Pie Dona un Mārgaretas * kādu laiku bija viesojusies viņu meita ar ģimeni. Kad ciemiņi jau posās mājupceļā, Mārgareta, kas pirms aiziešanas pensijā bija profesionāla pavāre, atvadu cienastam sagatavoja makaronus ar sieru — abu viņas mazdēlu mīļāko ēdienu.

Kad visi bija apsēdušies pie galda, Mārgareta ienesa ēdienu un nolika to galda vidū. Tad viņa pacēla trauka vāku un ar šausmām ieraudzīja, ka tajā ir tikai karsta siera mērce. Mārgareta bija aizmirsusi pievienot ēdiena galveno sastāvdaļu — makaronus!

Lai kāds būtu mūsu vecums un pieredze, mums visiem gadās kļūdīties. Varbūt mēs pasakām kādu neapdomīgu vārdu, izdarām kaut ko nelaikā, varbūt vienkārši atstājam kaut ko bez ievērības vai piemirstam. Kāpēc cilvēki mēdz kļūdīties? Ko darīt, ja tā ir noticis? Un kā izvairīties no kļūdām? Atbildes uz šiem jautājumiem mums palīdzēs pareizi raudzīties uz kļūdām.

Ja mums kaut kas izdodas labi, mēs labprāt uzklausām uzslavas un atzinīgus vārdus, jo uzskatām tos par pelnītiem. Vai tieši tāpat mums nebūtu jāatzīst sava atbildība, ja kaut kas nav sanācis — pat ja esam kļūdījušies nejauši vai neviens to nav pamanījis? Lai tā rīkotos, ir vajadzīga pazemība.

Cilvēks, kas ir pārāk augstās domās par sevi, iespējams, mēģina iztēlot savu kļūdu par maznozīmīgu, vaino kādu citu vai pat noliedz, ka viņam kaut kas būtu misējies. Taču šādai attieksmei parasti ir nevēlamas sekas. Problēma, visticamāk, netiek atrisināta, un var gadīties, ka par vainīgu nepamatoti tiek atzīts kāds cits. Un pat tad, ja pieļautā kļūda nerada lielus sarežģījumus tagad, ir jāpatur prātā, ka galu galā ”ikviens no mums sniegs Dievam norēķinu par sevi”. (Romiešiem 14:12.)

Dievs uz mūsu kļūdām raugās reālistiski. Psalmu grāmatā ir teikts, ka viņš ir ”žēlīgs un lēnīgs” un ka viņš ”nesaskaņas nepaturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi”. Dievs zina, ka mēs esam nepilnīgi, saprot mūsu iedzimtās vājības un ”piemin to, ka mēs esam pīšļi”. (Psalms 103:8, 9, 14.)

Turklāt, gluži kā žēlsirdīgs tēvs, Dievs vēlas, lai mēs, viņa bērni, raudzītos uz kļūdām tāpat kā viņš. (Psalms 130:3.) Viņa Rakstos netrūkst padomu un ieteikumu, kas mums var noderēt, kad kļūdāmies mēs paši vai kļūdās kāds cits.

Bieži vien cilvēks, kas ir kļūdījies, patērē daudz laika un emocionālās enerģijas, lai atrastu kādu, ko vainot notikušajā, vai attaisnotu savus vārdus vai rīcību. Tomēr, ja jūsu teiktais kādu ir aizskāris, prātīgāk būtu vienkārši atvainoties, izlīdzināt situāciju un saglabāt labas attiecības. Vai jūs esat izdarījis kaut ko nepareizi un sagādājis neērtības vai pat nepatikšanas sev vai kādam citam? Nešaustiet sevi un nevainojiet citus — vienkārši pacentieties vērst visu par labu! Ja jūs uzstāsiet, ka vaina  jāmeklē citur, jūs droši vien tikai paildzināsiet nevajadzīgu spriedzi un ļausiet problēmai samilzt. Nepieļaujiet to — mācieties no kļūdām, labojiet tās un neskatieties atpakaļ!

Ja kļūdās kāds cits, ir ļoti viegli izpaust savu neapmierinātību. Taču daudz labāk ir ņemt vērā Jēzus Kristus padomu: ”Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki dara jums, to dariet viņiem.” (Mateja 7:12.) Ja mēs esam pieļāvuši kļūdu, kaut vai nenozīmīgu, mēs noteikti ceram, ka citi to uztvers ar sapratni vai skatīsies uz to caur pirkstiem. Tikpat iejūtīgi mums būtu jāizturas pret viņiem. (Efesiešiem 4:32.)

Kļūdu pamatā var būt nepareiza situācijas novērtēšana, nepietiekamas zināšanas vai neuzmanība. Ir jāatzīst, ka no tā visa nav pasargāts neviens cilvēks. Tomēr mēs kļūdīsimies retāk, ja ņemsim vērā vairākus svarīgus principus, kas atrodami Bībelē.

Viens šāds princips ir ietverts Salamana Pamācību grāmatas 18. nodaļas 13. pantā, kur teikts: ”Kas atbild, iekāms viņš dzirdējis, tam piemīt vientiesība, un tas piedzīvos kaunu.” No pārsteidzīgiem vārdiem un impulsīvas reakcijas var izvairīties, ja sākumā uzklausām, kas otram ir sakāms, un nedaudz apdomājam, kā atbildēsim. Tas, ko var uzzināt, uzmanīgi klausoties, ir ļoti noderīgs, jo palīdz pareizi novērtēt situāciju un nepieļaut kļūdu.

Lūk, vēl kāds Bībeles princips: ”Ja iespējams, cik vien tas ir atkarīgs no jums, saglabājiet mieru ar visiem cilvēkiem.” (Romiešiem 12:18.) Mums visiem spēkiem jācenšas veicināt mieru un sadarbības garu. Kad kaut ko darām kopā ar citiem, ņemsim vērā viņu vajadzības, izturēsimies pret viņiem ar cieņu un būsim gatavi viņus uzslavēt un iedrošināt. Šādā gaisotnē ir viegli piedot vai neievērot neapdomīgus vārdus un rīcību, kā arī rast mierīgu risinājumu, ja ir noticis kaut kas nopietnāks.

Raudzīsimies uz savu kļūdu kā uz izdevību kaut ko iemācīties. Meklēsim nevis attaisnojumu tam, ko esam pateikuši vai izdarījuši, bet gan iespēju attīstīt labas īpašības. Vai mums būtu jākļūst pacietīgākiem, laipnākiem vai savaldīgākiem? Varbūt mums pietrūkst lēnprātības, miera vai mīlestības? (Galatiešiem 5:22, 23.) Mazākais, mēs varam iemācīties, kā nākamreiz nebūtu jārīkojas. Mums nebūtu jāuztver sevi pārāk nopietni, kaut arī tas, protams, nenozīmē kļūt bezatbildīgiem. Un vēl viens ieteikums: saspringtā situācijā var lieti noderēt humora izjūta.

Ja mums būs pareizs viedoklis par kļūdām, mēs spēsim saglabāt vēsu prātu, kad tās tiks pieļautas. Mums būs labākas attiecības ar citiem un lielāks sirdsmiers. Ja mācīsimies no savām kļūdām, mēs kļūsim gudrāki un būsim patīkamāki citiem; mēs neļausimies pārmērīgai nomāktībai un neieslīgsim negatīvās domās par sevi. Apziņa, ka arī citiem viņu kļūmes sagādā pārdzīvojumus, mūs satuvinās ar viņiem. Vissvarīgākais ir tas, ka mēs mācīsimies līdzināties mīlestībā Dievam un augstsirdīgi piedot citiem, kā to dara viņš. (Kolosiešiem 3:13.)

Vai raksta sākumā minētais Mārgaretas misēklis sabojāja ģimenes pasākumu? Nē, tā nebija. Notikušais kļuva par iemeslu pasmieties, un pirmām kārtām šāda attieksme bija pašai Mārgaretai. Tā nu visa ģimene garšīgi paēda, kaut arī makaronu galdā nebija. Pēc daudziem gadiem abi mazdēli stāstīja par šo neaizmirstamo gadījumu saviem bērniem, ar sirsnīgiem vārdiem pieminēdami savus vecvecākus. Patiešām — tā taču bija tikai kļūda!