1., 2. a) Ar kādām grūtībām ir saskārušies daudzi brāļi un māsas? b) Kādi jautājumi rodas?

”KAD Burundi sākās pilsoņu karš, mūsu ģimene atradās kongresā,” stāstīja kāds brālis, vārdā Līdže. ”Mēs redzējām, kā cilvēki skrēja un šāva. Vecāki un mēs, 11 bērni, metāmies bēgt, paķēruši to, kas mums bija līdzi kongresā. Daļa no mūsu ģimenes nonāca kādā bēgļu nometnē Malāvijā. Mēs bijām mērojuši vairāk nekā 1600 kilometru. Pārējie nonāca kur nu kurais.”

² Pasaulē vēl nekad nav bijis tik daudz bēgļu * kā tagad — to cilvēku skaits, kas ir pametuši savas mājas kara vai vardarbības dēļ, ir pārsniedzis 65 miljonus. Viņu vidū ir tūkstošiem Jehovas liecinieku. Daudzi no viņiem ir zaudējuši tuviniekus un gandrīz visu savu iedzīvi. Bet ar to viņu grūtības nav beigušās. Kā mēs varam palīdzēt šiem brāļiem un māsām ar prieku kalpot Jehovam? (Ps. 100:2.) Kā mēs varam sekmīgi sludināt labo vēsti tiem bēgļiem, kas vēl nav iepazinuši Jehovu?

3. Kā mazais Jēzus kopā ar vecākiem un vēlāk daudzi Jēzus mācekļi kļuva par bēgļiem?

³ Kad Jehovas eņģelis bija brīdinājis Jāzepu, ka ķēniņš Hērods plāno nogalināt Jēzu, Jāzeps ar Mariju un mazo Jēzu bēga uz Ēģipti. Tur viņi palika līdz Hēroda nāvei. (Mat. 2:13, 14, 19—21.) Vairākus gadu desmitus vēlāk Jēzus mācekļi vajāšanu dēļ ”izklīda pa Jūdejas un Samarijas apvidiem”. (Ap. d. 8:1.) Jēzus zināja, ka daudzi viņa mācekļi būs spiesti pamest mājas, tāpēc viņš teica: ”Kad jūs vajās vienā pilsētā, bēdziet uz citu.” (Mat. 10:23.) Lai vai kāds būtu iemesls, kāpēc cilvēks ir bijis spiests pamest dzīvesvietu, bēgļa dzīve vienmēr ir saistīta ar lielām grūtībām.

4., 5. a) Kas bēgļiem ir jāiztur, kad viņi atrodas ceļā? b) Ar kādām briesmām viņiem ir jāsastopas bēgļu nometnēs?

⁴ Bēgļi sastopas ar briesmām gan tad, kad atrodas ceļā, gan tad, kad ir apmetušies bēgļu nometnēs. Lūk, ko atceras sākumā minētā Līdžes jaunākais brālis Gads: ”Mēs gājām nedēļām ilgi, ceļmalas bija nosētas ar līķiem. Man bija tikai 12 gadu. Manas kājas bija tā piepampušas, ka es pateicu pārējiem, lai turpina ceļu bez manis. Bet ģimene nebija ar mieru mani pamest un atstāt dumpiniekiem, tāpēc tālāk tētis mani nesa. Mēs lūdzām Jehovu un paļāvāmies uz viņu, un mēs bijām pateicīgi par katru dienu, ko bijām palikuši dzīvi. Reizēm mūsu vienīgā pārtika bija mango, ko plūcām no kokiem ceļmalā.” (Filip. 4:12, 13.)

⁵ Lielākā daļa no Līdžes ģimenes locekļiem daudzus gadus pavadīja ANO pārraudzītajās bēgļu nometnēs. Bet arī tur viņiem draudēja briesmas. Līdže, kas tagad ir rajona pārraugs, stāstīja: ”Cilvēkiem nometnēs lielākoties nebija darba. Viņi cits citu aprunāja, dzēra, zaga un dzīvoja izlaidīgi.” Lai nepadotos šādai ietekmei, Jehovas lieciniekiem bēgļu nometnēs bija jācenšas būt pilnībā aizņemtiem kalpošanā. (Ebr. 6:11, 12; 10:24, 25.) Lai paliktu garīgi stipri, viņi centās izmantot laiku lietderīgi, un daudzi kļuva par pionieriem. Kas vēl viņiem palīdzēja palikt pozitīvi noskaņotiem? Šie brāļi un māsas paturēja prātā, ka, tāpat kā reiz pienāca gals izraēliešu dzīvei tuksnesī, arī viņu uzturēšanās bēgļu nometnē kādreiz beigsies. (2. Kor. 4:18.)

6., 7. a) Uz ko kristiešus mudina mīlestība pret Dievu? b) Miniet piemēru, kā kristieši palīdz ticības biedriem, kas ir nonākuši grūtā situācijā!

⁶ Mīlestība pret Dievu mūs mudina mīlēt citam citu, un jo īpaši mēs to cenšamies darīt tad, kad ticības biedri ir nonākuši grūtā situācijā. (Nolasīt 1. Jāņa 3:17, 18.) Kad pirmajā gadsimtā Jūdejas kristiešiem draudēja bads, citi brāļi sūtīja tiem palīdzību. (Ap. d. 11:28, 29.) Arī apustulis Pāvils un apustulis Pēteris aicināja kristiešus būt viesmīlīgiem. (Rom. 12:13; 1. Pēt. 4:9.) Ja jau mums laipni jāuzņem brāļi, kas organizācijas uzdevumā apmeklē mūsu draudzi, tad vēl jo vairāk mums laipni jāuzņem tie ticības biedri, kuru dzīvībai draud briesmas vai kuri ticības dēļ tiek vajāti. (Nolasīt Salamana Pamācības 3:27.) *

⁷ Pēdējos gados daudz ir bijis jāpārcieš Jehovas lieciniekiem Ukrainas austrumu daļā. Diemžēl daži Jehovas liecinieki ir gājuši bojā un tūkstošiem citu — vīrieši, sievietes un bērni — bruņota konflikta un vajāšanu dēļ ir bijuši spiesti bēgt no dzimtās puses. Lielāko daļu bēgļu pie sevis uzņēma ticības biedri, kas dzīvo citviet Ukrainā, bet daļu — tie, kas dzīvo Krievijā. Abās šajās valstīs mūsu brāļi un māsas paliek politiski neitrāli, apliecinādami, ka ”nepieder pie pasaules”, un dedzīgi ”sludina labo vēsti — Dieva vārdu”. (Jāņa 15:19; Ap. d. 8:4.)

8., 9. a) Kādas grūtības bieži vien gaida bēgļus jaunajā zemē? b) Kāpēc ir vajadzīgs, lai mēs viņiem pacietīgi palīdzētu?

⁸ Reizēm cilvēki, kas ir bijuši spiesti pamest dzīvesvietu, paliek savas valsts robežās, taču lielākoties bēgļi nonāk citā valstī, kur daudz kas viņiem ir pilnīgi svešs. Iespējams, tur viņiem tiek piedāvāts uzturs, apģērbs un pajumte, bet tas nenozīmē, ka viņiem klājas viegli. Piemēram, pieejamais uzturs varbūt ļoti atšķiras no ierastā. Bēgļi no siltām zemēm varbūt pirmo reizi mūžā pieredz aukstumu un nezina, kā pareizi ģērbties šādos apstākļos. Ja viņi agrāk ir dzīvojuši laukos, viņi, ļoti iespējams, neprot lietot modernu sadzīves tehniku.

⁹ Dažās valstīs ir izveidotas programmas, kuru mērķis ir palīdzēt bēgļiem pielāgoties dzīvei jaunajā mītnes zemē. Tomēr jau pēc nedaudziem mēnešiem bēgļiem ir jāsāk pašiem sevi uzturēt, un šīs pārmaiņas ne vienmēr norit viegli. Iztēlojieties: bēgļiem ir jāapgūst vienlaikus gan jauna valoda, gan jauni likumi, gan jaunas sadzīves normas. Viņiem, iespējams, jāpierod pie jaunas nodokļu maksāšanas kārtības, pie citādas izpratnes par punktualitāti un bērnu izglītošanu un audzināšanu. Vai jūs varat palīdzēt brāļiem un māsām, kas atrodas šādā situācijā? To darot, jābūt pacietīgiem un jāizturas pret viņiem ar cieņu. (Filip. 2:3, 4.)

10. Kā mēs varam stiprināt bēgļu vidū esošo brāļu un māsu ticību, tiklīdz viņi ir ieradušies? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

¹⁰ Reizēm bēgļiem, kas ir mūsu ticības biedri, tiek apgrūtināta iespēja sazināties ar draudzi. Dažreiz varas pārstāvji ir piedraudējuši, ka mūsu brāļi vairs nesaņems palīdzību vai arī viņiem tiks liegts patvērums, ja viņi nepiekritīs strādāt tādu darbu, kura dēļ viņiem, visticamāk, būtu jāizlaiž sapulces. Raizēdamies par savu nākotni, daži brāļi ir pakļāvušies šādām prasībām. Tāpēc, ja mūsu valstī līdz ar citiem bēgļiem ir ieradušies arī mūsu brāļi un māsas, mums jācenšas satikties ar viņiem pēc iespējas drīzāk. Viņiem ir jāredz, ka mums rūp, kas ar viņiem notiek. Mūsu līdzjūtība un mūsu sniegtā praktiskā palīdzība var stiprināt viņu ticību. (Sal. Pam. 12:25; 17:17.)

11. a) Kas bēgļiem ir vajadzīgs pirmām kārtām? b) Kā bēgļi var apliecināt, ka ir pateicīgi par palīdzību?

¹¹ Sākumā mums, iespējams, jāpalīdz ticības biedriem ar uzturu un apģērbu un jāpalīdz apmierināt citas pamatvajadzības. * Pat pavisam neliela dāvana, piemēram, kaklasaite, kādam brālim var nozīmēt ļoti daudz. Un, ja bēgļi neko nepieprasa, bet apliecina savu pateicību, tad devēji izjūt patiesu prieku. Protams, ja ilgu laiku jādzīvo, izmantojot citu dāsnumu, var ciest bēgļu pašapziņa un labās attiecības ar vietējiem brāļiem un māsām. (2. Tes. 3:7—10.) Tomēr ir skaidrs, ka bēgļiem palīdzība ir vajadzīga.

12., 13. a) Kā mēs varam praktiski palīdzēt bēgļiem? b) Miniet piemēru, kā brāļi ir palīdzējuši bēgļiem!

¹² Nav vajadzīgs daudz naudas, lai sniegtu bēgļiem praktisku palīdzību. Galvenais, kas viņiem ir nepieciešams, ir mūsu laiks un uzmanība. Piemēram, mēs varam paskaidrot, kā izmantot sabiedrisko transportu, kādās iestādēs jāvēršas dažādos jautājumos, kur un kā izdevīgi nopirkt veselīgus produktus vai kā iegādāties kādus darba rīkus (piemēram, šujmašīnu vai krūmgriezi), lai viņi varētu kaut ko nopelnīt. Bet vēl svarīgāk ir palīdzēt viņiem pilnībā iesaistīties viņu jaunās  draudzes darbībā. Ja iespējams, piedāvāsim aizvest viņus uz sapulci. Pastāstīsim, kā būtu vislabāk sludināt mūsu teritorijā, un aicināsim viņus līdzi kalpošanā.

¹³ Kādā draudzē reiz ieradās četri gados jauni bēgļi, un šīs draudzes vecākie mācīja viņiem vadīt automašīnu, lietot datoru, sastādīt dokumentus, kas nepieciešami, piesakoties darbā, kā arī gudri plānot savu laiku, lai varētu vairāk kalpot Jehovam. (Gal. 6:10.) Drīz vien visi četri jaunieši kļuva par pionieriem. Brāļu sniegtā vadība un pašu jauniešu pūles viņiem palīdzēja sasniegt garīgus mērķus un neiekrist Sātana pasaules lamatās.

14. a) Kādam kārdinājumam bēgļiem jāpretojas? b) Pastāstiet, ko saviem bērniem palīdzēja saprast kāds tēvs!

¹⁴ Tāpat kā visiem citiem kristiešiem, arī bēgļiem ir jāpretojas kārdinājumam mantu vērtēt augstāk nekā attiecības ar Jehovu. * Iepriekšminētais Līdže un viņa brāļi un māsas joprojām spilgti atceras, ko viņiem palīdzēja saprast tēvs, kad viņi bija devušies bēgļu gaitās. ”Ceļā viņš pa vienai vien izmeta tās lietas, bez kurām mēs varējām iztikt. Beigās, turēdams rokā tukšo somu, viņš ar smaidu sacīja: ”Kā redzat, patiesībā mums ir vajadzīgs pavisam maz!”” (Nolasīt 1. Timotejam 6:8.)

15., 16. a) Kā mēs varam atbalstīt bēgļus garīgā ziņā? b) Kā mēs varam viņiem sniegt emocionālu atbalstu?

¹⁵ Vairāk par materiālo palīdzību bēgļiem ir vajadzīgs garīgs un emocionāls atbalsts. (Mat. 4:4.) Draudzes vecākie var sagādāt literatūru tajā valodā, kādā runā bēgļi, un palīdzēt viņiem sazināties ar brāļiem, kas runā viņu valodā. Bieži vien bēgļi smagi pārdzīvo, ka ir atrauti no saviem tuviniekiem, ierastās vides un brāļiem un māsām savā iepriekšējā draudzē. Esot starp ticības biedriem, viņiem ir jāizjūt Jehovas mīlestība un līdzjūtība. Pretējā gadījumā viņi var sākt meklēt atbalstu pie neticīgiem radiniekiem vai citiem bēgļiem, kas ir ieradušies no tās pašas zemes un ar ko viņus saista kopīga kultūra un pārdzīvotais. (1. Kor. 15:33.) Ja mēs viņiem palīdzēsim justies draudzē mīļi gaidītiem, tad mēs sadarbosimies ar Jehovu, kas ”pasargā svešiniekus”. (Ps. 146:9, LB-65r.)

 ¹⁶ Tāpat kā bija Jāzepa, Marijas un mazā Jēzus gadījumā, arī tagad bēgļiem bieži vien nav iespējams atgriezties dzimtajā zemē, kamēr tur pie varas ir viņu apspiedēji. Vēl, kā minēja Līdže, ”daudzi vecāki, kas ir redzējuši, kā viņu tuviniekus izvaro un nogalina, nespēj pat iedomāties, ka viņi ar saviem bērniem varētu doties atpakaļ uz turieni, kur ir notikušas šādas traģēdijas”. Lai palīdzētu brāļiem, kas ir pārdzīvojuši kaut ko tik briesmīgu, mums jāseko Bībelē lasāmajam aicinājumam: ”Esiet.. līdzcietīgi, parādiet brāļu mīlestību, sirsnīgu iejūtību un pazemību.” (1. Pēt. 3:8.) Piedzīvotās vardarbības dēļ daži bēgļi noslēdzas sevī un vairās runāt par agrākajām ciešanām, un jo īpaši viņi nevēlas to darīt savu bērnu klātbūtnē. Mums būtu jāpadomā: ”Kā es gribētu, lai citi izturētos pret mani, ja es būtu tādā pašā situācijā?” (Mat. 7:12.)

17. Kā bēgļiem palīdz labā vēsts?

¹⁷ Liela daļa bēgļu nāk no tādām valstīm, kur Jehovas liecinieku darbība ir ierobežota. Tā kā valstīs, kuras uzņem bēgļus, mūsu brāļi un māsas nekavējas izmantot visas iespējas sludināt, tūkstošiem bēgļu pirmo reizi dzird ”vārdu par valstību”. (Mat. 13:19, 23.) Daudzi, kas ir ”smagu nastu mākti”, mūsu sapulcēs gūst uzmundrinājumu un garīgu stiprinājumu un drīz vien atzīst: ”Dievs patiešām ir starp jums.” (Mat. 11:28—30; 1. Kor. 14:25.)

18., 19. Kas jāievēro, sludinot bēgļiem?

¹⁸ Tiem, kas sludina bēgļiem, jābūt uzmanīgiem un saprātīgiem. (Mat. 10:16; Sal. Pam. 22:3.) Uzklausīsim viņus, kad viņi dalās savos pārdzīvojumos, bet neapspriedīsim politiku. Ņemsim vērā filiāles ieteikumus un varas iestāžu norādījumus un nepakļausim riskam ne sevi, ne citus. Centīsimies noskaidrot, kādi ir bēgļu reliģiskie priekšstati un kas viņu kultūrā tiek uzskatīts par pieņemamu, bet kas ne, un cienīsim viņu uzskatus. Piemēram, ir zemes, kur cilvēkiem ir citāds viedoklis par to, kā sievietēm jāģērbjas, un tāds apģērbs, kas tiek uzskatīts par nepiedienīgu, var izraisīt asu reakciju. Tāpēc, gatavojoties sludināt bēgļiem, ģērbsimies tā, lai nevienu neaizvainotu.

¹⁹ Tāpat kā žēlsirdīgais samarietis Jēzus līdzībā, arī mēs vēlamies palīdzēt tiem, kas cieš. (Lūk. 10:33—37.) Vislabākais veids, kā palīdzēt tiem, kas nav Jehovas liecinieki, ir sludināt viņiem labo vēsti. Kāds draudzes vecākais, kas gūst labas sekmes, sludinot bēgļiem, ieteica: ”Ir svarīgi jau sākumā pateikt, ka mēs esam Jehovas liecinieki un ka mūsu galvenais mērķis ir palīdzēt viņiem garīgi, nevis materiāli. Pretējā gadījumā daži varētu sākt apmeklēt mūsu sapulces cerībā gūt materiālu labumu.”

20., 21. a) Kāds ir iznākums, ja mēs parādām bēgļiem kristīgu mīlestību? b) Par ko ir runa nākamajā rakstā?

²⁰ Ja mēs ”svešiniekiem” parādām kristīgu mīlestību, mēs paveicam daudz laba. Piemēram, kādas Jehovas liecinieces ģimenei vajāšanu dēļ bija jābēg no Eritrejas. Četri no viņas bērniem astoņas dienas gāja cauri tuksnesim, līdz nonāca Sudānā. Mūsu māsa stāstīja: ”Brāļi pret viņiem izturējās kā pret tuviem radiniekiem — sagādāja viņiem uzturu, apģērbu un pajumti un palīdzēja segt transporta izdevumus. Vai ir vēl kāda reliģija, kuras locekļi uzņemtu savās mājās svešus cilvēkus tāpēc vien, ka viņi kalpo tam pašam Dievam? Tā dara tikai Jehovas liecinieki!” (Nolasīt Jāņa 13:35.)

²¹ Iebraucēju vidū bieži vien ir daudz ģimeņu ar bērniem. Nākamajā rakstā ir stāstīts, ko mēs visi varam darīt, lai arī bērni gūtu prieku, kalpojot Jehovam jaunā zemē.