1. Kādas apbrīnojamas spējas Jehova ir devis cilvēkiem?

JEHOVA cilvēkiem ir dāvājis apbrīnojamas spējas. Piemēram, viņš mūs ir apveltījis ar prāta spējām, lai mēs varētu risināt dažādas problēmas un plānot nākotni. (Sal. Pam. 2:11.) Tāpat Jehova mums ir devis spēku, lai mēs varētu īstenot šos plānus un sasniegt cildenus mērķus. (Filip. 2:13.) Mums piemīt arī viņa dāvātā sirdsapziņa — iedzimta spēja, kas palīdz atšķirt labu no ļauna —, un tā mūs mudina ievērot morāles normas un labot kļūdas, ko esam pieļāvuši. (Rom. 2:15.)

2. Ko Jehova gaida no mums?

² Jehova mūs mīl un zina, ka, izmantojot viņa dāvātās spējas, mēs izjūtam gandarījumu, tāpēc viņš grib, lai mēs tās liktu lietā. Ebreju rakstos var lasīt: ”Cītīga cilvēka nodomi piepildīti sagādā pārpilnību,” — un: ”Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari.” (Sal. Pam. 21:5; Sal. Māc. 9:10.) Grieķu rakstos ir teikts: ”Kamēr mums ir tāda iespēja, darīsim labu  visiem,” — kā arī: ”Kādā mērā ikviens no jums ir saņēmis dāvanu, tādā mērā ar to arī kalpojiet cits citam.” (Gal. 6:10; 1. Pēt. 4:10.) Ir pilnīgi skaidrs, ka Jehova vēlas, lai mēs lietotu mums piešķirtās spējas par labu sev un citiem cilvēkiem.

3. Kādā ziņā cilvēku spējas ir ierobežotas?

³ Taču Jehova zina arī to, ka mūsu spējām ir robežas. Mēs paši nespējam atbrīvoties no nepilnības, grēka un nāves, turklāt mēs nevaram piespiest citus rīkoties pareizi, jo visiem cilvēkiem piemīt gribas brīvība. (1. Ķēn. 8:46.) Vēl mums jāpatur prātā — lai cik daudz zināšanu un pieredzes mēs būtu ieguvuši, mēs vienmēr būsim kā bērni salīdzinājumā ar Jehovu. (Jes. 55:9.)

4. Kas ir apskatīts šajā rakstā?

⁴ Mums jebkuros apstākļos ir jāļauj Jehovam mūs vadīt un jāpaļaujas, ka viņš mūs atbalstīs un palīdzēs, ja mēs nespēsim tikt ar kaut ko galā. Bet mums pašiem jādara viss, kas tomēr ir mūsu spēkos, lai risinātu mūsu dzīvē radušās problēmas un lai palīdzētu citiem. Bībelē var lasīt šādu aicinājumu: ”Paļaujies uz Jehovu un dari labu, ..un esi uzticams!” (Ps. 37:3, NW.) Padomāsim, ko mēs šajā ziņā varam mācīties no Noasa, Dāvida un citiem dievbijīgiem cilvēkiem, kas paļāvās uz Jehovu un apņēmīgi rīkojās. Kā mēs redzēsim, viņi saprata, ko viņi nevar darīt, apzinājās, ko viņi var darīt, un rīkojās, kā to prasīja konkrētā situācija.

5. Kādos apstākļos dzīvoja Noass?

⁵ Noass dzīvoja pasaulē, kas bija ”pilna varas darbu” un bija galēji amorāla. (1. Moz. 6:4, 9—13.) Viņš zināja, ka Jehova darīs galu ļaunajai pasaulei, tomēr viņš noteikti smagi pārdzīvoja, ka cilvēki rīkojas tik bezdievīgi. Noass labi saprata, ka bija kaut kas tāds, ko viņš nevarēja darīt, bet bija arī daudz kas, ko viņš varēja darīt.

6., 7. a) Ko Noass nevarēja darīt? b) Kādā ziņā mūsu laiki līdzinās Noasa dzīves laikam?

⁶ Ko Noass nevarēja darīt. Lai gan Noass sludināja Jehovas brīdinošo vēsti, viņš nevarēja piespiest ļaunos cilvēkus atsaukties uz šo vēsti, un viņš nevarēja arī panākt, ka plūdi sāktos agrāk. Noasam bija jāpaļaujas, ka Jehova turēs solījumu  darīt galu ļaunumam un ka tas notiks īstajā brīdī. (1. Moz. 6:17.)

⁷ Arī mēs dzīvojam pasaulē, ko pārņēmis ļaunums, un mēs zinām, ka Jehova ir apsolījis darīt tam galu. (1. Jāņa 2:17.) Mēs nevaram piespiest cilvēkus atsaukties uz ”labo vēsti par valstību”, un mēs nekādi nevaram panākt, ka ”lielais posts” sāktos agrāk. (Mat. 24:14, 21.) Mums, tāpat kā Noasam, ir vajadzīga stipra ticība un paļāvība, ka Dievs drīzumā iejauksies notikumu gaitā uz zemes. (Ps. 37:10, 11.) Mēs esam pārliecināti, ka Jehova ļaunajai pasaulei ļaus pastāvēt tikai tik ilgi, cik to prasa viņa nodoms, un ne dienu ilgāk. (Hab. 2:3.)

8. Kam Noass pievērsa uzmanību? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

⁸ Ko Noass varēja darīt. Noass neļāvās sarūgtinājumam par to, ka viņš kaut ko nevar izdarīt, — viņš visu savu uzmanību pievērsa tam, ko viņš varēja darīt. Būdams ”taisnības sludinātājs”, viņš neatlaidīgi izplatīja Dieva uzticēto brīdinošo vēsti. (2. Pēt. 2:5.) Bez šaubām, sludināšana Noasam palīdzēja saglabāt stipru ticību. Turklāt viņš lika lietā savu prātu un spēku, lai būvētu šķirstu, kā Dievs viņam bija norādījis. (Nolasīt Ebrejiem 11:7.)

9. Kā mēs varam līdzināties Noasam?

⁹ Tāpat kā Noass, arī mēs cenšamies, lai mums būtu ”darba pilnas rokas Kunga darbā”. (1. Kor. 15:58.) Piemēram, mēs varam piedalīties valstības zāļu un kongresu namu būvniecībā un remontdarbos, veikt brīvprātīgo darbu kongresos un pildīt dažādus uzdevumus filiālēs un tulkošanas birojos. Pats galvenais, mēs cītīgi sludinām labo vēsti, un tā mēs stiprinām savu cerību uz nākotni. Kāda māsa sacīja, ka tad, kad viņa citiem stāsta par svētībām, ko nodrošinās Dieva valstība, viņa redz, ka daudzi ”vispār nesaskata savā dzīvē nekādas cerības un uzskata savas problēmas par neatrisināmām”. Ikviens no mums var apliecināt, ka sludināšana nostiprina mūsu pozitīvo skatījumu uz nākotni un apņēmību nepadoties skrējienā pēc dzīvības. (1. Kor. 9:24.)

10. Pastāstiet, kādā situācijā nonāca Dāvids!

¹⁰ Runājot par ķēniņu Dāvidu, Jehova teica: ”Vīrs, kurš tīkams manai sirdij.”  (Ap. d. 13:22.) Kopumā Dāvids visu mūžu rīkojās dievbijīgi. Tomēr reiz viņš smagi sagrēkoja. Viņš pārkāpa laulību, stādamies attiecībās ar Batsebu. Vēl ļaunāk bija tas, ka viņš centās slēpt savu grēku, izplānodams, ka Batsebas vīrs Ūrija kaujā tiktu nogalināts. Dāvids pat lika Ūrijam pašam ar savām rokām nogādāt karaspēka virspavēlniekam vēstuli, kurā būtībā bija ietverts nāves spriedums Ūrijam. (2. Sam. 11:1—21.) Dāvida grēki neizbēgami nāca gaismā. (Marka 4:22.) Ko Dāvids tad iesāka?

11., 12. a) Ko Dāvids nevarēja darīt pēc tam, kad bija grēkojis? b) Ko Jehova darīs, ja mēs no sirds nožēlosim savus pārkāpumus?

¹¹ Ko Dāvids nevarēja darīt. Dāvids nevarēja savus grēkus padarīt par nebijušiem un nevarēja izvairīties no savu pārkāpumu sekām. Izdarītā grēka sekas Dāvidam bija jāpieredz visu atlikušo mūžu. (2. Sam. 12:10—12, 14.) Tāpēc viņam bija vajadzīga ticība. Kad Dāvids patiešām bija nožēlojis izdarīto, viņam bija jātic, ka Jehova viņam ir piedevis un palīdzēs viņam izturēt visu, kas viņam jācieš savu pagātnes kļūdu dēļ.

¹² Neviens no mums nav pilnīgs, un mēs visi grēkojam. Dažas kļūdas, ko mēs pieļaujam, ir smagākas nekā citas. Reizēm ir tā, ka mēs nevaram labot izdarīto un ka mums visu mūžu jāizjūt savu kļūdu sekas. (Gal. 6:7.) Bet mēs paļaujamies uz Jehovas solījumu, ka tad, ja mēs nožēlosim savus pārkāpumus, viņš mūs atbalstīs grūtībās, arī tādās, ko esam izraisījuši mēs paši. (Nolasīt Jesajas 1:18, 19 un Apustuļu darbus 3:19.)

13. Kā Dāvids atguva labas attiecības ar Jehovu?

¹³ Ko Dāvids varēja darīt. Dāvids pieņēma Jehovas piedāvāto garīgo palīdzību. Piemēram, viņš uzklausīja, ko viņam teica Jehovas pārstāvis — pravietis Nātāns. (2. Sam. 12:13.) Dāvids arī lūdza Jehovu, atzīdamies viņam savos grēkos un apliecinādams, ka no sirds vēlas atgūt viņa labvēlību. (Ps. 51:3—19.) Dāvids nepieļāva, ka vainas apziņas dēļ viņam nolaistos rokas, — viņš mācījās no savām kļūdām. Par to liecina fakts, ka viņš vairs nekad neatkārtoja šādus smagus grēkus. Dāvids līdz pat mūža galam palika uzticīgs Jehovam, un Jehova viņu atceras kā krietnu cilvēku. (Ebr. 11:32—34.)

14. Ko mēs varam mācīties no Dāvida?

¹⁴ Ko mēs varam mācīties no Dāvida? Ja mēs izdarām kādu nopietnu grēku, mums tas no sirds jānožēlo un jālūdz Jehovam piedošana. Mums ir jāatzīstas viņam savos grēkos. (1. Jāņa 1:9.) Tāpat mums jāgriežas pie draudzes vecākajiem, kas mums var sniegt garīgu palīdzību. (Nolasīt Jēkaba 5:14—16.) Pakļaudamies Jehovas iedibinātajai kārtībai, mēs pierādām, ka ticam viņa solījumam mūs garīgi dziedināt un mums piedot. Turklāt mums jāmācās no savām kļūdām, jāturpina kalpot Jehovam un jāraugās nākotnē ar paļāvību. (Ebr. 12:12, 13.)

15. Ko mēs varam mācīties no Annas?

¹⁵ Mums droši vien nāk prātā arī citi Bībelē pieminēti dievbijīgi cilvēki, kas paļāvās uz Jehovu un arī paši darīja to, kas bija viņu spēkos. Piemēram, Anna pati saviem spēkiem nevarēja atrisināt kādu problēmu, kas viņu smagi nomāca, — viņai nebija bērnu. Bet viņa bija pārliecināta, ka Jehova viņai sniegs vajadzīgo mierinājumu, tāpēc viņa regulāri devās uz saiešanas telti un lūgšanās atklāti stāstīja Jehovam par savām bēdām. (1. Sam. 1:9—11.) Vai tas nav lielisks paraugs? Ja mēs ciešam no kādas kaites vai mūs nomāc citas problēmas, ar kurām mēs nespējam paši tikt galā, mēs savas  raizes uzticam Jehovam, jo paļaujamies uz viņa gādību. (1. Pēt. 5:6, 7.) Tāpat mēs darām visu iespējamo, lai gūtu labumu no kristiešu sapulcēm un citiem garīgiem pasākumiem. (Ebr. 10:24, 25.)

16. Ko vecāki var mācīties no pravieša Samuēla?

¹⁶ Reizēm dievbijīgu vecāku bērni pārstāj kalpot Jehovam. Pravietis Samuēls nevarēja piespiest savus pieaugušos dēlus pildīt Dieva likumus, ko viņš tiem bija mācījis. (1. Sam. 8:1—3.) Viņam nekas cits neatlika kā atstāt šo lietu Jehovas ziņā. Taču viņš pats visiem spēkiem centās palikt uzticīgs savam debesu Tēvam Jehovam un to iepriecināt. (Sal. Pam. 27:11.) Mūsu laikos ne vienā vien kristiešu ģimenē notiek kaut kas līdzīgs. Vecāki, kuru bērni ir pārstājuši kalpot Jehovam, paļaujas, ka Jehova, līdzīgi tēvam Jēzus stāstā par pazudušo dēlu, vienmēr ir gatavs, tēlaini runājot, paieties pretī un uzņemt atpakaļ savā saimē ikvienu grēcinieku, kas nožēlo savu grēcīgo rīcību. (Lūk. 15:20.) Šādi vecāki visiem spēkiem cenšas paši palikt uzticīgi Jehovam, nekad nezaudējot cerību, ka viņu priekšzīme pamudinās bērnus atgriezties pie Jehovas.

17. Kāpēc trūcīgās atraitnes paļāvība uz Jehovu ir labs piemērs mums?

¹⁷ Mēs varam mācīties arī no kādas trūcīgas atraitnes, kas dzīvoja Jēzus laikā. (Nolasīt Lūkas 21:1—4.) Tolaik templī zēla negodīgums un netaisnība, un atraitnes spēkos nebija to mainīt. (Mat. 21:12, 13.) Acīmredzot viņa arī nespēja neko daudz darīt, lai uzlabotu savu materiālo stāvokli. Tomēr viņa no laba prāta ziedoja ”divas sīkas monētas” — ”visu savu rocību”. Kā redzams, dievbijīgā sieviete no sirds paļāvās uz Jehovu un ticēja, ka tad, ja viņa par svarīgāko uzskatīs kalpošanu Jehovam, viņš apmierinās viņas materiālās vajadzības. Šī paļāvība viņu mudināja atbalstīt patiesā Dieva pielūgsmei paredzēto kārtību, kāda pastāvēja tajā laikā. Tāpat arī mums ir jāpaļaujas, ka tad, ja mēs tieksimies vispirms pēc Dieva valstības, viņš parūpēsies, lai mums būtu tas, kas nepieciešams materiālā ziņā. (Mat. 6:33.)

18. Pastāstiet, kā paļāvība uz Jehovu ir palīdzējusi kādam mūsu brālim!

¹⁸ Daudzi mūsu ticības biedri ir apliecinājuši tikpat stipru paļāvību uz Jehovu un arī paši ir darījuši to, kas ir bijis viņu spēkos. Kāds brālis, vārdā Malkolms, kas visu savu garo mūžu palika uzticīgs Jehovam (viņš nomira 2015. gadā), pieredzēja dažādas grūtības. ”Reizēm dzīvē mūs gaida negaidīti pavērsieni, tajā trūkst stabilitātes, un dažkārt pat ir grūti tikt ar to galā,” viņš atzina. Taču Malkolms ar sievu pārliecinājās, ka ”Jehova svētī tos, kas paļaujas uz viņu”. Lūk, ko Malkolms ieteica: ”Lūdziet, lai Jehova jums palīdz darīt kalpošanā tik daudz, cik vien ir iespējams. Koncentrējieties uz to, ko jūs varat paveikt, nevis uz to, ko nevarat.” *

19. a) Kāpēc Bībeles vārdi, kas ir izraudzīti par 2017. gada pantu, ir aktuāli? b) Kā 2017. gada pants var attiekties uz jūsu dzīvi?

¹⁹ Tā kā pasaule ”ieslīgst arvien lielākā ļaunumā”, ir pilnīgi skaidrs, ka mēs pieredzēsim aizvien vairāk grūtību. (2. Tim. 3:1, 13.) Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai mēs nepārstātu kalpot Jehovam, sastopoties ar grūtībām, ko nevaram pārvarēt paši saviem spēkiem. Mums jāattīsta stipra paļāvība uz Jehovu un pašiem jādara viss, kas ir mūsu spēkos. Tāpēc ļoti aktuāls ir Bībelē lasāmais pamudinājums, kas ir izraudzīts par 2017. gada pantu: ”Paļaujies uz Jehovu un dari labu!” (Ps. 37:3, NW.)