”MOSTIETIES, valstības sludinātāji Lielbritānijā!” šāds aicinājums bija lasāms 1937. gada decembra Informant (Ziņotājs) * numurā, Londonas izdevumā. Rakstā bija izcelta nopietna problēma: ”Desmit gadu laikā nav ievērojama pieauguma.” To apliecināja pirmajā lappusē publicētais sludināšanas pārskats, kas aptvēra laika posmu no 1928. gada līdz 1937. gadam.

Kāpēc Lielbritānijas sludinātāju degsme bija mazinājusies? Acīmredzot draudzes bija ieslīgušas rutīnā un jau vairākus gadus nemaz necentās kaut ko mainīt. Turklāt filiāle bija izlēmusi, ka tās pārraudzītajā teritorijā pietiek ar 200 pionieriem, un viņiem bija uzdots sludināt nomaļās vietās, nevis sadarboties ar draudzēm. Citiem brāļiem un māsām, kas vēlējās kalpot par pionieriem, filiāle paziņoja, ka Lielbritānijā nav pietiekami daudz teritoriju, kur sludināt, un mudināja viņus doties uz citām Eiropas zemēm. Ir ļoti slavējami, ka daudzi pionieri patiešām atsaucās uz šo mudinājumu un pārcēlās no Lielbritānijas uz tādām valstīm kā Francija, lai arī viņi tikpat kā nezināja vietējo valodu.

Minētajā Informant numurā bija izvirzīts mērķis 1938. gadā veltīt sludināšanai vienu miljonu stundu. To varētu viegli sasniegt, ja ik mēnesi katrs sludinātājs kalpošanā pavadītu 15 stundas, bet katrs pionieris — 110. Lai īstenotu šo mērķi, sludinātāji tika mudināti organizēt grupas, kas attiecīgajā dienā varētu sludināt piecas stundas, un darbdienu vakaros vairāk pievērst uzmanību atkārtotiem apmeklējumiem.

Šis rosinājums daudzus saviļņoja. ”Tas bija galvenās pārvaldes aicinājums rīkoties, pēc kura lielākā daļa no mums bija ilgojusies un kuram drīz vien bija brīnišķīgi augļi,” atcerējās Hilda Pedžeta *. Māsa E. Volisa stāstīja: ”Aicinājums attiecīgajā dienā sludināt piecas stundas bija kaut kas lielisks! Vai gan var būt vēl lielāks prieks nekā visu dienu veltīt kalpošanai Kungam? [..] Reizēm mēs mājās atgriezāmies noguruši, bet vienmēr bijām līksmi.” Arī gados jaunais Stīvens Millers saprata, cik nozīmīgs ir šis aicinājums, un viņš no sirds uz to atsaucās. Viņš katrā ziņā gribēja izmantot iespēju darīt vairāk kalpošanā. Viņam joprojām ir atmiņā, kā sludinātāju grupas ar velosipēdiem sludināja, pavadot kalpošanā augu dienu, un vasaras vakaros atskaņoja Bībeles lekciju ierakstus. Viņi dedzīgi piedalījās informatīvajos gājienos ar plakātiem un izplatīja žurnālus ielās.

Turklāt izdevumā Informant bija izteikts vēl kāds aicinājums: ”Ir vajadzīgi 1000 pionieru!” Bija paredzēts, ka turpmāk pionieri nevis sludinās atsevišķi no draudzēm, bet gan sadarbosies ar tām, atbalstot un stiprinot draudzes locekļus. Džoisa Elisa atceras: ”Kaut gan tajā laikā es biju tikai 13 gadu veca, es gribēju kļūt par pionieri.” 1940. gada jūlijā, kad viņai bija 15 gadu, viņa sasniedza šo mērķi. Arī Pīteru, kas vēlāk apprecējās ar Džoisu, iespaidoja  aicinājums: ”Mostieties, valstības sludinātāji Lielbritānijā!”, un tas viņu pamudināja apsvērt iespēju kalpot par pionieri. 1940. gada jūnijā, kad Pīteram bija 17 gadu, viņš kļuva par pionieri un devās ceļā uz Skārboro, kur viņam bija uzdots sludināt. Visus 105 kilometrus līdz turienei viņš nobrauca ar velosipēdu.

Jauno pašaizliedzīgo pionieru vidū bija daudz tādu kā Sirils un Kitija Džonsoni. Viņi izlēma pārdot savu māju un iedzīvi, lai iegūtu līdzekļus pilnas slodzes kalpošanai. Sirils aizgāja no darba, un pēc mēneša viņi abi kļuva par pionieriem. Viņš stāstīja: ”Mēs bijām pilnīgi pārliecināti, ka šāds lēmums ir pareizs. Savu apņemšanos mēs īstenojām ar prieku un no laba prāta.”

Tā kā pionieru skaits krasi pieauga, vadošie brāļi apdomāja, kā viņiem praktiski palīdzēt. Džims Kers, kas 1938. gadā bija rajona pārraugs, ņēma vērā ieteikumu pilsētās izveidot tā sauktās pionieru mājas. Pionieri tika mudināti dzīvot un darboties kopā nelielās grupās, lai tādā veidā ietaupītu līdzekļus. Šefīldā pionieri noīrēja lielu māju, un par sadzīves jautājumiem tajā rūpējās kāds garīgi nobriedis brālis. Vietējās draudzes brāļi un māsas ziedoja mēbeles un nepieciešamos līdzekļus. Brālis Kers atcerējās: ”Ikviens deva savu ieguldījumu, lai šis pasākums izdotos.” Šajā mājā dzīvoja desmit uzcītīgi pionieri, kas turējās pie labiem garīgiem paradumiem. Brālis Kers turpināja: ”Ik rītu pie brokastu galda tika kopīgi pārrunāts dienas pants. Katru dienu pionieri devās sludināt uz dažādām pilsētas daļām.”

Ne tikai pionieri, bet arī pārējie sludinātāji bija gatavi darīt visu iespējamo, lai tiktu sasniegts mērķis: 1938. gadā Lielbritānijā sludināšanai veltīt vienu miljonu stundu. Patiesībā pārskati liecināja, ka palielinājās ne tikai sludināšanā pavadīto stundu skaits — pieaugums bija vērojams arī citās jomās. Piecu gadu laikā sludinātāju skaits Lielbritānijā gandrīz trīskāršojās. No jauna vairāk uzmanības pievēršot sludināšanai, Jehovas kalpi guva spēku, kas viņiem palīdzēja izturēt pārbaudījumus, kādi viņus gaidīja kara laikā.

Tagad, kad tuvojas Armagedons, Dieva karš, Lielbritānijā atkal aizvien vairāk brāļu un māsu kļūst par pionieriem. 2015. gada oktobrī tika sasniegts lielākais pionieru skaits pēdējo desmit gadu laikā — 13224. Šiem dedzīgajiem sludinātājiem nav ne mazāko šaubu, ka pilnas slodzes kalpošana ir viens no labākajiem veidiem, kā pavadīt savu dzīvi.