BRUKINGSĀ (ASV, Dienviddakotas štats) bija dzestrs rīts, gaisā jautās ziemas tuvums. Mēs, maza grupiņa sludinātāju, drebinājāmies, stāvēdami kādā šķūnī pie lopu dzirdināšanas vannas, kas līdz pusei bija pilna ar ledusaukstu ūdeni. Es vēlos pastāstīt sīkāk par savu dzīvi un arī par to, ko es darīju šajā šķūnī.

Es piedzimu 1936. gada 7. martā un ģimenē biju jaunākais no četriem bērniem. Mēs dzīvojām Dienviddakotas štata austrumos mazā lauku saimniecībā. Darbiem saimniecībā bija liela nozīme mūsu ģimenē, bet tie nebija paši būtiskākie mūsu dzīvē. Mani vecāki 1934. gadā bija kļuvuši par Jehovas lieciniekiem. Viņi bija devuši solījumu kalpot debesu Tēvam Jehovam, tāpēc Jehovas gribas pildīšana viņu dzīvē bija galvenais. Mans tēvs Klerenss un vēlāk arī mans tēvocis Alfreds mūsu mazajā Kondes pilsētiņas draudzē veica pienākumus, ko tagad pilda draudzes vecāko koordinators.

Visa mūsu ģimene regulāri apmeklēja draudzes sapulces un sludināja pa mājām, lai stāstītu citiem par Bībelē aprakstīto brīnišķīgo cerību uz nākotni. Vecāki rādīja labu priekšzīmi un mācīja mūs, bērnus, kā sludināt. Tas mūs dziļi iespaidoja, un mana māsa Dorotija un es kļuvām par sludinātājiem sešu gadu vecumā. 1943. gadā, tiklīdz draudzēs sāka darboties teokrātiskā kalpošanas skola, es tajā iestājos.

Svarīgu vietu mūsu dzīvē ieņēma Jehovas liecinieku kongresi. 1949. gadā mūsu štatā, Sūfolsas pilsētā, notika kongress, uz kuru bija atbraucis brālis Grānts Sūters. Es joprojām atceros viņa runu ”Noliktais laiks ir tuvāk, nekā jūs domājat!”. Viņš uzsvēra, ka visiem kristiešiem jāizmanto sava dzīve, lai sludinātu labo vēsti par Dieva valstību. Tas mani rosināja dot solījumu kalpot Jehovam. Jau nākamajā rajona kongresā,  kas notika Brukingsā, es kristījos. 1949. gada 12. novembrī mūs, četrus sludinātājus, kristīja raksta sākumā minētajā šķūnī, un mūsu kristīšanās ”baseins” bija lopu dzirdināšanai domāta cinkota skārda vanna.

Es izvirzīju mērķi kļūt par pionieri, un 1952. gada 1. janvārī 15 gadu vecumā es uzsāku šo kalpošanu. Bībelē ir teikts: ”Kam darīšana ar zinīgo, tas kļūst pats zinīgs.” (Sal. Pam. 13:20.) Daudzi no maniem tuviniekiem bija tādi, kas Bībelē ir saukti par ”zinīgiem”, un viņi atbalstīja manu lēmumu kļūt par pionieri. Par manu pārinieku sludināšanā kļuva tēvocis Džūljuss, kam bija jau 60 gadu. Lai gan mums bija tik liela vecuma starpība, mums patika kopā sludināt, un es daudz ko guvu no viņa bagātās dzīves pieredzes. Drīz vien par pionieri kļuva arī mana māsa Dorotija.

Kad mūsu draudzi apmeklēja rajona pārraugs ar sievu, mani vecāki bieži aicināja viņus apmesties mūsu mājā. Viens no daudzajiem rajona pārraugiem, kas viesojās pie mums, bija Džesijs Kentvels. Viņš ar savu sievu Linnu man ļoti palīdzēja garīgā ziņā, un lielā mērā tieši viņu abu ietekmē es biju izlēmis kļūt par pionieri. Laiks un uzmanība, ko viņi man veltīja, rosināja manī stipru vēlēšanos tiekties pēc teokrātiskiem mērķiem. Kad Kentveli viesojās tuvējās draudzēs, viņi reizēm mani aicināja pievienoties viņiem sludināšanā. Tas bija brīnišķīgi pavadīts laiks!

Mūsu nākamais rajona pārraugs bija Bads Millers. Kad viņš un viņa sieva Džoana sāka apmeklēt mūsu rajona draudzes, man bija 18 gadu. Tajā laikā es saņēmu pavēsti par iesaukumu karadienestā. Iesaukšanas komisija sākotnēji norīkoja mani kādā darbā, bet man šķita, ka, to darot, es pārkāptu Jēzus pavēli būt politiski neitrāliem. Turklāt es vēlējos sludināt labo vēsti par Dieva valstību. (Jāņa 15:19.) Es pieprasīju pārskatīt iesaukšanas komisijas lēmumu un atzīt mani par reliģisku kalpotāju.

Brālis Millers man piedāvāja savu atbalstu un atnāca man līdzi uz iesaukšanas komisijas sēdi. Es viņam par to biju ļoti pateicīgs. Viņš pēc dabas bija atraisīts un drosmīgs cilvēks, un šī garīgi noskaņotā brāļa klātbūtne mani stiprināja un  cēla manu pašapziņu. Pēc šīs sēdes 1954. gada vasaras beigās tika pieņemts lēmums atzīt mani par reliģisku kalpotāju. Līdz ar to es varēju uzņemties jaunus teokrātiskus pienākumus.

Drīz mani uzaicināja kļūt par Bēteles darbinieku un strādāt tās lauku saimniecībā, kas atradās Ņujorkā, Stetenailendā. Es tur strādāju aptuveni trīs gadus un iepazinu daudz ”zinīgo”.

Stetenailendas saimniecībā atradās arī Jehovas liecinieku radiostacija WBBR, kas darbojās no 1924. līdz 1957. gadam. Saimniecībā strādāja tikai 15 līdz 20 Bēteles darbinieku. Lielākā daļa no mums bija gados jauni un nepieredzējuši. Bet kopā ar mums strādāja arī Eldons Vudvērts — ar garu svaidīts pavecāks brālis, ko patiešām varēja saukt par ”zinīgu”. Viņš mums bija kā tēvs un daudz ko mācīja. Kad mums radās kādas nesaskaņas, brālis Vudvērts mēdza sacīt: ”Vai tas nav apbrīnojami, cik daudz Kungs spēj paveikt ar tādiem ”instrumentiem” kā mēs?”

Mums bija lieliska iespēja sadarboties arī ar brāli Frederiku Frencu. Mēs varējām daudz smelties no viņa gudrības un plašajām Bībeles zināšanām, un viņš no sirds interesējās par ikvienu no mums. Par pavāru saimniecībā strādāja ar garu svaidīts brālis Harijs Paparjiropuls, ko mēs vienkāršības labad saucām par Hariju Pītersonu. Viņš bija ļoti dedzīgs sludinātājs. Viņš labi veica savu darbu Bētelē, bet nekad neatstāja novārtā labās vēsts sludināšanu — viņš ik mēnesi izplatīja vairākus simtus žurnālu Sargtornis un Atmostieties!. Arī brālis Pītersons teicami pārzināja Bībeli, un mēs viņam uzdevām daudz jautājumu.

Saimniecībā izaudzēto ražu mēs turpat arī konservējām. Ik gadu Bēteles saimes patēriņam mēs sagatavojām apmēram 43 tūkstošus litru augļu un dārzeņu konservu. Šajā darbā es iepazinos ar Etu Hatu — māsu, ko noteikti varēja saukt par ”zinīgu”. Viņas pārziņā bija receptes, pēc kurām mēs gatavojām konservus. Konservēšanas sezonā mums nāca palīgā māsas no vietējām draudzēm, un Eta bija iesaistīta viņu darba organizēšanā. Lai gan tieši Eta galvenokārt pārraudzīja konservēšanu, viņa vienmēr izturējās ar  cieņu pret brāļiem, kas vadīja saimniecību. Šajā ziņā viņa bija izcils paraugs mums visiem.

Viena no gados jaunajām māsām, kas nāca mums palīgā, bija Andžela Romāno. Eta viņai bija daudz palīdzējusi, kad viņa kļuva par Jehovas liecinieci. Tā es Bētelē iepazinos ar vēl vienu ”zinīgu” māsu. Mēs apprecējāmies 1958. gada aprīlī, un nu jau 58 gadus mēs kalpojam Jehovam kopā. Andželas pilnīgā uzticība Jehovam ir ievērojami stiprinājusi mūsu laulību. Es ikvienā situācijā varu absolūti paļauties uz viņu.

1957. gadā radiostacija tika pārdota, un es neilgu laiku strādāju Bētelē Bruklinā. Bet tad es pārstāju kalpot Bētelē, jo apprecējos ar Andželu, un nākamos trīs gadus mēs bijām pionieri Stetenailendā. Kādu laiku es pat strādāju pie mūsu bijušās radiostacijas jaunajiem īpašniekiem, kas jaunajai radiostacijai izmantoja apzīmējumu WPOW.

Mēs ar Andželu centāmies dzīvot vienkārši, lai varētu doties kalpot jebkur, kur tas ir vajadzīgs. 1961. gada sākumā mums piedāvāja kļūt par speciālajiem pionieriem Nebraskas štata Folssitijā. Bet drīz vien pēc pārcelšanās uz turieni mūs uzaicināja apmeklēt vienu mēnesi ilgus valstības kalpošanas kursus, kas tika rīkoti Sautlānsingā (Ņujorkas štats). Mums patika šie kursi, un mēs jau pārdomājām, kā liksim jaunās zināšanas lietā, kalpojot Nebraskā. Tāpēc mēs bijām bezgala pārsteigti, kad saņēmām jaunu uzdevumu — kalpot par misionāriem Kambodžā! Šajā skaistajā Dienvidaustrumāzijas zemē mēs redzējām daudz ko eksotisku un mūs ieskāva neparastas skaņas un smaržas. Mēs no sirds vēlējāmies tur izplatīt labo vēsti.

Tomēr šajā valstī mainījās politiskā situācija, un mums bija jāpārceļas uz Dienvidvjetnamu. Diemžēl pēc diviem gadiem es smagi saslimu un mums bija jāatgriežas ASV. Kamēr es atlabu, pagāja kāds laiks, bet tad mēs atkal kļuvām par pionieriem.

1965. gada martā mani iecēla par rajona pārraugu, un mēs sākām apmeklēt draudzes. 33 gadus es veicu rajona pārrauga un vēlāk arī apgabala pārrauga pienākumus. Daudz laika un pūļu es ieguldīju kongresu organizēšanā, un šis darbs man sagādāja lielu prieku. Dažus gadus mēs apmeklējām draudzes Ņujorkā un tās apkārtnē, un daudzi kongresi tika rīkoti Yankee stadionā.

Tāpat kā daudzi citi speciālie pilnas slodzes kalpotāji, arī mēs ar Andželu saņēmām jaunus un aizraujošus uzdevumus. Piemēram, 1995. gadā man piedāvāja kļūt par pasniedzēju draudzes vecāko un kalpotāju skolā. Pēc trim gadiem mūs uzaicināja uz Bēteli. Bija tik jauki atkal būt tur, kur vairāk nekā pirms 40 gadiem es biju sācis savu speciālo pilnas slodzes kalpošanu! Kādu laiku es strādāju kalpošanas nodaļā un biju pasniedzējs daudzos teokrātiskajos kursos un skolās. 2007. gadā Vadošā padome izveidoja teokrātisko kursu nodaļu, lai tā pārzinātu visas skolas  un kursus, kas notiek Bētelē, un vairākus gadus es biju šīs nodaļas pārraugs.

Pēdējos gados teokrātiskajā izglītībā ir notikušas daudzas organizatoriskas pārmaiņas. 2008. gadā tika izveidoti draudzes vecāko kursi. Nākamajos divos gados Patersonā un Bruklinā šos kursus apmeklēja vairāk nekā 12 tūkstoši draudzes vecāko. Patlaban šie kursi notiek daudzās citās vietās. 2010. gadā draudzes vecāko un kalpotāju skolu pārdēvēja par Bībeles skolu neprecētiem brāļiem, un tajā pašā laikā tika izveidota arī Bībeles skola laulātiem pāriem.

2015./2016. kalpošanas gadā šīs abas skolas tika apvienotas, izveidojot valstības sludinātāju skolu. Tajā var mācīties gan precēti pāri, gan neprecēti brāļi un māsas. Pasaulē neskaitāmi brāļi un māsas bija sajūsmā, kad uzzināja, ka mācības šajā skolā notiks daudzās valstīs. Ir saviļņojoši pieredzēt laiku, kad rodas aizvien vairāk iespēju gūt teokrātisko izglītību. Man ir liels prieks, ka esmu varējis iepazīt daudzus brāļus un māsas, kas ir gatavi mācīties un uzņemties jaunus pienākumus kalpošanā Jehovam.

Kad es pārdomāju savu dzīvi un atceros gan savu agro bērnību, gan kristīšanos lopu dzirdināmajā vannā, gan visu tālāko kalpošanu, mani pārņem dziļas pateicības jūtas pret Jehovu. Es esmu viņam pateicīgs, ka savā dzīves ceļā esmu varējis sastapt daudzus ”zinīgos”, kas man ir snieguši lielu atbalstu. Tie ir bijuši dažāda vecuma un izcelsmes brāļi un māsas, bet viņiem visiem kopīgs bija garīgs skatījums uz dzīvi. Viņu vārdi un darbi liecināja par viņu dziļo mīlestību pret Jehovu. Jehovas organizācijā ir tik daudz cilvēku, kurus patiesi var saukt par ”zinīgiem” un no kuriem mēs varam mācīties. Es esmu bezgala priecīgs, ka man ir bijusi iespēja to darīt.