Garīgais gūsts ilga no mūsu ēras 2. gadsimta līdz 1919. gadam. Kā var pamatot šo precizēto skaidrojumu?

Visi pierādījumi liecina, ka gūsts beidzās 1919. gadā un kopš tā gada svaidītie kristieši ir tikuši pulcēti attīrītajā draudzē. Kā šie notikumi attīstījās? 1914. gadā debesīs tika nodibināta Dieva valstība, un nākamajos gados Dieva tauta tika pārbaudīta un attīrīta. * (Mal. 3:1—4.) Pēc tam, 1919. gadā, Jēzus iecēla ”uzticamo un gudro kalpu”, lai tas attīrītajai Dieva tautai gādātu garīgo ”uzturu īstajā laikā”. (Mat. 24:45—47.) Tieši tad sākās Dieva tautas atgriešanās Dieva dāvātajos garīgajos īpašumos. Tajā laikā Dieva kalpi tika arī atbrīvoti no simboliskā lielās Babilonas gūsta. (Atkl. 18:4.) Bet kad Dieva tauta nonāca šajā nebrīvē?

Daudzus gadus mēs esam skaidrojuši, ka Dieva tautas simboliskais gūsts sākās 1918. gadā un ilga īsu laiku. Piemēram, 1992. gada 15. marta Sargtornī (angļu val.) bija rakstīts: ”Tāpat kā Dieva senā tauta uz laiku nonāca gūstā Babilonā, Jehovas kalpi 1918. gadā zināmā mērā nokļuva lielās Babilonas gūstā.” Taču jautājuma dziļāka izpēte liek secināt, ka simboliskais gūsts sākās nevis 1918. gadā, bet krietni senāk.

Piemēram, pievērsīsim uzmanību vienam no pravietojumiem, kuros ir runa par šo gūstu un Dieva tautas atbrīvošanu. Tas ir lasāms Ecēhiēla 37:1—14. Ecēhiēls parādībā redzēja ieleju, kas bija noklāta ar kauliem. Jehova Ecēhiēlam paskaidroja, ka ”šie kauli ir viss Israēla nams”. Lielākajā piepildījumā šis pravietojums attiecas uz ”Dieva Izraēlu”. (Gal. 6:16; Ap. d. 3:21.) Ecēhiēls vēroja, kā kauli ”tapa dzīvi” un kļuva par ”lielu pulku”. Šādā veidā tika trāpīgi attēlots Dieva tautas garīgās augšāmcelšanas process, kas beidzās ar ievērojamiem notikumiem 1919. gadā. Bet kāds laika posms bija aptverts Ecēhiēla redzētajā parādībā?

Pirmkārt, ņemsim vērā, ka kauli ir raksturoti kā ”sakaltuši” un ”pavisam izkaltuši”. (Ecēh.  37:2, 11.) Tas norāda, ka cilvēki bija miruši pirms ļoti ilga laika. Otrkārt, atdzīvošanās ir aprakstīta kā pakāpeniska norise, nevis pēkšņs notikums. Vispirms ”sākās troksnis — redzi, kauli sakustējās un tuvojās viens otram” (LB-2012). Tad kauli apauga ar ”dzīslām un miesu” un ”apvilkās ar ādu”. Pēc tam ”dzīvības gars nāca kaulos” un ”tie tapa dzīvi”. Visbeidzot Jehova atdzīvinātos ļaudis nomitināja viņu zemē. Tas viss prasīja laiku. (Ecēh. 37:7—10, 14.)

Seno izraēliešu gūsts bija diezgan ilgs. Tas sākās 740. gadā p.m.ē., kad tika iekarota desmit cilšu ziemeļu valsts un tās iedzīvotājus aizveda gūstā. 607. gadā p.m.ē. tika nopostīta Jeruzāleme un trimdā tika aizvesti dienvidu valsts, Jūdejas, iedzīvotāji. Gūsta periods beidzās 537. gadā p.m.ē., kad atlikušie ebreji atgriezās Jeruzālemē, lai no jauna uzbūvētu templi un atjaunotu tīro pielūgsmi.

Domājot par visiem šiem faktiem, kļūst skaidrs, ka periods, kad svaidītie kristieši atradās lielās Babilonas gūstā, bija daudz ilgāks nekā laiks, kurā risinājās 1918. un 1919. gada notikumi. Gūsta laiks sakrīt ar periodu, kad kopā ar kviešiem līdzīgajiem ”valstības dēliem” auga arī simboliskās nezāles. (Mat. 13:36—43.) Šajā augšanas posmā atkritēju bija daudz vairāk nekā patieso kristiešu un kristiešu draudze būtībā bija nonākusi lielās Babilonas gūstā. Šī nebrīve sākās mūsu ēras 2. gadsimtā un ilga līdz pat beigu laikam, kad tika attīrīts garīgais templis. (Ap. d. 20:29, 30; 2. Tes. 2:3, 6; 1. Jāņa 2:18, 19.)

Ilgajā garīgā gūsta laikā garīdznieki un to politiskie sabiedrotie, kas negribēja zaudēt savu varu, darīja visu, lai vienkāršajiem ļaudīm nebūtu pieejami Dieva vārdi. Bībeles lasīšana tautas valodā reizēm tika pasludināta par noziegumu, un dažus, kas to darīja, pat sadedzināja sārtā. Ikviens, kas izteica citādu viedokli, nekā pauda garīdznieki, saņēma smagu sodu, un jebkādi mēģinājumi izplatīt patiesības gaismu visiem spēkiem tika apspiesti.

Bet kad un kā notika garīgā atdzīvošanās? Tā bija pakāpeniska. To pavadīja simbolisks ”troksnis”, kas bija dzirdams gadsimtu gaitā, līdz pat beigu laikam. Lai gan pasauli bija pārņēmušas viltus reliģijas mācības, bija dievbijīgi cilvēki, kas drosmīgi veicināja patieso pielūgsmi tādā mērā, kādā viņiem tas bija iespējams. Daži no  viņiem ieguldīja daudz pūļu, lai Bībele būtu pieejama tautas valodā. Citi sludināja patiesību, ko bija uzzinājuši no Bībeles.

19. gadsimta beigu daļā Čārlzs Teizs Rasels un viņa līdzgaitnieki aktīvi darbojās, lai noskaidrotu Bībeles patiesību un darītu to zināmu citiem. To varēja salīdzināt ar Ecēhiēla pravietojumā aprakstīto procesu, kad kauli apvilkās ar miesu un ādu. Ar žurnāla Zion’s Watch Tower (Ciānas Sargtornis) un citu izdevumu palīdzību godprātīgi cilvēki varēja uzzināt garīgo patiesību. Dieva tautas ticību stiprināja arī 1914. gadā izveidotā fotodrāma ”Radīšana” un 1917. gadā iznākusī grāmata The Finished Mystery (Pabeigtais noslēpums). Visbeidzot, 1919. gadā, Dieva tautai garīgā ziņā tika dāvāta dzīvība un tā apmetās savā jaunajā zemē. Pēc kāda laika svaidīto atlikumam pievienojās cilvēki, kam ir cerība dzīvot uz zemes, un kopā tie visi veido ”varen lielu pulku”. (Ecēh. 37:10; Cak. 8:20—23.) *

Ņemot to vērā, kļūst skaidrs, ka Dieva tauta lielās Babilonas gūstā nokļuva 2. gadsimtā, kad plašumā vērsās atkrišana. Sekoja drūms periods, kas līdzinājās tam, kuru trimdā piedzīvoja senie izraēlieši. Mēs esam bezgala priecīgi, ka pēc Dieva tautas garīgās apspiestības gadsimtiem mēs tagad varam dzīvot laikā, par kuru bija pravietots, ka ”sapratīgie mirdzēs” spoži jo spoži un ”daudzi tiks.. šķīstīti un tīrīti”! (Dan. 12:3, 10.)

Īsumā var atbildēt, ka mēs nevaram skaidri zināt, vai Jēzus patiešām atradās tempļa teritorijā vai arī tas notika parādībā. Mūsu literatūrā ir bijušas minētas abas iespējas.

Vispirms pievērsīsim uzmanību tam, kas teikts Bībelē. Dieva iedvesmots, apustulis Matejs savā evaņģēlijā rakstīja, ka ”Velns viņu [Jēzu] aizveda uz svēto pilsētu” un ”nostādīja viņu uz tempļa mūra”, tas ir, augstākajā vietā. (Mat. 4:5.) Arī Lūkas evaņģēlijā par to pašu notikumu var lasīt, ka ”Velns aizveda viņu uz Jeruzālemi” un ”nostādīja viņu uz tempļa mūra”. (Lūk. 4:9.)

Agrāk mūsu literatūrā bija izteikta doma, ka tas droši vien nerisinājās tiešā nozīmē. Piemēram, 1961. gada 1. marta Sargtornī (angļu val.) bija rakstīts: ”Nebūtu saprātīgi uzskatīt, ka viss, kas stāstīts par Jēzus kārdināšanu tuksnesī, jāuztver burtiski. Nav tāda kalna, no kura varētu kādam parādīt ”visas pasaules valstis un to spožumu”. Tātad ir loģiski secināt, ka Sātans neaizveda Jēzu ”uz svēto pilsētu” fiziskā veidā un nenostādīja viņu ”uz tempļa mūra” tiešā nozīmē. Tas nebija vajadzīgs, lai kārdināšana būtu īsta.” Tomēr vēlākos Sargtorņa numuros ir pieminēts, ka tādā gadījumā, ja Jēzus Kristus būtu pildījis Sātana prasību, viņš būtu padarījis sev galu, un tā tika netieši norādīts, ka viņš patiešām atradās kādā augstā vietā.

Daži, balstoties uz to, ka vārdi ”tempļa mūris” reizēm ir tulkoti arī kā ”tempļa jumta mala” (piemēram, LB-2012), ir pievērsuši uzmanību  tam, ka Jēzum nebija tiesību atrasties uz svētnīcas jumta, jo viņš nebija levīts. No tā viņi ir izdarījuši secinājumu, ka Jēzus uz templi tika aizvests kādā parādībā. Kaut ko līdzīgu vairākus gadsimtus iepriekš pieredzēja pravietis Ecēhiēls. (Ecēh. 8:3, 7—10; 11:1, 24; 37:1, 2.)

Taču, ja kārdināšana notika vienīgi parādībā, rodas daži jautājumi.

• Vai kārdināšana bija īsta vai iedomāta?

• Ja abos pārējos gadījumos Sātans mēģināja pamudināt Jēzu uz fizisku rīcību — pārvērst īstus akmeņus par maizi un patiešām nomesties zemē un pielūgt Sātanu —, vai arī šis nebija mudinājums uz reālu rīcību, proti, fiziski nolēkt no tempļa?

Bet, ja Jēzus tiešām atradās kādā augstā vietā tempļa teritorijā, rodas citi jautājumi.

• Vai viņš stāvēja uz svētnīcas jumta, tādā veidā pārkāpdams bauslību?

• Kā Jēzus no tuksneša nonāca Jeruzālemē?

Tālāki pētījumi ir palīdzējuši rast vairākas iespējamas atbildes uz pēdējiem diviem jautājumiem.

Jaunās Derības profesors D. Kārsons rakstīja, ka ar grieķu vārdu hierón, kas abos evaņģēlijos tulkots ”templis”, ”visdrīzāk domāta nevis pati svētnīca, bet viss tempļa komplekss”. Tātad Jēzum nemaz nebija jāstāv tieši uz svētnīcas jumta. Piemēram, viņš varēja atrasties tempļa kompleksa dienvidaustrumu stūrī, kas slējās augstu virs Kidronas ielejas. No turienes līdz ielejas apakšai bija gandrīz 140 metru. Dienvidaustrumos esošajai būvei bija plakans jumts ar parapetu, un tas bija augstākais punkts, kur tempļa apmeklētāji varēja atrasties. Vēsturnieks Josefs Flāvijs rakstīja, ka cilvēkam, kas tur stāvēja un lūkojās lejup, no augstuma ”varēja sareibt galva”. Arī nebūdams levīts, Jēzus varēja stāvēt šajā vietā, un tas nebūtu izraisījis ļaudīs nesapratni.

Bet kā Jēzus varēja nokļūt templī, ja viņš bija tuksnesī? To mēs nevaram skaidri zināt. Evaņģēlijos nav pateikts, cik ilgi notika kārdināšana un kurā vietā tuksnesī Jēzus tās laikā atradās. Viena iespēja varētu būt tāda, ka Jēzus pats aizgāja uz Jeruzālemi, kaut arī ceļš prasīja kādu laiku. Īsajā kārdināšanas aprakstā nav konkretizēts, ka Jēzus visu kārdināšanas laiku palika tuksnesī, — tur tikai sacīts, ka Jēzus tika aizvests uz Jeruzālemi.

Taču ko var teikt par kārdināšanu, kad Jēzum parādīja ”visas pasaules valstis”? Viņš neapšaubāmi neredzēja visas valstis tiešā nozīmē — uz zemes nav tāda kalna, no kura varētu redzēt visas pasaules valstis. Tātad Sātans, iespējams, tās rādīja Jēzum, izmantodams kādu parādību, tāpat kā, piemēram, ar projektora palīdzību uz ekrāna var parādīt attēlus, kuros redzamas dažādas vietas uz zemes. Tomēr, kaut arī kārdināšanā acīmredzot tika izmantota parādība, Sātans gribēja, lai viņš tiktu pielūgts īstenībā. (Mat. 4:8, 9.) No tā varētu secināt, ka mudinājums nolēkt no tempļa mūra bija rosinājums veikt reālu darbību, un šādā gadījumā sekas būtu daudz nopietnākas nekā tad, ja kārdināšana būtu notikusi tikai parādībā.

Līdz ar to, kā jau minēts raksta sākumā, mums nav pamata izteikt kategoriskus apgalvojumus. Nevar noliegt iespēju, ka Jēzus patiešām devās uz Jeruzālemi un ka viņš patiešām stāvēja uz tempļa mūra. Bet mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka Jēzus kārdināšanas bija īstas un ka viņš ik reizi noraidīja Sātanu, dodot skaidru un neatspēkojamu atbildi.