Bībelē teikts, ka Goliāta augums bija ”sešas olektis un viens sprīdis”. (1. Samuēla 17:4.) Olekts, par kādu šeit ir runa, bija 44,5 centimetrus gara, bet sprīdis — 22,2 centimetrus garš. Kopā sarēķinot, iznāk, ka Goliāta augums bija aptuveni 2,9 metri. Daudzi apgalvo, ka viņš nevarēja būt tik garš. Tomēr padomājiet: pēc oficiālām ziņām, garākais cilvēks mūsdienās bija vairāk nekā 2,7 metrus garš. Vai tiešām ir neiespējami, ka Goliāts būtu bijis vien nepilnus 20 centimetrus garāks? Viņš bija refajietis, un šīs cilts vīrieši bija pazīstami ar savu neparasti garo augumu. Kādā ēģiptiešu dokumentā, kas datēts ar 13. gadsimtu p.m.ē., minēts, ka daži bīstami kareivji šajā Kanaānas apvidū bija vairāk nekā 2,4 metrus gari. Tāpēc Goliāta augums, lai arī neparasts, nebija nekas neiespējams.

Kādreiz zinātnieki ķēniņu Dāvidu uzskatīja par mītisku personu, bet tagad tam vairs nav pamata. Arheologi ir atraduši senu uzrakstu, kurā minēts ”Dāvida nams”. Turklāt Jēzus Kristus par Dāvidu runāja kā par reālu personu. (Mateja 12:3; 22:43—45.) To, ka Jēzus ir Mesija, apstiprina divi detalizēti raduraksti, no kuriem redzams, ka viņš bija ķēniņa Dāvida pēctecis. (Mateja 1:6—16; Lūkas 3:23—31.) Ir skaidrs, ka Dāvids patiešām ir dzīvojis.

Bībelē teikts, ka cīņa starp Dāvidu un Goliātu notika Ela ielejā. Taču tajā ir minēta vēl kāda detaļa, proti, ka filistiešu armija bija apmetusies kalna nogāzē kaut kur starp divām pilsētām — Šoho un Aseku. Izraēlieši bija izvietojušies kalna nogāzē ielejas otrā pusē. Vai tās ir reālas ģeogrāfiskas vietas?

Lūk, ko stāsta kāds vīrietis, kas nesen bija tajā apvidū: ”Mūsu gids, kas nebija reliģiozi noskaņots, mūs aizveda uz Ela ieleju. Mēs devāmies augšup pa taku, pa kuru nonācām līdz kāda pakalna virsotnei. Mūsu skatienam pavērās ieleja, un gids mūs aicināja izlasīt 1. Samuēla grāmatas 17. nodaļas 1. līdz 3. pantu. Tad viņš, rādot ar roku pāri ielejai, teica: ”Tur, kreisajā pusē, atrodas Šoho drupas.” Mazliet pagriezies, viņš sacīja: ”Bet labajā pusē ir Asekas drupas. Filistieši bija apmetušies starp šīm divām pilsētām, nogāzē ielejas pretējā pusē. Savukārt mēs, iespējams, stāvam vietā, kur bija apmetušies izraēlieši.” Es nodomāju, ka tur, kur es stāvu, varbūt ir stāvējis Sauls un Dāvids. Tad mēs kāpām lejup un ielejā šķērsojām upes gultni, kas lielākoties bija sausa un akmeņaina. Es iztēlojos, kā Dāvids te pieliecās, lai salasītu piecus gludus oļus, ar vienu no kuriem viņš nogalināja Goliātu.” Šis tūrists, līdzīgi daudziem citiem, bija pārsteigts par Bībeles stāstījuma precizitāti.

Nav pamata apšaubīt šī vēsturiskā apraksta patiesumu. Tajā ir minētas konkrētas ģeogrāfiskas vietas un cilvēki, kas patiešām ir dzīvojuši. Un, kas ir vēl svarīgāk, tas ietilpst Dieva iedvesmotajos Rakstos, tātad nāk no patiesības Dieva — no ”Dieva, kas nevar melot”. (Titam 1:2; 2. Timotejam 3:16.)