1., 2. Kā Jehovas liecinieku attieksme pret Dieva vārdu atšķiras no kristīgo baznīcu attieksmes?

KRISTĪGAJĀM baznīcām kopumā ir noraidoša attieksme pret Dieva vārda lietošanu. Kāda angļu valodas Bībeles izdevuma priekšvārdā norādīts: ”Jebkāda personvārda lietošana, runājot par vienīgo Dievu, ..ir pilnīgi nepieņemama kristīgās baznīcas visaptverošajai ticībai.” (Revised Standard Version.)

² Turpretī Jehovas liecinieki lepojas, ka ir nosaukti Dieva vārdā un var godāt šo vārdu. (Nolasīt Psalmu 86:12; Jesajas 43:10.) Mēs uzskatām par pagodinājumu to, ka varam saprast šī vārda nozīmi, kā arī strīdus jautājumu, kas saistīts ar tā svētīšanu. (Mat. 6:9.) Taču šīs zināšanas mēs nedrīkstam uzskatīt par pašsaprotamām. Tāpēc tagad pievērsīsim uzmanību trim svarīgiem jautājumiem: ko nozīmē zināt Dieva vārdu? Kā Jehova ir rīkojies saskaņā ar sava izcilā vārda nozīmi, vairodams tā godu? Un kā mēs varam staigāt Jehovas vārdā?

3. Ko nozīmē zināt Dieva vārdu?

³ Zināt Dieva vārdu nozīmē daudz vairāk nekā tikai zināt vārdu Jehova. Ir nepieciešamas zināšanas par to, kāds Dievs ir Jehova, — par viņa īpašībām, viņa nodomu un viņa rīcību, kas aprakstīta Bībelē, piemēram, par to, kā viņš izturas pret saviem kalpiem. Protams, šādu sapratni Jehova piešķir pakāpeniski, atbilstoši tam, kā piepildās viņa nodoms. (Sal. Pam. 4:18.) Jehova atklāja savu vārdu abiem pirmajiem cilvēkiem, un Ieva lietoja šo vārdu, kad bija dzemdējusi Kainu. (1. Moz. 4:1, NW.) Dievbijīgie patriarhi Noass, Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs zināja Dieva vārdu. Kad Jehova viņus svētīja, gādāja par viņiem un darīja viņiem zināmas sava nodoma  šķautnes, viņi sāka vērtēt šo vārdu vēl augstāk. Bet Mozum par Dieva vārdu tika atklāts kaut kas īpašs.

4. Kāpēc Mozus uzdeva Dievam jautājumu par viņa vārdu, un kāpēc viņam bija pamats tā rīkoties?

⁴ Nolasīt 2. Mozus 3:10—15. Kad Mozum bija 80 gadi, Dievs viņam deva nopietnu uzdevumu: ”Izved manu tautu no Ēģiptes!” Mozus ar cieņu atbildēja, uzdodams jautājumu, kuram bija ļoti dziļa nozīme. Būtībā Mozus jautāja: ”Kā tevi sauc?” Ko īsti Mozus gribēja noskaidrot, ņemot vērā, ka Dieva vārds jau sen bija zināms? Acīmredzot viņš vēlējās vairāk uzzināt par personu, kurai piederēja šis vārds, — uzzināt faktus, kas ļaudis pārliecinātu, ka Dievs patiešām viņus atbrīvos. Mozus vēlēšanās bija pamatota, jo izraēlieši jau ilgu laiku atradās verdzībā. Viņiem noteikti varēja rasties jautājums, vai viņu tēvu Dievs spēj viņus atbrīvot. Daļa izraēliešu pat bija sākuši pielūgt ēģiptiešu dievus. (Ecēh. 20:7, 8.)

5. Kā Jehova, atbildot Mozum, paskaidroja sava vārda nozīmi?

⁵ Kā Jehova atbildēja uz Mozus jautājumu? Viņš teica: ”Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ”ES ESMU” [”ES BŪŠU”, Bībeles 1825. gada izdevums] — tas mani sūtījis pie jums.” * Dievs piebilda: ”Tas Kungs [”Jehova” NW], jūsu tēvu Dievs.. mani ir sūtījis pie jums.” Dievs atklāja, ka viņš būs tas, par ko vien izlems kļūt, lai īstenotu savu nodomu, ka viņš vienmēr izpildīs to, ko ir teicis. Tāpēc, kā lasām 15. pantā, Jehova pats paziņoja: ”Tas ir mans vārds mūžīgi, to atcerieties uz cilšu ciltīm.” Šie Jehovas vārdi, bez šaubām, ļoti stiprināja Mozus ticību un iedvesa viņā bijību.

6., 7. Kā Jehova rīkojās saskaņā ar sava izcilā vārda nozīmi?

⁶ Neilgi pēc tam, kad Jehova bija devis uzdevumu Mozum, viņš rīkojās atbilstoši sava vārda nozīmei un kļuva par izraēliešu Atbrīvotāju. Viņš pazemoja Ēģipti ar desmit postošām mocībām, skaidri parādīdams, ka ēģiptiešu dievi, arī faraons, neko nespēj. (2. Moz. 12:12.) Tad Jehova pāršķēla Sarkano (Niedru) jūru, izveda izraēliešus tai cauri un noslīcināja faraonu un tā karaspēku. (Ps. 136:13—15.) ”Lielā un briesmīgā tuksnesī” Jehova uzturēja ļaužu dzīvību, sagādādams tiem ēdienu un ūdeni, kaut arī to skaits bija  divi vai trīs miljoni vai pat vairāk. Dievs pat parūpējās, lai izraēliešu drēbes nenodiltu un viņu sandales neizirtu. (5. Moz. 1:19; 29:5.) Jehovam nekas nevar traucēt rīkoties saskaņā ar viņa neatkārtojamā vārda nozīmi. Vēlāk viņš teica Jesajam: ”Vienīgi Es esmu tas Kungs, bez Manis nav cita Glābēja.” (Jes. 43:11.)

⁷ Jozua, kas vēlāk stājās Mozus vietā, arī bija pieredzējis Jehovas apbrīnojamos darbus Ēģiptē un tuksnesī. Tāpēc mūža nogalē Jozua ar dziļu pārliecību varēja sacīt izraēliešiem: ”No visas savas sirds un no visas savas dvēseles atzīstiet, ka nav palicis nepiepildīts neviens pats no visiem tiem labajiem vārdiem, kādus tas Kungs jums ir teicis, un no tiem svētības pilnajiem solījumiem, kādus tas Kungs jums devis; nē, visi tie ir jums īstenojušies, neviens nav palicis nepiepildījies.” (Joz. 23:14.) Nebija nekādu šaubu, ka Jehova it visā ir turējis doto vārdu.

8. Kā Jehova mūsdienās rīkojas saskaņā ar sava vārda nozīmi?

⁸ Arī mūsdienās Jehova rīkojas tāpat. Ar sava Dēla starpniecību viņš paredzēja, ka pēdējās dienās vēsts par valstību tiks sludināta ”pa visu apdzīvoto zemi”. (Mat. 24:14.) Kurš gan cits kā Visvarenais Dievs varēja paredzēt šādu darbu, parūpēties, lai tas tiktu veikts, un iesaistīt tajā daudzus ”neizglītotus un vienkāršus cilvēkus”? (Ap. d. 4:13.) Piedaloties šajā darbā, mēs patiesībā palīdzam piepildīties Bībeles pravietojumam. Mēs godājam savu Tēvu un apliecinām, ka patiešām vēlamies to, ko lūdzam: ”Lai tiek svētīts tavs vārds. Lai nāk tava valstība. Lai tava griba notiek uz zemes, tāpat kā debesīs.” (Mat. 6:9, 10.)

9., 10. Kā Jehovas izturēšanās pret izraēliešiem vēl lielākā mērā atklāja viņa vārda nozīmi, un kāds bija iznākums?

⁹ Drīz pēc izraēliešu iziešanas no Ēģiptes Jehova savai tautai tapa par kaut ko jaunu. Bauslības līgums paredzēja, ka izraēlieši ir viņa ”īpašums”. (Jer. 3:14.) Jehova uzņēmās visus pienākumus, kādi jāpilda vīram, savukārt izraēlieši kļuva par viņa simbolisko sievu, par tautu, kas nosaukta viņa vārdā. (Jes. 54:5, 6.) Ja ļaudis viņam labprāt pakļautos un ievērotu viņa baušļus, viņš būtu nevainojams ”vīrs”. Viņš tos svētītu, pasargātu un dotu tiem mieru. (4. Moz. 6:22—27.) Tā Jehovas izcilais vārds tiktu godāts tautu starpā. (Nolasīt 5. Mozus 4:5—8; Psalmu 86:7—10.) Visā izraēliešu vēsturē daudzi sveštautieši sāka pielūgt patieso Dievu. Viņi faktiski teica to pašu, ko moābiete  Rute teica Naomijai: ”Tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs.” (Rut. 1:16.)

¹⁰ Aptuveni pusotru tūkstoti gadu Jehovas izturēšanās pret izraēliešiem atklāja daudzas jaunas viņa personības šķautnes. Lai gan tauta bija nepakļāvīga, Jehova daudzkārt apliecināja, ka viņš ir žēlsirdīgs un pacietīgs Dievs, kas nesteidzas dusmoties. (2. Moz. 34:5—7.) Tomēr Jehovas pacietībai bija sava robeža — kad jūdu tauta nepieņēma un nogalināja viņa Dēlu, viņa pacietības mērs bija pilns. (Mat. 23:37, 38.) Izraēla pēcnācēji pēc miesas pārstāja būt tauta Dieva vārdam. Izraēliešu tautas lielākā daļa garīgā ziņā bija mirusi, līdzīga nokaltušam kokam. (Lūk. 23:31.) Kā tas ietekmēja viņu attieksmi pret Dieva vārdu?

11. Kā Dieva vārds zaudēja saistību ar jūdu tautu?

¹¹ No vēstures ir zināms, ka ar laiku jūdiem izveidojās māņticīga attieksme pret Dieva vārdu — viņi sāka uzskatīt, ka to nedrīkst izrunāt. (2. Moz. 20:7.) Pamazām Dieva vārds zaudēja savu vietu jūdaismā. Jehovu, bez šaubām, apbēdināja šāda necieņa pret viņa vārdu. (Ps. 78:40, 41.) Taču Dievs, kas ir ”dedzīgs savu tiesību aizstāvis”, negrasījās uz visiem laikiem saistīt savu vārdu ar tautu, kura no viņa bija atteikusies un no kuras viņš bija atteicies. (2. Moz. 34:14.) No tā var secināt, cik svarīgi ir izturēties pret Radītāja vārdu ar lielu cieņu.

12. Kā Jehova izveidoja pravietoto tautu savam vārdam?

¹² Ar Jeremijas starpniecību Jehova atklāja savu nodomu slēgt ”jaunu derību” ar jaunu tautu — garīgu Izraēlu. Kā paredzēja Jeremija, visi tās locekļi, ”lielie un mazie”, pazīs Jehovu. (Jer. 31:31, 33, 34.) Šis pravietojums sāka piepildīties mūsu ēras 33. gada Vasarsvētkos, kad Dievs noslēdza jauno derību jeb līgumu. Jaunā tauta, ”Dieva Izraēls”, kurā bija gan jūdi, gan cittautieši, kļuva par ”tautu [Dieva] vārdam” jeb, kā izteicās Jehova, par ”tiem, kas nosaukti manā vārdā”. (Gal. 6:16; nolasīt Apustuļu darbus 15:14—17; Mat. 21:43.)

13. a) Vai agrīnie kristieši lietoja Dieva vārdu? Paskaidrojiet. b) Ko jūs domājat par iespēju kalpošanā izmantot Jehovas vārdu?

¹³ Šīs garīgās tautas locekļi, kas bija ”nosaukti [Dieva] vārdā”, lietoja Dieva vārdu, piemēram, viņi to noteikti darīja, kad citēja Ebreju rakstus. * Kad apustulis Pēteris 33. gada Vasarsvētkos uzrunāja jūdus un prozelītus no dažādām zemēm, viņš vairākkārt minēja Dieva vārdu. (Ap. d. 2:14, 20, 21, 25, 34.) Agrīnie kristieši godāja Jehovu, un viņš svētīja to pūliņus sludināšanā. Arī mūsdienās Jehova svētī mūsu kalpošanu, kuru veicot mēs ar lepnumu darām zināmu viņa vārdu un rādām to ieinteresētiem cilvēkiem, ja iespējams, viņu pašu Bībelē. Tā mēs viņus iepazīstinām ar patieso Dievu. Gan mums, gan viņiem tas ir liels gods. Dažiem tas ir sākums brīnišķīgai draudzībai ar Jehovu, kas kļūs arvien stiprāka un ilgs mūžīgi.

14., 15. Ko Jehova, par spīti atkrišanai, ir izdarījis, lai viņa vārds nepagaistu no cilvēku atmiņas?

¹⁴ Vēlāk agrīno kristiešu draudzē parādījās atkrišana, it īpaši pēc apustuļu nāves. (2. Tes. 2:3—7.) Viltus skolotāji pat  pārņēma jūdu paražu nelietot Dieva vārdu. Bet vai Jehova varēja pieļaut, ka viņa vārds pagaistu no cilvēku atmiņas? Protams, nē! Tiesa, precīza šī vārda izruna vairs nav nosakāma, bet pats vārds nav aizmirsts. Laika gaitā tas ir parādījies daudzos Bībeles tulkojumos, kā arī Bībeles pētnieku darbos. 1757. gadā Čārlzs Pīterss rakstīja, ka vārds Jehova, atšķirībā no Dieva daudzajiem tituliem, ”visizteiksmīgāk apraksta viņa būtību”. Hoptons Heinss 1797. gadā izdotā grāmatā par Dieva pielūgsmi 7. nodaļu iesāka šādi: ”JEHOVA, DIEVA personvārds jūdiem; tie pielūdz vienīgi viņu, tāpat kā to darīja Kristus un viņa apustuļi.” Henrijs Grū (1781.—1862. g.) ne tikai lietoja Dieva vārdu, bet arī atzina, ka tas ir likts negodā un ir jāsvētī. Arī Džordžs Storss (1796.—1879. g.), tuvs Čārlza Rasela līdzgaitnieks, izmantoja Dieva vārdu, tāpat kā Rasels.

¹⁵ Ievērības cienīgs bija 1931. gads, kad Starptautiskie Bībeles pētnieki, kā tolaik bija pazīstama Dieva tauta, pieņēma uz Bībeli balstītu nosaukumu Jehovas liecinieki. (Jes. 43:10—12.) Tā viņi paziņoja pasaulei, ka lepojas ar iespēju kalpot vienīgajam patiesajam Dievam, būt ”tautai [viņa] vārdam” un slavēt šo vārdu. (Ap. d. 15:14.) Šie notikumi atsauc atmiņā Jehovas vārdus, kas lasāmi Maleahija grāmatas 1. nodaļas 11. pantā: ”No saules lēkta līdz saules rietam manam vārdam jāstāv augstā lielā cieņā pagānu starpā.”

16. Kāpēc mums jāuzskata par godu iespēja staigāt Jehovas vārdā?

¹⁶ Pravietis Miha rakstīja: ”Ikviena tauta staigā sava dieva vārdā, bet mēs lai staigājam tā Kunga, mūsu Dieva, vārdā mūžīgi mūžam!” (Mih. 4:5.) Tas, ka Jehova atļāva Bībeles pētniekiem pieņemt viņa vārdu, bija ne tikai liels gods. Tas bija arī nepārprotams viņa labvēlības apliecinājums. (Nolasīt Maleahija 3:16—18.) Bet ko var teikt par mums personīgi? Vai mēs darām visu iespējamo, lai staigātu Jehovas vārdā? Vai mums ir skaidrs, ko tas nozīmē?

17. Ko nozīmē staigāt Dieva vārdā?

¹⁷ Lai staigātu Dieva vārdā, ir jāņem vērā trīs priekšnoteikumi. Pirmkārt, mums jādara viņa vārds zināms citiem, jo tikai tie, kas ”piesauc Jehovas vārdu, tiks izglābti”. (Rom. 10:13.) Otrkārt, mums jāatspoguļo Jehovas personības iezīmes, it sevišķi viņa mīlestība. Treškārt, lai staigātu Dieva vārdā, mums labprāt jāpakļaujas viņa taisnīgajām normām, citādi mēs apkaunotu sava Tēva svēto vārdu. (1. Jāņa 4:8; 5:3.) Vai jūs esat apņēmušies ”staigāt tā Kunga, mūsu Dieva, vārdā mūžīgi mūžam”?

18. Kāpēc visi, kas godā Jehovas izcilo vārdu, var raudzīties nākotnē ar paļāvību?

¹⁸ Drīz visi, kas ignorē Jehovu vai izturas pret viņu nicīgi, būs spiesti viņu atzīt. (Ecēh. 38:23.) Tas attiecas arī uz cilvēkiem, kas līdzinās faraonam, kurš izteicās: ”Kas ir ”Tas Kungs,” ka man būtu viņam jāklausa?” Bet nepagāja ilgs laiks, un viņš to saprata ļoti skaidri. (2. Moz. 5:1, 2; 9:16; 12:29.) Mēs turpretī paši esam gribējuši iepazīt Jehovu. Mēs lepojamies ar to, ka esam nosaukti viņa vārdā un ka esam paklausīga tauta viņa vārdam. Tāpēc mēs raugāmies nākotnē ar paļāvību, ka piepildīsies 9. psalma 11. pantā lasāmais solījums: ”Uz Tevi paļaujas, kas pazīst Tavu vārdu, jo Tu Kungs nepamet tos, kas Tevi meklē.”