Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Jehova diendienā nes manu nastu

Jehova diendienā nes manu nastu

Kaut gan man nākas cīnīties ar veselības problēmām, kas mēdz negaidīti saasināties un reizēm šķiet neizturamas, visu mūžu es esmu izjutusi debesu Tēva atbalstu. Man ir prieks, ka jau vairāk nekā 20 gadus esmu varējusi kalpot par pionieri.

Es nācu pasaulē 1956. gadā, un izrādījās, ka man ir mugurkaulāja šķeltne. Nervu caurulītes defekta dēļ man bija grūti staigāt un radās arī citas nopietnas veselības problēmas.

Vēl pirms manas dzimšanas Jehovas liecinieku misionāri sāka mācīt Bībeli maniem vecākiem. Es uzaugu Namībijas pilsētiņā Usakosā, kurā dzīvoja tikai daži sludinātāji. Tā kā draudzes sapulces mūsu pusē netika rīkotas, sapulcēm paredzēto materiālu mēs izskatījām ģimenes lokā. Septiņu gadu vecumā man tika veikta urostomas operācija, kuras laikā ķirurģiski tiek izveidots atvērums, kas ļauj izvadīt no organisma urīnu. Četrpadsmit gadu vecumā atklājās, ka man ir epilepsija. Tā kā tuvākā vidusskola atradās tālu prom no mājām un vecākiem bija jānodrošina man īpaša aprūpe, es nevarēju pabeigt skolu.

Es nolēmu, ka, par spīti grūtībām, stiprināšu savu garīgumu. Daudzas no mūsu kristīgajām publikācijām nebija pieejamas manā dzimtajā — afrikandu — valodā. Tāpēc es mācījos angļu valodu, lai varētu lasīt un studēt mūsu grāmatas. Es kļuvu par sludinātāju un kristījos, kad man bija deviņpadsmit gadi. Nākamo četru gadu laikā es pieredzēju daudz problēmu — gan fizisku, gan emocionālu. Turklāt mūsu pilsētā, kur visi cits citu labi pazina, man bija grūti dedzīgi sludināt, jo es baidījos, ko citi par mani domās.

Kad man bija nedaudz pāri 20 gadiem, mūsu ģimene no Namībijas pārcēlās uz Dienvidāfrikas Republiku, kur es pirmo reizi varēju kontaktēties ar draudzi. Tas bija tik brīnišķīgi! Tomēr man pasliktinājās veselība un atkal bija nepieciešama operācija — šoreiz tā bija kolostomas operācija.

Pēc kāda laika es dzirdēju rajona pārrauga runu, kurā viņš stāstīja par pionieru kalpošanu, un tā aizkustināja manu sirdi. Es apzinājos, ka mana veselība ne tuvu nav ideāla, taču es biju arī pieredzējusi, kā Jehova man palīdz pārvarēt daudzas grūtības un sarežģījumus. Tāpēc es uzrakstīju iesniegumu, ka vēlos kļūt par pionieri. Tomēr manu veselības problēmu dēļ draudzes vecākie šaubījās, vai būtu pareizi apstiprināt iesniegumu.

Es nolēmu, ka centīšos sludināt tik, cik ir manos spēkos. Ar mātes un citu ticības biedru atbalstu man pusgadu no vietas izdevās sludināt tik daudz stundu, cik sludināšanā pavada pionieri. Tā es pierādīju, ka mana apņēmība kļūt par pionieri ir ļoti cieša un ka manas veselības problēmas nav nepārvarams šķērslis. Es atkal uzrakstīju iesniegumu, ka vēlos kalpot par pionieri, un šoreiz tas tika apstiprināts. 1988. gada septembrī es kļuvu par vispārējo pionieri.

Pionieres kalpošanā es pastāvīgi esmu izjutusi Jehovas atbalstu. Mācot citiem patiesību, man ir bijis vieglāk nekoncentrēties uz savām problēmām, saņemt garīgu aizsardzību, stiprinājumu un garīgi augt. Es esmu izjutusi neizsakāmu prieku, redzot, kā vairāki mani Bībeles skolnieki pieņem lēmumu atdot sevi Jehovam un kristīties.

Mana veselība vēl aizvien ir ļoti vāja. Tomēr es diendienā izjūtu, kā Jehova manu ”nastu . . nes”. (Ps. 68:20, LB-2012.) Viņš dara daudz vairāk, nekā tikai palīdz man izturēt, — viņš padara manu dzīvi tādu, ka es spēju par to priecāties.