1. Moz. 14:17—20.) Kad Sodomas ķēniņš gribēja atalgot Ābrahāmu, jo tas bija izglābis ķēniņa ļaudis no iebrucēju karaspēka, Ābrahāms zvērēja: ”Es paceļu savu roku uz to Kungu, Visaugstāko Dievu, kam pieder debesis un zeme; nevienu pavedienu, nevienu kurpju siksnu es neaiztikšu, nedz ko no tā, kas tev pieder, lai tu neteiktu: Es esmu Ābrāmu darījis bagātu.” (1. Moz. 14:22, 23.)

6. a) Kādu priekšzīmi mums rādīja Ābrahāms? b) Kā mums nāk par labu Ābrahāma paklausība?

⁶ Grēcīgo cilvēku labad arī Dievs Jehova ir izteicis zvērestus, tos apstiprinādams, piemēram, ar šādiem vārdiem: ””Tik tiešām, ka Es dzīvoju,” — saka Dievs tas Kungs.” (Ecēh. 17:16.) Bībelē ir minēti vairāk nekā 40 Dieva Jehovas zvēresti. Iespējams, vislabāk zināmais Jehovas zvērests ir tas, ko viņš deva Ābrahāmam. Gadu gaitā Jehova Ābrahāmam deva vairākus īpašus solījumus, kas Ābrahāmam ļāva saprast, ka apsolītais dzimums nāks no viņa pēcnācējiem un būs viņa dēla Īzāka pēctecis. (1. Moz. 12:1—3, 7; 13:14—17; 15:5, 18; 21:12.) Pēc tam Jehova pakļāva Ābrahāmu smagam pārbaudījumam,  pavēlēdams viņam upurēt savu mīļoto dēlu. Ābrahāms bez vilcināšanās sāka rīkoties, lai izpildītu Dieva norādījumu. Taču tad, kad viņš jau grasījās upurēt Īzāku, Dieva eņģelis viņu apturēja. Pēc tam Dievs zvērēja: ”Es esmu zvērējis.. tāpēc, ka tu šo esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis, kas jūras krastmalē. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi bijis paklausīgs manam vārdam.” (1. Moz. 22:1—3, 9—12, 15—18.)

7., 8. a) Kāpēc Dievs Ābrahāmam zvērēja, ka izpildīs savu solījumu? b) Kādas svētības Jēzus ”citām avīm” paveras, pateicoties šim zvērestam?

⁷ Kāpēc Dievs Ābrahāmam zvērēja, ka viņa solījumi piepildīsies? Viņš to darīja tādēļ, lai stiprinātu tos, kam nākotnē bija jākļūst par Kristus līdzmantiniekiem un par ”pēcnācējiem” — par daļu no pravietotā dzimuma. (Nolasīt Ebrejiem 6:13—18; Gal. 3:29.) Kā paskaidroja apustulis Pāvils, Jehova savu solījumu ”papildināja ..ar zvērestu, lai šīs divas negrozāmās lietas [viņa solījums un zvērests], kurās nav iespējams, ka Dievs melotu, mums.. būtu par stipru pamudinājumu satvert cerību, kas ir mūsu priekšā”.

⁸ Svaidītie kristieši nav vienīgie, kas gūst svētības no zvēresta, ko Dievs deva Ābrahāmam. Jehova apsolīja, ka Ābrahāma ”pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas”. (1. Moz. 22:18.) Svētības saņems arī Kristum paklausīgās ”citas avis”, kas cer dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. (Jāņa 10:16.) Neatkarīgi no tā, vai jums ir cerība dzīvot debesīs vai uz zemes, ”satveriet” savu cerību, vienmēr visā paklausot Dievam. (Nolasīt Ebrejiem 6:11, 12.)

9. Kādu zvērestu Dievs izteica, kad Ābrahāma pēcnācēji bija vergi Ēģiptē?

⁹ Pēc vairākiem simtiem gadu Jehova vēlreiz zvērēja, ka piepildīs Ābrahāmam dotos solījumus. Tas notika tad, kad viņš sūtīja Mozu runāt ar Ābrahāma pēcnācējiem, kas Ēģiptē bija kļuvuši par vergiem. (2. Moz. 6:6—8.) Atsaucoties uz šo notikumu, Dievs sacīja: ”Tanī dienā, kad Es izredzēju Israēlu, Es pacēlu savu roku.. zvērestam. [..] ..Es pacēlu savu roku pār tiem,  ka Es tos izvedīšu no Ēģiptes zemes un tos ievedīšu tai zemē, ko Es esmu tiem izredzējis, kur piens un medus tek.” (Ecēh. 20:5, 6.)

10. Kādu solījumu Dievs deva izraēliešiem pēc to atbrīvošanas no Ēģiptes?

¹⁰ Pēc izraēliešu atbrīvošanas no Ēģiptes Jehova zvērēja vēlreiz: ”Ja jūs uzklausīsit manu balsi un turēsit manu derību, tad jūs Man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule. Un jūs būsit Man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu!” (2. Moz. 19:5, 6.) Cik gan tas bija milzīgs gods — Jehova izraēliešiem piedāvāja iespēju iegūt īpašu stāvokli! Ja vien izraēlieši būtu paklausīgi, viņiem būtu bijušas izredzes kļūt par priesteru un ķēniņu valsti, kas sagādātu svētības visai cilvēcei. Vēlāk Jehova tēlainiem vārdiem raksturoja, ko viņš toreiz bija darījis Izraēla labā: ”Es zvērēju tev uzticību un stājos ar tevi derībā.” (Ecēh. 16:8.)

11. Kā rīkojās izraēlieši, kad Dievs viņiem piedāvāja noslēgt līgumu un kļūt par viņa izredzēto tautu?

¹¹ Jehova nelika izraēliešiem zvērēt, ka tie būs viņam paklausīgi, un nespieda izraēliešus piekrist īpašajām attiecībām, kādas viņš piedāvāja nodibināt. Izraēlieši paši pēc savas brīvas gribas sacīja: ”Visu, ko tas Kungs ir runājis, to mēs pildīsim.” (2. Moz. 19:8.) Pēc trim dienām Dievs Jehova izraēliešiem pavēstīja, ko viņš prasīs no savas izredzētās tautas. Vispirms izraēlieši dzirdēja desmit baušļus, kas viņiem bija jāievēro, un pēc tam Mozus viņiem darīja zināmus pārējos baušļus, kurus mēs varam lasīt no 2. Mozus 20:22 līdz 2. Mozus 23:33. Kā izraēlieši rīkojās, uzzinājuši Dieva prasības? ”Visa tauta vienā balsī atbildēja un sacīja: ”Visus šos vārdus, kurus tas Kungs ir sacījis, mēs gribam izpildīt.”” (2. Moz. 24:3.) Tad Mozus visus baušļus uzrakstīja ”derības grāmatā” un izlasīja tos skaļā balsī visai tautai priekšā, lai ļaudis tos dzirdētu vēlreiz. Pēc tam izraēlieši trešo reizi svinīgi apsolīja: ”Visu, ko tas Kungs ir sacījis, mēs darīsim un pildīsim.” (2. Moz. 24:4, 7, 8.)

12. Kā Jehova un viņa izredzētā tauta izturējās pret bauslības līgumā noteiktajām saistībām?

¹² Jehova no savas puses uzreiz sāka pildīt solījumus, kas bija saistīti ar bauslības līgumu: viņš parūpējās, lai tiktu izveidota pielūgsmei paredzēta telts un lai būtu priesteri, ar kuru starpniecību grēcīgie cilvēki varētu viņam tuvoties. Turpretī izraēlieši drīz vien aizmirsa, ka tagad, kā viņi paši bija apsolījuši, viņi pieder Dievam, un viņi ”sāpināja Israēla Svēto”. (Ps. 78:41.) Piemēram, kamēr Mozus bija Sinaja kalnā, kur viņš saņēma no Jehovas tālākus norādījumus, izraēlieši kļuva nepacietīgi un viņu ticība sāka svārstīties, jo viņi nodomāja, ka Mozus viņus ir pametis. Tāpēc viņi darināja zelta teļu un sacīja: ”Tas ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.” (2. Moz. 32:1, 4.) Pēc tam izraēlieši sarīkoja svinības, ko viņi nosauca par ”svētkiem tam Kungam”, un ļaudis pielūdza teļa tēlu un upurēja tam. To redzēdams, Jehova sacīja Mozum: ”Jau tik ātri tie novirzījušies no tā ceļa, kādu Es esmu tiem pavēlējis.” (2. Moz. 32:5, 6, 8.) Diemžēl laika gaitā izraēlieši ne reizi vien deva Dievam īpašus solījumus, kurus vēlāk lauza. (4. Moz. 30:3.)

13. Kādu zvērestu Dievs deva ķēniņam Dāvidam, un kā tas ir saistīts ar apsolīto ”dzimumu”?

¹³ Ķēniņa Dāvida valdīšanas laikā Jehova izteica vēl divus zvērestus, kas  nodrošina svētības visiem Dievam paklausīgajiem cilvēkiem. Pirmkārt, Jehova Dāvidam zvērēja, ka Dāvida tronis pastāvēs mūžīgi un ka viņa ”dzimums” mantos šo troni. (Ps. 89:36, 37; 132:11, 12.) Ar šo zvērestu tika norādīts, ka apsolītais ”dzimums” būs ”Dāvida dēls”. (Mat. 1:1; 21:9.) Dāvids par šo savu pēcteci pazemīgi runāja kā par ”Kungu”, jo Kristum bija jāieņem augstāks stāvoklis nekā Dāvidam. (Mat. 22:42—44.)

14. Kādu zvērestu Jehova izteica, runājot par apsolīto dzimumu, un kādas svētības tas sagādā mums?

¹⁴ Otrkārt, Jehova iedvesmoja Dāvidu izteikt pravietojumu, ka šis īpašais ķēniņš būs arī cilvēces augstais priesteris. Izraēlā viens un tas pats cilvēks nevarēja vienlaicīgi pildīt ķēniņa un priestera pienākumus. Priesteri bija no Levija cilts, bet ķēniņi — no Jūdas cilts. Taču Dāvids par savu gaidāmo mantinieku pravietoja: ”Tā Kunga vārds manam kungam: ”Sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!” [..] Tas Kungs ir zvērējis, un Viņš to nenožēlos: ”Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas.”” (Ps. 110:1, 4.) Piepildoties šim pravietojumam, Jēzus Kristus, apsolītais dzimums jeb pēcnācējs, tagad valda debesīs. Jēzus ir ne tikai ķēniņš, bet arī augstais priesteris, kas tiem, kuri nožēlo savus grēkus, palīdz tuvoties Dievam. (Nolasīt Ebrejiem 7:21, 25, 26.)

15., 16. a) Par kādiem diviem Izraēliem ir runāts Bībelē, un kurš no tiem mūsdienās pieredz Dieva svētības? b) Kādu norādījumu par zvērestiem Jēzus deva saviem sekotājiem?

¹⁵ Tā kā Izraēla tauta nepieņēma Jēzu Kristu, galu galā tā zaudēja savu īpašo stāvokli un izredzes kļūt par ”priesteru un ķēniņu valsti”. Jēzus jūdu vadītājiem teica: ”Dieva valstību jums atņems un dos tautai, kas nes tās augļus.” (Mat. 21:43.) Šī jaunā tauta piedzima mūsu ēras 33. gada Vasarsvētkos, kad Dieva gars tika izliets pār aptuveni 120 Jēzus mācekļiem, kas bija sapulcējušies Jeruzālemē. Drīz šajā jaunajā tautā, kas tika nosaukta par ”Dieva Izraēlu”, jau bija vairāki tūkstoši ļaužu no visdažādākajām tautām. (Gal. 6:16.)

¹⁶ Atšķirībā no izraēliešiem, Dieva jaunā, garīgā tauta joprojām nes labus augļus, būdama paklausīga Dievam. Viens no norādījumiem, ko ievēro šīs tautas locekļi, skar zvērestus. Kad Jēzus dzīvoja uz zemes, cilvēki bieži deva nepatiesus zvērestus vai zvērēja nenozīmīgu iemeslu dēļ. (Mat. 23:16—22.) Bet Jēzus saviem sekotājiem mācīja: ”Nezvēriet vispār.. [..] Lai jūsu ”jā” nozīmē ”jā” un jūsu ”nē” — ”nē”, bet viss, kas papildus teikts, ir no ļaunā.” (Mat. 5:34, 37.)

17. Kādi jautājumi tiks apskatīti nākamajā rakstā?

¹⁷ Vai tas nozīmē, ka mēs nekad nedrīkstam zvērēt? Un galvenais — kā izpaužas tas, ka mūsu ”jā” nozīmē ”jā”? Atbildes uz šiem jautājumiem varēs atrast nākamajā rakstā. Arvien iedziļinoties Dieva Rakstos, stiprināsim apņēmību allaž paklausīt Jehovam. Tad Jehova ar prieku svētīs mūs mūžīgi, kā viņš to ir zvērējis.