Pirms simts gadiem miljoniem jaunekļu atstāja savas mājas, lai dotos karā. Patriotisma jūtu vadīti, viņi to darīja ar lielu degsmi. ”Es esmu priecīgs un pacilāts, domājot par brīnišķīgajām dienām, kas mani gaida,” 1914. gadā rakstīja kāds amerikāņu brīvprātīgais.

Taču karavīru entuziasmu drīz vien nomainīja vilšanās. Neviens nevarēja paredzēt, ka milzīgās armijas uz vairākiem gadiem iestigs Beļģijas un Francijas kaujas lauku dubļos. Tolaik to dēvēja par Lielo karu. Mūsdienās tas ir pazīstams kā Pirmais pasaules karš.

Posts un zaudējumi, ko nesa šis karš, patiešām bija milzīgi. Pēc dažām aplēsēm, gāja bojā apmēram 10 miljoni cilvēku un 20 miljoni guva ievainojumus. Lielas bija arī Eiropas valstsvīru kļūdas, kuru dēļ sākās karš. Viņi nebija spējīgi novērst starptautiskās spriedzes pāraugšanu globālā konfliktā. Iespējams, vēl būtiskāks ir fakts, ka Lielais karš atstāja lielas rētas. Tas pilnībā izmainīja pasauli, un tā sekas ir jūtamas vēl šobaltdien.

Pirmais pasaules karš izcēlās aplamu lēmumu dēļ. Eiropas valstu vadītāji rīkojās kā ”mēnessērdzīgie, kas, klīzdami kā akli, tajā 1914. gada mierīgajā vasarā nogāzās no liktenīgās dzegas”, rakstīts grāmatā The Fall of the Dynasties—The Collapse of the Old Order 1905-1922 (Dinastiju krišana — vecās kārtības sabrukums 1905—1922).

Austrijas erchercoga slepkavība dažu nedēļu laikā visas Eiropas lielvalstis ierāva karā, ko tās nebija gribējušas. Dažas dienas pēc karadarbības sākšanās Vācijas kancleram tika vaicāts: ”Kā tas notika?” ”Ak, ja vien kāds to zinātu,” viņš skumji atteica.

Valstu vadītājiem, kas pieņēma liktenīgos lēmumus, kuri noveda pie kara, nebija ne jausmas, kādas tiem būs sekas. Bet karavīri, kas atradās ierakumos, pavisam drīz aptvēra reālo situāciju. Viņi saprata, ka viņus bija pievīluši valstsvīri, piemānījuši reliģiskie vadītāji un nodevuši viņu ģenerāļi. Kādā ziņā?

Valstsvīri solīja, ka šis karš būs ceļš uz jaunu un labāku pasauli. Vācijas kanclers paziņoja: ”Mēs cīnāmies par mūsu mierlaika darba augļiem, par izcilas pagātnes mantojumu un par mūsu nākotni.” ASV prezidents Vudro Vilsons teica slavenos vārdus, ka karš palīdzēs pārveidot pasauli tā, lai ”demokrātija tajā justos droša”. Un Lielbritānijā cilvēki domāja, ka tas būs ”karš, kas izbeigs visus karus”. Viņi visi kļūdījās.

Garīdznieki dedzīgi atbalstīja šo karu. Kādā vēstures grāmatā rakstīts: ”Dieva vārdu aizstāvji vienā mutē slavēja karu. Totāls karš sāka nozīmēt totālu naidu.” (The Columbia History of the World.) Garīdznieki drīzāk uzpūta naida liesmas, nevis tās apdzēsa. Grāmatā par kristietības vēsturi atzīts: ”Garīdznieki nespēja un lielākoties negribēja kristīgo ticību vērtēt augstāk par nacionālismu.” (A History of Christianity.) ”Lielākā daļa izvēlējās vieglāko ceļu un kristietību pielīdzināja patriotismam. Karavīri, kas piederēja pie dažādām kristīgajām konfesijām, tika mudināti nogalināt cits citu sava Pestītāja vārdā.”

Ģenerāļi apsolīja ātru un vieglu uzvaru, taču viņi pārrēķinājās. Nepagāja ilgs laiks, kad karojošās puses nonāca militārā strupceļā. Pēc tam miljoniem kareivju, kāda vēsturnieka vārdiem runājot, pieredzēja, ”iespējams, visnežēlīgāko, smagāko pārbaudījumu, kādu cilvēka miesa un gars jebkad ir izturējis”. Par spīti neaptveramajiem zaudējumiem, ģenerāļi turpināja sūtīt savus vīrus pretī dzeloņstiepļu aizsprostiem un ložmetēju sprostugunij. Nav brīnums, ka daudzviet uzliesmoja dumpji.

Kā Pirmais pasaules karš ietekmēja sabiedrību? ”Karš.. neatgriezeniski traumēja tālaika paaudzes prātu un dabu,” teica kāds kara veterāns, kura vārdi ir citēti iepriekšminētajā grāmatā The Columbia History of the World. Bija sabrukušas veselas impērijas. Kā vēlāk izrādījās, ar šo postošo konfliktu aizsākās asiņainākais gadsimts cilvēces vēsturē. Revolūcijas un protesti kļuva gandrīz vai par ikdienišķu parādību.

Kāpēc šis karš pilnībā izmainīja pasauli? Vai tas tiešām izcēlās tikai daudzu apstākļu sakritības dēļ? Vai, noskaidrojot atbildes uz šiem jautājumiem, mēs varam kaut ko uzzināt par nākotni?