1.—3. a) Kā mūs var ietekmēt tas, ja kaut ko nožēlojam? b) Ko no Pāvila var mācīties par kalpošanu, kas nav jānožēlo?

KĀDS dzejnieks reiz rakstīja: ”Nav vārdu, kas varētu skumjāki kļūt par tiem, kas skan: ”Tas varēja būt.”” Šis dzejnieks bija Džons G. Vitjers, un viņš runāja par to, ko mēs dzīvē nožēlojam, ko vēlētos darīt vēlreiz un izdarīt citādi. Cilvēks, kas kaut ko nožēlo, ir neapmierināts un noskumis par kaut ko izdarītu vai varbūt neizdarītu. Mums visiem ir gadījies tā, ka mēs vēlētos sākt kaut ko no jauna un rīkoties pavisam citādi. Kādi iemesli kaut ko nožēlot ir jums?

² Ir cilvēki, kas dzīvē ir pieļāvuši nopietnas kļūdas vai pat izdarījuši smagus grēkus. Citi neko tik sliktu nav darījuši, bet viņiem ir sajūta, ka daži no dzīvē pieņemtajiem lēmumiem nav bijuši pareizākie. Daļai ir izdevies tik galā ar pagātni un mierīgi dzīvot tālāk, turpretī citus pastāvīgi nomoka domas par to, ”kā būtu, ja būtu”. (Ps. 51:5.) Pie kuriem no viņiem jūs pieskaitītu sevi? Vai jūs vēlētos kalpot Dievam un neko nenožēlot, vismaz sākot ar šo brīdi? Vai ir kāds piemērs, no kā to var mācīties? Šāds piemērs noteikti ir — tas ir apustulis Pāvils.

³ Savas dzīves laikā Pāvils pieļāva gan briesmīgas kļūdas, gan arī pieņēma gudrus lēmumus. Viņam bija, ko nožēlot, taču viņš spēja padarīt savu dzīvi sekmīgu, uzticīgi kalpojot Dievam. Noskaidrosim, ko no Pāvila var mācīties par kalpošanu, kas nav jānožēlo.

4. Kādus notikumus no savas pagātnes Pāvilam nācās nožēlot?

⁴ Pāvilam nācās nožēlot daudz ko no tā, ko viņš bija darījis jaunībā, būdams farizejs. Viņš bija nikni vajājis Kristus mācekļus. Bībelē stāstīts, ka tūlīt pēc tam, kad bija nogalināts Stefans, ”Sauls [kurš vēlāk kļuva pazīstams kā Pāvils] nežēlīgi vērsās pret draudzi: viņš  iebruka vienā mājā pēc otras, rāva ārā vīriešus un sievietes un meta tos cietumā”. (Ap. d. 8:3.) Kā norādīja Bībeles zinātnieks Alberts Bārnss, grieķu valodas vārds, kas iztulkots ”nežēlīgi vērsās”, ir ”spēcīgs apzīmējums, kas liecina, ar kādu dedzību un niknumu [Sauls] iesaistījās vajāšanās”. A. Bārnss rakstīja: ”Sauls trakoja, uzbrukdams baznīcai kā zvērs.” Būdams uzticīgs jūdaisma piekritējs, Sauls uzskatīja, ka iznīcināt kristietību ir uzdevums, ko viņam ir devis Dievs. Tāpēc viņš vajāja kristiešus ar briesmīgu nežēlību, ”dvesdams draudus un nāvi” un cenzdamies nogalināt ”gan vīriešus, gan sievietes”. (Ap. d. 9:1, 2; 22:4.) *

5. Kāpēc Sauls pārstāja vajāt Jēzus sekotājus un sāka sludināt par viņu?

⁵ Saula nodoms bija doties uz Damasku, izraut Jēzus mācekļus no viņu mājām un ar varu vest uz Jeruzālemi, kur tiem būtu jāpieredz sinedrija dusmas. Tomēr īstenot šo nodomu viņam neizdevās, jo viņam pretī stājās kristiešu draudzes galva. (Efes. 5:23.) Kad Sauls bija ceļā uz Damasku, viņam parādījās Jēzus un brīnumaina gaisma padarīja Saulu aklu. Pēc tam Jēzus lika Saulam iet uz Damasku un gaidīt turpmākos norādījumus. Mēs zinām, kas notika tālāk. (Ap. d. 9:3—22.)

6., 7. Kas liecina, ka Pāvils labi saprata, cik nosodāmi ir rīkojies pagātnē?

⁶ Pāvila vērtību sistēma mainījās, tiklīdz viņš bija kļuvis par kristieti. No nikna kristietības ienaidnieka viņš pārvērtās par dedzīgu tās aizstāvi. Pēc kāda laika viņš par sevi rakstīja: ”Jūs, bez šaubām, esat dzirdējuši, kā es rīkojos, kad vēl biju jūdu ticībā, — ka es nežēlīgi vajāju Dieva draudzi un centos to iznīcināt.” (Gal. 1:13.) Vēlāk, rakstīdams vēstules korintiešiem, filipiešiem un Timotejam, viņš atkal pieminēja savu pagātni, ko tagad nožēloja. (Nolasīt 1. Korintiešiem 15:9; Filip. 3:6; 1. Tim. 1:13.) Pāvils nebūt nelepojās ar to visu, bet viņš arī nemēģināja izlikties, it kā viņa dzīvē nekā tāda nebūtu bijis. Viņš lieliski apzinājās, ka ir pieļāvis nopietnas kļūdas. (Ap. d. 26:9—11.)

⁷ Bībeles pētnieks Frederiks Farrars runāja par Saula lomu ”šausmīgajās vajāšanās”. Viņš norādīja, ka tikai tad, ja nopietni pārdomājam, kāda nozīme bija šim bēdīgajam posmam Pāvila dzīvē, ”mēs varam izjust to, kāda nožēlas nasta uz viņu gūlās un ar kādām nievām pret viņu varēja vērsties ļaunprātīgi ienaidnieki”. Iespējams, draudzēs, kur Pāvils viesojās, pie viņa reizēm nāca brāļi, kas viņu redzēja pirmo reizi, un teica: ”Tātad tu esi Pāvils — tas, kurš mūs tik ļoti vajāja!” (Ap. d. 9:21.)

8. Kāda bija Pāvila attieksme pret žēlsirdību un mīlestību, kādu viņam bija parādījuši Jehova un Jēzus, un ko mēs no tā varam mācīties?

⁸ Pāvils saprata, ka viņš var veikt savu kalpošanu tikai Dieva augstsirdīgās labestības dēļ. Savās 14 vēstulēs viņš šo Dieva īpašību piemin biežāk nekā jebkurš no pārējiem Bībeles sarakstītājiem. (Nolasīt 1. Korintiešiem 15:10.) Pāvils augstu vērtēja viņam parādīto žēlsirdību un vēlējās darīt visu, lai Dieva labestība viņam nebūtu dāvāta velti. Tāpēc viņš ”pūlējās vairāk” par visiem citiem apustuļiem. Pāvila dzīve ir spilgts apliecinājums, ka tad, ja cilvēks atzīstas savos grēkos un maina savu rīcību, Jehova ir gatavs piedot pat smagus grēkus, balstoties uz Jēzus izpirkuma upuri. To būtu vērtīgi pārdomāt ikvienam, kam ir grūti noticēt, ka Kristus upuris var dot labumu personiski viņam. (Nolasīt 1. Timotejam 1:15, 16.) Lai gan Pāvils bija nikni vajājis Kristu, viņš varēja rakstīt: ”Dieva  Dēls.. mani ir mīlējis un atdevis sevi par mani.” (Gal. 2:20; Ap. d. 9:5.) Pāvils iemācījās kalpot Dievam tā, lai viņam nerastos arvien jauni iemesli kaut ko nožēlot. Vai arī jūs to esat iemācījušies?

9., 10. a) Kāpēc daži Jehovas kalpi kaut ko nožēlo? b) Kāpēc nav pareizi nepārtraukti raizēties par pagātnes notikumiem?

⁹ Vai jūs nožēlojat kaut ko senāk izdarītu? Vai jums kādreiz ir gadījies iztērēt spēkus un laiku mērķiem, kas nav bijuši tā vērti? Vai varbūt jūsu rīcība ir kaitējusi kādam citam? Ir arī citi iemesli, kuru dēļ var rasties nepatīkamās sajūtas, kas saistās ar nožēlu. Bet svarīgākais jautājums ir: kā šādā situācijā rīkoties?

¹⁰ Daudzi cilvēki vienkārši ļaujas raizēm. Viņus pārņem nemiers, viņi šausta un nomoka sevi. Bet vai raizējoties var atrisināt kādu problēmu? Tas nav iespējams! Var stundām ilgi šūpoties šūpuļkrēslā, iztērēt milzum daudz spēku, taču tikt uz priekšu tā neizdosies. Turpretī tad, ja nevis raizējamies, bet kaut ko konkrētu darām, iznākums var būt labs. Varbūt ir nepieciešams atvainoties cilvēkam, ko esam aizskāruši, un atjaunot ar viņu labas attiecības. Varbūt mēs varam neatkārtot kādu agrāk pieļautu kļūdu un līdz ar to izvairīties no problēmām, kādas toreiz pieredzējām. Ir arī tādas situācijas, kurās neko daudz mainīt nav iespējams. Taču raizes nav nekas cits kā sava veida paralīze, kas cilvēku dara nespējīgu pilnā mērā kalpot Dievam. Turklāt, lai cik norūpējušies mēs būtu, par to mēs nesaņemsim nekādu atlīdzību.

11. a) Kā ir iespējams izjust Jehovas žēlsirdību un uzticīgo mīlestību? b) Kāds Dieva Rakstos minēts princips palīdz iegūt sirdsmieru, ja esam rīkojušies nepareizi?

¹¹ Dažiem ir nosliece kādreiz pieļauto kļūdu dēļ kļūt nomāktiem un pat uzskatīt sevi par bezvērtīgiem Dieva acīs. Šādi cilvēki  varbūt domā, ka Dieva žēlsirdība uz viņiem neattiecas, jo viņi ir atkāpušies no pareizā ceļa pārāk tālu vai rīkojušies nepareizi pārāk bieži. Taču patiesībā, lai ko viņi pagātnē būtu darījuši, viņiem ir iespēja nožēlot grēkus, mainīties un lūgt piedošanu. (Ap. d. 3:19.) Viņi var izjust Jehovas žēlsirdību un uzticīgo mīlestību, kā to ir izjutuši daudzi citi. Uz cilvēku, kas ir pazemīgs, godīgs un no sirds nožēlo izdarīto, Jehova raugās laipni. Tāda bija Dieva attieksme pret Ījabu, kurš teica: ”Nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos.” (Īj. 42:6.) Lai iegūtu sirdsmieru, mums visiem jāņem vērā Dieva Rakstos minētais princips: ”Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību.” (Sal. Pam. 28:13; Jēk. 5:14—16.) Mēs varam atzīties Dievam, ko esam izdarījuši, lūgt viņam piedošanu un iespēju robežās labot nodarīto. (2. Kor. 7:10, 11.) Ja tā rīkosimies, tad Dievs mums piedos, jo viņš ir ”bagāts žēlastībā”. (Jes. 55:7.)

12. a) Ko no Dāvida var mācīties par to, kā būtu jārīkojas, ja mūs māc sirdsapziņas pārmetumi? b) Kādā ziņā Jehova var kaut ko nožēlot, un kā zināšanas par to nāk par labu mums? (Sk. ”Kādā ziņā Jehova kaut ko nožēlo?”.)

¹² Liels spēks ir arī lūgšanām, kas var panākt ļoti daudz. Psalmos var lasīt kādu ticībā teiktu Dāvida lūgšanu, kurā viņš pauž savas dziļākās jūtas. (Nolasīt Psalmu 32:1—5.) Dāvids atzina, ka centieni apspiest sirdsapziņas pārmetumus atņēma viņam spēkus. Kamēr viņš nebija atzinies savā pārkāpumā, viņu mocīja trauksmainas domas, viņš jutās nevesels un zaudēja prieku. Kā Dāvids sajuta atvieglojumu un saņēma piedošanu? Tas bija iespējams tikai pēc tam, kad viņš visā bija atzinies Dievam. Jehova atbildēja uz Dāvida lūgšanām un stiprināja viņu, lai viņam būtu spēks dzīvot tālāk un paveikt kaut ko noderīgu. Arī tagad, ja atklāti un no sirds lūgsim Jehovu, mēs varam būt pārliecināti, ka viņš mūs uzmanīgi uzklausīs. Ja mūs uztrauc pagātnes kļūdas, labosim tās tādā mērā, cik tas ir iespējams, un paļausimies uz Jehovas apliecinājumu, ka viņš mums ir piedevis. (Ps. 86:5.)

13., 14. a) Par ko mums galvenokārt jādomā? b) Ar kādu jautājumu palīdzību varētu pārdomāt savu dzīvi?

¹³ Ir teiciens, ka dzīvi var saprast, atskatoties atpakaļ, bet tā jādzīvo, raugoties uz priekšu. Mums būtu nevis jāraizējas par pagātni, bet gan jādomā par tagadni un par nākotni. Vai mēs pašreiz darām — vai nedarām — kaut ko tādu, par ko pēc gadiem domāsim: kaut nebūtu to darījuši vai būtu rīkojušies citādi? Vai mūsu dzīvē atspoguļojas uzticība Dievam — īpašība, kas  ļaus izvairīties no iespējamas nožēlas nākotnē?

¹⁴ Tuvojoties lielajam postam, mēs negribētu, lai mūs nomocītu tādi jautājumi kā, piemēram: vai es kalpošanā Dievam nebūtu varējis darīt vairāk? Kāpēc tad, kad man bija tāda iespēja, es neuzsāku pioniera kalpošanu? Kas mani kavēja tiekties kļūt par draudzes kalpotāju? Vai es patiešām pūlējos apvilkt jauno cilvēku? Vai es esmu tāds cilvēks, ko Jehova vēlas redzēt jaunajā pasaulē? Tie ir nopietni jautājumi, bet mums būtu nevis jāraizējas par tiem, bet gan ar to palīdzību jāpārdomā sava dzīve un jāpārbauda, vai mēs kalpošanā Jehovam darām visu iespējamo. Pretējā gadījumā, ja neko nemainīsim, var izrādīties, ka nākotnē iemeslu kaut ko nožēlot kļūs vēl vairāk. (2. Tim. 2:15.)

15., 16. a) Ko daudzi ir bijuši gatavi upurēt, lai padarītu kalpošanu Dievam par galveno savā dzīvē? b) Kāpēc mums nekad nebūtu jānožēlo, ka esam kaut ko upurējuši, lai tiektos vispirms pēc valstības?

¹⁵ Ko var sacīt par tiem, kas kaut ko ir upurējuši, lai kalpotu Jehovam pilnu slodzi? Varbūt jūs atteicāties no daudzsološas karjeras vai iespējas kļūt par veiksmīgu uzņēmēju, lai dzīvotu vienkāršāk un vairāk darītu Dieva valstības labā. Varbūt jūs palikāt neprecēti vai nolēmāt, ka jums nebūs bērnu, lai varētu darboties tādā pilnas slodzes kalpošanas jomā, kas citādi nebūtu pieejama, — kalpotu Bētelē, starptautiskajā būvniecībā, veiktu rajona pārrauga darbu vai kļūtu par misionāriem. Vai tagad, kad kļūstat vecāki, jums būtu jānožēlo šie lēmumi? Vai būtu jāuzskata, ka jūsu upuri nebija vajadzīgi vai bija nesti nelaikā? Tā nekādā ziņā nebūtu jādomā!

¹⁶ Šo lēmumu pamatā bija jūsu dziļā mīlestība pret Jehovu un patiesā vēlēšanās palīdzēt citiem, kas grib viņam kalpot. Jums nav jādomā, ka jūsu dzīve būtu sekmīgāka, ja tā būtu nodzīvota citādi. Apziņa, ka esat darījuši to, ko pamatoti bijāt atzinuši par pareizāko, jums var sniegt dziļu gandarījumu. Jūs esat ieguldījuši visus savus spēkus kalpošanā Jehovam, un par to jūs varat priecāties. Viņš neaizmirsīs jūsu pašaizliedzību. Kad būs sākusies īstā dzīve, viņš jūs apbalvos ar tādām svētībām, kādas jūs tagad nespējat pat iztēloties. (Ps. 145:16; 1. Tim. 6:19.)

17., 18. a) Kāds princips Pāvilam palīdzēja kalpot Dievam tā, lai viņam tas nebūtu jānožēlo? b) Kādai būtu jābūt mūsu attieksmei pret to, ko esam darījuši, darām un vēl darīsim kalpošanā Jehovam?

¹⁷ Apustulis Pāvils iemācījās kādu principu, kas viņam palīdzēja kalpot Dievam tā, lai vēlāk nebūtu iemesla neko nožēlot. Kas tas bija par principu? Pāvils rakstīja: ”Aizmirsdams to, kas aiz manis, un stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es tiecos pretī mērķim pēc balvas.” (Nolasīt Filipiešiem 3:13, 14.) Pāvils negremdējās atmiņās par to, cik nepareizi bija rīkojies, piederēdams pie jūdaisma sistēmas. Viņš visus savus spēkus veltīja tam, lai izrādītos derīgs nākotnē gaidāmajai balvai — mūžīgai dzīvei.

¹⁸ Mēs visi varam likt lietā Pāvila vārdos ietverto principu. Nav nekādas vajadzības šaustīt sevi par to, kas noticis pagātnē, un nepārtraukti atsaukt atmiņā to, ko vairs nav iespējams mainīt, — mums jātiecas pēc tā, kas ir priekšā. Vārda tiešā nozīmē mēs nespējam aizmirst pagātnes kļūdas, bet mums nav pastāvīgi sev tās jāpārmet. Atstāsim pagātni aiz sevis, kalposim Dievam tik labi, cik spējam, un raudzīsimies uz priekšu, jo mūs gaida lieliska nākotne!