1. a) Kas bija kopīgs Jeftam un Annai? (Sk. attēlus raksta sākumā.) b) Kādi jautājumi ir apskatīti šajā rakstā?

SOĢIS Jefta bija drošsirdīgs vadonis un karotājs. Elkanas sieva Anna bija pazemīga sieviete, kas rūpējās par vīru un par mājsaimniecību. Gan Jefta, gan Anna pielūdza vienu un to pašu Dievu — Jehovu. Bet šiem Jehovas kalpiem bija kopīgs vēl kaut kas. Viņi abi bija devuši solījumu Dievam, un abi to pildīja, lai gan viņiem tas nebija viegli. Jefta un Anna ir lielisks paraugs visiem kristiešiem, kas dod solījumus Jehovam. Pievērsīsim uzmanību šādiem jautājumiem: kādai ir jābūt mūsu attieksmei pret solījumu, ko esam devuši Dievam? Ko mēs varam mācīties no Jeftas un Annas?

2., 3. Kas Bībelē ir teikts par solījumiem Dievam?

² Solījums ir labprātīga apņemšanās, kas izteikta kādai personai. Bībelē ir minēts, ka cilvēks var kaut ko apsolīt Dievam, piemēram, apsolīt kaut ko izdarīt, ziedot, veikt kādu kalpošanu vai arī atturēties no kaut kā. Solījumi Dievam tiek izteikti pēc brīvas gribas, nevis piespiedu kārtā. Tomēr, ja kristietis dod šādu solījumu, Dievs uzskata, ka tas ir svēts un obligāti jāpilda. Solījums Dievam ir līdzvērtīgs zvērestam. (1. Moz. 14:23; Ebr. 6:16, 17.) Kas Bībelē ir teikts par Dievam doto solījumu pildīšanu?

³ Mozus bauslībā bija norādīts: ”Ja kāds vīrs dod īpašu  solījumu tam Kungam vai zvērē zvērestu.., tad lai tas savu vārdu nelauž; visu, kas ir ticis ar viņa muti izteikts, tas lai arī tiek izpildīts.” (4. Moz. 30:3.) Vēlāk Salamans, Dieva iedvesmots, rakstīja: ”Ja tu esi Dievam devis īpašu solījumu, tad nekavējies to izpildīt, jo — Viņam nav labs prāts uz neprašām. Ko tu esi apsolījis, to pildi!” (Sal. Māc. 5:3.) To apstiprināja Jēzus, sacīdams: ”Tiem, kas dzīvojuši senlaikos, ir teikts: ”Tu nedrīksti lauzt zvērestu. Pildi, ko esi solījis Jehovam!”” (Mat. 5:33.)

4. a) Kādai ir jābūt mūsu attieksmei pret solījumiem Dievam? b) Kas mums būtu jāuzzina par Jeftu un Annu?

⁴ Ir skaidrs, ka pret solījumiem Dievam ir jāizturas nopietni. Mūsu attieksme pret tiem ietekmē mūsu attiecības ar viņu. Dāvids rakstīja: ”Kas drīkst kāpt tā Kunga kalnā, un kas stāvēs Viņa svētajā vietā? Kam nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds.. un kas ar viltu nezvērē.” (Ps. 24:3, 4.) Ko apsolīja Jefta, un ko — Anna? Vai viņiem bija viegli pildīt solīto?

5. Ko Jefta apsolīja, un kā risinājās notikumi pēc tam?

⁵ Jefta turēja solījumu, ko viņš bija devis Jehovam pirms došanās karot ar amoniešiem, kuri apspieda Dieva tautu. (Soģu 10:7—9.) Lūgdams uzvaru kaujā, Jefta bija apsolījis Jehovam: ”Ja Tu tiešām nodosi Amona bērnus manā rokā, tad lai notiek, ka tas, kas kā pirmais iznāks no mana nama durvīm man pretim, kad es vesels atgriezīšos no cīņas ar Amona bērniem, lai tad pieder tam Kungam!” Jehova atbildēja uz Jeftas lūgšanu, un amonieši tika sakauti. Kad Jefta pēc uzvaras atgriezās mājās, viņam pretī iznāca viņa meita. Tātad viņai bija jākļūst par to, kas ”pieder tam Kungam”. (Soģu 11:30—34.) Ko tas nozīmēja Jeftas meitai?

6. a) Vai Jeftam un viņa meitai bija viegli pildīt Jeftas solījumu Dievam? Paskaidrojiet. b) Ko par solījumiem Dievam var uzzināt no 5. Mozus 23:22, 24 un Psalma 15:4?

⁶ Lai tiktu pildīts tēva solījums, Jeftas meitai turpmāk bija jāveltī sava dzīve kalpošanai Jehovas svētnīcā. Vai Jefta bija izteicis savu solījumu neapdomīgi? Tā nevar apgalvot, jo viņš droši vien apzinājās, ka viņa meita varētu būt tā, kas iznāks no mājas viņu sagaidīt. Bet pat tad, ja Jefta bija par to domājis, viņiem abiem — kā tēvam, tā meitai — emocionāli bija smagi. Ieraudzījis meitu, Jefta ”saplēsa savas drēbes” un izsaucās: ”Tu mani lauztin salauz!” Viņa meita devās ”apraudāt savu jaunavību”. Jeftam bija zudušas cerības, ka viņa dzimta varētu turpināties. Jeftam nebija dēlu, un nu viņa vienīgā meita vairs nevarēja nodibināt ģimeni un dāvāt viņam mazbērnus. Taču viņi abi uzskatīja, ka kaut kas cits ir daudz svarīgāks. Jefta teica: ”Es esmu atvēris savu muti pret to Kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties!” Viņa meita atbildēja: ”Tad dari man, kā tas no tavas mutes nācis!” (Soģu 11:35—39.) Viņi abi bija dievbijīgi cilvēki, kam ne prātā nenāca lauzt solījumu, kas dots Visaugstākajam Dievam. Viņi to pildīja, kaut gan tas nepavisam nebija viegli. (Nolasīt 5. Mozus 23:22, 24 un Psalmu 15:4.)

7. a) Ko apsolīja Anna, un kāpēc? Kas notika pēc tam? b) Ko Annas solījums nozīmēja Samuēlam? (Sk. zemsvītras piezīmi.)

⁷ Arī Anna turēja solījumu, ko bija devusi Jehovam. Viņa bija devusi solījumu laikā, kad smagi pārdzīvoja savu neauglību  un tās dēļ nemitīgi tika izsmieta. (1. Sam. 1:4—7, 10, 16.) Anna stāstīja Jehovam par to, kas nospieda viņas sirdi, un apsolīja: ”Kungs Cebaot! Ja Tu laipnīgi noraudzītos uz savas kalpones bēdām, un ja Tu mani atcerētos, un Tu arī neaizmirstu savu kalponi un piešķirtu savai kalponei dēlu, tad es to novēlētu uz visu viņa mūža laiku tam Kungam, un dzenamais nazis nenāktu pār viņa galvu.” * (1. Sam. 1:11.) Jehova uzklausīja Annas lūgšanu un dāvāja viņai dēlu. Kā viņa priecājās! Tomēr viņa nebija aizmirsusi solīto. Pēc dēla piedzimšanas viņa sacīja: ”Es to esmu izlūgusies no tā Kunga.” (1. Sam. 1:20.)

8. a) Vai Annai bija viegli pildīt savu solījumu? Paskaidrojiet. b) Kā Dāvida vārdi, kas lasāmi 61. psalmā, sasaucas ar Annas apņemšanos?

⁸ Kad Samuēls trīs gadu vecumā vai nedaudz vēlāk bija atšķirts no krūts, Anna darīja tieši tā, kā bija apsolījusi Dievam. Viņa aizveda mazo Samuēlu pie augstā priestera Ēļa uz saiešanas telti, kas atradās Šilo, un teica: ”Es lūdzu pēc šī zēna, un tas Kungs man to ir devis, ko es esmu no Viņa lūgusi. Tādēļ es arī to tam Kungam kā izlūgtu esmu novēlējusi uz visu mūžu, kamēr tas dzīvos!” (1. Sam. 1:24—28.) Saiešanas teltī ”zēns Samuēls pieauga, būdams pie tā Kunga”. (1. Sam. 2:21.) Bet ko tas nozīmēja Annai? Viņa ļoti mīlēja savu mazo dēliņu, bet vairs nevarēja katru dienu būt ar to kopā. Viņa nevarēja vērot, kā puisēns aug, nevarēja to apskaut un apmīļot, nevarēja ar to rotaļāties un to audzināt. Bet Anna nenožēloja savu solījumu Dievam. Viņas sirds bija ”līksma par to Kungu”. (1. Sam. 2:1, 2; nolasīt Psalmu 61:2, 6, 9.)

9. Kādi jautājumi ir apskatīti tālāk?

⁹ Šie piemēri no Bībeles palīdz vēl labāk saprast, ka pret solījumiem, ko cilvēks dod Dievam, ir jāizturas nopietni. Bet vēl noskaidrosim šādus jautājumus: kādus solījumus var dot kristieši? Kādai ir jābūt mūsu attieksmei pret tiem?

10. Kāds solījums ir pats svarīgākais, un kā tas ietekmē kristieša turpmāko dzīvi?

¹⁰ Vissvarīgākais no kristieša solījumiem ir tas, kurā viņš veltī savu dzīvi Jehovam. Cilvēks personiskā lūgšanā svinīgi apsola Jehovam, ka mūžīgi kalpos viņam, lai ko tas prasītu. Kā norādīja Jēzus, šāds cilvēks ”atsakās no sevis” un turpmāk savā dzīvē par svarīgāko uzskata Dieva gribu. (Mat. 16:24.) Kopš dienas, kad viņš ir devis šo solījumu, viņš ”pieder Jehovam”. (Rom. 14:8.) Pret savu solījumu kalpot Dievam mēs izturamies ļoti nopietni — mūsu attieksme ir tāda pati, kāda bija psalmu sacerētājam, kas par saviem solījumiem Dievam teica: ”Kā es atmaksāšu tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis? [..] Es pildīšu tam Kungam savus solījumus visas Viņa tautas priekšā!” (Ps. 116:12, 14.)

11. Ko jūs apliecinājāt kristījoties?

¹¹ Vai jūs esat apsolījuši kalpot Jehovam un to apliecinājuši kristījoties? Ja tā ir, tas tik tiešām ir lieliski. Atsauciet atmiņā dienu, kad jūs kristījāties! Jums daudzu liecinieku priekšā jautāja, vai jūs esat devuši solījumu kalpot Jehovam un vai jūs saprotat, ka ar savu solījumu kalpot Jehovam un kristīšanos jūs apliecināt, ka kļūstat par Jehovas liecinieku un pievienojaties Dieva organizācijai, ko viņš vada ar savu garu. Apstiprinoši  atbildot uz šiem jautājumiem, jūs atklāti paudāt, ka esat devuši bezierunu solījumu kalpot Jehovam un ka jūs esat gatavi tam, lai jūs tiktu kristīti un iecelti par Jehovas kalpotājiem. Tas noteikti ļoti iepriecināja Jehovu.

12. a) Kādi jautājumi mums būtu jāpārdomā? b) Kas mums jāvairo, kā uzsvēra Pēteris?

¹² Bet kristīšanās ir tikai kristīgā dzīves ceļa sākums. Pēc tam mums jādzīvo saskaņā ar savu solījumu uzticīgi kalpot Dievam. Mēs varam pārdomāt: ”Kāda ir bijusi mana garīgā izaugsme pēc kristīšanās? Vai es joprojām kalpoju Jehovam no visas sirds? (Kol. 3:23.) Vai es pastāvīgi lūdzu Dievu, katru dienu lasu Bībeli, regulāri apmeklēju draudzes sapulces un sludinu, cik vien bieži iespējams? Vai arī mans dedzīgums kādā no šīm jomām ir mazinājies?” Apustulis Pēteris paskaidroja, ka kristieši kalpošanā nekļūs kūtri tad, ja papildinās savu ticību ar zināšanām, izturību un dievbijību. (Nolasīt 2. Pētera 1:5—8.)

13. Kas ir jāapzinās ikvienam kristietim?

¹³ Solījumu kalpot Jehovam nevar atcelt, ņemot savus vārdus atpakaļ. Ja kādam ir zudusi vēlēšanās kalpot Jehovam  vai dzīvot tā, kā pienākas kristietim, viņš nevar aizbildināties, sakot, ka nebija īsti veltījis savu dzīvi Jehovam un tāpēc viņa kristīšanās nav spēkā. * Viņš visu acīs ir bijis cilvēks, kas ir devis solījumu kalpot Dievam, un, ja viņš izdara nopietnu grēku, viņam būs jāatbild Jehovam un draudzei. (Rom. 14:12.) Centīsimies, lai par mums nekad nevarētu teikt, ka mēs esam ļāvuši ”izzust savai sākotnējai mīlestībai”! Mēs vēlamies, lai Jēzus par mums varētu sacīt: ”Man ir zināmi tavi darbi, tava mīlestība, ticība, kalpošana un izturība, kā arī tas, ka tavi pēdējie darbi ir lielāki nekā sākotnējie.” (Atkl. 2:4, 19.) Neatlaidīgi pūlēsimies iepriecināt Jehovu, vienmēr dzīvojot saskaņā ar savu solījumu kalpot viņam!

14. Kāds ir otrs svarīgākais solījums, un kāpēc tas ir tik svarīgs?

¹⁴ Otrs svarīgākais solījums ir tas, ko kristietis dod, stājoties laulībā. Kāpēc tā var apgalvot? Tāpēc, ka laulība ir svēta. Dieva un liecinieku priekšā līgava un līgavainis saka laulības solījumu. Viņi apsola, ka mīlēs, lolos un cienīs viens otru, turklāt tik ilgi, cik vien viņi abi saskaņā ar Dieva izveidoto laulības institūtu dzīvos kopā uz zemes. Ne visi varbūt saka tieši tādus vārdus, tomēr viņi dod solījumu Dieva priekšā. Pēc tam viņus pasludina par vīru un sievu, un viņi ir noslēguši savienību uz mūžu. (1. Moz. 2:24; 1. Kor. 7:39.) Jēzus teica: ”Tāpēc to, ko Dievs ir savienojis, cilvēks lai nešķir.” To nedrīkst darīt ne paši dzīvesbiedri, ne arī kāds cits. Kristiešiem, kas stājas laulībā, ir jābūt pārliecinātiem, ka šķiršanās nav veids, kā risināt problēmas. (Marka 10:9.)

15. Kāpēc kristieši nedrīkst pārņemt pasaulē izplatīto vieglprātīgo attieksmi pret laulību?

¹⁵ Protams, neviena laulība nav ideāla. Gan vīrs, gan sieva ir nepilnīgi cilvēki. Tāpēc Bībelē ir rakstīts, ka tiem, kas apprecas, ”būs jaunas grūtības dzīvē”. (1. Kor. 7:28.) Diemžēl pasaulē daudziem cilvēkiem ir gaužām vieglprātīga attieksme pret laulību. Kad attiecības laulībā kļūst saspringtas, viņi vienkārši atmet ar roku un aiziet no dzīvesbiedra. Taču kristiešiem šāda attieksme nav pieņemama. Laulības solījums ir dots Dieva priekšā, tāpēc to lauzt būtībā nozīmē melot Dievam. Bet meļus Dievs ienīst. (3. Moz. 19:12; Sal. Pam. 6:16—19.) Apustulis Pāvils rakstīja: ”Vai tu esi saistīts ar sievu? Nemeklē iespēju aiziet no viņas!” (1. Kor. 7:27.) Pāvils tā varēja rakstīt tāpēc, ka zināja: Jehova ienīst ar viltu panāktu šķiršanos. (Mal. 2:13—16.)

16. Kas Bībelē ir teikts par šķiršanos un dzīvošanu atsevišķi?

¹⁶ Jēzus mācīja, ka vienīgais gadījums, kad laulības solījums zaudē spēku, ir tad, ja viens dzīvesbiedrs ir pārkāpis laulību un nevainīgais dzīvesbiedrs izlemj tam nepiedot. (Mat. 19:9; Ebr. 13:4.) Bet vai ir pieļaujams dzīvot atsevišķi no dzīvesbiedra? Arī par to Bībelē ir runāts pietiekami skaidri. (Nolasīt 1. Korintiešiem 7:10, 11.) Bībelē nav teikts, kādos gadījumos dzīvesbiedri drīkst dzīvot atsevišķi. Bet reizēm var izveidoties situācija, kurā precēts kristietis uzskata, ka viņam nav citas izejas kā dzīvot atsevišķi no dzīvesbiedra. Piemēram, kristietis varbūt ir pārliecināts, ka  viņa dzīvība vai attiecības ar Jehovu būtu ļoti nopietni apdraudētas, ja viņš paliktu dzīvot kopā ar dzīvesbiedru, kas ir varmācīgs vai arī ir atkritējs. *

17. Kas kristiešiem jādara, lai viņu laulība patiešām būtu savienība uz mūžu?

¹⁷ Ja kristieši lūdz draudzes vecākajiem padomu, kā risināt problēmas viņu laulībā, vecākajiem būtu jāapvaicājas, vai šie kristieši ir atkārtoti noskatījušies filmu Kas ir īsta mīlestība? un vēlreiz kopā izlasījuši brošūru Kā ģimene var būt laimīga. Gan filmā, gan brošūrā ir pievērsta uzmanība Dieva principiem, kas daudziem ir palīdzējuši stiprināt laulības saites. Kāds precēts pāris atzina: ”Kopš mēs esam sākuši iedziļināties šajā brošūrā, mūsu laulība mums sagādā aizvien vairāk prieka!” Kāda kristiete, kura ir precējusies 22 gadus, bet kuras laulība reiz bija uz izjukšanas robežas, stāstīja: ”Mēs abi ar vīru esam kristīti Jehovas liecinieki, bet mums negāja viegli mūsu emocionālās nesaderības dēļ. Šī filma iznāca īstajā laikā! Tagad mūsu attiecības aizvien uzlabojas.” Precētiem kristiešiem no visas sirds ir jācenšas izmantot Jehovas principus savā ģimenes dzīvē. Tas viņiem palīdzēs ar prieku pildīt savu laulības solījumu.

18., 19. a) Ko ir darījuši daudzi kristīgi vecāki? b) Kāda ir speciālo pilnas slodzes kalpotāju attieksme pret solījumu, ko viņi ir devuši?

¹⁸ Raksta sākumā bija apskatīti solījumi, ko deva Jefta un Anna. Vai pamanījāt, kas bija kopīgs tam, ko viņi apsolīja Dievam? Kā Jeftas meitai, tā Annas dēlam sava dzīve bija jāveltī īpašai kalpošanai saiešanas teltī. Mūsu dienās daudzi kristīgi vecāki ir mudinājuši bērnus uzsākt pilnas slodzes kalpošanu un uzskatīt to par galveno dzīvē. Gan šie vecāki, gan bērni ir pelnījuši, ka mēs viņus ”cildinām” un no sirds uzslavējam. (Soģu 11:40, NW; Ps. 110:3.)

¹⁹ Patlaban pie Jehovas liecinieku speciālo pilnas slodzes kalpotāju apvienības visā pasaulē pieder aptuveni 67 tūkstoši brāļu un māsu. Daļa no viņiem kalpo Bētelēs, daļa piedalās teokrātisko ēku būvniecībā, citi veic rajona pārrauga pienākumus, citi ir pasniedzēji teokrātiskajās skolās un kursos, vēl citi ir speciālie pionieri, misionāri, kā arī kongresu namu un Bībeles izglītības centru kalpotāji. Viņi visi ir devuši paklausības un nabadzības solījumu. Saskaņā ar šo solījumu, viņi ir apņēmušies veikt jebkuru viņiem uzticētu darbu, kas tiek īstenots Dieva valstības labā, dzīvot vienkārši un bez atļaujas nestrādāt laicīgu darbu. Brāļi un māsas, kas veic speciālo pilnas slodzes kalpošanu, neuzskata sevi par kaut kādā ziņā īpašiem. Īpaša ir kalpošana, ko viņi veic, un viņi apzinās savu pienākumu pazemīgi pildīt solīto.

20. Kas mums ”diendienā” jādara, un kāpēc?

²⁰ Šajā rakstā tika apskatīti trīs solījumi, ko mēs varam dot Dievam. Cik no šiem solījumiem esat devuši jūs? Kristieši apzinās, ka nedrīkst izturēties vieglprātīgi pret saviem solījumiem, proti, ”tikai pēc solījuma apdomāties”. (Sal. Pam. 20:25, LB-65r.) Ja mēs nepildītu, ko esam apsolījuši Jehovam, tam būtu nopietnas sekas. (Sal. Māc. 5:5.) Tāpēc centīsimies līdzināties psalmu sacerētājam, kas teica: ”Es dziedāšu Tavam vārdam mūžīgi, maksāšu savus solījumus diendienā.” (Ps. 61:9.)