BIJA 1910. gada maija rīts. Belfāstas līcī iepeldēja tvaikonis, uz kura klāja stāvēja vairāki pasažieri, vērodami rīta saules apmirdzētos zaļos pakalnus. Viens no šiem pasažieriem bija Čārlzs Teizs Rasels, kuram šis bija piektais ceļojums uz Īriju. Tuvojoties kuģu būvētavai, viņš varēja redzēt, kā tiek būvēti divi milzīgi okeāna laineri — bēdīgi slavenais Titāniks * un tam identiskais kuģis Olimpija. Aiz kuģu būvētavas atradās piestātne, kur viņu gaidīja neliela grupiņa Bībeles pētnieku.

Pirms kādiem 20 gadiem brālis Rasels, domādams, kā visefektīvāk izplatīt labo vēsti visā pasaulē, bija izlēmis veikt vairākus braucienus ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm. Savā pirmajā sludināšanas ceļojumā viņš devās 1891. gada jūlijā, un tā pirmais pieturas punkts bija Īrija. Tvaikonim City of Chicago tuvojoties Kvīnstaunas (tagad Kouvas) krastam, brālis Rasels, ļoti iespējams, atcerējās, kā viņa vecāki bija raksturojuši savu dzimteni. Vēlāk, kad Rasels un viņa ceļabiedri devās cauri sakoptajām pilsētām un gleznainajiem lauku apvidiem, viņi saprata, ka šeit ir ”lauks”, kas ”ir gatavs pļaujai”.

Kopumā brālis Rasels Īrijā viesojās septiņas reizes. Pirmajā braucienā izraisītā ļaužu interese bija tik liela, ka nākamajās reizēs, kad viņš ieradās Īrijā, uz viņa lekcijām atnāca simti, dažreiz pat tūkstoši cilvēku. Jau otrajā reizē, kad viņš viesojās šajā valstī, viņa runas, kas bija paredzētas 1903. gada maijā Belfāstā un Dublinā, tika izziņotas vietējās avīzēs. Rasels vēlāk atcerējās, ka ”klātesošie ļoti uzmanīgi klausījās” runu ”Solījums, kas apstiprināts ar zvērestu”, kurā viņš pievērsa uzmanību Ābrahāma ticībai un svētībām, kas gaida cilvēci.

Lielās cilvēku intereses dēļ Rasels apmeklēja Īriju arī savā trešajā ceļojumā pa Eiropu. Pieci brāļi kādā 1908. gada aprīļa rītā viņu sagaidīja nokāpjam no kuģa Belfāstā. Tās pašas dienas vakarā uz iepriekš izziņoto runu ”Sātana impērijas gāšana” sapulcējās ap 300 ieinteresētu klausītāju. Kāds no klātesošajiem sāka izteikt iebildumus, bet brālis Rasels, prasmīgi izmantodams Rakstus, tos ātri vien atspēkoja. Dublinā kāds neatlaidīgāks pretinieks — Jauno vīriešu kristīgās apvienības sekretārs O’Konors — mēģināja klātesošos, kuru skaits pārsniedza tūkstoti, noskaņot pret Bībeles pētniekiem.

Mēģināsim iztēloties, kā viss varēja risināties. Kāds vīrietis, kuram ir interese par Bībeli, nolemj apmeklēt laikrakstā The Irish Times izziņoto runu. Pārpildītajā zālē viņš ar grūtībām atrod brīvu sēdvietu. Ar lielu aizrautību viņš klausās oratorā — tas ir garā melnā mētelī tērpies cienījams vīrs ar sirmiem matiem un bārdu. Orators staigā pa skatuvi, brīvi žestikulē un, sistemātiski skaidrojot vienu Bībeles pantu pēc otra, loģiski attīsta savas lekcijas tēmu. Pat bez skaņu pastiprinošām ierīcēm  runātāja balss ir dzirdama arī vistālākajās zāles vietās. Klātesošie ar neatslābstošu interesi klausās pusotru stundu garo lekciju. Kad pienāk kārta jautājumu un atbilžu daļai, O’Konors un viņa atbalstītāji sāk savus uzbrukumus, taču runātājs ar Bībeles palīdzību tos prasmīgi atvaira. Klātesošie aplaudē, paužot savu atbalstu oratoram. Pēc pasākuma ieinteresētais vīrietis pieiet pie brāļiem un izsaka vēlēšanos uzzināt vairāk. Saskaņā ar aculiecinieku stāstīto, daudzi uzzināja patiesību tieši šādā veidā.

1909. gada maijā brālis Rasels Ņujorkā uzkāpa uz kuģa Mauritānija klāja un devās savā ceturtajā ceļojumā. Lai ceļu pāri okeānam varētu izmantot Sargtorņa rakstu diktēšanai, viņš šajā reizē bija paņēmis līdzi brāli Huncingeru, kas prata stenografēt. Uz brāļa Rasela publisko runu Belfāstā bija ieradušies 450 vietējie iedzīvotāji, no kuriem aptuveni 100 nācās stāvēt kājās, jo visiem nepietika sēdvietu.

1910. gadā, kā jau bija minēts raksta sākumā, Rasels bija devies savā piektajā ceļojumā. Viņa publiskās runas šī ceļojuma laikā tika rīkotas pēc tā paša parauga kā iepriekšējās reizēs. Pēc Rasela runas Dublinā kāds slavens teologs, ko bija atvedis O’Konors, uzdeva Raselam vairākus jautājumus. Klātesošie ar lielu interesi sekoja līdzi tam, kā brālis Rasels, izmantodams Bībeli, sniedz atbildes uz viņa jautājumiem. Nākamajā dienā Raselam un viņa ceļabiedriem izdevās dabūt vietas uz pasta kuģa, kas viņus ātri nogādāja Liverpūlē, no kurienes viņi ar slaveno kuģi Luzitānija * devās uz Ņujorku.

Arī 1911. gadā, sestā un septītā ceļojuma laikā, brālis Rasels uzstājās ar iepriekš izziņotām runām. Šā gada pavasarī Belfāstā 20 vietējie Bībeles pētnieki organizēja Rasela runas ”Dzīve pēc nāves” noklausīšanos, uz kuru ieradās aptuveni 2000 cilvēku. Uz runu Dublinā atkal atnāca O’Konors, šoreiz ar kādu citu mācītāju, kas pēc runas uzdeva jautājumus. Pēc katras uz Bībeli balstītās atbildes klātesošie aplaudēja. Šī paša gada rudenī arī citās pilsētās daudzi atnāca noklausīties publiskās runas. Kad Rasels atkal uzstājās ar runu Dublinā, O’Konors kopā ar kādiem 100 huligāniem centās izjaukt pasākuma norisi, taču klātesošie ar lielu entuziasmu pauda savu atbalstu runātājam.

Kaut arī tajā laikā ar runām galvenokārt uzstājās brālis Rasels, viņš apzinājās, ka ”neviens nav neaizstājams”, jo ”tas nav kāda cilvēka darbs — tas ir Dieva darbs”. Šādas iepriekš izziņotas runas bija priekšteces tai mūsu sapulces daļai, ko mēs saucam par publisko runu. Šīs runas pavēra iespēju daudziem cilvēkiem uzzināt Bībeles patiesību. Tās sekmēja labās vēsts izplatīšanos, un vairākās Īrijas pilsētās izveidojās draudzes. (No mūsu arhīva Lielbritānijā.)