Fakti liecina, ka šie vārdi ir attiecināti uz Dieva garīgajiem dēliem. Kādi fakti liek tā domāt?

Pirmās Mozus grāmatas 6. nodaļas 2. pantā ir teikts: ”Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie tās ņēma sev par sievām, kas tiem labāk patika.”

Ebreju rakstos izteicieni ”Dieva dēli” un ”dievu dēli” ir lietoti 1. Mozus 6:2, 4; Ījaba 1:6; 2:1; 38:7; Psalmā 29:1 un 89:7. Ko šie panti atklāj par Dieva dēliem?

Ījaba 1:6 vārdi ”Dieva dēli” nepārprotami ir attiecināti uz garīgām būtnēm, kas bija sapulcējušās Dieva priekšā. Šo būtņu vidū bija arī Sātans, kas bija nācis ”no ceļojuma un no klejojuma pa visu zemes virsu”. (Īj. 1:7; 2:1, 2.) Ījaba 38:4—7 mēs lasām par ”Dieva dēliem”, kas gavilēja, kad Dievs lika zemes ”stūra akmeni”. Tā kā cilvēki tolaik vēl nebija radīti, var secināt, ka šie Dieva dēli bija eņģeļi. Arī 89. psalma 7. pants liecina, ka ”dievu dēli” ir nevis cilvēki, bet garīgas būtnes, kas, tāpat kā Dievs, atrodas debesīs. Līdzīgu skaidrojumu pieļauj arī 29. psalma 1. pants.

Bet kas tādā gadījumā ir ”Dieva dēli”, par kuriem stāstīts 1. Mozus 6:2, 4? Ņemot vērā aplūkotos faktus, kas izriet no Bībeles, ir loģiski secināt, ka arī šajos pantos minētie ”Dieva dēli”, kas nāca uz zemi, bija garīgas būtnes.

Tomēr dažiem ir grūti ticēt, ka eņģeļiem būtu varējusi rasties interese par seksuālām attiecībām. Jēzus vārdi, kas lasāmi Mateja 22:30, skaidri parāda, ka ne laulību, ne seksuālu attiecību debesīs nav. Tomēr ir bijuši gadījumi, kad eņģeļi ir materializējušies, izveidojot cilvēku ķermeņus, un viņi pat ir ēduši un dzēruši kopā ar cilvēkiem. (1. Moz. 18:1—8; 19:1—3.) Tāpēc ir saprātīgi secināt, ka eņģeļiem, kas ir materializējušies, ir iespējamas seksuālas attiecības ar sievietēm.

Saskaņā ar Bībeli, ir pamatoti iemesli ticēt, ka daļa eņģeļu tiešām stājās šādās attiecībās. Jūdas vēstules 6. un 7. pantā grēks, kurā bija vainojami Sodomas iedzīvotāji, kas sekoja pretdabiskām miesas tieksmēm, ir salīdzināts ar to, kā rīkojās ”eņģeļi, kas nesaglabāja sākotnējo stāvokli un pameta savu īsto mājvietu”. Šāds salīdzinājums ir vietā, jo gan eņģeļi, gan Sodomas iedzīvotāji ”nodevās izvirtībai un sekoja pretdabiskām miesas tieksmēm”. 1. Pētera 3:19, 20 par nepaklausīgajiem eņģeļiem ir runāts saistībā ar ”Noasa dienām”. (2. Pēt. 2:4, 5.) Tātad nepaklausīgo eņģeļu rīcību Noasa dienās var salīdzināt ar Sodomas un Gomoras iedzīvotāju grēkiem.

Šāds secinājums ir loģisks, ja ņem vērā, ka 1. Mozus 6:2, 4 minētie ”Dieva dēli” bija eņģeļi, kas bija materializējušies un kam bija amorālas attiecības ar sievietēm.

Apustulis Pēteris norādīja, ka runa ir par gariem, kas ”kādreiz bija kļuvuši nepaklausīgi”, un ka ”tolaik, Noasa dienās, Dievs pacietīgi gaidīja”. (1. Pēt. 3:20.) Pēteris nepārprotami runāja par garīgajām būtnēm, kas izlēma pievienoties Sātana dumpim. Savukārt Jūda, pieminējis eņģeļus, kas ”nesaglabāja sākotnējo stāvokli un pameta savu īsto mājvietu”, izteicās, ka Dievs tos ”tur mūžīgās važās necaurredzamā tumsā lielās dienas tiesai”. (Jūd. 6.)

Kādā ziņā garīgās būtnes kļuva nepaklausīgas Noasa dienās? Kādu laiku pirms plūdiem šie ļaunie eņģeļi izveidoja sev miesīgus ķermeņus, kaut gan Dievs viņiem nebija devis šādu uzdevumu. (1. Moz. 6:2, 4.) Turklāt šie eņģeļi rīkojās perversi, iesaistoties seksuālās attiecībās ar sievietēm. Radīdams garīgas būtnes, Dievs nebija paredzējis, ka tām būs dzimumattiecības ar sievietēm. (1. Moz. 5:2.) Dieva noteiktā laikā šie ļaunie, nepaklausīgie eņģeļi tiks iznīcināti, bet pagaidām, kā norādīja Jūda, viņi atrodas ”necaurredzamā tumsā” — stāvoklī, ko varētu nosaukt par garīgu cietumu.

Kad un kā Jēzus sludināja šiem ”gariem cietumā”? Pēteris rakstīja, ka tas notika pēc tam, kad Jēzus bija ”atdzīvināts garā”. (1. Pēt. 3:18, 19.) Minot faktu, ka Jēzus ”ir devies sludināt”, Pēteris runāja par šo notikumu pagātnes formā — tātad tas notika pirms tam, kad Pēteris uzrakstīja savu pirmo vēstuli. Pēc visa spriežot, kādā brīdī pēc savas augšāmcelšanas Jēzus ļaunajiem gariem pasludināja pilnīgi pamatotu spriedumu, kas tos gaidīja. Vēstī, ko Jēzus sludināja ļaunajiem gariem, nebija ietverta nekāda cerība. Viņš tiem sludināja par gaidāmo sodu. (Jon. 1:1, 2.) Jēzus bija saglabājis nešaubīgu ticību un palicis uzticīgs Dievam līdz nāvei, un pēc tam viņš tika piecelts no mirušajiem — tā tika pierādīts fakts, ka Sātanam nav varas pār viņu. Tāpēc Jēzum bija pamatots iemesls pasludināt ļaunajiem gariem nelabvēlīgu spriedumu. (Jāņa 14:30; 16:8—11.)

Pienāks laiks, kad Jēzus gan Sātanu, gan nepaklausīgos eņģeļus sasaistīs un iemetīs bezdibenī. (Lūk. 8:30, 31; Atkl. 20:1—3.) Kamēr šis brīdis vēl nav pienācis, ļaunie gari ir ieslēgti necaurredzamā garīgā tumsā, un ir skaidri zināms, ka galu galā viņi tiks iznīcināti. (Atkl. 20:7—10.)