1., 2. a) Kāda netaisnība notika ar Nabotu un viņa dēliem? b) Kādas īpašības ir apskatītas šajā rakstā?

IEDOMĀSIMIES šādu situāciju. Kādu cilvēku nepatiesi apsūdz sevišķi smagā noziegumā. Par šausmām viņa tuviniekiem un draugiem viņu notiesā, balstoties uz nepatiesām liecībām, ko sniedz neuzticami cilvēki. Visi, kas mīl taisnību, ir satriekti, redzot, ka nevainīgajam vīram un viņa dēliem tiek izpildīts nāvessods. Bet šis stāsts nav izdomāts. Tas viss patiešām notika ar uzticīgu Jehovas kalpu, vārdā Nabots, kas dzīvoja senajā Izraēlā, kad tur valdīja ķēniņš Ahabs. (1. Ķēn. 21:11—13; 2. Ķēn. 9:26.)

² Šajā rakstā mēs apskatīsim ne vien notikumus ar Nabotu, bet arī kļūdu, ko pirmajā gadsimtā pieļāva kāds dievbijīgs kristiešu draudzes vecākais. Mēs uzzināsim, cik svarīga ir pazemība, lai mēs varētu atspoguļot Jehovas viedokli par taisnīgumu. Tāpat mēs aplūkosim, kā ar pareizu sapratni par taisnīgumu ir saistīta gatavība piedot un kā tā palīdz, ja redzam, ka draudzē notiek kāda netaisnība.

3., 4. Kāds cilvēks bija Nabots, un kāpēc viņš negribēja pārdot ķēniņam Ahabam savu vīna dārzu?

³ Nabots bija uzticīgs Jehovam laikā, kad lielāko daļu izraēliešu bija slikti ietekmējis ķēniņš Ahabs un viņa ļaunā sieva Izebele. Viņi abi pielūdza Baalu un necienīja ne Jehovu, ne viņa likumus. Savukārt Nabots attiecības ar Jehovu vērtēja augstāk par savu dzīvību.

⁴ Nolasīt 1. Ķēniņu 21:1—3. Kad Ahabs izteica vēlēšanos nopirkt Nabota vīna dārzu vai dot Nabotam tā vietā citu, labāku, Nabots piedāvājumu noraidīja. Kāpēc? Viņš ar cieņu paskaidroja: ”Lai tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!” Nabota lēmums bija balstīts uz Jehovas likumu, kas izraēliešiem aizliedza uz visiem laikiem pārdot mantotu cilts īpašumu. (3. Moz. 25:23; 4. Moz. 36:7.) Kā redzams, Nabots uz šo jautājumu raudzījās no Jehovas viedokļa.

5. Cik lielā mērā Nabota nāvē bija vainojama Izebele?

⁵ Diemžēl Nabota atteikumam bija traģiskas sekas. Ķēniņš un viņa sieva bija saniknoti. Lai Ahabs iegūtu kāroto vīna dārzu, Izebele panāca, ka Nabots uz melīgu apsūdzību pamata tiek nonāvēts un līdz ar viņu tiek nonāvēti arī viņa dēli. Ko darīja Jehova, redzēdams tik briesmīgu netaisnību?

6., 7. Kā Jehova apliecināja, ka mīl taisnību, un kā tas varēja ietekmēt Nabota tuviniekus un draugus?

⁶ Jehova tūlīt pat nosūtīja pie Ahaba savu pārstāvi Eliju. Elija pasludināja, ka Ahabs ir vainojams slepkavībā un laupīšanā. Kāds bija Jehovas spriedums šajā lietā? Ahabam, viņa sievai un dēliem bija jāpiedzīvo tas pats, kas Nabotam un viņa dēliem. (1. Ķēn. 21:17—25.)

⁷ Nabota tuviniekiem un draugiem Ahaba nodarītais, protams, sagādāja lielas ciešanas. Bet viņus noteikti mierināja apziņa, ka Jehova nav atstājis šo netaisnību neievērotu un ir nekavējoties rīkojies. Tomēr viņu pazemība un paļāvība uz Jehovu droši vien tika pārbaudīta, kad notikumu gaitā iestājās negaidīts pavērsiens.

8. Kā Ahabs izturējās, izdzirdējis Jehovas nelabvēlīgo spriedumu, un kas notika pēc tam?

⁸ Kad Ahabs izdzirdēja Jehovas nelabvēlīgo spriedumu, ”viņš saplēsa savas drēbes un apvilka savām miesām maisu, atturējās no ēdiena, gulēja maisā un staigāja apkārt klusēdams”. Ahabs pazemojās Dieva Jehovas priekšā. Kas notika tālāk? Jehova teica Elijam: ”Ja nu viņš tā ir pazemojies, tad Es nelikšu nelaimei nākt, viņam pašam dzīvam esot, bet Es gan likšu nelaimei nākt pār viņa namu viņa dēla dienās.” (1. Ķēn. 21:27—29; 2. Ķēn. 10:10, 11, 17.) Jehova, kas ”pārbauda sirdis”, parādīja Ahabam zināmu žēlsirdību. (Sal. Pam. 17:3.)

9. Kā pazemība varēja palīdzēt Nabota tuviniekiem un draugiem?

⁹ Kā Jehovas lēmums iespaidoja tos, kas zināja par Ahaba briesmīgo noziegumu? Nabota tuviniekiem un draugiem varēja likties, ka spriedums ir atcelts, un tas varēja pārbaudīt viņu ticību. Kas viņiem varēja palīdzēt? Pazemība. Cilvēki, kas ir pazemīgi, turpina uzticīgi kalpot Dievam, būdami pārliecināti, ka Dievs nespēj rīkoties netaisnīgi. (Nolasīt 5. Mozus 32:3, 4.) Nabotam un viņa ģimenei nodarītā netaisnība  pilnībā tiks izlabota, kad Jehova cels augšā visus taisnos. (Īj. 14:14, 15; Jāņa 5:28, 29.) Turklāt pazemīgi cilvēki patur prātā, ka ”Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs, vai ļauns”. (Sal. Māc. 12:14.) Kad Jehova spriež tiesu, viņš ņem vērā arī tādus faktorus, kas mums nav zināmi. Tātad tiem, kas cieš, būdami nevainīgi, pazemība palīdz saglabāt ticību un paļāvību uz Jehovu.

10., 11. a) Kādās situācijās var tikt pārbaudīta mūsu taisnīguma izjūta? b) Kā mums var palīdzēt pazemība?

¹⁰ Kā mēs rīkotos, ja draudzes vecākie pieņemtu kādu lēmumu, ko mēs nesaprotam vai kam nepiekrītam? Piemēram, varbūt mums vai mūsu tuviniekam tiek liegts pildīt kādus īpašus pienākumus kalpošanā. Bet varbūt mēs nepiekrītam draudzes vecāko lēmumam izslēgt no draudzes mūsu dzīvesbiedru, dēlu, meitu vai tuvu draugu. Tāpat ir iespējams, ka, mūsuprāt, nepamatoti tiek parādīta žēlastība kādam grēciniekam. Šādās reizēs var tikt pārbaudīta mūsu ticība Jehovam un paļāvība uz viņa organizāciju. Kā mums var palīdzēt pazemība?

¹¹ Pirmkārt, pazemība mūs rosina atzīt, ka mēs nezinām visus faktus. Lai cik  daudz mums būtu zināms par kādu situāciju, tikai Jehova spēj ieskatīties cilvēka sirdī. (1. Sam. 16:7.) Paturot prātā šo neapstrīdamo patiesību, mums būs vieglāk apzināties, ka mūsu spējām ir robežas un ka reizēm mums ir jāmaina savs viedoklis. Otrkārt, pazemība palīdz pakļauties Jehovam un pacietīgi gaidīt, kad viņš izlabos visas netaisnības. Gudrais ķēniņš Salamans rakstīja: ”Dievbijīgiem klāsies labi, tāpēc ka tie Viņu bīstas, kurpretī bezdievīgam neklāsies labi, un viņš nevarēs savas dienas stiept garumā.” (Sal. Māc. 8:12, 13.) Ja mēs esam pazemīgi, tas nāk par labu kā mums pašiem, tā arī visiem, ko ietekmē konkrētā situācija. (Nolasīt 1. Pētera 5:5.)

12. Kādam notikumam ir pievērsta uzmanība tālāk rakstā, un kas mums būtu jāpārdomā?

¹² Pievērsīsim uzmanību kādam notikumam, kas risinājās pirmajā gadsimtā Sīrijas pilsētā Antiohijā. Toreiz tika pārbaudīta ne vien kristiešu pazemība, bet arī viņu gatavība piedot. Lasot par to, pārdomāsim, vai mēs piedodam labprāt un kā Jehovas gatavība piedot ir saistīta ar viņa taisnīgumu.

13., 14. Kas bija uzticēts apustulim Pēterim, un kā viņš apliecināja drosmi?

¹³ Apustulis Pēteris kristiešu vidū bija labi pazīstams draudzes vecākais. Viņš bija bijis tuvs Jēzus līdzgaitnieks, un Jēzus viņam bija uzticējis svarīgus pienākumus. (Mat. 16:19.) Piemēram, 36. gadā Pēteris sludināja Kornēlijam un tā saimei. Tas patiešām bija ievērības cienīgs notikums, jo Kornēlijs bija neapgraizīts cittautietis. Kad Kornēlijs un viņa saimes locekļi saņēma svēto garu, Pēteris teica: ”Vai kāds var liegt ūdeni šo cilvēku kristīšanai, ja reiz tie ir saņēmuši svēto garu tāpat kā mēs?” (Ap. d. 10:47.)

¹⁴ 49. gadā Jeruzālemē apustuļi un vecākie apsprieda, vai cittautieši, kas pievērsušies kristietībai, ir jāapgraiza. Pēteris šajā sapulcē drosmīgi uzstājās, atgādinādams brāļiem, ka pirms neilga laika viņš pats bija redzējis, kā Dievs neapgraizītajiem cittautiešiem dāvā svēto garu. Pētera vārdi palīdzēja vadošajai padomei pieņemt labu lēmumu. (Ap. d. 15:6—11, 13, 14, 28, 29.) Visticamāk, gan ebreju, gan neebreju kristieši bija pateicīgi Pēterim par to, ka viņš nebaidījās no iespējamās citu negatīvās reakcijas un drosmīgi izklāstīja faktus. Viņi varēja domāt, ka uz tik nobriedušu kristieti noteikti var paļauties jebkādos apstākļos. (Ebr. 13:7.)

15. Kādu kļūdu Pēteris pieļāva Sīrijas pilsētā Antiohijā? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

¹⁵ Drīz pēc iepriekšminētās sapulces Pēteris apmeklēja kristiešus Antiohijā. Tur viņš labprāt uzturējās starp tiem draudzes locekļiem, kas bija cittautieši. Šie kristieši, bez šaubām, daudz ko guva no Pētera zināšanām un pieredzes. Mēs varam iztēloties, cik viņi bija pārsteigti un sarūgtināti, kad Pēteris pēkšņi vairs nevēlējās ieturēt maltītes kopā ar viņiem. Pētera nepareizo attieksmi pārņēma arī citi ebreju tautības Antiohijas kristieši un pat Barnaba. Kāpēc nobriedis draudzes vecākais pieļāva tādu kļūdu, kuras dēļ draudzē varēja rasties šķelšanās? Kā pārdomas par minēto gadījumu var mums palīdzēt, ja mūs ir sāpinājuši kāda vecākā vārdi vai rīcība?

16. Kādu aizrādījumu saņēma Pēteris, un kādi jautājumi rodas?

¹⁶ Nolasīt Galatiešiem 2:11—14. Pēteris  bija padevies bailēm ”no ļaudīm”. (Sal. Pam. 29:25.) Lai gan viņš ļoti labi zināja, kāds ir Jehovas viedoklis par cittautiešiem, viņu biedēja, ko varētu teikt apgraizītie ebreju tautības kristieši, kuri bija ieradušies no Jeruzālemes. Apustulis Pāvils, kas 49. gadā arī bija bijis klāt iepriekšminētajā sapulcē Jeruzālemē un kas bija ieradies Antiohijā, aizrādīja Pēterim par tā liekulību. (Ap. d. 15:12.) Ko par Pētera aplamo rīcību domāja kristieši, kuri nebija ebreji un pret kuriem Pēteris bija izturējies netaisnīgi? Vai tas viņiem kļuva par klupšanas akmeni? Vai Pēterim savas kļūdas dēļ būtu bijis jāzaudē iespēja veikt viņam uzticētos pienākumus kalpošanā?

17. Kā Jehova izturējās pret Pēteri?

¹⁷ Pēc visa spriežot, Pēteris pazemīgi uzklausīja Pāvila aizrādījumu. Nekas neliecina, ka viņam tika liegta iespēja veikt īpašus pienākumus kalpošanā. Vēlāk Pēteris, Dieva iedvesmots, uzrakstīja divas vēstules, kas tika iekļautas Bībelē. Ir vērts atzīmēt, ka savā otrajā vēstulē Pēteris nosauca Pāvilu par ”mīļo brāli”. (2. Pēt. 3:15.) Kaut arī Pēteris, iespējams, bija sāpinājis draudzes locekļus, kas nebija ebreji, draudzes galva Jēzus arī turpmāk viņam uzticēja svarīgus uzdevumus. (Efes. 1:22.) Draudzes locekļi varēja parādīt, ka cenšas līdzināties Jēzum un viņa Tēvam, un piedot Pēterim. Cerams, nevienam no viņiem nepilnīga cilvēka aplamā rīcība nekļuva par klupšanas akmeni.

18. Kādās situācijās mums ir īpaši jācenšas atspoguļot Jehovas taisnīgumu?

¹⁸ Tāpat kā pirmajā gadsimtā, arī tagad kristiešu draudzēs nav nevainojamu draudzes vecāko, jo ”mēs visi bieži klūpam”. (Jēk. 3:2.) Ar prātu mēs to saprotam, bet, kad mēs personiski ciešam kāda brāļa kļūdas dēļ, tad mums droši vien nav viegli. Vai mēs tādā gadījumā cenšamies atspoguļot Jehovas viedokli par taisnīgumu? Piemēram, varbūt draudzes vecākais ir izteicis piezīmi, kurā kaut kādā mērā izpaužas aizspriedumainība. Bet varbūt viņš ar neapdomīgiem vārdiem mūs ir aizvainojis vai sāpinājis. Kā mēs izturēsimies? Vai mēs tam ļausim kļūt par klupšanas akmeni? Mums nevis uzreiz būtu jānospriež, ka šis brālis nav cienīgs būt par draudzes vecāko, bet gan jābūt pacietīgiem un jāatstāj viss draudzes galvas Jēzus ziņā. Mums arī būtu jācenšas paraudzīties uz situāciju plašāk, neaizmirstot, cik ilgi brālis jau ir uzticīgi kalpojis Jehovam. Ja brālis, kas ir grēkojis pret mums, turpina veikt draudzes vecākā pienākumus un viņam varbūt pat tiek uzticēti papildu uzdevumi kalpošanā, mums būtu jāpriecājas līdz ar viņu. Ja mēs būsim gatavi piedot, mēs apliecināsim, ka mūsu uzskati par taisnīgumu sakrīt ar Jehovas viedokli. (Nolasīt Mateja 6:14, 15.)

19. Kā mums jārīkojas?

¹⁹ Visi, kas mīl taisnīgumu, ilgojas pieredzēt laiku, kad Jehova pilnībā likvidēs Sātana un tā varā esošās pasaules izraisīto ļaunumu un nevienam vairs nebūs jāpieredz netaisnība. (Jes. 65:17.) To gaidot, centīsimies allaž atspoguļot Jehovas taisnīgumu! Pazemīgi atzīsim, ka mēs nevaram zināt visus faktus, un no sirds piedosim tiem, kas ir grēkojuši pret mums!