1., 2. a) Kādu iemeslu dēļ mums var rasties jautājums: ”Cik ilgi?” b) Kāpēc ir uzmundrinoši lasīt par to, kā ir jutušies Dieva kalpi senatnē?

”CIK ilgi?” Šāds jautājums bija radies gan pravietim Jesajam, gan pravietim Habakukam. (Jes. 6:11; Hab. 1:2.) 13. psalmā ķēniņš Dāvids četras reizes jautāja: ”Cik ilgi?” (Ps. 13:2, 3.) Šos vārdus reiz teica pat mūsu Kungs Jēzus Kristus, kad sastapās ar cilvēku neticību. (Mat. 17:17.) Ir gluži dabiski, ka arī mēs reizēm vaicājam to pašu.

² Kādu iemeslu dēļ mums var rasties tāds jautājums? Iespējams, mums jāsaskaras ar kaut kādu netaisnību. Bet varbūt ciešanas un raizes mums sagādā vecums un slimības vai arī ”īpaši grūtie laiki”, kādos dzīvojam. (2. Tim. 3:1.) Tāpat ir iespējams, ka mūs nomāc cilvēku morālā lejupslīde. Iemeslu, kāpēc daudzi var vaicāt: ”Cik ilgi?”, patiešām netrūkst. Tāpēc ir uzmundrinoši zināt, ka Jehova nekad nav nosodījis savus uzticīgos kalpus, kurus ir nodarbinājis tāds pats jautājums.

3. Kas grūtībās mums var palīdzēt?

³ Kas mums var palīdzēt, kad sastopamies ar grūtībām?  Jēzus pusbrālis Jēkabs, kas kļuva par viņa mācekli, rakstīja: ”Esiet pacietīgi, līdz kamēr Kungs būs klāt.” (Jēk. 5:7.) Pacietība ir Dievam tīkama īpašība, kas vajadzīga mums visiem. Bet ko nozīmē būt pacietīgiem?

4., 5. a) Ko nozīmē būt pacietīgiem? b) Ar kādu piemēru māceklis Jēkabs paskaidroja, kāpēc jābūt pacietīgiem? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

⁴ Kā redzams Bībelē, lai attīstītu pacietību, ir vajadzīgs Dieva svētais gars. Bez Dieva palīdzības mēs, nepilnīgi cilvēki, nespējam vienmēr būt tik pacietīgi, cik nepieciešams. Pacietība ir Dieva dāvana, un, būdami pacietīgi, mēs apliecinām savu mīlestību gan pret Dievu, gan pret cilvēkiem. Kas varētu notikt, ja mēs bieži zaudētu pacietību? Varētu vājināties mīlestības saites, kas mūs vieno ar citiem kristiešiem. Bet, ja esam pacietīgi, šīs saites nostiprinās. (1. Kor. 13:4; Gal. 5:22.) Pacietība ir cieši saistīta ar daudzām citām kristīgām īpašībām. Piemēram, tā ir saistīta ar izturību — īpašību, kas ļauj nepadoties grūtībās un saglabāt pozitīvu nostāju. (Kol. 1:11; Jēk. 1:3, 4.) Pacietība arī palīdz neatmaksāt ļaunu ar ļaunu un nepadoties nekādos ticības pārbaudījumos. Turklāt Bībelē ir norādīts, ka mums jābūt gataviem gaidīt. Tieši tas ir uzsvērts Jēkaba vēstules 5. nodaļas 7. un 8. pantā. (Nolasīt.)

⁵ Kāpēc mums jābūt gataviem gaidīt, kad Jehova rīkosies? Jēkabs pievērsa uzmanību tam, ko kristieši var mācīties no zemkopjiem. Sējas darbi no zemnieka prasa daudz pūļu, tomēr zemnieks atzīst, ka pār daudz ko viņam nav nekādas varas. Piemēram, viņš nekādi nespēj iespaidot laikapstākļus un viņa spēkos nav paātrināt ražas ienākšanos. Viņš apzinās, ka ”dārgie zemes augļi” ir pacietīgi jāgaida. Arī mēs, gaidot Jehovas solījumu piepildīšanos, saprotam, ka ir daudz kas tāds, ko mēs nevaram ietekmēt. (Marka 13:32, 33; Ap. d. 1:7.) Tāpat kā zemkopjiem, arī mums jābūt pacietīgiem.

6. Ko mēs varam mācīties no pravieša Mihas?

⁶ Situācija mūsu laikos līdzinās tai, kādu pieredzēja pravietis Miha. Viņš dzīvoja tad, kad valdīja bezdievīgais ķēniņš Ahass un sabiedrību bija pārņēmis ļaunums. Miha rakstīja, ka viņa tautiešu ”rokas [ir] gatavas darīt ļaunu”. (Nolasīt Mihas 7:1—3.) Pravietis apzinājās, ka viņš nespēj mainīt pastāvošos apstākļus. Ko viņš darīja? Mihas grāmatā ir teikts: ”Es noraugos uz to Kungu un gaidu uz Dievu, manas glābšanas nesēju; mans Dievs mani uzklausīs!” (Mih. 7:7.) Arī mums ir nepieciešams ”gaidīt uz Dievu”.

7. Ar kādu attieksmi mums jāgaida Jehovas solījumu īstenošanās?

⁷ Ja mums būs tikpat stipra ticība, kāda bija Miham, mēs būsim gatavi ar prieku gaidīt, kad Jehova rīkosies. Kā zināms, gaidīt var dažādi. Piemēram, ieslodzītajam, kam piespriests nāvessods, nekas cits neatliek kā gaidīt, bet ir skaidrs, ka viņš nepriecājas par to, kas viņam būs jāpieredz. Mēs esam pilnīgi citādā situācijā — mēs ar ilgām gaidām, kad Jehova rīkosies. Mēs zinām, ka viņš turēs solījumu dāvāt cilvēkiem mūžīgu dzīvi un šī solījuma īstenošanās neaizkavēsies. Tāpēc mēs ”visu izturam ar pacietību un prieku”. (Kol. 1:11, 12.) Ja mēs žēlotos un kurnētu, ka Jehova, mūsuprāt, vilcinās, tas nebūtu viņam patīkami. (Kol. 3:12.)

8. Kāpēc ir derīgi pārdomāt, kā senatnē Dieva kalpi apliecināja pacietību?

⁸ Mums būs vieglāk gaidīt, ja atcerēsimies, kā senatnē dievbijīgi cilvēki gaidīja Jehovas solījumu īstenošanos. (Rom. 15:4.) Pievērsīsim uzmanību vairākiem Jehovas kalpiem un pārdomāsim, cik ilgi viņiem bija jāgaida, kāpēc viņi bija gatavi gaidīt un kā Jehova atalgoja viņu pacietību.

9., 10. Cik ilgi bija jāgaida Ābrahāmam un Sārai?

⁹ To vidū, kas ”ar ticību un pacietību iemanto apsolīto”, noteikti jāmin Ābrahāms un Sāra. Bībelē teikts, ka ”būdams pacietīgs, Ābrahāms saņēma apsolīto”. Jehova viņam bija apsolījis, ka svētīs viņu un vairos viņa pēcnācējus. (Ebr. 6:12, 15.) Kāpēc Ābrahāmam bija vajadzīga pacietība? Tāpēc, ka Jehovas solījumu īstenošanās prasīja laiku. Līgums, ko Jehova bija noslēdzis ar Ābrahāmu, stājās spēkā 1943. gada p.m.ē. 14. nīsānā. Tajā dienā Ābrahāms, Sāra un visa viņu saime šķērsoja Eifratu un iegāja Apsolītajā zemē. Pēc tam Ābrahāmam bija jāgaida 25 gadus, līdz nāca pasaulē viņa dēls Īzāks (tas notika 1918. gadā p.m.ē.), un vēl pēc 60 gadiem (1858. gadā p.m.ē.) piedzima viņa mazdēli Ēzavs un Jēkabs. (Ebr. 11:9.)

¹⁰ Bet cik daudz no Apsolītās zemes Ābrahāms iemantoja? Bībelē var lasīt, ka ”Dievs viņam tajā nepiešķīra nekādu mantojumu, pat ne pēdas platumā, bet apsolīja dot šo zemi viņam īpašumā, kā arī viņa pēcnācējiem pēc viņa, kaut arī bērnu viņam vēl nebija”. (Ap. d. 7:5.) Tikai 430 gadu pēc tam, kad Ābrahāms  bija šķērsojis Eifratu, viņa pēcnācēji tika apvienoti organizētā tautā, kas ar laiku iemantoja Apsolīto zemi. (2. Moz. 12:40—42; Gal. 3:17.)

11. Kāpēc Ābrahāms bija gatavs gaidīt, un ko viņš tāpēc pieredzēs?

¹¹ Ābrahāms bija gatavs gaidīt tāpēc, ka viņam bija nešaubīga ticība Jehovam. (Nolasīt Ebrejiem 11:8—12.) Lai gan savas dzīves laikā Ābrahāms tā arī nepieredzēja, ka Jehovas solījums īstenotos visā pilnībā, viņš nekļuva neapmierināts, ka viņam bija jāgaida tik ilgi. Vai varat iztēloties Ābrahāma prieku, kad viņš būs piecelts no nāves paradīzē uz zemes? Viņš noteikti būs saviļņots, kad uzzinās, cik daudz Bībelē ir stāstīts par viņu un viņa pēcnācējiem. * Un kā viņš jutīsies, kad sapratīs, cik liela nozīme viņam ir bijusi tajā, lai īstenotos Jehovas nodoms par apsolīto Mesiju? Viņš ar pārliecību varēs teikt, ka gaidīt bija vērts.

12., 13. Kāpēc Jāzepam bija vajadzīga pacietība, un kāda bija viņa attieksme pret pārbaudījumiem?

¹² Pacietība izpaudās arī Ābrahāma mazmazdēla Jāzepa dzīvē. Jāzeps pieredzēja ne vienu vien briesmīgu netaisnību. Kad Jāzepam bija aptuveni 17 gadi, brāļi viņu pārdeva verdzībā. Pēc tam viņš tika nepatiesi apsūdzēts sava saimnieka sievas izvarošanas mēģinājumā un viņu ieslodzīja cietumā un iekala važās. (1. Moz. 39:11—20; Ps. 105:17, 18.) Lai gan Jāzeps bija rīkojies tā, kā ir patīkami Dievam, viņš nevis tika atalgots par savu dievbijību, bet gan saņēma cietumsodu. Bet pēc 13 gadiem viss pēkšņi mainījās. Jāzepu atbrīvoja no cietuma un iecēla augstā amatā — viņš kļuva par otru varenāko cilvēku Ēģiptē. (1. Moz. 41:14, 37—43; Ap. d. 7:9, 10.)

¹³ Vai pārciesto netaisnību dēļ Jāzepa sirdī bija iesakņojies rūgtums? Vai viņš bija zaudējis paļāvību uz savu Dievu Jehovu? Noteikti nē. Bet kas Jāzepam palīdzēja pacietīgi gaidīt? Tā bija viņa ticība Jehovam. Tajā, kas viņam bija jāpieredz, viņš saskatīja Jehovas vadību, kā liecina vārdi, ko viņš teica saviem brāļiem: ”Nebīstaities; vai tad es esmu Dieva vietā? Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, lai panāktu, kas šodien redzams: daudz ļaudis saglabāt dzīvus.” (1. Moz. 50:19, 20.) Gaidīt bija vērts.

14., 15. a) Kāpēc Dāvida pacietība ir ievērības cienīga? b) Kas Dāvidam palīdzēja pacietīgi gaidīt?

¹⁴ Arī ķēniņš Dāvids pārcieta daudz netaisnību. Lai gan Jehova viņu jau jaunībā bija svaidījis par nākamo izraēliešu ķēniņu, viņš sāka valdīt tikai pēc kādiem 15 gadiem — bet vienīgi pār savu cilti. (2. Sam. 2:3, 4.) Šajos gados Dāvids pieredzēja, ka viņu vajāja un centās nogalināt ķēniņš Sauls, kas jau bija novērsies no Jehovas. * Lai glābtu savu dzīvību, Dāvidam bija jābēguļo. Reizēm viņš rada patvērumu kādā kaimiņzemē, bet citreiz viņam bija jāslēpjas alās tuksnesī. Pat tad, kad Sauls kaujā bija gājis bojā, Dāvidam vēl kādus septiņus gadus bija jāgaida, līdz viņš kļuva par visu izraēliešu ķēniņu. (2. Sam. 5:4, 5.)

¹⁵ Kāpēc Dāvids bija gatavs pacietīgi gaidīt? Atbilde ir lasāma tajā pašā psalmā, kurā viņš četras reizes vaicāja: ”Cik  ilgi?” Dāvids teica: ”Es ceru uz Tavu žēlastību, mana sirds ir līksma par Tavu palīdzību! Es dziedāšu tam Kungam, ka Viņš man tik daudz laba dara!” (Ps. 13:6, 7.) Dāvids nešaubīgi paļāvās uz Jehovas žēlastību un mīlestību. Viņš ar prieku gaidīja, kad Jehova darīs galu viņa pārbaudījumiem, un pārdomāja, kā Jehova viņam ir palīdzējis iepriekš. Arī Dāvids uzskatīja, ka gaidīt ir vērts.

16., 17. Kāpēc var teikt, ka Dievs Jehova un Jēzus Kristus ir visizcilākie pacietības piemēri?

¹⁶ Ja ir runa par pacietību, Jehova no mums neprasa neko tādu, ko pats nebūtu ar mieru darīt. Viņa pacietība ir apbrīnas vērta. (Nolasīt 2. Pētera 3:9.) Jehova pacietīgi gaida jau vairākus tūkstošus gadu, lai Ēdenē izvirzītie morālas dabas jautājumi tiktu atrisināti tā, ka nevienam vairs nebūtu nekādu šaubu. Viņš gaida laiku, kad viņa vārds tiks pilnībā svētīts. Tad visi, kas ”paļaujas uz Viņu”, saņems brīnišķīgas svētības. (Jes. 30:18.)

¹⁷ Arī Jēzus ir bijis gatavs gaidīt. Dzīvodams uz zemes, Jēzus palika uzticīgs Dievam līdz pat nāvei. Mūsu ēras 33. gadā viņš atgriezās debesīs un nodeva Dievam izpirkuma upura vērtību, bet, lai sāktu valdīt, viņam bija jāgaida līdz 1914. gadam. (Ap. d. 2:33—35; Ebr. 10:12, 13.) Taču ar to gaidīšana vēl nebeidzās — visi Jēzus ienaidnieki tiks iznīcināti uz mūžiem tikai pēc tam, kad Jēzus būs valdījis pār zemi tūkstoš gadu. (1. Kor. 15:25.) Protams, tas nozīmē, ka jāgaida būs ilgi, bet gaidīt noteikti būs vērts.

18., 19. Kas mums var palīdzēt būt gataviem pacietīgi gaidīt?

¹⁸ Ir pilnīgi skaidrs, ka ikvienam no mums jābūt gatavam pacietīgi gaidīt. Kas mums šajā ziņā var palīdzēt? Lūgsim, lai Dievs mums dāvātu savu garu! Paturēsim prātā, ka pacietība ir viens no Dieva gara augļiem. (Efes. 3:16; 6:18; 1. Tes. 5:17—19.) Ar Jehovas atbalstu mēs spēsim būt pacietīgi un izturēt jebkādas grūtības.

¹⁹ Atcerēsimies, kas Ābrahāmam, Jāzepam un Dāvidam palīdzēja pacietīgi gaidīt, kad piepildīsies Jehovas solījumi. Viņi ticēja Jehovam un nešaubīgi paļāvās uz viņu. Šie dievbijīgie cilvēki neuzskatīja, ka galvenais ir apmierināt savas vēlmes, un viņi netiecās pēc tā, lai nodrošinātu sev pēc iespējas vieglāku dzīvi. Ja pārdomāsim, cik labs iznākums ir bijis viņu pacietībai, arī mums būs vieglāk pacietīgi gaidīt.

20. Kādai jābūt mūsu nostājai arī tad, kad sastopamies ar grūtībām?

²⁰ Mums ir jāsastopas ar dažādām grūtībām un pārbaudījumiem, tomēr mūsu apņēmība pacietīgi gaidīt nemazinās. Protams, reizēm mums varbūt gribas vaicāt: ”Cik ilgi, Kungs?” (Jes. 6:11.) Bet ar Jehovas svētā gara atbalstu mēs noteikti spēsim dzīvot tā, lai būtu redzams, ka mums ir tāda nostāja, kāda bija Jeremijam: ”Tas Kungs ir mana daļa.., tādēļ es cerēšu uz Viņu.” (Raudu Dz. 3:21, 24.)