IZTĒLOJIETIES, ka jūs ejat pa naksnīgu ielu un pēkšņi jūtat: kāds jums seko. Jūs apstājaties, un arī soļi aiz jums apklust. Jūs sākat iet ātrāk, un arī neredzamais sekotājs pieliek soli. Jūs metaties skriet uz tuvumā dzīvojoša drauga māju. Kad draugs atver durvis un ielaiž jūs iekšā, jūs atviegloti nopūšaties.

Visticamāk, jūs neesat pieredzējuši tieši šādu situāciju. Tomēr neapšaubāmi dzīvē ir daudz raižu, kuru dēļ ne vienu vien cilvēku māc nedrošības sajūta. Kādi tam varētu būt iemesli? Varbūt jums ir jācīnās ar kādu vājību, ko jūs gribētu pārvarēt reizi par visām reizēm, bet tā atkal un atkal izrādās stiprāka par jums. Varbūt jums jau ilgāku laiku nav darba un visi centieni to atrast ir bijuši veltīgi. Varbūt jūs māc raizes par to, ka tuvojas vecums un jums pasliktināsies veselība. Bet varbūt jūs bažījaties par kaut ko citu?

Saskaroties ar kādu no šīm problēmām, jūs noteikti priecātos par tādu draugu, kam jūs varētu uzticēt savas raizes un no kā varētu saņemt palīdzību, kad jums tā vajadzīga. Vai jums ir šāds draugs? Jā, ir gan! Jehova ir labs draugs ikvienam no mums, tāpat kā viņš bija draugs patriarham Ābrahāmam. (Jes. 41:8—13; Jēk. 2:23.) Jesajas grāmatas 41. nodaļā, 10. un 13. pantā, Jehova aicina savus kalpus: ”Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku! [..] Jo Es tas Kungs, tavs Dievs, daru stipru tavu labo roku, Es, kas tev saku: ”Nebīsties, Es tev palīdzu!””

Vai iepriekšminētie vārdi nesniedz mierinājumu? Pamēģiniet iedomāties šo ainu, ko Jehova ir aprakstījis tēlainiem vārdiem. Vai pamanījāt, ka šeit nav attēlots cilvēks, kas staigā roku rokā ar Jehovu, kaut gan arī to būtu ļoti patīkami iztēloties? Ja tā būtu, tad Jehovas labā roka būtu satvērusi cilvēka kreiso roku. Bet Jehova ar ”savas taisnības labo roku” ”dara stipru” cilvēka ”labo roku”. Viņš ir satvēris cilvēka labo roku, lai palīdzētu tam izkļūt no kādas problēmas. To darot, viņš uzmundrina ar vārdiem: ”Nebīsties, Es tev palīdzu!”

Vai jūs uzskatāt Jehovu par mīlošu Tēvu un Draugu, kas ir gatavs nākt palīgā, kad jūs kaut kas smagi nomāc? Viņam rūp, kā jums klājas, un viņš no sirds vēlas jums palīdzēt. Jehovam ir ļoti mīļš ikviens no viņa kalpiem, un viņš grib, lai jūs justos pasargāti arī tad, kad esat nonākuši grūtībās. Viņš patiešām ir ”spēcīgs palīgs bēdu laikā”. (Ps. 46:2.)

Daži kristieši mokās pārmetumos par pagātnē izdarītām kļūdām, un viņus māc šaubas, vai Dievs viņiem ir piedevis. Tādā gadījumā ir vērts padomāt par dievbijīgo Ījabu — arī viņš nevarēja aizmirst jaunības kļūdas. (Īj. 13:26.) Līdzīgas emocijas bija arī Dāvidam, kas kādā psalmā lūdzās Jehovam: ”Nepiemini manus jaunības grēkus un pārkāpumus!” (Ps. 25:7.) Neviens no mums nav pilnīgs — ”visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās slavas”. (Rom. 3:23.)

Vārdi, kas lasāmi Jesajas grāmatas 41. nodaļā, bija domāti izraēliešu tautai. Viņi bija tā ieslīguši grēkos, ka Jehova nolēma tos sodīt, un viņi tika aizvesti trimdā uz Babilonu. (Jes. 39:6, 7.) Bet pat tajā situācijā Dievs domāja par to, kā nākotnē viņš atbrīvos no gūsta tos, kuri nožēlos grēkus un atkal meklēs savu Dievu. (Jes. 41:8, 9; 49:8.) Arī tagad Jehova parāda tādu pašu līdzjūtību tiem, kas no sirds vēlas iegūt viņa labvēlību. (Ps. 51:3.)

Lūk, ko pieredzēja Takuja *. Viņš centās pārvarēt netīro paradumu skatīties pornogrāfiju un masturbēt. Tomēr viņš ik pa laikam padevās savai vājībai. Kādas bija viņa izjūtas? ”Es jutos nekam nederīgs, bet, kad es lūdzu Jehovam piedošanu, viņš mani ikreiz izvilka no šīs bedres.” Kā Jehova to darīja? Takujam palīdzēja draudzes vecākie, kas mudināja viņu tiem zvanīt vienmēr, kad viņš atkal garīgā ziņā pakrīt. Takuja atzina: ”Nebija viegli zvanīt vecākajiem, bet, kad es to darīju, es tiku stiprināts.” Kādu reizi vecākie palūdza rajona pārraugu, lai viņš apmeklē Takuju. Sarunā ar Takuju rajona pārraugs teica: ”Es neesmu šeit ieradies nejauši. Es atnācu, jo draudzes vecākie palūdza, lai es tevi apmeklētu. Viņi izraudzījās tevi, jo vēlējās, lai tu saņemtu uzmundrinājumu.” Vēlāk, atceroties šo sarunu, Takuja sacīja: ”Es taču biju grēcinieks, bet Jehova ar draudzes vecāko starpniecību sniedza man palīdzību!” Takuja atsāka garīgi augt un kļuva par pionieri. Patlaban viņš strādā Bētelē. Dievs arī jums var palīdzēt, ja paklupsiet garīgā ziņā, gluži tāpat kā viņš palīdzēja šim brālim.

Daudziem raizes sagādā bezdarbs. Dažiem, kas ir zaudējuši darbu, ir grūti atrast jaunu darbu. Iztēlojieties, kā jūs justos, ja darba devēji cits pēc cita jūs noraidītu. Šādās situācijās ir viegli zaudēt pašcieņu. Kādu palīdzību jūs varat saņemt no Jehovas? Iespējams, nebūs tā, ka viņš tūlīt pat sagādās ideālu darbu, tomēr viņš var jums palīdzēt turēt prātā ķēniņa Dāvida vārdus: ”Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi.” (Ps. 37:25.) Jehovam viņa kalpi ir ļoti dārgi, un viņš ar ”savas taisnības labo roku” jums var palīdzēt iegūt to, kas vajadzīgs, lai jūs spētu viņam kalpot.

To pieredzēja Sāra, kas dzīvo Kolumbijā. Viņai bija labi apmaksāts darbs plaukstošā uzņēmumā, bet tas prasīja daudz laika un spēka. Viņa vēlējās darīt vairāk kalpošanā Jehovam, tāpēc viņa  aizgāja no šī darba un kļuva par pionieri. Tomēr viņai nebija viegli atrast pusslodzes darbu. Sāra atvēra nelielu saldējuma kiosku, bet viņai pamazām izbeidzās līdzekļi un kiosks bija jāslēdz. ”Pagāja trīs grūti gadi, bet, pateicoties Jehovam, es izturēju,” atcerējās Sāra. Viņa iemācījās saskatīt atšķirību starp to, kas dzīvei nepieciešams, un to, kas viņai būtu lieka greznība. Tāpat Sāra iemācījās neraizēties par nākamo dienu. (Mat. 6:33, 34.) Pēc kāda laika viņai piezvanīja bijušais darba devējs un piedāvāja agrāko darbu. Sāra piekrita ar nosacījumu, ka varēs strādāt pusslodzi un ņemt brīvas dienas, kad būs jāapmeklē garīgi pasākumi. Sāra vairs nepelna tik daudz kā agrāk, bet viņa var būt pioniere. Par savu pārbaudījumu laiku viņa saka: ”Es pastāvīgi jutu, ka mīlošais Dievs Jehova man sniedz palīdzīgu roku.”

Raizes bieži sagādā arī ar vecumu saistītās grūtības. Daudzi uztraucas, vai pēc aiziešanas pensijā nebūs jāiztiek bez ierastajām ērtībām. Tāpat viņi raizējas par to, ka vecumā būs aizvien vairāk veselības problēmu. Psalmā, ko visticamāk sarakstīja Dāvids, ir lasāms šāds lūgums Jehovam: ”Nepamet mani vecuma dienās, neatstāj mani, kad spēks man zūd!” (Ps. 71:9, 18.)

Kā Jehovas kalpi, kas vairs nav jauni, var justies pasargāti? Mums ir jāstiprina sava ticība Dievam un jāpaļaujas, ka viņš gādās par mums arī vecumdienās. Protams, ja kāds līdz šim ir varējis apmierināt gandrīz visas savas vēlmes, viņam tagad varbūt ir jāmācās dzīvot vienkāršāk un pieticīgāk. Iespējams, viņš redzēs, ka ”dārzāju bļoda” var iet pie sirds labāk par ”barotu vērsi” un pat var nākt par labu veselībai. (Sal. Pam. 15:17, LB-2012.) Ja mēs galvenokārt domāsim par to, kā patikt Jehovam, viņš noteikti rūpēsies par mums arī vecumdienās.

To spilgti apliecina arī Hosē un Rozas dzīve. Šis laulātais pāris kalpo Jehovam pilnu slodzi jau vairāk nekā 65 gadus. Gadu gaitā viņiem ir bijis jāsaskaras ar daudzām grūtībām. Viņiem bija jārūpējas par Rozas tēvu, kam bija vajadzīga aprūpe augu diennakti. Hosē slimoja ar vēzi, un viņam bija jāpārcieš gan operācija, gan ķīmijterapija. Kā Jehova šim dievbijīgajam pārim sniedza savu ”labo roku”? Viņu draudzē kalpoja kāds cits laulāts pāris — Tonijs un Vendija. Šo kristiešu mājā bija brīvs dzīvoklis, ko viņi gribēja piedāvāt pionieriem, neprasot par to īres maksu. Viņi uzaicināja tur dzīvot Hosē un Rozu. Pirms daudziem gadiem, kad Tonijs mācījās vidusskolā, viņš pa klases logu bieži bija redzējis Hosē un Rozu dodamies sludināt. Tonijs augstu vērtēja viņu dedzību kalpošanā, un šo kristiešu priekšzīme viņu spēcīgi iespaidoja. Tonijs un Vendija vēlējās atbalstīt šos kristiešus, kas visu savu dzīvi bija tik nesavtīgi kalpojuši Jehovam. Tagad Hosē un Rozai ir jau pāri 80 gadiem un pēdējos 15 gadus Tonijs un Vendija viņiem ir palīdzējuši. Savukārt Hosē un Roza uzskata Tonija un Vendijas palīdzību par Jehovas dāvanu.

Dievs ir gatavs sniegt ”savas taisnības labo roku” arī jums. Viņš iedrošina: ”Nebīsties, Es tev palīdzu!” Vai jūs pastiepsiet viņam pretī savu roku?