Jeremijas 31:15 ir teikts: ”Tā saka tas Kungs: ”Klau! Brēkšana dzirdama Rāmā, vaimanas un gauža raudāšana! Rāhele apraud savus bērnus, tā nav iepriecināma savu bērnu dēļ, jo to vairs nav!””

Neviens no abiem Rāheles dēliem nenomira ātrāk par māti. Tāpēc var rasties iespaids, ka Jeremija, kas savu grāmatu sarakstīja tūkstoš gadu pēc Rāheles nāves, ir minējis nepareizu informāciju.

Rāheles vecākais dēls bija Jāzeps. (1. Moz. 30:22—24.) Vēlāk viņai piedzima otrs dēls, kuru nosauca par Benjamīnu, bet pati Rāhele dzemdībās nomira. Līdz ar to rodas jautājums: kāpēc Jeremijas 31:15 ir teikts, ka Rāhele apraud savus bērnus, kuru ”vairs nav”?

Ievērības cienīgs ir fakts, ka Rāheles vecākais dēls, Jāzeps, kļuva par Manases un Ēfraima tēvu. (1. Moz. 41:50—52; 48:13—20.) Ar laiku Ēfraima cilts izveidojās par ievērojamāko un ietekmīgāko ziemeļu valsts Izraēlas cilti, un visu šo desmit cilšu valsti mēdza saukt par Ēfraimu. Savukārt Benjamīna cilts, kas cēlās no Rāheles jaunākā dēla Benjamīna, kopā ar Jūdas cilti veidoja dienvidu valsti Jūdeju. Tāpēc zināmā mērā varēja teikt, ka Rāhele simbolizēja visas izraēliešu mātes — gan tās, kas dzīvoja ziemeļu valstī, gan tās, kas dzīvoja dienvidu valstī.

Kad tika sarakstīta Jeremijas grāmata, desmit cilšu ziemeļu valsti jau bija iekarojuši asīrieši un daudzus tās iedzīvotājus aizveduši gūstā. Tomēr daļa Ēfraima pēcnācēju, pēc visa spriežot, pirms tam bija aizbēguši uz Jūdeju. 607. gadā p.m.ē. babilonieši iekaroja divu cilšu dienvidu valsti Jūdeju. Cik zināms, daudzi gūstekņi tika aizvesti uz Rāmu, kas atradās aptuveni astoņus kilometrus uz ziemeļiem no Jeruzālemes. (Jer. 40:1.) Iespējams, šeit, Benjamīna cilts teritorijā, kur bija apbedīta Rāhele, daļa izraēliešu tika nogalināti. (1. Sam. 10:2.) Tas, ka Rāhele gauži raud par saviem bērniem, simboliski varēja norādīt uz viņas sērām par benjamīniešiem kopumā vai par tiem, kas tika nogalināti pie Rāmas. Otra iespēja: Jeremijas vārdi par Rāheles vaimanām norādīja uz to, ka ikviena māte Dieva tautas vidū apraudāja izraēliešus, kas bija nonāvēti vai aizvesti gūstā.

Jebkurā gadījumā Jeremijas teiktais, ka Rāhele apraud savus bērnus, pravietiski piepildījās daudzus gadsimtus vēlāk, kad Jēzum, kas vēl bija pavisam mazs zēns, draudēja nāves briesmas. Ķēniņš Hērods bija pavēlējis Betlēmē, kas atradās uz dienvidiem no Jeruzālemes, nogalināt visus zēnus vecumā līdz diviem gadiem. Viņa pavēle tika izpildīta, un tā piepildījās vārdi, ka šo dēlu ”vairs nav”. Cik gan izmisīgi raudāja mātes, kas bija zaudējušas savus dēlus! Vaimanas bija tik skaļas, ka var teikt — tās bija dzirdamas līdz pat Rāmai ziemeļos no Jeruzālemes. (Mat. 2:16—18.)

Tātad gan Jeremijas, gan Jēzus laikā ar vārdiem ”Rāhele apraud savus bērnus” tika spilgti aprakstītas sēras, ko izjuta ebreju mātes, kurām nācās apraudāt savus nogalinātos bērnus. Protams, tie, kas ir miruši un nonākuši ienaidnieka — nāves — ”zemē”, var no tās ”pārnākt”, kad mirušie pieredzēs augšāmcelšanu. (Jer. 31:16; 1. Kor. 15:26.)