Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Sargāsim savu garīgo mantojumu, pieņemot gudrus lēmumus

Sargāsim savu garīgo mantojumu, pieņemot gudrus lēmumus

”Lai jums derdzas tas, kas ļauns; pieķerieties tam, kas labs.” (ROM. 12:9.)

1., 2. a) Kā jūs izšķīrāties par lēmumu kalpot Dievam? b) Kādi jautājumi par mūsu garīgo mantojumu var rasties?

VAIRĀKI miljoni cilvēku ir pieņēmuši gudru lēmumu — kalpot Dievam Jehovam un vienmēr staigāt Jēzus Kristus pēdās. (Mat. 16:24; 1. Pēt. 2:21.) Mūsu lēmums atdot sevi Dievam ir bijis rūpīgi pārdomāts. Tas nav bijis balstīts uz virspusēju informāciju, kas iegūta, izlasot dažus Bībeles pantus. Mūsu lēmums pamatojas uz dziļu Dieva Rakstu izpēti. Iedziļinoties Bībelē, mēs esam uzzinājuši daudzus ticību stiprinošus faktus par garīgo mantojumu, kādu Jehova ir sagādājis tiem, kas ”iepazīst [viņu], vienīgo patieso Dievu, un to, ko [viņš ir] sūtījis, — Jēzu Kristu”. (Jāņa 17:3; Rom. 12:2.)

2 Lai saglabātu labas attiecības ar Jehovu, mums ir jāpieņem lēmumi, kas iepriecina mūsu debesu Tēvu. Tāpēc šajā rakstā būs aplūkoti vairāki svarīgi jautājumi: kas ir mūsu garīgais mantojums? Kādai ir jābūt mūsu attieksmei pret to? Kā mums jārīkojas, lai to saņemtu? Kas mums palīdzēs pieņemt gudrus lēmumus?

KAS IR MŪSU MANTOJUMS?

3. Kāds mantojums gaida a) svaidītos, b) ”citas avis”?

3 Samērā nelielam skaitam kristiešu ir izredzes saņemt ”neiznīcīgu, neaptraipītu un nevīstošu mantojumu” — tā ir godpilnā iespēja valdīt kopā ar Kristu debesīs. (1. Pēt. 1:3, 4.) Lai saņemtu šo mantojumu, viņiem ir ”[jāpiedzimst] no jauna”. (Jāņa 3:1—3.) Kāds mantojums gaida vairākus miljonus Jēzus ”citu avju”, kas kopā ar svaidītajiem kristiešiem sludina labo vēsti par Dieva valstību? (Jāņa 10:16.) Citas avis saņems mantojumu, kuru tā arī neieguva Ādams un Ieva, — mūžīgu dzīvi paradīzē, kur vairs nebūs ciešanu, nāves un bēdu. (Atkl. 21:1—4.) Jēzus kādam vīrietim, kas, tāpat  kā viņš, tika sodīts ar nāvi, savulaik apsolīja: ”Patiesi, šodien es tev saku: tu būsi ar mani paradīzē.” (Lūk. 23:43.)

4. Kādas svētības mēs pieredzam jau tagad?

4 Mūsu garīgajā mantojumā ietilpst arī dažādas svētības, kuras mēs pieredzam jau tagad. Tā kā mēs ticam ”Kristus Jēzus samaksātajam izpirkumam”, mēs esam ieguvuši sirdsmieru un izveidojuši tuvas attiecības ar Dievu. (Rom. 3:23—25.) Mēs skaidri saprotam brīnišķīgos solījumus, kas ietverti Svētajos Rakstos. Turklāt milzīgu prieku mums sagādā apziņa, ka varam piederēt pie mīlošas, starptautiskas brāļu saimes. Kāds gan tas ir gods, ka mēs esam Jehovas liecinieki! Mēs neapšaubāmi ļoti augstu vērtējam savu garīgo mantojumu.

5. Uz kādu rīcību Sātans kopš seniem laikiem ir centies pamudināt Dieva kalpus, un kas mums palīdz apņēmīgi stāties pretī viņa viltībām?

5 Lai nezaudētu mūsu brīnišķīgo mantojumu, mums ir jābūt uzmanīgiem un jāvairās no Sātana lamatām. Sātans vienmēr ir centies panākt, lai Dieva kalpi pieņemtu nesaprātīgus lēmumus un tāpēc zaudētu savu mantojumu. (4. Moz. 25:1—3, 9.) Zinot, ka viņš drīz tiks iznīcināts, Sātans īpaši neatlaidīgi mēģina mūs pamudināt uz nepareizu rīcību. (Nolasīt Atklāsmes 12:12, 17.) Lai apņēmīgi ”stātos pretī Velna viltībām”, mums allaž ir augstu jāvērtē mūsu garīgais mantojums. (Efes. 6:11.) Šajā ziņā brīdinošs piemērs, kas mums jāpatur prātā, ir patriarha Īzāka pirmdzimtais dēls Ēzavs.

NEBŪSIM TĀDI KĀ ĒZAVS

6., 7. Kas bija Ēzavs, un kāds mantojums viņu gaidīja?

6 Gandrīz pirms četriem tūkstošiem gadu Īzākam un Rebekai piedzima dvīņi — Ēzavs un Jēkabs. Dvīņiem augot, kļuva redzams, ka viņi ir ļoti dažādi pēc rakstura un interesēm. ”Ēzavs kļuva liels mednieks, lauku cilvēks, bet Jēkabs bija klusas dabas vīrs un mājoja teltīs,” teikts Bībelē. (1. Moz. 25:27.) Ar frāzi ”klusas dabas” ir tulkots senebreju valodas vārds, kas, saskaņā ar Bībeles tulkotāja Roberta Altera teikto, ietver domu par ”morālu skaidrību un pat nevainību”.

7 Kad Ēzavam un Jēkabam bija 15 gadi, nomira viņu vectēvs Ābrahāms, bet Jehova nebija aizmirsis Ābrahāmam doto solījumu. Vēlāk Jehova Īzākam atkārtoja šo solījumu, kurā viņš norādīja, ka visas zemes tautas tiks svētītas ar Ābrahāma pēcnācēju starpniecību. (Nolasīt 1. Mozus 26:3—5.) Tā Jehova atklāja, ka Mesija — uzticīgais pēcnācējs jeb ”dzimums”, kas minēts 1. Mozus 3:15, — būs Ābrahāma pēctecis. Tā kā Ēzavs bija Īzāka pirmdzimtais dēls, viņam bija tiesības kļūt par šī solījuma mantinieku. Kādu nenovērtējamu mantojumu varēja saņemt Ēzavs! Bet kāda bija viņa attieksme pret to?

Nepakļausim briesmām savu garīgo mantojumu

8., 9. a) Ko Ēzavs nolēma darīt ar savu mantojumu? b) Ko pēc kāda laika Ēzavs saprata, un kā viņš reaģēja?

8 Kādu dienu, kad Ēzavs pārnāca mājās no tīruma, viņš redzēja, ka Jēkabs ”bija izvārījis viru”. Ēzavs sacīja Jēkabam: ”Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis.” Jēkabs atbildēja: ”Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību.” Kādu lēmumu Ēzavs pieņēma? Neticami, taču Ēzavs sacīja: ”Ko man . . līdz pirmdzimtība?” Bļoda lēcu viruma viņam bija dārgāka par tiesībām uz pirmdzimtību! Lai nodrošinātu šī darījuma tiesiskumu, Jēkabs uzstāja: ”Zvēri man papriekš.” Ēzavs bez vilcināšanās bija gatavs atteikties no savām pirmdzimtības tiesībām. Pēc tam ”Jēkabs cēla Ēzavam priekšā maizi un lēcu virumu, un tas ēda, un dzēra, un cēlās, un aizgāja. Tā Ēzavs nicināja savu pirmdzimtību.” (1. Moz. 25:29—34.)

 9 Pēc kāda laika, kad Īzāks domāja, ka viņam vairs nav atlicis ilgi dzīvot, Rebeka visu nokārtoja tā, lai tiktu apstiprinātas Jēkaba tiesības uz pirmdzimtību, no kurām Ēzavs bija attiecies. Beidzot sapratis, cik muļķīgu lēmumu viņš ir pieņēmis, Ēzavs savam tēvam lūdza: ”Svētī arī mani, mans tēvs. [. .] Vai tev vairs nav atlikusies nekāda svētība?” Kad Īzāks paskaidroja, ka viņš vairs nevar atcelt svētību, ko ir devis Jēkabam, Ēzavs ”pacēla savu balsi un raudāja”. (1. Moz. 27:30—38.)

10. Kāda bija Jehovas attieksme pret Ēzavu un pret Jēkabu, un kāpēc?

10 Ko mēs no šī Bībeles apraksta varam mācīties, pārdomājot Ēzava prāta nostāju? Ēzava rīcība liecināja, ka miesīgu vēlmju apmierināšana viņam bija svarīgāka par svētībām, ko būtu nodrošinājis viņa mantojums. Ēzavam nebija dārgas pirmdzimtā tiesības, un acīmredzot viņam nebija dziļas mīlestības pret Dievu. Turklāt Ēzavs nedomāja par to, kā viņa rīcība ietekmēs viņa pēcnācējus. Turpretī Jēkabs savu mantojumu vērtēja ļoti augstu. Viņš to apliecināja, piemēram, tad, kad rīkojās saskaņā ar vecāku norādījumiem par sievas izvēli. (1. Moz. 27:46—28:3.) Kaut gan paklausība šajā jautājumā prasīja no Jēkaba pacietību un upurus, iznākumā viņš kļuva par Mesijas priekšteci. Kāda bija Jehovas attieksme pret Ēzavu un Jēkabu? Ar pravieša Maleahija starpniecību Jehova sacīja: ”Es mīlu Jēkabu un ienīstu Ēzavu.” (Mal. 1:2, 3.)

11. a) Ko mēs varam mācīties no tā, kas notika ar Ēzavu? b) Kāpēc Pāvils saistībā ar Ēzava rīcību minēja netikļus?

11 Mums ir ļoti noderīgi pārdomāt, kas notika ar Ēzavu. Apustulis Pāvils ticības biedrus brīdināja: ”Lai starp jums nebūtu neviena netikļa un neviena, kas neciena svētumu, kāds bija Ēzavs, kurš savas pirmdzimtā tiesības iemainīja pret vienu ēdiena bļodu.” (Ebr. 12:16.) Šis brīdinājums kristiešiem vēl aizvien ir aktuāls. Mums vienmēr augstu jāvērtē svētums, jo tad, ja mums zustu cieņa pret svētumu, virsroku gūtu miesīgas vēlmes un mēs zaudētu savu garīgo mantojumu. Bet kāpēc Pāvils saistībā ar Ēzava rīcību minēja netikļus? Ja cilvēkam ir raksturīga tāda pati miesīga domāšana, kāda bija Ēzavam, ļoti iespējams, viņš upurēs svētumu, lai gūtu baudu Dievam nepieņemamā veidā, piemēram, rīkosies netikumīgi.

SAGATAVOSIM SAVU SIRDI

12. a) Kā Sātans mūs cenšas kārdināt? b) Miniet Bībelē aprakstītus piemērus, kas mums var palīdzēt brīžos, kad kāds mūs mudina pieņemt nepareizu lēmumu!

12 Jehovas kalpi cenšas vairīties no situācijām,  kurās varētu rasties kārdinājums rīkoties netikumīgi. Un mēs lūdzam, lai Dievs Jehova mums palīdz nepadoties, ja kāds mūs mudina pārkāpt viņa normas. (Mat. 6:13.) Mēs cenšamies saglabāt uzticību Dievam šajā netikumīgajā pasaulē, bet Sātans pastāvīgi mēģina graut mūsu garīgumu. (Efes. 6:12.) Būdams ļaunās pasaules dievs, viņš zina, ar kādu kārdinājumu palīdzību nepilnīgus cilvēkus var pamudināt padoties nepareizām vēlmēm. (1. Kor. 10:8, 13.) Iztēlojieties, piemēram, situāciju, kurā paveras iespēja apmierināt kādu savu iegribu, pārkāpjot morāles normas. Kādu lēmumu jūs pieņemsiet? Vai jūs rīkosieties kā Ēzavs, kas nespēja gaidīt un padevās kārdinājumam, vai arī pretosieties kārdinājumam un bēgsiet no tā, gluži kā to darīja Jēkaba dēls Jāzeps, kuru kārdināja Potifara sieva? (Nolasīt 1. Mozus 39:10—12.)

13. a) Kādā ziņā daudzi kristieši ir rīkojušies kā Jāzeps, bet kā daži ir gājuši Ēzava pēdās? b) Uz kādu rīcību mūs mudina fakts, ka daļa ticības biedru ir sekojuši Ēzavam?

13 Nonākot situācijā, kad ir jāizlemj, vai rīkoties kā Ēzavam vai kā Jāzepam, lielākā daļa mūsu brāļu un māsu ir pieņēmuši gudru lēmumu un ar savu rīcību ir iepriecinājuši Jehovas sirdi. (Sal. Pam. 27:11.) Tomēr daži, saskārušies ar kārdinājumu, ir gājuši Ēzava pēdās un tā apdraudējuši savu garīgo mantojumu. Gadu no gada lielākā daļa gadījumu, kad ir bijis jāveido pārkāpumu izskatīšanas komiteja vai pat jāizslēdz kāds no draudzes, ir bijuši saistīti ar seksuālu amoralitāti. Cik gan svarīgi ir jau laikus noskaņot savu sirdi tā, lai mēs spētu saglabāt uzticību Dievam un stāties pretī kārdinājumam, kad saskarsimies ar to! (Ps. 78:8.) Padomāsim par diviem faktoriem, kas mums ļaus atvairīt kārdinājumus un palīdzēs pieņemt gudrus lēmumus.

DZIĻAS PĀRDOMAS UN STINGRA APŅĒMĪBA

Meklējot Jehovas gudrību, mēs stiprinām savu apņēmību pretoties kārdinājumiem

14. Kādi jautājumi mums ir jāpārdomā, lai mums būtu vieglāk panākt, ka mums ”derdzas tas, kas ļauns,” un ka mēs ”pieķeramies tam, kas labs”?

14 Pirmām kārtām mums ir jāpārdomā, kādas būs mūsu rīcības sekas. Tas, cik augstu mēs novērtējam savu garīgo mantojumu, lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik dziļa ir mūsu mīlestība pret Jehovu — Dievu, kas mums ir sagādājis šo mantojumu. Ja mēs kādu mīlam, mēs viņu nevēlamies sāpināt. Vēl vairāk: mēs cenšamies iegūt šīs personas labvēlību. Tāpēc ir ļoti noderīgi veltīt laiku, lai pārdomātu, kā mūs pašus un citus ietekmētu tas, ja mēs padotos netīrām, miesīgām vēlmēm. Apstāsimies un padomāsim: kā mana savtīgā rīcība ietekmēs manas attiecības ar Jehovu? Kā mans nepareizais lēmums iespaidos manu ģimeni? Kādas sekas izjutīs brāļi un māsas manā draudzē? Vai es nekļūšu kādam par klupšanas akmeni? (Filip. 1:10.) Mēs varam arī padomāt: vai dažu netikumīgas baudas mirkļu dēļ ir vērts pieņemt lēmumu, kura sekas būtu lielas sirdssāpes? Vai es tiešām gribu līdzināties Ēzavam, kurš, aptvēris, ko ir izdarījis, gauži raudāja? (Ebr. 12:17.) Pārdomājot šādus jautājumus, mums būs vieglāk panākt, ka mums ”derdzas tas, kas ļauns,” un ka mēs ”pieķeramies tam, kas labs”. (Rom. 12:9.) Galvenais, kas mūs rosina cītīgi sargāt savu garīgo mantojumu, ir mīlestība pret Jehovu. (Ps. 73:28.)

15. Kā mēs varam stiprināt savu apņēmību pretoties kārdinājumiem, kas apdraud mūsu garīgumu?

15 Vēl ir ļoti būtiski, lai mums būtu stingra apņēmība rīkoties pareizi. Jehova mums ir ļoti daudz sagādājis, lai mēs spētu stiprināt savu apņēmību pretoties pasaules kārdinājumiem, kas apdraud mūsu garīgumu. Viņš ir parūpējies, lai mēs varētu pētīt  Bībeli, apmeklēt sapulces, doties sludināt un lūgt viņa atbalstu. (1. Kor. 15:58.) Ik reizi, kad mēs Jehovam lūgšanā izkratām sirdi, un ik reizi, kad mēs aktīvi piedalāmies sludināšanā, var teikt, ka mēs it kā būvējam aizsargvaļņus, kas palīdz nepadoties kārdinājumiem. (Nolasīt 1. Timotejam 6:12, 19.) No mūsu pašu pūlēm lielā mērā ir atkarīgs, cik stipri būs mūsu aizsardzības mūri. (Gal. 6:7.) Šī doma ir uzsvērta Salamana Pamācību grāmatas 2. nodaļā.

”MEKLĒ TO”

16., 17. No kā ir atkarīgs, vai mēs spēsim pieņemt gudrus lēmumus?

16 Salamana Pamācību 2. nodaļā mēs tiekam aicināti tiekties pēc gudrības un sapratnes. Šīs īpašības mums palīdzēs pieņemt lēmumus, kad būs jāizšķiras starp labo un ļauno vai jāizvēlas — savaldīt savas iegribas vai ļaut tām vaļu. Taču mums izdosies pieņemt pareizos lēmumus vienīgi tad, ja mēs būsim gatavi pūlēties. Šis būtiskais fakts ir uzsvērts Svētajos Rakstos: ”Dēls, ja tu pieņemsi manus vārdus un manas pavēles turēsi vērtē, ja pievērsīsi gudrībai savu ausi, ja sapratnei atvērsi sirdi, ak, ja pēc atskārsmes sauksi, ja pilnā balsī pēc sapratnes kliegsi, ja meklēsi to kā sudrabu, lūkosi pēc tās kā apslēptas mantas, tad tu zināsi, kā bijāt Kungu, kā Dievu pazīt, tu iemācīsies, jo Kungs ir tas, kas gudrību dod, no viņa mutes — zināšana un sapratne!” (Sal. Pam. 2:1—6, LB-2012.)

17 Tātad mēs spēsim pieņemt gudrus lēmumus tikai tad, ja rīkosimies saskaņā ar šiem vārdiem no Salamana Pamācībām. Mums izdosies stāties pretī kārdinājumiem, ja mēs ļausim, lai Jehovas vārdi veido mūsu iekšējo cilvēku, ja mēs neatlaidīgi lūgsim Dievam vadību un ja mēs meklēsim zināšanas par Dievu tik cītīgi, it kā meklētu apslēptus dārgumus.

18. Kā mums vienmēr jārīkojas, un kāpēc?

18 Jehova ļauj iegūt zināšanas, izpratni un gudrību tiem, kas no visas sirds pēc tām tiecas. Jo cītīgāk mēs tās meklēsim un centīsimies likt lietā, jo vairāk mēs tuvosimies tam, kas mums šīs dāvanas piešķir, — Dievam Jehovam. Un tajos brīžos, kad mēs saskarsimies ar kārdinājumu, ciešas attiecības ar Jehovu būs nenovērtējama aizsardzība, kas palīdzēs nepadoties vājībām. Tuvas attiecības ar Jehovu un bijība viņa priekšā mūs pasargās no nepareizas rīcības. (Ps. 25:14; Jēk. 4:8.) Vienmēr uzturēsim draudzību ar Jehovu un izmantosim dzīvē gudrību, kas nāk no viņa, lai mēs spētu pieņemt lēmumus, kas iepriecina Jehovas sirdi un ļauj nosargāt mūsu garīgo mantojumu!