1., 2. a) Par ko bažījas daudzi vecāki, kuru bērni ir pusaudžu vecumā? b) Kā pusaudži var lietderīgi izmantot šo savu dzīves posmu?

NEKAS nespēj sagādāt kristīgiem vecākiem tik lielu prieku kā brīdis, kad viņu bērns kristījas. ”Vērot mūsu bērnu kristīšanos bija ļoti saviļņojoši,” saka Berenīsija, kuras četri bērni kristījās, pirms bija sasnieguši četrpadsmit gadu vecumu. ”Mēs, protams, bijām priecīgi, ka mūsu bērni vēlējās kalpot Jehovam. Taču mēs arī apzinājāmies, ka pusaudžu gados viņus gaida daudzas grūtības.” Ja jūsu bērni ir pusaudžu vecumā vai drīz to sasniegs, jums noteikti ir saprotamas Berenīsijas bažas.

² Kāds bērnu psiholoģijas speciālists atzīst, ka pusaudža gadi var būt grūts laiks gan pašiem pusaudžiem, gan viņu vecākiem, tomēr viņš raksta: ”Pusaudža gadi nav laiks, kad cilvēks iztrakojas vai uzvedas bērnišķīgi. Tas ir svarīgs laiks, kad parādās īpaši stipras emocijas, tiek veidotas attiecības ar citiem un rodas vēlme radoši izpausties.” Tieši pusaudžu vecumā daudzi izveido ciešu draudzību ar Jehovu, izvirza mērķus kalpošanā un tiecas pēc tiem, kā arī uzņemas atbildību,  kas saistīta ar solījumu kalpot Jehovam. Šiem pusaudžiem tas ir aizraujošs garīgas izaugsmes laiks, tieši tāpat kā Jēzum. (Nolasīt Lūkas 2:52.) Vecāki, kā jūs varat palīdzēt saviem bērniem šajā nozīmīgajā dzīves posmā? Kad Jēzus bija pieaudzis, viņš izturējās pret citiem ar mīlestību, bija pazemīgs un spēja labi izprast cilvēkus. Kā šīs īpašības var jums noderēt, kad mācāt pusaudžiem kalpot Jehovam?

3. Kāpēc Jēzus sauca apustuļus par saviem draugiem?

³ Jēzus bija mīlošs un uzticams draugs. (Nolasīt Jāņa 15:15.) Bībeles laikos kungs parasti nedalījās domās un jūtās ar saviem kalpiem. Taču Jēzus saviem uzticīgajiem apustuļiem bija gan kungs, gan draugs. Viņš pavadīja laiku kopā ar apustuļiem, atklāti runāja par to, kā viņš jutās, un uzmanīgi klausījās, kad tie stāstīja par saviem pārdzīvojumiem. (Marka 6:30—32.) Atklātās sarunās starp Jēzu un viņa apustuļiem veidojās tuva draudzība, un vēlāk apustuļi bija gatavi uzņemties jaunus pienākumus kalpošanā Dievam.

4. Kā jūs varat kļūt par savu bērnu draugiem, nezaudējot savu autoritāti? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

⁴ ”Mēs nevaram kļūt par savu bērnu vienaudžiem, bet varam kļūt par viņu draugiem,” saka Maikls, kas audzina divus bērnus. Draugi pavada kopā laiku. Ar lūgšanām pārdomājiet, vai būtu iespējams ieplānot darbu vai citas nodarbes tā, lai pavadītu vairāk laika ar bērniem. Draugiem ir arī kopīgas intereses. Tāpēc pacentieties, lai jums iepatiktos tas, kas patīk jūsu bērniem, — viņu iemīļotās dziesmas, filmas un sporta veidi. Ilarija no Itālijas stāsta: ”Mani vecāki sāka interesēties par mūziku, ko es klausījos. Pamazām tētis kļuva par manu labāko draugu, un es varēju ar viņu brīvi runāt pat par ļoti personiskiem jautājumiem.” Vecāki, ja pusaudži uztver jūs kā draugus, kas viņiem palīdz veidot draudzību ar Jehovu, tas nenozīmē, ka jūs atsakāties no savas autoritātes. (Ps. 25:14.) Gluži pretēji, tā jūs viņiem apliecināt mīlestību un cieņu, līdz ar to viņiem ir vieglāk vērsties pie jums un stāstīt par saviem pārdzīvojumiem.

5. Kā Jēzus palīdzēja saviem mācekļiem izjust prieku, kas rodams, kalpojot Jehovam?

⁵ Jēzus gribēja, lai viņa dārgie mācekļi un draugi izjustu prieku, kas rodams, kalpojot Jehovam. Tāpēc viņš tos mudināja aktīvi piedalīties garīgā darbībā un dedzīgi gatavot mācekļus. Jēzus ar mīlestību iedrošināja savus mācekļus un apsolīja tos atbalstīt. (Mat. 28:19, 20.)

6., 7. Kāpēc gādīgi vecāki rūpējas, lai bērniem veidotos garīgi paradumi?

⁶ Jūsu mērķis noteikti ir tāds, lai jūsu bērni garīgā ziņā būtu stipri. Turklāt Bībelē ir dots norādījums bērnus ”audzināt un pamācīt tā, kā grib Jehova”. (Efes. 6:4.) Tā kā Dievs jums ir uzticējis šādu uzdevumu, rūpējieties, lai bērniem veidotos garīgi paradumi. To var paskaidrot ar piemēru: jūs sūtāt savus bērnus skolā, jo izglītība ir ļoti svarīga un jūs cerat, ka viņiem iepatiksies mācīties. Tieši tāpat gādīgi vecāki draudzes sapulcēs un citos garīgos pasākumos bērnus ”pamāca tā, kā grib Jehova”. Izglītībai, ko piedāvā Jehova, ir ārkārtīgi liela nozīme, tāpēc jūs cenšaties panākt, lai bērni augstu vērtētu garīgumu un gudrību. (Sal. Pam. 24:14.) Līdzīgi Jēzum, kas palīdzēja saviem mācekļiem, jūs darāt visu iespējamo, lai jūsu bērniem, kas ir pusaudžu  vecumā, iepatiktos mācīt citiem Dieva Rakstus un lai viņi sludinātu regulāri.

⁷ Kā garīgi paradumi ietekmē pusaudžus? Erina no Dienvidāfrikas atzīst: ”Mēs, bērni, bieži čīkstējām un žēlojāmies par Bībeles nodarbībām, sapulcēm un sludināšanu. Dažreiz mēs tīšuprāt traucējām nodarbības ģimenes lokā, cerot tās izjaukt. Bet mūsu vecāki nepadevās. Tas, ko es iemācījos, man palīdzēja attīstīt neatlaidību. Tagad, ja kaut kas izjauc manu ierasto ritmu garīgā ziņā, es ilgojos pēc iespējas ātrāk to atjaunot. Nedomāju, ka man būtu izveidojusies tāda attieksme, ja mūsu vecāki nebūtu rūpējušies par ģimenes garīgajiem paradumiem. Ja viņi būtu piekāpušies, tad — esmu pārliecināta — es tagad daudz vieglprātīgāk izturētos pret sapulcēm un citiem garīgiem pasākumiem.”

8. a) Kas liecināja, ka Jēzus atzina savu iespēju robežas? b) Kā Jēzus pazemība ietekmēja viņa mācekļus?

⁸ Kaut arī Jēzus bija pilnīgs cilvēks, viņš pazemīgi atzina savu iespēju robežas un paļāvās uz Jehovu. (Nolasīt Jāņa 5:19.) Vai Jēzus pazemība mazināja mācekļu cieņu pret viņu? Īstenībā bija tieši otrādi: jo vairāk Jēzus paļāvās uz Jehovu, jo vairāk mācekļi paļāvās uz Jēzu. Vēlāk viņi paši rīkojās pazemīgi, sekojot Jēzus piemēram. (Ap. d. 3:12, 13, 16.)

9. Kā pusaudžus ietekmē tas, ka vecāki pazemīgi atvainojas un atzīst savu iespēju robežas?

⁹ Mūsu spējas ir ierobežotas, un, atšķirībā no Jēzus, mēs esam nepilnīgi un bieži kļūdāmies. Lai to atzītu, ir vajadzīga pazemība. (1. Jāņa 1:8.) Kādu priekšnieku parasti ir vieglāk cienīt — tādu, kas atzīst savas kļūdas, vai tādu, kas nekad neatvainojas? Ja vecāki ir gatavi atvainoties par savām kļūmēm, pusaudža cieņa pret viņiem, visticamāk, vairosies un viņš mācīsies atzīt arī savas kļūdas. ”Mēs atzinām savas kļūdas, un tas mudināja mūsu bērnus būt ar mums atklātiem, kad viņus kaut kas uztrauca,” saka Rozmarija, kurai ir trīs pieauguši bērni. ”Mēs paturējām prātā, ka nezinām visu, tāpēc mācījām saviem bērniem, kur var atrast vislabākos padomus. Kad viņiem bija nepieciešama palīdzība, mēs vienmēr ieteicām viņiem lasīt Bībeli skaidrojošu literatūru un kopā lūdzām Jehovu.”

10. Kā Jēzus pazemība izpaudās, kad viņš deva norādījumus saviem sekotājiem?

¹⁰ Jēzum bija tiesības dot saviem mācekļiem norādījumus. Tomēr, būdams pazemīgs, viņš bieži pamatoja šos norādījumus. Piemēram, Jēzus nevis vienkārši rosināja savus sekotājus tiekties vispirms pēc valstības un pēc Dieva taisnības, bet arī piebilda: ”Un tas viss jums tiks dots.” Pēc tam, kad Jēzus bija sacījis: ”Pārstājiet tiesāt,” — viņš arī paskaidroja, kāpēc tā jārīkojas: ”Lai jūs netiktu tiesāti, jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu tiesās jūs.” (Mat. 6:31—7:2.)

11. Kāpēc vecāki rīkojas gudri, ja iespēju robežās paskaidro savu lēmumu iemeslus?

¹¹ Piemērotās situācijās paskaidrojiet bērniem, kāpēc jūs no viņiem kaut ko prasāt vai pieņemat kādu lēmumu. Ja pusaudzis saprot jūsu domu gaitu, palielinās iespēja, ka viņš jums paklausīs no sirds. ”Ja pusaudži saņem paskaidrojumus, viņiem ir vieglāk jums uzticēties, jo viņi redz, ka jūsu lēmumi ir nevis autoritāri vai impulsīvi, bet saprātīgi,” saka Berijs, kurš ir izaudzinājis četrus bērnus. Turklāt pusaudzis pamazām veidojas par pieaugušu cilvēku, kuram ir savas ”prāta spējas”. (Rom. 12:1.) Berijs paskaidro:  ”Pusaudžiem jāmācās pieņemt pārdomātus lēmumus, kuru pamatā ir saprāts, nevis emocijas.” (Ps. 119:34.) Kad jūs minat savu lēmumu iemeslus, pusaudži jūt, ka jūs atzīstat viņu sasniegto — to, ka viņi tuvojas briedumam, — un mācās patstāvīgi pieņemt lēmumus, ”liekot lietā savas prāta spējas”.

12. Kā Jēzus ar izpratni palīdzēja Pēterim?

¹² Jēzus izturējās pret saviem mācekļiem ar izpratni un pamanīja, kad tiem bija nepieciešama palīdzība. Piemēram, Pēterim bija labi nodomi, kad viņš mudināja Jēzu pasaudzēt sevi un nedoties nāvē. Taču Jēzus saprata, ka Pētera vārdos atspoguļojas aplama domāšana. Lai palīdzētu viņam un citiem mācekļiem, Jēzus deva tiešu padomu, paskaidroja, kādas sekas ir sevis taupīšanai, un uzsvēra, kādas svētības gaida pašaizliedzīgus cilvēkus. (Mat. 16:21—27.) Tā Pēteris iemācījās kaut ko vērtīgu. (1. Pēt. 2:20, 21.)

13., 14. a) Kas var liecināt, ka jaunieša ticība ir atslābusi? b) Kā jūs ar izpratni varat palīdzēt saviem bērniem?

¹³ Lūdziet, lai Jehova jūs māca saskatīt, kad jūsu bērniem ir vajadzīga palīdzība. (Ps. 32:8.) Kas varētu liecināt, ka pusaudža ticība ir atslābusi? Iespējams, viņš ir zaudējis prieku, kritiski izsakās par ticības biedriem vai ir kļuvis noslēpumains. Nesteidzieties secināt, ka viņš dzīvo divējādu dzīvi un ir izdarījis nopietnu grēku. * Taču šādas pazīmes nedrīkst arī atstāt bez ievērības vai uzskatīt pusaudža noslēgtību par pārejošu.

¹⁴ Parunājiet ar jaunieti un uzdodiet viņam jautājumus, bet dariet to laipni un ar cieņu, tāpat kā Jēzus. Ja spainis ar ūdeni no akas tiek izcelts pārāk strauji, daļa ūdens izšļakstīsies, savukārt tad, ja sarunā ar pusaudzi būsiet pārāk nepacietīgi un uzstājīgi, jūs palaidīsiet garām vērtīgu iespēju uzzināt viņa domas un jūtas. (Nolasīt Salamana Pamācības  20:5.) Ilarija, kuras vārdi bija minēti iepriekš, atceras: ”Pusaudzes gados mani plosīja pretrunīgas jūtas — es vēlējos dzīvot saskaņā ar patiesību, taču man gribējās arī pavadīt vairāk laika kopā ar klasesbiedriem. Šī iekšējā cīņa ietekmēja manu garastāvokli, un vecāki to pamanīja. Kādu vakaru viņi ieminējās, ka es izskatos bēdīga, un pavaicāja, kas ir noticis. Es nevarēju valdīt asaras, pastāstīju, kā es jūtos, un lūdzu palīdzību. Vecāki mani apskāva, apliecināja, ka mani saprot, un apsolīja mani atbalstīt.” Ilarijas vecāki uzreiz sāka rīkoties, lai palīdzētu meitai atrast labus draugus draudzē.

15. Kāds piemērs parāda, ka Jēzus izturējās pret citiem ar izpratni?

¹⁵ Jēzus labi prata pamanīt, kad viņa mācekļiem ir vajadzīga palīdzība, un viņš ievēroja arī to stiprās puses. Reiz, kad kāds vīrs, vārdā Nātānaēls, uzzināja, ka Jēzus ir no Nācaretes, viņš sacīja: ”Vai no Nācaretes var nākt kaut kas labs?” (Jāņa 1:46.) Kā jūs raksturotu Nātānaēlu, balstoties uz šiem viņa vārdiem? Vai jūs teiktu, ka viņš bija kritiski noskaņots? Aizspriedumains? Neticīgs? Jēzus apliecināja izpratni un centās saskatīt Nātānaēlā labo. Viņš nosauca Nātānaēlu par ”izraēlieti, kurā nav nekāda viltus”. (Jāņa 1:47.) Jēzus varēja ieskatīties cilvēku sirdī, un viņš izmantoja šo spēju, lai meklētu citos labo.

16. Kā jūs varat palīdzēt pusaudžiem attīstīt labas īpašības?

¹⁶ Jūs nevarat ielūkoties cilvēku sirdī, bet Dievs jums var piešķirt izpratni. Vai jūs cenšaties saskatīt labās īpašības, kas piemīt pusaudžiem? Neviens negrib, lai viņu uzskatītu par ”slikto” puisi vai meiteni. Ne vārdos, ne domās nekad nesauciet savu dēlu vai meitu par dumpīgu vai grūti audzināmu. Pat ja pusaudzim ir grūts posms, sakiet viņam, ka redzat viņa potenciālu un patieso vēlēšanos rīkoties pareizi. Pievērsiet uzmanību visam, ko viņam izdodas sasniegt, un uzslavējiet viņu par to. Ļaujiet viņam attīstīt savas labās īpašības, iespēju robežās uzticot viņam lielāku atbildību. Tieši tā Jēzus izturējās pret saviem mācekļiem. Aptuveni pusotru gadu pēc tam, kad Jēzus bija saticis Nātānaēlu (ko sauca arī par Bartolomeju), viņš to izvēlējās par vienu no saviem apustuļiem, un Nātānaēls kļuva par dedzīgu kristieti. (Lūk. 6:13, 14; Ap. d. 1:13, 14.) Jūsu uzslavas un uzmundrinājuma vārdi palīdzēs jūsu bērniem nejusties tā, ka viņi pieviļ citu cerības, bet uzskatīt sevi par kristiešiem, kas var izmantot savas spējas kalpošanā Jehovam.

17., 18. Kāds ir ieguvums, ja mācām pusaudžiem kalpot Jehovam?

¹⁷ Audzinot bērnus, jūs reizēm varat justies līdzīgi apustulim Pāvilam, kurš garīgā ziņā daudziem bija kļuvis par tēvu. Viņš bija izjutis bēdas un sirdssāpes, jo ļoti mīlēja savus garīgos bērnus Korintā. (2. Kor. 2:4; 1. Kor. 4:15.) Viktors, kas ir izaudzinājis divus dēlus un meitu, atzīst: ”Laiks, kad viņi bija pusaudži, nebija viegls. Taču labais, ko pieredzējām, ar uzviju atsvēra visas grūtības. Ar Jehovas palīdzību mums izveidojās tuvas attiecības ar bērniem.”

¹⁸ Nežēlojiet pūles, lai mācītu savus bērnus kalpot Jehovam. Ja bērni redzēs, cik stipri jūs viņus mīlat, jūs, visticamāk, pieredzēsiet, ka viņi ienāk patiesībā, nostiprinās garīgi un ”staigā patiesībā”, un tas jums sagādās neaprakstāmu prieku. (3. Jāņa 4.)