1., 2. a) Pastāstiet gadījumu, kas parāda, cik svarīgi ir uzdot pārdomātus jautājumus! (Sk. attēlu raksta sākumā.) b) Kāpēc mums nebūtu jāvairās no sarežģītu tēmu apspriešanas?

PIRMS vairākiem gadiem kāda mūsu māsa runāja par Bībeles tēmām ar savu vīru, kas nebija Jehovas liecinieks. Agrāk viņš bija piederējis pie kādas kristīgās baznīcas. Sarunas gaitā vīrs izteicās, ka viņš tic trīsvienībai. Tā kā sieva saprata, ka vīrs, iespējams, nezina, ko sevī ietver mācība par trīsvienību, viņa taktiski pavaicāja: ”Vai tu tici, ka Dievs ir Dievs, ka Jēzus ir Dievs un ka svētais gars ir Dievs, tomēr ir nevis trīs dievi, bet viens Dievs?” Pārsteigts par šādu jautājumu, vīrs atbildēja: ”Nē, tam gan es neticu.” Tālāk izvērsās dzīva saruna par to, kāds patiesībā ir Dievs.

² Šis gadījums parāda, cik noderīgi ir uzdot taktiskus, pārdomātus jautājumus. Tas liecina par vēl kādu būtisku faktu: mums nav jāvairās apspriest ar citiem tādas sarežģītas tēmas kā trīsvienība, elle un Radītāja eksistence. Paļaujoties uz Jehovu un liekot lietā to, ko viņš mums māca, mēs spēsim atbildēt pārliecinoši — tā, lai piekļūtu savu klausītāju sirdij. (Kol. 4:6.) Pārdomāsim, kā prasmīgi sludinātāji palīdz cilvēkiem saprast dažādus jautājumus. Mēs aplūkosim, 1) kā uzdot jautājumus,  kas sarunas biedru rosina izteikties, 2) kā palīdzēt izdarīt secinājumus, balstoties uz Bībelē teikto, un 3) kā domas paskaidrošanai izmantot piemērus.

3., 4. Kāpēc ir svarīgi uzdot jautājumus un noskaidrot, kādi ir cilvēka uzskati? Miniet piemēru.

³ Uzdodot jautājumus, mēs varam uzzināt, kam cilvēks tic. Kāpēc tas ir svarīgi? ”Kas atbild, iekāms viņš dzirdējis, tam piemīt vientiesība, un tas piedzīvos kaunu,” teikts Salamana Pamācību grāmatas 18. nodaļas 13. pantā. Pirms mēs sākam skaidrot, kāds ir Bībeles viedoklis noteiktā jautājumā, mums jāsaprot, kādi ir mūsu sarunas biedra uzskati. Pretējā gadījumā mēs iztērētu daudz laika, atspēkojot mācību, kurai mūsu klausītājs nemaz netic. (1. Kor. 9:26.)

⁴ Iztēlosimies, ka mēs ar kādu cilvēku apspriežam mācību par elli. Ne visi elli uzskata par ugunīgu mocību vietu. Daudzu priekšstatos elle ir atšķirtība no Dieva. Turot to prātā, mēs varētu uzdot jautājumu: ”Tā kā cilvēkiem mēdz būt dažādi viedokļi par elli, vai drīkstu jums vaicāt, kā domājat jūs?” Kad būsim uzklausījuši sarunas biedru, mums būs vieglāk palīdzēt viņam saprast, kāds šajā jautājumā ir Bībeles viedoklis.

5. Kā jautājumi ļauj izdibināt, kāpēc cilvēkam ir izveidojušies noteikti uzskati?

⁵ Taktiski jautājumi arī ļauj izdibināt, kāpēc cilvēkam ir izveidojušies noteikti uzskati. Piemēram, varbūt mēs sludināšanā satiekam kādu, kas apgalvo, ka netic Dievam. Varētu nodomāt, ka viņu ir ietekmējušas tādas mūsdienās populāras mācības kā evolūcijas teorija. (Ps. 10:4.) Tomēr jāņem vērā, ka daži cilvēki ir zaudējuši ticību Dievam, vai nu paši pieredzot smagas ciešanas, vai redzot, kā tās pieredz citi. Faktu, ka pastāv ciešanas, viņiem ir grūti savienot ar domu par mīloša Radītāja esamību. Tāpēc, ja mājas iemītnieks šaubās, vai pastāv Dievs, mēs varētu pajautāt: ”Vai jums vienmēr ir bijis šāds uzskats?” Ja viņš atbild noliedzoši, mēs varētu painteresēties, vai šaubas par Dieva eksistenci viņam ir radījis kāds konkrēts notikums. Uzklausot sarunas biedra viedokli, mums būs vieglāk izlemt, kā vislabāk viņam palīdzēt garīgā ziņā. (Nolasīt Salamana Pamācības 20:5.)

6. Kā mums jārīkojas pēc tam, kad esam uzdevuši jautājumu?

⁶ Pēc tam kad esam uzdevuši mājas iemītniekam jautājumu, mums viņš ir uzmanīgi jāuzklausa un jāapliecina, ka viņam ir pamats justies tā, kā viņš jūtas. Var gadīties, ka cilvēks mums pastāsta par kādu traģisku notikumu, kura dēļ viņš ir sācis šaubīties par mīloša Radītāja esamību. Pirms mēs minam Dieva pastāvēšanas pierādījumus, mums jāparāda līdzjūtība un jāapliecina, ka nav nekas nepareizs, ja viņu nodarbina jautājums, kāpēc cilvēkiem ir jācieš. (Hab. 1:2, 3.) Ja cilvēks redzēs, ka izturamies pret viņu ar pacietību un mīlestību, var gadīties, ka viņš vēlēsies uzzināt kaut ko vairāk. *

7. No kā lielā mērā ir atkarīgi mūsu panākumi sludināšanā?

⁷ Tagad padomāsim, kā mēs varam risināt sarunas, balstoties uz Rakstiem. Bībele, protams, ir mūsu galvenais ”darbarīks” sludināšanā. Tā mūs padara ”lietpratīgus visā, pilnīgi sagatavotus ikvienam labam darbam”. (2. Tim. 3:16, 17.) Mūsu panākumi sludināšanā lielā mērā ir atkarīgi nevis no nolasīto pantu daudzuma, bet gan no tā, kādā veidā mēs  tos apspriežam ar saviem klausītājiem un kā tos paskaidrojam. (Nolasīt Apustuļu darbus 17:2, 3.) Iztēlosimies trīs situācijas, kas to uzskatāmi parāda.

8., 9. a) Kādā veidā mēs varētu risināt sarunu ar cilvēku, kas uzskata, ka Jēzus ir vienlīdzīgs ar Dievu? b) Kā jums ir izdevies risināt sarunas par šo tēmu?

⁸ Pirmā situācija. Sludināšanā mēs sastopam cilvēku, kas tic, ka Jēzus ir vienlīdzīgs ar Dievu. Kādus Bībeles pantus mēs varētu izmantot, lai risinātu sarunu ar šādu cilvēku? Mēs varētu palūgt sarunas biedru nolasīt Jāņa evaņģēlija 6. nodaļas 38. pantu, kur ir citēti Jēzus vārdi: ”Es esmu atnācis no debesīm, lai pildītu nevis savu gribu, bet tā gribu, kurš mani ir sūtījis.” Pēc tam mēs varētu pavaicāt: ”Ja jau Jēzus pats ir Dievs, kas tad viņu sūtīja no debesīm? Vai šai personai nebūtu jābūt varenākai par Jēzu? Tam, kurš kādu sūta, ir jābūt pārākam par to, kas tiek sūtīts.”

⁹ Mēs varam arī nolasīt apustuļa Pāvila vārdus no viņa vēstules filipiešiem, 2. nodaļas 9. panta, kur viņš minēja, ko Dievs paveica pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanas: ”Dievs viņu [Jēzu] paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pārāks par visiem citiem vārdiem.” Lai palīdzētu cilvēkam izdarīt secinājumus, balstoties uz šo pantu, mēs varētu jautāt: ”Ja Jēzus pirms savas nāves būtu bijis vienlīdzīgs ar Dievu, vai tad vēlāk, kad Dievs viņu paaugstināja, viņš nebūtu kļuvis augstāks par Dievu? Bet kā gan kādam varētu būt augstāks stāvoklis nekā Dievam?” Ja cilvēkam ir cieņa pret Dieva Rakstiem un viņš ir godprātīgs, sarunā minētie argumenti viņu var pamudināt izpētīt šo tēmu dziļāk. (Ap. d. 17:11.)

10. a) Kā mēs varam risināt sarunu ar cilvēku, kas tic ugunīgai ellei? b) Kādi argumenti jums ir noderējuši, apspriežot mācību par elli?

¹⁰ Otrā situācija. Dziļi reliģiozs cilvēks nespēj noticēt, ka ļaunie netiks sodīti ar mūžīgām mocībām elles ugunīs. Iespējams, šis cilvēks tic ugunīgai ellei tāpēc, ka vēlas pieredzēt laiku, kad ļaundariem nāksies samaksāt par savām nelietībām. Ko mēs varētu sacīt šādam cilvēkam? Vispirms apliecināsim, ka ļaunie tiešām saņems sodu. (2. Tes. 1:9.) Pēc tam mēs varētu palūgt viņu nolasīt 1. Mozus grāmatas 2. nodaļas 16. un 17. pantu, kas parāda, ka sods par grēku ir nāve. Mēs varam paskaidrot, ka Ādama grēka dēļ visi cilvēki piedzimst grēcīgi. (Rom. 5:12.) Uzsvērsim, ka Dievs tomēr ne vārda neteica par sodīšanu elles ugunīs. Pēc tam mēs varam pajautāt: ”Ja Ādamam un Ievai draudēja mūžīgas mocības, vai nebūtu bijis godīgi viņus par to  brīdināt?” Sarunas turpinājumā mēs varam izlasīt 1. Mozus grāmatas 3. nodaļas 19. pantu un, pievēršot uzmanību tam, kādu spriedumu Dievs pasludināja pirmajiem cilvēkiem pēc viņu krišanas grēkā, norādīt, ka par mocībām ellē nekas netika minēts. Ādamam tika paziņots, ka viņš atgriezīsies pie pīšļiem. Pavaicāsim: ”Vai būtu bijis godīgi teikt Ādamam, ka viņš atgriezīsies pie zemes, ja īstenībā viņam būtu jānonāk ellē?” Ja cilvēks ir atvērts dažādiem argumentiem, šādi jautājumi viņu var pamudināt šo tēmu pārdomāt dziļāk.

11. a) Kā varētu risināt sarunu ar cilvēku, kas tic, ka visi labie cilvēki nonāk debesīs? b) Kādi argumenti jums ir noderējuši, apspriežot mācību, ka pēc nāves cilvēki nonāk debesīs?

¹¹ Trešā situācija. Sludināšanā mēs uzsākam sarunu ar kādu, kas tic, ka visi labie cilvēki nokļūst debesīs. Šāds uzskats var ietekmēt cilvēka izpratni par Bībeles vēsti. Piemēram, varbūt mēs apspriežam ar viņu Atklāsmes 21:4. (Nolasīt.) Sarunas biedrs, iespējams, domā, ka šajā pantā ir runāts par svētībām, kas mūs gaida debesīs. Ko mēs varētu sacīt šādā gadījumā? Mums nav obligāti jāizmanto citi Bībeles panti — mēs varam pievērst uzmanību šai frāzei no jau nolasītā panta: ”Nāves vairs nebūs.” Pajautāsim: ”Vai nepiekritīsiet — lai kaut kā vairs nebūtu, agrāk tam ir bijis jāpastāv?” Mājas iemītnieks, visticamāk, tam piekritīs. Pēc tam uzsvērsim, ka debesīs nāves nekad nav bijis; cilvēki mirst tikai šeit, uz zemes. No tā izriet loģisks secinājums, ka Atklāsmes 21:4 ir aprakstītas svētības, kas ir gaidāmas uz zemes. (Ps. 37:29.)

12. Kāpēc Jēzus stāstīja līdzības?

¹² Sludināšanā Jēzus ne tikai bieži uzdeva jautājumus, bet arī izmantoja līdzības un piemērus. (Nolasīt Mateja 13:34, 35.) Jēzus līdzības atklāja, kādi ir viņa klausītāju motīvi. (Mat. 13:10—15.) Turklāt līdzības palīdzēja ļaudīm klausīties Jēzū ar lielāku interesi un iegaumēt viņa teikto. Kā mēs varam izmantot piemērus, mācot cilvēkiem Bībeli?

13. Ar kādu piemēru varētu paskaidrot, ka Dievs ir augstāks par Jēzu?

¹³ Vislabāk ir izmantot vienkāršus piemērus un salīdzinājumus. Lūk, kā mēs varētu rīkoties, ja cenšamies kādam paskaidrot, ka Dievs ir augstāks par Jēzu. Vispirms mēs varam pieminēt faktu, ka gan Dievs, gan Jēzus savas attiecības salīdzināja ar attiecībām, kādas pastāv ģimenē: Dievs Jēzu sauca par savu Dēlu, savukārt Jēzus par Dievu runāja kā par savu Tēvu. (Lūk. 3:21, 22; Jāņa 14:28.) Pēc tam mēs mājas iemītniekam varētu pavaicāt: ”Kādus ģimenes locekļus jūs minētu, ja gribētu man paskaidrot, ka divas personas ir vienlīdzīgas?” Sarunas biedrs, iespējams, minēs brāļus vai varbūt pat dvīņus. Ja tā notiek, mēs varētu sacīt, ka šāds salīdzinājums ir ļoti trāpīgs. Pēc tam mēs varētu jautāt: ”Ja mums abiem tik ātri ienāca prātā šāds salīdzinājums, vai gan Jēzus, būdams izcils skolotājs, nebūtu iedomājies šādu piemēru? Taču Jēzus Dievu sauca par Tēvu, tā norādīdams, ka Dievs pastāv ilgāk par viņu un ka Dievam ir lielāka vara nekā viņam.”

14. Ar kāda salīdzinājuma palīdzību varētu paskaidrot, ka būtu neloģiski, ja Dievs liktu Velnam mocīt cilvēkus ellē?

¹⁴ Tagad padomāsim par citu situāciju. Daži uzskata, ka Sātanam ir vara pār elli. Sludināšanā runājot ar cilvēku, kam ir bērni, mēs ar salīdzinājumu varam paskaidrot, cik neloģiski ir domāt, ka Dievs liek Velnam ellē mocīt cilvēkus. Mēs varētu teikt: ”Iztēlojieties, ka jūsu bērns ir ļoti nepaklausīgs un rīkojas nosodāmi. Ko jūs darītu?” Visticamāk, cilvēks sacīs,  ka viņš mudinās bērnu laboties. Iespējams, viņš atkal un atkal aizrādīs bērnam. (Sal. Pam. 22:15.) Tad mēs varam pavaicāt, ko viņš darītu, ja bērns tomēr noraidītu viņa palīdzību. Lielākā daļa vecāku atzīs, ka galu galā viņiem nāksies bērnu sodīt. Pēc tam mēs varam pajautāt: ”Bet kā jūs justos, ja atklātos, ka jūsu bērnu uz nepaklausību ir pamudinājis kāds ļauns cilvēks?” Vecāki uz šādu cilvēku, bez šaubām, būtu ļoti dusmīgi. Lai paskaidrotu, ko vēlamies pateikt ar šo salīdzinājumu, pavaicāsim: ”Vai jūs liktu šim ļaunajam cilvēkam sodīt bērnu jūsu vietā, zinot, ka tieši viņa ietekmē bērns ir nogājis no ceļa?” Skaidrs, ka vecāki to nepieļautu. Tāpēc arī var droši apgalvot, ka Dievs neliktu Sātanam sodīt cilvēkus, kurus pats Sātans ir pamudinājis uz ļauniem darbiem.

15., 16. a) Kāpēc mums nebūtu jāgaida, ka visi, kam mēs sludinām vēsti par valstību, to pieņems? b) Vai mums jābūt īpaši apdāvinātiem, lai kļūtu par prasmīgiem skolotājiem? Paskaidrojiet. (Sk. arī  ”Rubrika, kas palīdz risināt sarunas”.)

¹⁵ Mēs apzināmies, ka ne visi cilvēki, kam mēs sludinām, pieņems vēsti par valstību. (Mat. 10:11—14.) Tas nenotiks arī tad, ja mēs uzdosim vispiemērotākos jautājumus, minēsim vispārliecinošākos argumentus un izmantosim vistrāpīgākos piemērus. Jāatceras, ka uz Jēzus sludināto vēsti atsaucās samērā nedaudz cilvēku, kaut gan Jēzus bija visizcilākais skolotājs, kāds jebkad ir dzīvojis uz zemes. (Jāņa 6:66; 7:45—48.)

¹⁶ Tomēr arī tad, ja neuzskatām sevi par īpaši apdāvinātiem, mēs varam būt prasmīgi sludinātāji. (Nolasīt Apustuļu darbus 4:13.) Dieva Raksti mums sniedz pamatotu iemeslu ticēt, ka ”visi, kam [ir] pareiza attieksme, lai iegūtu mūžīgu dzīvi,” pieņems labo vēsti. (Ap. d. 13:48.) Tāpēc raudzīsimies līdzsvaroti gan uz sevi, gan uz cilvēkiem, kam mēs sludinām labo vēsti par valstību. Liksim lietā visu, ko Jehova mums māca, un darīsim to ar pārliecību, ka tas nāks par labu gan mums pašiem, gan tiem, kas mūsos klausās. (1. Tim. 4:16.) Jehova mums palīdzēs saprast, kā ”ikvienam atbildēt”. Nākamajā rakstā būs aplūkots, kā mēs sludināšanā varam gūt labus panākumus, ievērojot principu, kas daudziem ir pazīstams kā zelta likums.