RAKSTOS ir minēti daudzi gadījumi, kad cilvēki saplēsa savas drēbes. No mūsdienu viedokļa tas var likties dīvaini, taču jūdu vidū tas bija dabisks veids, kā paust spēcīgas emocijas; šādu reakciju varēja izraisīt izmisums, bēdas, pazemojums, sašutums vai sēras.

Piemēram, Rūbens ”saplēsa savas drēbes”, kad viņa brālis Jāzeps bija pārdots verdzībā un Rūbens saprata, ka viņa mēģinājums pasargāt Jāzepu nav izdevies. Viņu tēvs Jēkabs ”saplēsa savu apģērbu”, domādams, ka Jāzepu ir saplosījis plēsīgs zvērs. (1. Moz. 37:18—35.) Savukārt Ījabs ”saplēsa savu virsvalku”, kad viņam tika pavēstīts, ka ir gājuši bojā visi viņa bērni. (Īj. 1:18—20.) ”Drēbes . . bija saplēstas” arī vēstnesim, kas ieradās pie augstā priestera Ēļa, lai paziņotu, ka izraēlieši kaujā ir cietuši sakāvi, abi Ēļa dēli ir nogalināti un ienaidnieki ir paņēmuši līguma šķirstu. (1. Sam. 4:12—17.) Josija ”saplēsa savas drēbes”, kad klausījās, kā viņam priekšā tiek lasīti bauslības grāmatas vārdi, un saprata, kādos grēkos ir vainojama tauta. (2. Ķēn. 22:8—13.)

Kad tika tiesāts Jēzus, augstais priesteris Kajafa ”saplēsa savas drēbes”, jo dzirdēja Jēzu sakām vārdus, ko viņš maldīgi uzskatīja par zaimiem. (Mat. 26:59—66.) Saskaņā ar rabīnu paražu, ikvienam, kas dzirdēja, ka tiek zaimots Dieva vārds, bija jāsaplēš savas drēbes. Tomēr pēc Jeruzālemes tempļa nopostīšanas rabīni pauda arī citu viedokli, proti, ja cilvēks dzird, kā tiek zaimots Dieva vārds, viņam nav jāsaplēš drēbes, jo pretējā gadījumā viņa drēbes pārvērstos skrandās.

Protams, drēbju plēšanai Dieva acīs nebija nekādas vērtības, ja cilvēka emocijas bija tēlotas. Tāpēc Jehova saviem kalpiem teica: ”Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie tā Kunga!” (Joēla 2:13.)