TAS notika 1936. gada augustā Svazilendas karaļa ciematā. Roberts un Džordžs Nisbeti, izmantojot ar skaņu aparatūru aprīkotu automašīnu, nupat bija atskaņojuši mūziku un brāļa Raterforda runu ierakstus. Karalis Sobhuza II bija sajūsmā. ”Taču tad,” stāstīja Džordžs, ”viņš mūs samulsināja, sakot, ka grib nopirkt atskaņotāju, skaļruni un skaņuplates ar valstības vēsti.”

Roberts atvainojās un paskaidroja, ka minētās lietas netiek pārdotas, jo tās pieder kādam citam. Karalis vēlējās zināt, kam.

Roberts atbildēja: ”Tas viss pieder citam valdniekam.” Sobhuza jautāja, kas ir šis valdnieks. ”Tas ir Jēzus Kristus, Dieva valstības ķēniņš,” teica Roberts.

”O, viņš ir dižens ķēniņš!” ar dziļu cieņu atzina Sobhuza. ”Es nevēlos ņemt neko no tā, kas pieder viņam.”

Roberts rakstīja: ”Galvenais virsaitis, karalis Sobhuza, uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Viņš runāja nevainojamā angļu valodā, taču viņā nebija ne miņas no dižošanās un lepnības, un viņš bija tiešs un atsaucīgs. Es kopā ar viņu sēdēju viņa apartamentos kādas 45 minūtes, kamēr Džordžs ārpusē atskaņoja mūziku.”

”Vēlāk tajā pašā dienā,” Roberts turpināja, ”mēs viesojāmies Svazu nacionālajā skolā, kur mēs pieredzējām kaut ko ļoti interesantu. Mēs sludinājām skolas direktoram, kas mūs labprāt uzklausīja. Kad mēs pieminējām savu plašu atskaņotāju un sacījām, ka ierakstus var noklausīties visa skola, viņš bija iepriecināts un sapulcēja gandrīz 100 skolēnus, kas apsēdās zālītē, būdami gatavi klausīties. Mums pastāstīja, ka tā ir vidusskola, kurā zēni apgūst zemkopību, dārzniecību, galdniecību, būvniecību, angļu valodu un aritmētiku, bet meitenes — slimnieku kopšanu, mājsaimniecību un citas noderīgas iemaņas. Skolu bija dibinājusi galvenā virsaiša vecmāmiņa.” *

Jau kopš 1933. gada karalis Sobhuza labprāt uzklausīja pionierus, kas ieradās karaļa ciematā. Kādā no reizēm viņš pat sapulcēja savus miesassargus, kopumā 100 kareivjus, lai tie noklausītos liecinieku atskaņoto valstības vēsti. Karalis pasūtīja mūsu žurnālus un paņēma literatūru, kas brāļiem  bija līdzi. Nepagāja ilgs laiks, līdz karalim bija gandrīz pilna teokrātiskā bibliotēka. Turklāt viņš to saglabāja neskartu, par spīti tam, ka Otrā pasaules kara laikā britu koloniālā valdība mūsu literatūru bija aizliegusi.

Gadu gaitā karalis Sobhuza II aizvien laipni uzņēma Jehovas lieciniekus savā ciematā, kas atradās Lobambā, un viņš pat mēdza aicināt garīdzniekus nākt un noklausīties Bībeles runas. Reiz, kad kāds vietējais brālis, Helvijs Mašazī, uzstājās ar runu, kurā viņš apskatīja Mateja evaņģēlija 23. nodaļu, pulciņš garīdznieku dusmīgi pielēca kājās un centās panākt, lai brālis apsēžas. Bet tad iejaucās karalis, aicinot brāli Mašazī turpināt. Taču tas nebija viss — karalis klausītājiem lika pierakstīt visus Bībeles pantus, kas tika minēti runas gaitā.

Kādā citā reizē četri garīdznieki, noklausījušies runu, ar kuru uzstājās kāds pionieris, paslēpa savas amata tērpa apkaklītes un paziņoja: ”Mēs vairs neesam mācītāji, bet gan Jehovas liecinieki.” Tad viņi jautāja pionierim, vai viņam ir kādas no tām grāmatām, kas ir galvenajam virsaitim.

No 20. gadsimta 30. gadiem līdz pat savai nāvei 1982. gadā Svazilendas karalis ar cieņu izturējās pret Jehovas lieciniekiem un neļāva viņus vajāt par to, ka viņi neievēro svazu rituālus. Tāpēc Jehovas lieciniekiem bija pamatots iemesls būt pateicīgiem karalim, un viņi no sirds sēroja par Sobhuzas nāvi.

2013. gada sākumā Svazilendā bija vairāk nekā 3000 valstības sludinātāju. Šajā valstī, kurā iedzīvotāju skaits tikai nedaudz pārsniedz 1 miljonu, sludinātāju attiecība pret iedzīvotāju skaitu ir 1 pret 384. 90 draudzēs aktīvi darbojas vairāk nekā 260 pionieri, un Atceres vakaru 2012. gadā apmeklēja 7496 cilvēki. Šie skaitļi nepārprotami liecina par lielu potenciālu tālākai izaugsmei, kurai stiprus pamatus ielika sludinātāji 30. gados. (No mūsu arhīva Dienvidāfrikā.)