Pievērsiet uzmanību, kādā situācijā Jēzus pieminēja cilvēkus, kas paliek neprecēti. Farizeji bija atnākuši pie Jēzus un uzdeva viņam jautājumu par šķiršanos, un Jēzus viņiem skaidri pateica, kādas ir Dieva noteiktās laulības normas. Tiesa, bauslībā vīram bija atļauts dot sievai ”šķiršanās grāmatu”, ja viņš sievā atrada ”kādu kauna lietu”, taču no sākuma tas tā nebija paredzēts. (5. Moz. 24:1, 2.) Jēzus paskaidroja: ”Ikviens, kas šķiras no sievas, ja vien iemesls nav netiklība, un apprec citu, pārkāpj laulību.” (Mat. 19:3—9.)

To dzirdot, Jēzus mācekļi sacīja: ”Ja vīru un sievu vieno tādas saites, tad labāk neprecēties.” Atbildot uz šo piezīmi, Jēzus teica: ”Ne visi spēj dzīvot pēc šiem vārdiem, bet tikai tie, kam ir tāda dāvana. Ir cilvēki, kas nav spējīgi uz laulāto kopdzīvi jau kopš dzimšanas, citus par tādiem ir padarījuši cilvēki, bet citi paši izlemj neprecēties debesu valstības dēļ. Lai tas, kas spēj tā dzīvot, tā dzīvo.” (Mat. 19:10—12.)

Daži cilvēki kopš dzimšanas nebija spējīgi uz laulāto kopdzīvi, jo viņiem bija iedzimts defekts vai arī viņi bija nejauši vai tīši sakropļoti. Turpretī citi paši bija izlēmuši neprecēties. Kaut gan viņi būtu varējuši veidot ģimeni, šie cilvēki bija apliecinājuši savaldību un palikuši neprecēti ”debesu valstības dēļ”. Tāpat kā Jēzus, viņi bija izlēmuši neprecēties, lai varētu pilnībā nodoties kalpošanai Dievam. Viņi nebija piedzimuši ar šādu dāvanu, un arī vēlāk neviens viņiem to nebija piešķīris. Viņi paši bija pieņēmuši lēmumu, ka ”spēj tā dzīvot”, proti, paši bija nolēmuši uzskatīt neprecēta cilvēka stāvokli par dāvanu.

Attīstīdams Jēzus izteikto domu, apustulis Pāvils paskaidroja, ka, kaut gan visi kristieši — kā precēti, tā neprecēti — var kalpot Dievam viņam pieņemamā veidā, tie Dieva kalpi, kas ”nelokāmi savā sirdī” ir apņēmušies neprecēties, ”dara labāk”. Kāpēc tā var teikt? Precēts cilvēks ir ”dalīts”, jo viņam ir jāvelta laiks un spēki savam dzīvesbiedram, lai to iepriecinātu un gādātu par to. Savukārt neprecētiem kristiešiem nav šāda pienākuma, un viņi var netraucēti kalpot Kungam. Viņi savu stāvokli uzskata par ”dāvanu no Dieva”. (1. Kor. 7:7, 32—38.)

Tātad Dieva Rakstos nav teikts, ka kristietis, kas nolemj neprecēties, kaut kādā neizprotamā veidā ir saņēmis šādu dāvanu. Īstenībā kristietis pats neprecēta cilvēka stāvokli sāk uzskatīt par dāvanu, izlemjot neveidot ģimeni, jo vēlas bez novēršanās darboties valstības labā. Mūsdienās daudzi kristieši šāda iemesla dēļ savā sirdī ir apņēmušies palikt neprecēti, un citi rīkojas ļoti labi, cenšoties viņus atbalstīt un uzmundrināt.