Apustulis Pāvils pirmā gadsimta Efesas draudzes vecākajiem teica: ”Esiet nomodā par sevi un par visu ganāmpulku, kurā svētais gars jūs ir iecēlis par pārraugiem, lai jūs ganītu Dieva draudzi, ko viņš ir ieguvis īpašumā ar sava Dēla asinīm.” (Ap. d. 20:28.) Kāda nozīme draudzes vecāko un kalpotāju iecelšanā svētajam garam ir mūsdienās?

Pirmkārt, svētā gara ietekmē Bībelē ir pierakstītas prasības, kas tiek izvirzītas draudzes vecākajiem un kalpotājiem. 1. vēstulē Timotejam, 3. nodaļā, no 1. līdz 7. pantam, ir minētas 16 prasības draudzes vecākajiem. Arī citās Rakstu vietās, piemēram, Titam 1:5—9 un Jēkaba 3:17, 18, ir runāts par to, kas tiek gaidīts no šiem brāļiem. Draudzes kalpotājiem izvirzītās prasības ir atrodamas 1. vēstulē Timotejam, 3. nodaļā, 8.—10., 12. un 13. pantā. Otrkārt, brāļi, kuri iesaka un ieceļ kādu par draudzes vecāko vai kalpotāju, lūdz, lai Jehova ar svēto garu viņus vada, kad tiek izskatīts, vai kandidāts pietiekamā mērā atbilst Bībelē teiktajam. Treškārt, no brāļiem, kas tiek ieteikti, sagaida, ka viņu dzīvē izpaudīsies Dieva svētā gara augļi. (Gal. 5:22, 23.) Dieva gars darbojas visos iecelšanas procesa posmos.

Bet kāda kārtība pastāv draudzes vecāko un kalpotāju iecelšanai? Agrāk ieteikumus par draudzes vecāko un kalpotāju iecelšanu sūtīja vietējai filiālei, kur Vadošās padomes izraudzītie brāļi šos ieteikumus izskatīja un pieņēma lēmumus par iecelšanu. Nākamais solis — filiāle sūtīja draudzes vecākajiem informāciju par pieņemto lēmumu. Tālāk draudzes vecākie informēja brāli par viņa iecelšanu un jautāja, vai viņš ir gatavs pildīt jaunos pienākumus un vai viņš tiešām atbilst prasībām. Pēc tam draudzē tika nolasīts paziņojums.

Kā brāļu iecelšana notika pirmajā gadsimtā? Dažreiz apustuļi iecēla kādu veikt konkrētu darbu, piemēram, septiņiem vīriešiem tika uzticēts rūpēties par ēdiena izdalīšanu atraitnēm. (Ap. d. 6:1—6.) Taču šie vīrieši, visticamāk, jau kalpoja par draudzes vecākajiem, pirms viņi tika izraudzīti šī uzdevuma pildīšanai.

Bībelē nav iekļautas visas detaļas par to, kā pirmajā gadsimtā notika brāļu iecelšana, bet ir  iespējams izdarīt secinājumus, balstoties uz to, kas tajā ir teikts. Piemēram, mājupceļā no sava pirmā misijas ceļojuma Pāvils un Barnaba ”katrā draudzē iecēla vecākos un, gavējot un lūdzot, nodeva [mācekļus] Jehovas ziņā, kuram tie bija sākuši ticēt”. (Ap. d. 14:23.) Vēlāk Pāvils rakstīja savam līdzgaitniekam Titam: ”Es tevi atstāju Krētā, lai tu novērstu trūkumus un katrā pilsētā ieceltu vecākos, kā es tev norādīju.” (Tit. 1:5.) Arī Timotejam, kas kopā ar apustuli Pāvilu bija daudz ceļojis, pēc visa spriežot, bija šādas pilnvaras. (1. Tim. 5:22.) Ir skaidri redzams, ka draudzes vecākos iecēla ceļojošie pārraugi, nevis apustuļi un vecākie Jeruzālemē.

Ņemot vērā Bībelē teikto, Jehovas liecinieku Vadošā padome ir mainījusi kārtību, kā notiek draudžu vecāko un kalpotāju iecelšana. Sākot ar 2014. gada 1. septembri, ir noteikta šāda kārtība: rajona pārraugs rūpīgi izskata ieteikumus par brāļu iecelšanu savā rajonā. Apmeklējot draudzes, viņš cenšas iepazīties ar brāļiem, kas ir ieteikti iecelšanai, sadarbojoties ar tiem sludināšanā, ja tas ir iespējams. Rajona pārraugs apspriež ieteikumus ar vietējiem draudzes vecākajiem un pēc tam ieceļ draudzes vecākos un kalpotājus sava rajona draudzēs. Šāda kārtība lielākā mērā atbilst tam, kā notika brāļu iecelšana pirmajā gadsimtā.

Kas ir iesaistīts šajā procesā? Pienākums sagādāt saimes ļaudīm nepieciešamo uzturu ir ”uzticamajam un gudrajam kalpam”. (Mat. 24:45—47.) Pildot šo uzdevumu, kalps iedziļinās Rakstos, lūdzot svētā gara atbalstu, lai varētu sniegt norādījumus, kā jāizmanto Bībeles principi, kas skar pasaules mēroga draudzes darbību. Uzticamais kalps arī ieceļ visus rajona pārraugus un filiāļu komiteju locekļus. Savukārt katra filiāle sniedz ieteikumus, kā darboties saskaņā ar Vadošās padomes norādījumiem. Draudzes vecākajiem ir nopietns pienākums pārliecināties, ka brālis, kuru viņi iesaka iecelt par vecāko vai kalpotāju Dieva draudzē, atbilst Bībeles prasībām. Rajona pārraugi ir atbildīgi par to, lai rūpīgi un ar lūgšanām izskatītu ieteikumus, ko viņi saņem no draudzes vecākajiem, un tad ieceltu vīriešus, kas atbilst prasībām.

Ja saprotam, kā notiek brāļu iecelšana, mēs vēl skaidrāk saskatām svētā gara nozīmi tajā. Līdz ar to mēs varam lielākā mērā paļauties uz brāļiem, kas pilda atbildīgus pienākumus draudzē, un cienīt viņus. (Ebr. 13:7, 17.)

Atklāsmes grāmatas 11. nodaļas 3. pantā ir runāts par diviem lieciniekiem, kas pravieto 1260 dienas. Tālāk ir teikts, ka zvērs ”viņus uzvarēs un nogalinās”. Taču pēc ”trīsarpus dienām” šie divi liecinieki atkal atdzīvojas par pārsteigumu tiem, kas vēro šo notikumu. (Atkl. 11:7, 11.)

Kas ir šie divi liecinieki? Pantos minētās detaļas ļauj to saprast. Pirmkārt, lieciniekus ”attēlo divi olīvkoki un divi gaismekļi”. (Atkl. 11:4.) Tas atgādina Cakarijas pravietojumā aprakstīto ”spuldžturi” un divus ”eļļas kokus”. Cakarijam tika paskaidrots, ka eļļas koki jeb olīvkoki simbolizē ”abus svaidītos”, tas ir, pārvaldnieku Zerubābelu un augsto priesteri Jozuu, kas ”stāv līdzās kā kalpi katrā pusē visas pasaules valdniekam”. (Cak. 4:1—3, 14.) Otrkārt, par diviem lieciniekiem ir teikts, ka viņi veic brīnumus, kas ir līdzīgi Mozus un Elijas brīnumiem. (Salīdzināt Atklāsmes 11:5, 6 ar 4. Mozus 16:1—7, 28—35 un 1. Ķēniņu 17:1; 18:41—45.)

Kas ir kopīgs šajos fragmentos no Atklāsmes un Cakarijas grāmatām? Abos gadījumos runa ir par Dieva svaidītajiem, kuri grūtos pārbaudījumu laikos uzņēmās vadību. Tātad, piepildoties Atklāsmes grāmatas 11. nodaļā iekļautajam pravietojumam, svaidītie brāļi, kas uzņēmās vadību 1914. gadā, kad Dieva valstība tika dibināta debesīs, trīsarpus gadus sludināja ”maisa drēbēs”.

Pēc sludināšanas maisa drēbēs svaidītie tika pārnestā nozīmē nogalināti, kad viņus ieslodzīja cietumā uz laiku, kas bija īsāks par sludināšanā pavadīto laiku, — uz simboliskām trīsarpus dienām. Dieva tautas ienaidnieku acīs liecinieku darbs tika iznīcināts, par ko pretiniekiem bija liels prieks. (Atkl. 11:8—10.)

Taču saskaņā ar pravietojumā teikto pēc trīsarpus dienām divi liecinieki tika atdzīvināti. Šie svaidītie tika atbrīvoti no cietuma, un tie, kas bija saglabājuši uzticību Dievam, saņēma īpašu uzdevumu no Dieva ar viņu Kunga, Jēzus Kristus, starpniecību. 1919. gadā viņi bija starp tiem, kam tika uzticēts rūpēties par Dieva tautas garīgajām vajadzībām pēdējās dienās, pildot ”uzticamā un gudrā kalpa” pienākumus. (Mat. 24:45—47; Atkl. 11:11, 12.)

Jāatzīmē, ka saskaņā ar Atklāsmes grāmatas 11. nodaļas 1. un 2. pantu šie notikumi ir saistīti ar laiku, kad tiek mērīts jeb izvērtēts garīgais templis. Maleahija grāmatas 3. nodaļā ir aprakstīta līdzīga garīgā tempļa pārbaude, kurai seko attīrīšanas laiks. (Mal. 3:1—4.) Cik ilgu laiku aizņēma pārbaude un attīrīšana? Šie notikumi risinājās starp 1914. gadu un 1919. gada sākumu, iekļaujot gan 1260 dienas (42 mēnešus), gan simboliskās trīsarpus dienas, par kurām ir runāts Atklāsmes grāmatas 11. nodaļā.

Mēs esam ļoti pateicīgi Jehovam, ka viņš garīgā ziņā ir attīrījis dārgu tautu labiem darbiem. (Tit. 2:14.) Mēs arī augstu vērtējam uzticīgos svaidītos kristiešus, kuri uzņēmās vadību grūtajos pārbaudījumu laikos un tādējādi kļuva par simboliskajiem diviem lieciniekiem. *