Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

DZĪVESSTĀSTS

Jehovas svētība ir bagātinājusi manu dzīvi

Jehovas svētība ir bagātinājusi manu dzīvi

ES PIEDZIMU 1927. gadā nelielajā Voko pilsētiņā Saskačevanā (Kanāda). Mūsu ģimenē bija septiņi bērni — četri zēni un trīs meitenes —, tāpēc es jau agri sapratu, ko nozīmē sadzīvot ar citiem.

Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados pasaulē bija iestājusies ekonomiskā krīze jeb ”lielā depresija”, un arī mūsu ģimene izjuta tās sekas. Kaut arī mēs nebijām bagāti, mums vienmēr bija, ko ēst. Mums piederēja dažas vistas un govs, tāpēc mums nekad netrūka olu, piena, krējuma, siera un sviesta. Kā jūs varat iedomāties, mums visiem bija jāpalīdz saimniecībā.

Man ir daudz patīkamu atmiņu par to laiku. Piemēram, es atceros, kā istabu piepildīja ābolu smarža. Kad tētis rudenī brauca uz pilsētu pārdot lauku produktus no mūsu saimniecības, viņš bieži atgriezās ar kasti tikko savāktu ābolu. Kā mēs priecājāmies, ka varējām katru dienu dabūt sulīgu ābolu!

MŪSU ĢIMENE UZZINA PATIESĪBU

Man bija seši gadi, kad vecāki pirmo reizi saskārās ar patiesību. Viņu pirmais dēls Džonijs bija nomiris drīz pēc piedzimšanas. Mani bēdu sagrauztie vecāki jautāja vietējam mācītājam: ”Kur tagad ir Džonijs?” Mācītājs atbildēja, ka bērns nav bijis kristīts, tāpēc viņš nav nonācis debesīs. Mācītājs arī teica, ka viņš varētu lūgt, lai Džonijs nokļūst debesīs, ja vecāki viņam par to samaksātu. Kā jūs justos viņu vietā? Tētis un mamma bija tik vīlušies, ka vairs nerunāja ar šo mācītāju. Taču viņi vienalga gribēja zināt, kas ir noticis ar Džoniju.

Kādu dienu mammas rokās nonāca Jehovas liecinieku izdotā brošūra Kur atrodas mirušie?. Viņa ar lielu aizrautību to izlasīja. Kad tētis pārnāca mājās, viņa sajūsmā izsaucās: ”Es zinu, kur ir Džonijs! Viņš tagad ir aizmidzis nāves miegā, bet kādu dienu viņš modīsies.” Tajā vakarā tēvs izlasīja visu brošūru. Bībeles mācība par to, ka mirušie it kā guļ un nākotnē ir gaidāma augšāmcelšana, sniedza mammai un tētim mierinājumu. (Sal. Māc. 9:5, 10; Ap. d. 24:15.)

Uzzinātais izmainīja manu vecāku dzīvi uz labo pusi, dāvājot viņiem mieru un laimi. Viņi sāka mācīties Bībeli ar Jehovas liecinieku palīdzību un apmeklēt sapulces nelielajā draudzē Voko, kur daudzām ģimenēm bija ukraiņu saknes. Drīz vien mamma un tētis sāka sludināt.

Neilgi pēc tam mēs pārcēlāmies uz Britu Kolumbiju (vienu no Kanādas provincēm), un draudzē mūs uzņēma ļoti sirsnīgi. Es ar prieku atceros, kā mūsu ģimene gatavojās Sargtorņa apspriešanai svētdienas sapulcē. Mums visiem veidojās dziļa mīlestība pret Jehovu un Bībeles patiesību. Es redzēju, ka Jehova mūs svētīja un bagātināja mūsu dzīvi.

Mums, bērniem, protams, nebija viegli runāt ar citiem par savu ticību. Taču ļoti palīdzēja tas, ka kopā ar manu jaunāko māsu Evu mēs bieži gatavojām ievadus, kas attiecīgajā mēnesī tika izmantoti sludināšanā, un uzstājāmies ar tiem kalpošanas sapulcē. Tā mēs, kautrīgas meitenes, mācījāmies stāstīt citiem par Bībeli. Esmu ļoti pateicīga par to, ka mums bija šāda iespēja apgūt prasmi sludināt.

Vienas no spilgtākajām bērnības atmiņām ir tās, ka pie mums mēdza viesoties pilnas slodzes kalpotāji. Piemēram, mums ļoti patika uzņemt savās mājās rajona pārraugu Džeku Neitanu, kad viņš apmeklēja mūsu draudzi. * Bija aizraujoši klausīties viņa neskaitāmos stāstus par kalpošanā pieredzēto, un viņa sirsnīgās uzslavas vairoja mūsu vēlēšanos uzticīgi kalpot Jehovam.

Atceros, kā es domāju: ”Kad izaugšu, es vēlos būt tāda kā brālis Neitans.” Toreiz es vēl neapzinājos, ka viņa piemērs man palīdzēja sagatavoties pilnas slodzes kalpošanai visa mūža garumā. Kad man bija piecpadsmit gadi, es jau biju apņēmības pilna kalpot Jehovam. 1942. gadā mēs ar Evu kristījāmies.

TICĪBAS PĀRBAUDĪJUMI

Otrā pasaules kara laikā visapkārt valdīja patriotisks noskaņojums. Kāda īpaši neiecietīga skolotāja, Skotas jaunkundze, izslēdza no skolas abas manas māsas un vienu brāli. Iemesls bija tas, ka viņi atteicās godināt karogu. Pēc tam viņa sazinājās ar manu skolotāju un centās pierunāt izslēgt arī mani. Taču mana skolotāja atbildēja: ”Mēs dzīvojam brīvā valstī, un katram ir tiesības nepiedalīties patriotiskās ceremonijās.” Kaut arī Skotas jaunkundze bija uzstājīga, mana skolotāja palika nelokāma: ”Tas ir mans lēmums.”

Skotas jaunkundze neatlaidās: ”Nē, tas nav jūsu lēmums! Ja jūs neizslēgsiet Melitu, es par jums ziņošu.” Manai skolotājai nācās paskaidrot vecākiem, ka viņai nav citas izejas kā vien izslēgt mani no skolas, kaut arī viņa bija pārliecināta, ka tas nav taisnīgi; citādi viņa zaudētu darbu. Tomēr mēs parūpējāmies, lai mums būtu mācību līdzekļi, ko izmantot mājmācībai. Drīzumā mūsu ģimene pārcēlās uz citu vietu, kas atradās aptuveni 30 kilometrus no mūsu iepriekšējās dzīvesvietas, un mēs sākām mācīties citā skolā.

Kara gados mūsu literatūra bija aizliegta, bet mēs sludinājām pa mājām ar Bībeli. Tā mēs iemācījāmies stāstīt cilvēkiem labo vēsti par valstību, izmantojot tikai Bībeli. Tas savukārt mums ļāva garīgi augt un izjust Jehovas atbalstu.

UZSĀKU PILNAS SLODZES KALPOŠANU

Man labi padevās friziera darbs, un es pat saņēmu balvas par to

Pēc skolas beigšanas mēs ar Evu kļuvām par pionierēm. Lai pelnītu iztiku, es kādu laiku strādāju lielveikala kulinārijas nodaļā. Vēlāk es pusgadu mācījos frizieru kursos. Šis darbs man patika — jau pirms tam mājās es biju griezusi matus saviem tuviniekiem. Es sāku strādāt frizētavā divas dienas nedēļā, un vēl divas dienas mēnesī es vadīju friziermākslas nodarbības. Tā es varēju sevi uzturēt, kalpojot par pionieri.

1955. gadā es vēlējos doties uz Ņujorku (ASV) un Nirnbergu (Vācija), kur notika kongresi ”Triumfējošā valstība”. Pirms aizbraucu uz Ņujorku, es iepazinos ar brāli Neitanu Noru no mūsu organizācijas galvenās pārvaldes. Viņš kopā ar sievu bija ieradies uz kongresu Kanādas pilsētā Vankūverā. Viņu apmeklējuma laikā mani palūdza veidot frizūru brāļa Nora sievai. Brālim Noram ļoti patika mans darbs, tāpēc viņš gribēja mani redzēt. Sarunas laikā es pieminēju, ka plānoju būt Ņujorkā, pirms došos uz Vāciju. Viņš mani uzaicināja deviņas dienas pastrādāt Bruklinas Bētelē.

Tas brauciens izmainīja manu dzīvi. Ņujorkā es satiku jaunu brāli, vārdā Teodors (Teds) Jaračs. Neilgi pēc mūsu iepazīšanās viņš man pajautāja, vai es esmu pioniere. Es atbildēju noliedzoši. Mana draudzene Lavonna, kas nejauši noklausījās mūsu sarunu, iebilda: ”Nē, viņa ir pioniere!” Nezinādams, ko domāt, Teds vaicāja Lavonnai: ”Tad kura no jums zina labāk?” Es paskaidroju, ka vēl nesen biju pioniere un plānoju atsākt pilnas slodzes kalpošanu, tiklīdz atgriezīšos no kongresiem.

APPRECOS AR GARĪGI NOSKAŅOTU CILVĒKU

Teds piedzima 1925. gadā Kentuki štatā (ASV) un kristījās piecpadsmit gadu vecumā. Kaut arī neviens no viņa ģimenes nepieņēma patiesību, divus gadus vēlāk viņš kļuva par pionieri. Pilnas slodzes kalpošanā viņš pavadīja gandrīz 67 gadus.

1946. gada jūlijā, kad Tedam bija divdesmit gadi, viņš pabeidza mācības Gileādas skolas septītajā grupā. Pēc tam viņš bija ceļojošais pārraugs Klīvlendā (Ohaio štats). 1951. gadā viņu norīkoja par filiāles pārraugu Austrālijā.

Arī Teds bija kongresā Nirnbergā. Tur mēs pavadījām kādu laiku kopā, un mums radās savstarpējas simpātijas. Man bija prieks, ka viņa galvenais mērķis bija kalpot Jehovam ar visu sirdi. Viņš bija ļoti apzinīgs cilvēks, kurš nopietni izturējās pret savām attiecībām ar Dievu, bet tajā pašā laikā viņam bija maigs un patīkams raksturs. Es redzēju, ka citu intereses viņam ir svarīgākas par savējām. Kad kongress bija beidzies, Teds atgriezās Austrālijā, bet es — Vankūverā, taču mēs regulāri sarakstījāmies.

Pavadījis Austrālijā piecus gadus, Teds atgriezās ASV un pēc tam sāka kalpot par pionieri Vankūverā. Es priecājos, redzot, ka viņš patīk manai ģimenei. Mans vecākais brālis Maikls visādi centās mani pasargāt, un viņš bieži pauda bažas, ja kāds jauns brālis pievērsa man uzmanību. Taču Teds Maiklam ātri vien iepatikās. ”Melita,” viņš teica, ”Teds ir labs cilvēks. Esi pret viņu jauka un skaties, ka tu viņu nepazaudē!”

Mēs apprecējāmies 1956. gadā un kopā ilgus gadus kalpojām Jehovam pilnu slodzi

Es arī biju pieķērusies Tedam. 1956. gada 10. decembrī mēs apprecējāmies. Pēc kāzām mēs bijām pionieri Vankūverā, tad Kalifornijā, bet vēlāk mans vīrs tika iecelts par rajona pārraugu, un mēs kopā apmeklējām draudzes Misūri un Ārkanzasas štatos. Aptuveni astoņpadsmit gadus mēs katru nedēļu nakšņojām jaunā vietā, jo viesojāmies draudzēs plašā ASV teritorijas daļā. Mēs pieredzējām daudz iepriecinošu gadījumu sludināšanā un iepazinām neskaitāmus brāļus un māsas, ar kuriem bija patīkami sadarboties. Tas ar uzviju atsvēra visas neērtības, ko radīja pastāvīgie pārbraucieni.

Viena lieta, par ko es dziļi cienīju Tedu, bija tā, ka viņš nekad neuztvēra savas attiecības ar Jehovu kā kaut ko pašsaprotamu. Viņam bija dārga iespēja kalpot varenākajai personai Visumā. Mums ļoti patika kopā lasīt un pētīt Bībeli. Vakaros pirms gulētiešanas mēs nometāmies ceļos pie gultas, un Teds teica lūgšanu. Pēc tam mēs lūdzām Jehovu katrs atsevišķi. Es vienmēr varēju redzēt, ja Tedu kaut kas nomāca. Tādās reizēs viņš izkāpa no gultas, vēlreiz nometās ceļos un klusībā ilgi runāja ar Jehovu. Es augstu vērtēju to, ka viņš lūdza Jehovu par visu, kas viņam bija uz sirds.

Dažus gadus pēc mūsu kāzām Teds man paskaidroja, ka sāks iebaudīt Atceres vakara simbolus. ”Es daudz par to esmu runājis ar Jehovu, lai būtu pilnīgi pārliecināts, ka daru to, ko Jehova vēlas,” viņš teica. Man nebija liels pārsteigums, ka Teds bija svaidīts ar Dieva garu un nākotnē kalpos viņam debesīs. Iespēju atbalstīt vienu no Kristus brāļiem es uzskatīju par pagodinājumu. (Mat. 25:35—40.)

JAUNI UZDEVUMI KALPOŠANĀ

1974. gadā Teds pilnīgi negaidīti tika uzaicināts kļūt par Jehovas liecinieku Vadošās padomes locekli. Vēlāk mūs palūdza kalpot Bruklinas Bētelē. Teds pildīja savus pienākumus Vadošajā padomē, bet es uzkopu telpas vai strādāju frizētavā.

Teda pienākumos ietilpa arī filiāļu apmeklēšana dažādās zemēs. Viņu īpaši interesēja, kā norit sludināšana valstīs aiz ”dzelzs priekškara”. Reiz, kad bijām devušies atvaļinājumā uz Zviedriju — un tas mums tiešām bija vajadzīgs —, Teds sacīja: ”Melita, sludināšana Polijā ir aizliegta, un es ļoti gribētu palīdzēt brāļiem, kas tur dzīvo.” Tā nu mēs dabūjām vīzas un ieradāmies Polijā. Teds tikās ar dažiem brāļiem, kas organizēja Jehovas liecinieku darbību Polijā, un viņi devās garā pastaigā, lai sarunu neviens nedzirdētu. Četras dienas aizritēja spraigās sarunās, bet man bija prieks, ka Teds varēja palīdzēt saviem ticības biedriem.

Nākamreiz mēs viesojāmies Polijā 1977. gada novembrī. Kopā ar Tedu Polijā ieradās Frederiks Frencs un Denjels Sidliks, un tas bija pirmais oficiālais Vadošās padomes brāļu apmeklējums šajā valstī. Mūsu darbība joprojām bija aizliegta, taču šiem trim brāļiem bija iespēja vairākās pilsētās tikties ar pārraugiem, pionieriem un citiem Jehovas lieciniekiem, kas jau ilgus gadus bija patiesībā.

Teds ar citiem pie Tieslietu ministrijas Maskavā pēc mūsu reliģiskās organizācijas oficiālas reģistrācijas

Gadu vēlāk, kad kopā ar Tedu Poliju apmeklēja Miltons Henšels, viņi tikās ar ierēdņiem, kas tajā laikā jau sāka izturēties iecietīgāk pret mums un mūsu darbību. 1982. gadā Polijas valdība atļāva mūsu brāļiem rīkot vienas dienas kongresus. Vēl pēc gada tika organizēti lielāki kongresi, kas pārsvarā notika īrētās zālēs. Kaut arī aizliegums vēl aizvien bija spēkā, 1985. gadā mēs saņēmām atļauju rīkot četrus kongresus lielos stadionos. 1989. gada maijā, kad ritēja sagatavošanās vēl lielākiem kongresiem, Jehovas liecinieku darbība Polijā tika oficiāli atzīta. Nebija daudz tādu notikumu, kas Tedam sagādātu lielāku gandarījumu kā šis.

Apgabala kongress Polijā

VESELĪBAS PROBLĒMAS

2007. gadā mēs bijām ceļā uz Dienvidāfrikas filiāli, ko bija paredzēts veltīt Jehovam. Anglijā Tedam paaugstinājās asinsspiediens, un ārsts viņam ieteica atlikt braucienu. Kad Tedam kļuva labāk, mēs atgriezāmies ASV. Taču dažas nedēļas vēlāk viņš pārcieta smagu insultu un viņam tika paralizēta ķermeņa labā puse.

Teda atlabšana bija lēna, un sākumā viņš nevarēja strādāt birojā. Labi bija tas, ka viņam nebija radušies runas traucējumi. Par spīti saviem ierobežojumiem, Teds centās palikt aktīvs. Viņš pat piedalījās Vadošās padomes sapulcēs, izmantojot telefonu.

Teds bija ļoti pateicīgs par aprūpi, ko viņš saņēma Bēteles slimnīcā. Pamazām viņš arvien vairāk atguva kustības spējas un atkal varēja pildīt dažus no saviem pienākumiem. Pat šajos apstākļos viņš vienmēr saglabāja priecīgu prātu.

Trīs gadus vēlāk Tedam bija vēl viens insults, un 2010. gada 9. jūnijā viņš nomira. Lai gan es vienmēr apzinājos, ka Teds kādu dienu beigs savas zemes gaitas, man bija neizsakāmi sāpīgi zaudēt viņu, un man viņa ārkārtīgi pietrūkst. Tomēr es katru dienu pateicos Jehovam, ka man ir bijusi iespēja atbalstīt Tedu. Kopā ar viņu mēs vairāk nekā 53 gadus kalpojām Jehovam pilnu slodzi. Lūgšanās es paužu pateicību par to, ka Teds man palīdzēja tuvoties debesu Tēvam. Man nav nekādu šaubu, ka Teds ar patiesu gandarījumu pilda savu jauno uzdevumu kalpošanā.

PIELĀGOJOS JAUNIEM APSTĀKĻIEM

Man ļoti patika strādāt Bēteles frizētavā un apmācīt jaunās frizieres

Pēc tik daudziem gadiem, kad mums ar vīru bija darba pilnas rokas kalpošanā un mēs jutāmies laimīgi, man nebija viegli pielāgoties jaunajiem apstākļiem dzīvē. Mums ar Tedu patika runāties ar brāļiem un māsām, kas ieradās Bētelē un mūsu draudzes valstības zālē. Tagad, kad mans dārgais vīrs vairs nav kopā ar mani un mani spēki ir gājuši mazumā, es nepavadu laiku citu sabiedrībā tik bieži kā agrāk. Tomēr es joprojām augstu vērtēju to, ka varu būt kopā ar ticības biedriem Bētelē un draudzē. Dzīves ritms Bētelē ir saspringts, taču iespēja šeit kalpot Dievam mani ielīksmo. Arī mana dedzība sludināšanā nav mazinājusies. Kaut gan es ātri nogurstu un nevaru ilgi nostāvēt kājās, man ļoti patīk sludināt ielās un vadīt Bībeles nodarbības.

Dzirdot par briesmīgajiem notikumiem pasaulē, es vēl skaidrāk saprotu, cik ļoti man dzīvē ir paveicies — es esmu varējusi kalpot Jehovam kopā ar lielisku vīru. Jehovas svētība patiešām ir bagātinājusi manu dzīvi! (Sal. Pam. 10:22.)

^ 13. rk. Džeka Neitana dzīvesstāsts bija publicēts Sargtorņa 1990. gada 1. septembra numurā (angļu val.), 10.—14. lpp.