GAJS un citi kristieši, kas dzīvoja pirmā gadsimta beigās, saskārās ar vairākām problēmām. Daži draudzes locekļi bija sākuši izplatīt viltus mācības, lai draudzē radītu šķelšanos. (1. Jāņa 2:18, 19; 2. Jāņa 7.) Kāds kristietis, vārdā Diotrefs, ”nekrietni aprunāja” apustuli Jāni un citus ticības biedrus. Viņš atteicās parādīt viesmīlību brāļiem, kas bija ieradušies draudzē, un pat centās citus pierunāt rīkoties tāpat. (3. Jāņa 9, 10.) Tas pamudināja Jāni uzrakstīt vēstuli Gajam. Apustulis Jānis šo vēstuli sarakstīja ap 98. gadu, un Bībelē tā ir saukta par ”Jāņa trešo vēstuli”.

Lai gan Gajam bija jāpieredz minētās grūtības, viņš turpināja uzticīgi kalpot Jehovam. Kā izpaudās Gaja uzticība Dievam? Kā mēs varam līdzināties Gajam? Kāpēc Jāņa trešā vēstule ir noderīga kristiešiem mūsdienās?

Šīs vēstules ievadā tās sarakstītājs sevi sauc par ”vecāko” (šo vārdu var tulkot arī ”vecāks vīrs”). Ar šo vārdu pietika, lai apustuļa Jāņa garīgais bērns Gajs saprastu, ka vēstule ir no Jāņa. Vēstule sākas ļoti sirsnīgi: ”Mīļajam Gajam, ko es patiesi mīlu.” Tad, pauzdams pārliecību par Gaja stipro garīgumu, Jānis izteica cerību, ka Gajam arī turpmāk ”klāsies labi” kā fiziskā, tā garīgā ziņā. Cik gan siltas jūtas ir ietvertas šajos vārdos! (3. Jāņa 1, 2, 4.)

Kaut arī vēstulē tas nav konkrēti norādīts, Gajs, ļoti iespējams, bija draudzes vecākais. Jānis uzslavēja Gaju par to, ka viņš viesmīlīgi uzņēma brāļus, ko iepriekš nemaz nebija pazinis. Jānis to uzskatīja par pierādījumu Gaja dievbijībai, jo viesmīlība vienmēr ir bijusi raksturīga Dieva kalpu īpašība. (1. Moz. 18:1—8; 1. Tim. 3:2; 3. Jāņa 5.)

Jāņa vēstule liecināja, ka viņš labi pārzināja situāciju draudzē, pie kuras piederēja Gajs. To, kā klājās ticības biedriem šajā draudzē, Jānis, visticamāk, bija uzzinājis no kristiešiem, kas no turienes, kur viņš bija apmeties, regulāri devās apciemot citas draudzes.

Kristieši, kas devās uz citām pilsētām, noteikti vēlējās pārnakšņot pie ticības biedriem. Viesnīcām tolaik bija slikta slava — tajās valdīja briesmīgi apstākļi, un tās bija īsti netikumības perēkļi. Ja vien bija iespējams, apdomīgi ceļotāji nakšņoja pie paziņām, savukārt kristieši — pie ticības biedriem.

Jānis mudināja Gaju parādīt viesmīlību brāļiem, ko viņš bija nosūtījis, un lūdza: ”Sagatavo viņus ceļam tā, lai tas būtu patīkami Dievam.” Gajs tika aicināts parūpēties par visu, kas brāļiem bija vajadzīgs nākamajam ceļa posmam. Spriežot pēc ziņām, ko Jānis bija saņēmis par Gaja ticību un parādīto mīlestību, Gajs bija pienācīgi parūpējies jau par iepriekšējiem ciemiņiem. (3. Jāņa 3, 6.)

Ir iespējams, ka šie viesi bija misionāri, Jāņa sūtīti pārstāvji vai ceļojošie pārraugi. Jebkurā gadījumā tie bija kristieši, kas ceļoja labās vēsts dēļ. Jānis teica: ”Tie ir devušies ceļā viņa vārda dēļ.” (3. Jāņa 7.) Tā kā Jānis tikko bija runājis par Dievu (sk. 6. pantu), ir loģiski secināt, ka frāze ”viņa vārda dēļ” attiecas uz Jehovas vārdu. Šie ticības biedri noteikti bija pelnījuši sirsnīgu uzņemšanu. Jānis uzsvēra: ”Mums ir pienākums tos viesmīlīgi uzņemt, lai mēs kļūtu par darbabiedriem patiesības labā.” (3. Jāņa 8.)

Iemesls, kāpēc Jānis rakstīja Gajam, nebija tikai vēlme paust viņam savu pateicību. Jānis gribēja viņam palīdzēt risināt kādu nopietnu problēmu. Viens no draudzes locekļiem, vārdā Diotrefs, nevēlējās parādīt viesmīlību tiem kristiešiem, kas ieradās viņu draudzē no citurienes. Turklāt viņš pat lika šķēršļus tiem, kas vēlējās to darīt. (3. Jāņa 9, 10.)

Garīgi noskaņoti kristieši noteikti nemaz nebūtu gribējuši palikt pie Diotrefa, pat ja viņš to būtu piedāvājis. Viņam draudzē ”patika.. būt pirmajam”, un viņš ar necieņu izturējās pret apustuli Jāni un to, ko apustulis mācīja. Viņš arī nekrietni aprunāja Jāni un citus ticības biedrus. Lai gan Jānis viņu nenosauca par viltus skolotāju, tomēr ir skaidrs, ka Diotrefs neatzina Jāņa pilnvaras kristiešu vidū. Diotrefa kāre pēc ievērības un viņa nekristīgā izturēšanās radīja nopietnas šaubas par viņa uzticību Dievam. Gadījums ar Diotrefu palīdz saprast, kā draudzes vienotību var graut godkārīgi un augstprātīgi cilvēki. Tāpēc Jānis deva Gajam padomu, kas attiecas arī uz katru no mums, — nesekot sliktam piemēram. (3. Jāņa 11.)

Atšķirībā no Diotrefa kristietis, vārdā Demētrijs, Jāņa vēstulē ir pieminēts kā labs piemērs. ”Par Demētriju visi dod labu liecību,” rakstīja Jānis. ”Arī mēs liecinām par viņu, un tu zini, ka mūsu liecība ir patiesa.” (3. Jāņa 12.) Iespējams, Demētrijam vajadzēja Gaja palīdzību, un Jāņa vēstule varēja noderēt par ieteikuma vēstuli, lai Gajs varētu uzticēties Demētrijam. Visticamāk, Demētrijs pats nogādāja šo vēstuli Gajam. Būdams Jāņa pārstāvis vai varbūt ceļojošais pārraugs, Demētrijs varēja sniegt plašāku informāciju par jautājumiem, ko Jānis pieminēja savā vēstulē.

Kāpēc Jānis mudināja Gaju parādīt viesmīlību arī turpmāk, ja Gajs to jau darīja? Varbūt viņš uzskatīja, ka Gaju ir nepieciešams iedrošināt. Vai arī Jānis raizējās, ka Gajs varētu vilcināties parādīt viesmīlību, jo Diotrefs gribēja padzīt no draudzes visus, kas tā rīkojās. Lai arī kāds būtu bijis iemesls, Jānis Gaju uzmundrināja, sakot: ”Tas, kas dara labu, ir no Dieva.” (3. Jāņa 11.) Vēlēšanās patikt Dievam ir lielisks pamudinājums neatlaidīgi darīt labu.

Vai Jāņa vēstule palīdzēja Gajam arī turpmāk būt viesmīlīgam? Fakts, ka Jāņa trešā vēstule ir iekļauta Bībeles kanonā, lai rosinātu arī citus ”sekot.. labam piemēram”, liecina, ka šī vēstule sasniedza savu mērķi. (3. Jāņa 11.)

Lai gan nekas vairāk par brāli Gaju nav zināms, arī no šiem dažiem faktiem par viņu mēs varam daudz ko mācīties.

Pirmkārt, lielākā daļa no mums ir uzzinājusi Bībeles patiesību, pateicoties citiem Jehovas kalpiem, kas ir bijuši gatavi doties ceļā, lai kādam to mācītu. Protams, ne visiem kristiešiem ir jāmēro lieli attālumi labās vēsts dēļ. Bet, tāpat kā Gajs, arī mēs varam atbalstīt un uzmundrināt ticības biedrus, kas ceļo, apmeklējot dažādas draudzes, piemēram, rajona pārraugu un viņa sievu. Tāpat mēs varam sniegt praktisku palīdzību brāļiem un māsām, kas pārceļas uz turieni, kur ļoti vajadzīgi sludinātāji, vai tas būtu savā vai arī svešā zemē. Ņemsim vērā norādījumu: ”Esiet viesmīlīgi.” (Rom. 12:13; 1. Tim. 5:9, 10.)

Otrkārt, mums nebūtu jābūt pārsteigtiem, ja draudzē kāds neatzīst atbildīgo brāļu pilnvaras (lai gan tas notiek pavisam reti). Apustulim Jānim piešķirtās pilnvaras tika apšaubītas. Tāpat notika ar apustuli Pāvilu. (2. Kor. 10:7—12; 12:11—13.) Kā mums būtu jāizturas, ja mēs draudzē saskartos ar līdzīgu problēmu? Pāvils Timotejam deva padomu: ”Kunga kalps nedrīkst strīdēties, bet viņam jābūt laipnam pret visiem, jābūt prasmīgam skolotājam, jāvalda pār sevi, kad pret viņu slikti izturas, un lēnprātīgi jāpamāca nepakļāvīgie.” Ja mēs saglabājam lēnprātību pat saspringtās situācijās, tad kritiski noskaņoti cilvēki, iespējams, ar laiku mainīs savu nostāju. Mēs varam cerēt, ka Jehova ”tiem ļaus mainīt attieksmi [”nožēlot grēkus”, zemsv. piez.] un pilnībā izprast patiesību”. (2. Tim. 2:24, 25.)

Treškārt, ticības biedri, kas uzticīgi kalpo Jehovam, pat sastopoties ar pretestību, ir pelnījuši saņemt no mums atzinīgus vārdus un sirsnīgas uzslavas. Tas viņiem palīdzēs arī turpmāk palikt uzticīgiem Jehovam. Apustuļa Jāņa vēstule noteikti uzmundrināja Gaju un stiprināja viņa pārliecību, ka viņš rīkojas pareizi. Draudzes vecākajiem ir jāseko Jāņa paraugam un jāuzmundrina brāļi un māsas, lai tie ”nepiekustu.. un nenogurtu”. (Jes. 40:31; 1. Tes. 5:11.)

Gajam adresētajā apustuļa Jāņa vēstulē grieķu oriģināltekstā ir tikai 219 vārdi, līdz ar to tā ir visīsākā Bībeles grāmata. Tomēr kristieši to uzskata par ļoti vērtīgu Svēto Rakstu sastāvdaļu.