Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Ko var mācīties no Cakarijas redzētajām parādībām

Ko var mācīties no Cakarijas redzētajām parādībām

”Ja jūs piegriezīsities Man, — saka tas Kungs Cebaots, — tad Es piegriezīšos jums.” (CAK. 1:3.)

DZIESMAS: 89., 86.

1.—3. a) Kādos apstākļos sāka sludināt Cakarija? b) Kāpēc Jehova savu tautu aicināja atgriezties pie viņa?

RAKSTU rullis, kas lido pa gaisu, sieviete, kas sēž labības mērā, un divas sievietes, kurām ir spārni kā stārķim un kuras lido augstu debesīs. Tās ir dažas no iespaidīgajām parādībām, kas aprakstītas Cakarijas grāmatā. (Cak. 5:1, 7—9.) Ar kādu mērķi Jehova deva Cakarijam šādas parādības? Kas tajā laikā notika ebreju tautā? Ko mēs varam mācīties no Cakarijas redzētajām parādībām?

2 537. gads p.m.ē. Jehovas kalpiem nesa lielas un brīnišķīgas pārmaiņas. Pēc 70 gadiem, ko viņi bija pavadījuši trimdā Babilonijā, viņi beidzot varēja atgriezties savā tēvzemē. Sajūsmas pilni, viņi sāka atjaunot Jehovas pielūgsmi. Kad 536. gadā p.m.ē. tika likti tempļa pamati, ”ļaudis gavilēja lielās gavilēs”, tā ka ”troksnis bija dzirdams tālumā”. (Ezr. 3:10—13.) Taču drīz vien ebreji pārtrauca tempļa būvniecību, jo Dieva tautas pretinieki sāka likt viņiem šķēršļus. Viņi pilnībā pievērsās savu māju labiekārtošanai un lauku darbiem. 16 gadus pēc tempļa pamatu likšanas būvniecība joprojām stāvēja uz vietas. Dieva kalpiem bija jāatgādina, ka viņiem ir jāatgriežas pie Jehovas un jāpārstāj galveno uzmanību veltīt personiskajām interesēm. Jehova vēlējās, lai ebreji atkal pievērstos viņam un atgūtu zaudēto dedzīgumu un drosmi.

3 520. gadā p.m.ē. Dievs ar pravieša Cakarijas starpniecību atgādināja tautai, kāpēc ebrejiem bija ļauts atgriezties no Babilonijas trimdas. Jau pats Cakarijas vārds, kas nozīmē ”Jehova ir pieminējis”, droši vien palīdzēja ebrejiem atsaukt atmiņā kādu svarīgu faktu, proti: lai gan ebreji bija aizmirsuši to, ko Jehova bija darījis viņu labā, Jehova savu tautu nebija aizmirsis. (Nolasīt Cakarijas 1:3, 4.) Dievs ar mīlestību apliecināja saviem kalpiem, ka palīdzēs tiem atjaunot tīro pielūgsmi. Bet Jehova arī brīdināja ebrejus, ka to kalpošana viņam nebūs pieņemama, ja tie nekalpos viņam no visas sirds. Apskatīsim, kā sestā un septītā no Cakarijas redzētajām parādībām pamudināja tautu uz rīcību. Noskaidrosim arī, ko no šīm parādībām varam mācīties mēs.

DIEVS SODĪS ZAGĻUS

4. Ko Cakarija redzēja sestajā parādībā, un par ko liecina tas, ka rullis ir aprakstīts no abām pusēm? (Sk. 1. attēlu raksta sākumā.)

4 Cakarijas grāmatas 5. nodaļa sākas ar neparastas parādības aprakstu. (Nolasīt Cakarijas 5:1, 2.) Pravietis redz, kā pa gaisu lido milzīgs rakstu rullis — ”divdesmit olekšu [9 metrus] garš un desmit olekšu [4,5 metrus] plats”. Rullis ir atritināts, lai to varētu lasīt. Tas ir aprakstīts no abām pusēm, un tajā ir lasāms bargs spriedums. (Cak. 5:3.) Rakstu ruļļi parasti bija aprakstīti tikai no vienas puses, bet šajā gadījumā ir izmantotas abas puses. Tātad šajā rullī lasāmā vēsts ir ļoti svarīga.

Kristiešiem zagšana nav pieņemama. (Sk. 5.—​7. rindkopu)

5., 6. Kāds ir Jehovas viedoklis par zagšanu?

5 Nolasīt Cakarijas 5:3, 4. Visi cilvēki ir atbildīgi Jehovas priekšā. Bet vēl jo vairāk tas attiecas uz Jehovas kalpiem. Visi, kas mīl Dievu, apzinās, ka jebkāda zādzība sagādā negodu ”Dieva vārdam”. (Sal. Pam. 30:8, 9.) Lai kādi būtu zagļa motīvi un lai cik spiedīgi būtu viņa apstākļi, ar savu rīcību viņš parāda, ka alkatīgās iekāres apmierināšana viņam ir svarīgāka par Dievu un ka materiālas vērtības viņa dzīvē ieņem pārāk nozīmīgu vietu. Zaglis uzskata, ka nav tik būtiski paklausīt Dieva noteiktajiem likumiem, un noniecina gan Dievu, gan viņa vārdu.

6 Taču ”zagļa namu” skars lāsts un šim lāstam ”jāieslīgst, jāiesūcas un jānostiprinās viņa namā”, kā varējām lasīt Cakarijas grāmatas 5. nodaļas 3. un 4. pantā. Zaglis nevar paglābties no Jehovas nelabvēlīgā sprieduma, slēpjoties savā mājā aiz biezām durvīm un aizslēģotiem logiem. Jehovas spriedumi iesniedzas it visur un izceļ gaismā ikvienu pārkāpumu, ko ir izdarījuši viņa kalpi. Pat ja cilvēkam izdodas noslēpt zādzību no saviem vecākiem, varas pārstāvjiem, darba devējiem vai draudzes vecākajiem, viņš nevar to noslēpt no Dieva, kas ir teicis, ka jebkurš pārkāpums, arī zādzība, ir ”atklāts viņa acīm”, un tas nepaliks nesodīts. (Ebr. 4:13.) Mums sagādā lielu prieku iespēja būt kopā ar cilvēkiem, kas ”it visā vēlas rīkoties godīgi”. (Ebr. 13:18.)

7. Kas mums jādara, lai mūs neskartu lāsts, kas minēts Cakarijas redzētajā rullī?

7 Zagšana Jehovas acīs ir nopietns grēks. Mēs uzskatām par lielu godu, ka zinām Jehovas augstās morāles normas un varam dzīvot saskaņā ar tām, nedarot neko tādu, kas viņu apkaunotu. Ja paklausām Jehovam, mūs neskars sods, ko saņems visi tie, kas tīši pārkāpj viņa likumus.

TURĒSIM DOTO VĀRDU ”DIENDIENĀ”

8.—10. a) Kas ir zvērests? b) Kādu zvērestu pārkāpa ķēniņš Cedekija?

8 Nākamā brīdinošā vēsts, ko var lasīt rullī, ir domāta tiem, kas ”nepareizi zvēr” pie Dieva vārda. (Cak. 5:4.) Zvērests ir vai nu svinīgs apgalvojums, ko izsakot kaut kas tiek apstiprināts, vai arī svinīgi dots solījums kaut ko izdarīt vai, tieši pretēji, atturēties no kādas rīcības.

9 Pret zvērēšanu pie Jehovas vārda ir jāizturas ārkārtīgi nopietni. To var saprast, ja pārdomājam, kas notika ar Cedekiju — pēdējo Jūdejas ķēniņu. Cedekija zvērēja pie Jehovas, ka būs uzticīgs Babilonijas valdnieka vasalis. Tomēr viņš lauza savu zvērestu. Ko par šo Cedekijas rīcību domāja Jehova? ”Tik tiešām, ka Es dzīvoju,” Jehova pasludināja, ”tā ķēniņa dzīves vietā, kas viņu iecēla par ķēniņu, kura zvērestu viņš pārkāpa un kuram viņš lauza savu derību, pie viņa Bābelē viņš nomirs!” (Ecēh. 17:16.)

10 Ķēniņam Cedekijam bija pienākums Jehovas priekšā pildīt to, ko viņš sava Dieva vārdā bija zvērējis. (2. Laiku 36:13.) Taču viņš centās atbrīvoties no saistībām, ko bija uzņēmies pret Babilonijas valdnieku, un vērsās pēc palīdzības pie Ēģiptes. (Ecēh. 17:11—15, 17, 18.)

11., 12. a) Kāds ir vissvarīgākais solījums, ko mēs varam dot? b) Kā šim solījumam jāietekmē mūsu dzīve?

11 Jehova pievērš nopietnu uzmanību visiem mūsu solījumiem. Ja vēlamies saglabāt viņa labvēlību, mums jāpilda tas, ko esam solījuši. (Ps. 76:12.) Vissvarīgākais no solījumiem ir tas, kurā cilvēks veltī savu dzīvi Jehovam un svinīgi apsola, ka mūžīgi kalpos viņam, lai ko tas prasītu.

12 Kā šis solījums ir jāpilda? Mūsu nostājai dažādos pārbaudījumos — gan lielos, gan mazos — būtu jāliecina, ka mēs ļoti nopietni uztveram savu solījumu kalpot Jehovam ”diendienā”. (Ps. 61:9.) Piemēram, vai situācijās, kad kāds mūsu darba vai skolas biedrs sāk ar mums flirtēt, mēs pirmām kārtām domājam par Jehovas normām un noraidām šādus uzmanības apliecinājumus? (Sal. Pam. 23:26.) Vai tad, ja mūsu ģimenes locekļi nekalpo Jehovam un nevēlas sekot kristīgajiem principiem, mēs lūdzam Jehovam palīdzību, lai spētu dzīvot un izturēties tā, kā pienākas kristiešiem? Vai mēs ik dienas vēršamies lūgšanās pie sava debesu Tēva un pateicamies par viņa mīlestību un vadību? Vai mēs katru dienu atvēlam laiku Bībeles lasīšanai? To visu faktiski mēs bijām solījušies darīt, kad veltījām savu dzīvi Jehovam. Lai turētu savu solījumu Dievam, mums ir paklausīgi jāpilda viss, ko Dievs no mums prasa. Ja kalpošanā darām visu, kas ir mūsu spēkos, mēs apliecinām, ka mīlam Jehovu un esam sevi pilnībā atdevuši viņam. Kalpošana Jehovam ir visa mūsu dzīve, nevis atsevišķas formālas darbības. Turklāt mums pašiem nāk par labu tas, ka pildām savu solījumu kalpot Dievam, jo tādā veidā mēs iegūstam cerību uz brīnišķīgu nākotni. (5. Moz. 10:12, 13.)

13. Ko mums palīdz saprast sestā Cakarijas redzētā parādība?

13 Tas, ko Cakarija redzēja sestajā parādībā, mums palīdz saprast, ka Jehovas kalpi nedrīkst zagt un lauzt doto vārdu. Mēs noskaidrojām arī to, ka Jehova turēja savu solījumu un nenovērsās no savas tautas, kaut gan tā daudzkārt kļūdījās. Jehova redzēja, cik grūti klājas viņa kalpiem, jo tiem visapkārt dzīvoja naidīgi noskaņotas tautas. Jehova ar savu priekšzīmi mums māca, cik svarīgi ir turēt solījumus, un viņš mums noteikti palīdzēs pildīt, ko esam solījuši. Piemēram, pildīt solījumus mums palīdz tas, ka Jehova ir dāvājis cerību uz brīnišķīgu nākotni. Mēs varam paļauties, ka viņš drīz darīs galu ļaunumam, kas valda uz zemes. Nākamā parādība, ko redzēja Cakarija, ļauj stiprināt šo cerību.

ĻAUNDARĪBA TIEK AIZNESTA UZ TAI ”PIEDERĪGO VIETU”

14., 15. a) Ar ko sākās septītā parādība? (Sk. 2. attēlu raksta sākumā.) b) Ko simbolizēja ”sieviete, kas sēdēja mērā”, un kāpēc viņa tur tika iesprostota?

14 Kad Cakarija bija vērojis rakstu rulli, kas lido pa gaisu, eņģelis viņu atkal uzrunāja un lika viņam ”pacelt savas acis”. Kas parādījās septītajā redzējumā? Cakarija ieraudzīja ”lielo labības mēru” — grozu, ar ko mērīja labību. (Nolasīt Cakarijas 5:5—8.) Tam bija ”ļoti smags svina vāks”. Kad vāks tika pacelts, Cakarija ieraudzīja ”sievieti, kas sēdēja mērā”. Eņģelis paskaidroja, kas ir šī sieviete, teikdams: ”Tā ir ļaundarība!” (LB-2012.) Cakarija droši vien sastinga šausmās, redzot, ka sieviete cenšas tikt laukā no groza. Eņģelis tūlīt pat ”iegrūda sievieti atkal mērā iekšā” un uzlika tam virsū smago vāku. Ko tas viss nozīmēja?

15 Septītā redzējuma sākuma aina ļauj nepārprotami secināt, ka Jehova savā tautā nepacieš nekādus ļaunus darbus. Viņš gādā, lai ļaunums neizplatītos un ātri vien tiktu likvidēts. (1. Kor. 5:13.) Par to liecina tas, ka eņģelis nekavējoties uzlika grozam svina vāku.

Jehova ir apsolījis, ka viņa pielūgsme paliks tīra. (Sk. 16.—​18. rindkopu)

16. a) Ko Cakarija parādībā redzēja tālāk? (Sk. 3. attēlu raksta sākumā.) b) Uz kurieni sievietes ar stārķa spārniem aiznesa labības mēru?

16 Pēc tam ”parādījās divas sievietes” ar spēcīgiem spārniem, kas izskatījās kā stārķa spārni. (Nolasīt Cakarijas 5:9—11.) Šīs sievietes bija pilnīgi citādas nekā tā, kas sēdēja labības mērā. Ar saviem spēcīgajiem spārniem viņas strauji nolaidās lejup un satvēra grozu, kurā atradās ”ļaundarība”. Uz kurieni tas tika aiznests? Uz ”Sineāras zemi”, tas ir, uz ”Bābeles zemi” (zemsv. piez.). Kāpēc grozs tika aiznests uz turieni?

17., 18. a) Kāpēc Sineāra bija ”piederīga vieta” ”ļaundarībai”? b) Kādai jābūt mūsu attieksmei pret ļaunu rīcību?

17 No ebreju, Cakarijas laikabiedru, viedokļa, Sineāra bija ”piederīga vieta” ”ļaundarībai”. Cakarija un citi Dieva kalpi labi zināja, ka tajā laikā Babilona bija pilsēta, kur zēla ļaunums, — tā bija piesātināta ar elkdievību un netiklību. Kad ebreji vēl atradās trimdā, viņiem katru dienu bija jāpretojas pagānisko reliģiju postošajai ietekmei. Cakarijas redzētā parādība noteikti uzmundrināja un stiprināja no trimdas pārnākušos ebrejus, jo tā apliecināja, ka Jehova gādās par viņa pielūgsmes tīrību.

18 Tomēr parādībā redzētais ebrejiem atgādināja arī par viņu pašu pienākumu saglabāt Jehovas pielūgsmi tīru. Dieva kalpi nedrīkst ļaut ”ļaundarībai” iezagties un izplatīties viņu vidū. Mēs esam pievienojušies Dieva tīrajai organizācijai, kurā varam izjust mīlestību un saņemt garīgu aizsardzību, tāpēc mums ir pienākums arī pašiem gādāt par tās tīrību. Vai mēs šajā ziņā cenšamies darīt to, kas ir mūsu spēkos? Mūsu garīgajā paradīzē nav vietas nekādai ļaunai rīcībai.

GARĪGĀ ZIŅĀ TĪRA TAUTA SAGĀDĀ GODU JEHOVAM

19. Ko mēs varam mācīties no Cakarijas grāmatā aprakstītajām parādībām?

19 Tas, ko Cakarija redzēja sestajā un septītajā parādībā, ir nopietns brīdinājums tiem, kas rīkojas negodīgi, un atgādinājums, ka Jehova savā tautā nepacietīs ļaundarības. Jehovas kalpiem ir jānīst ļaunums. Ar šo parādību starpniecību mūsu mīlošais debesu Tēvs apliecina, ka tādā gadījumā, ja centīsimies būt viņam patīkami, mēs varēsim saņemt viņa aizsardzību un mūs neskars lāsts, kas minēts Cakarijas redzētajā rullī. Turklāt mēs varēsim saņemt Jehovas svētības. Lai gan saglabāt garīgu un morālu tīrību ļaunuma pārņemtā pasaulē nav viegli, ar Jehovas atbalstu mums tas noteikti izdosies. Bet kāpēc mēs varam nešaubīties, ka patiesā Dieva pielūgsme aizvien nostiprināsies? Kā mēs varam zināt, ka lielā posta laikā Jehova aizsargās savu organizāciju? Atbildes uz šiem jautājumiem ir sniegtas nākamajā rakstā.