1. Kāpēc apustulis Pāvils ebreju kristiešiem rakstīja, lai viņi uzmundrina cits citu ”vēl jo vairāk”?

KĀPĒC mums vēl jo vairāk jāpievērš uzmanība citu uzmundrināšanai? Atbilde uz šo jautājumu ir atrodama Pāvila vēstulē ebreju kristiešiem. Viņš tiem rakstīja: ”Būsim vērīgi cits pret citu, lai pamudinātu uz mīlestību un labiem darbiem, un neatstāsim novārtā savas sapulces, kā daži paraduši, bet uzmundrināsim cits citu — un vēl jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Ebr. 10:24, 25.) Jau pēc nepilniem pieciem gadiem Jeruzālemē dzīvojošie kristieši redzēja, ka Jehovas diena ir pavisam tuvu. Viņi varēja saskatīt Jēzus minēto zīmi, kas liecināja, ka viņiem ir jāpamet pilsēta. (Ap. d. 2:19, 20; Lūk. 21:20—22.) Toreizējā Jehovas diena pienāca mūsu ēras 70. gadā, kad romieši izpildīja Jehovas spriedumu Jeruzālemei.

2. Kāpēc mūsu laikos ir īpaši svarīgi uzmundrināt citam citu?

² Arī mēs dzīvojam laikā, kad Jehovas lielā diena ir tuvu. (Joēla 2:11.) Pravietis Cefanja teica: ”Tā Kunga lielā diena ir tuvu, tā ir jau klāt un nāk steigdamās.” (Cef. 1:14.) Šie pravietiskie  vārdi attiecas arī uz mūsu dienām. Tāpēc ir būtiski ņemt vērā Pāvila norādījumu ”būt vērīgiem citam pret citu, lai pamudinātu uz mīlestību un labiem darbiem”. (Ebr. 10:24.) Tas nozīmē, ka mums ir īpaši svarīgi interesēties par ticības biedriem, lai varētu viņus uzmundrināt ikreiz, kad tas ir nepieciešams.

3. Ko par uzmundrinājumu var uzzināt no apustuļa Pāvila vārdiem? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

³ ”Rūpes sirdī cilvēku sāpina, bet laipns vārds to iepriecina,” var lasīt Bībelē. (Sal. Pam. 12:25.) To var teikt par ikvienu no mums. Laiku pa laikam mums visiem ir nepieciešams uzmundrinājums. Pāvils apliecināja, ka pat tiem, kam ir uzticēts uzmundrināt citus, pašiem ir vajadzīgs, lai kāds tos uzmundrina. Kristiešiem Romā viņš rakstīja: ”Es ilgojos jūs redzēt, lai jums sniegtu kādu garīgu dāvanu jums par stiprinājumu vai, pareizāk sakot, lai mēs gūtu savstarpēju uzmundrinājumu cits cita ticībā — es jūsējā, jūs manējā.” (Rom. 1:11, 12.) Kā redzams, pat Pāvilam, kurš sniedza lielu uzmundrinājumu citiem, arī pašam reizēm bija vajadzīgs stiprinājums. (Nolasīt Romiešiem 15:30—32.)

4., 5. Kam un kāpēc ir nepieciešams uzmundrinājums?

⁴ Mēs varam uzmundrināt tos, kas dzīvo pašaizliedzīgi, piemēram, pionierus. Liela daļa no viņiem ir daudz ko upurējuši, lai varētu kalpot par pionieriem. To pašu var teikt par misionāriem, rajona pārraugiem un viņu sievām un tiem, kas strādā mūsu filiālēs un tulkošanas birojos. Viņi visi no daudz kā atsakās, lai vairāk laika veltītu kalpošanai Jehovam. Tāpēc viņi ir pelnījuši uzmundrinājumu. Arī tie, kuri reiz ir kalpojuši pilnu slodzi un joprojām vēlētos to darīt, bet kuru apstākļi to vairs neļauj, ir pateicīgi par uzmundrinājumu no citiem.

⁵ Uzmundrinājumu ir pelnījuši arī brāļi un māsas, kas paliek neprecējušies tāpēc, ka vēlas paklausīt norādījumam precēties ”tikai Kungā”. (1. Kor. 7:39.) Sievas saņem uzmundrinājumu, kad vīrs tām apliecina mīlestību un pateicību par viņu pūlēm. (Sal. Pam. 31:28, 31.) Tāpat uzmundrinājums ir nepieciešams kristiešiem, kas saglabā uzticību Jehovam, saskaroties ar vajāšanām vai ciešot no kādas veselības problēmas. (2. Tes. 1:3—5.) Jehova un Jēzus sniedz mierinājumu visiem šiem uzticīgajiem kristiešiem. (Nolasīt 2. Tesalonikiešiem 2:16, 17.)

6. Kāds, saskaņā ar Jesajas 32:1, 2, ir draudzes vecāko uzdevums?

⁶ Nolasīt Jesajas 32:1, 2. Jēzus Kristus izmanto ”valsts vadītājus” — draudžu vecākos no savu svaidīto brāļu vidus un citu avju pulka —, lai sniegtu uzmundrinājumu un vadību tiem, kas ir nomākti. Šie vecākie nevalda pār draudzes locekļu ticību, bet, būdami brāļu un māsu ”darbabiedri”, cenšas vairot viņu prieku. (2. Kor. 1:24.)

7., 8. Kā draudzes vecākie var stiprināt brāļus un māsas?

⁷ Apustulis Pāvils šajā ziņā ir rādījis lielisku priekšzīmi. Tesalonikas kristiešiem, kuri pieredzēja vajāšanas, viņš rakstīja: ”Mēs jums bijām tik ļoti pieķērušies, ka labprāt būtu ne vien dalījušies ar jums Dieva labajā vēstī, bet arī atdevuši jums savas dvēseles, jo jūs bijāt kļuvuši mums mīļi.” (1. Tes. 2:8.)

⁸ Lai parādītu, ka ar uzmundrinājuma  vārdiem vien dažkārt nepietiek, Pāvils draudzes vecākajiem Efesā rakstīja: ”Jums jāpalīdz vājajiem un jāatceras Kunga Jēzus vārdi, ko viņš ir teicis: ”Lielāka laime ir dot nekā ņemt.”” (Ap. d. 20:35.) Pāvils bija gatavs ne vien uzmundrināt ticības biedrus, bet arī ”tērēt pats sevi un tikt iztērēts” par viņiem. (2. Kor. 12:15.) Līdzīgi arī draudzes vecākajiem ir ne vien jāuzmundrina un jāmierina brāļi un māsas ar vārdiem, bet arī ar saviem darbiem jāapliecina, ka viņi tiem patiesi rūp. (1. Kor. 14:3.)

9. Kā draudzes vecākie var sniegt padomus uzmundrinošā veidā?

⁹ Reizēm draudzes vecākajiem, lai kādu stiprinātu, ir jādod padoms. To darot, viņiem ir jārīkojas saskaņā ar Bībelē teikto un jāsniedz padoms uzmundrinošā veidā. Izcilu paraugu šajā ziņā rādīja Jēzus. Kādu laiku pēc tam, kad viņš bija piecelts no nāves un atgriezies debesīs, dažām draudzēm Mazāzijā bija jādod stingri padomi. Bet, pirms Jēzus sniedza padomus Efesas, Pergamas un Tiatīras draudzēm, viņš tās no sirds uzslavēja. (Atkl. 2:1—5, 12, 13, 18, 19.) Draudzei Lāodikejā viņš teica: ”Visus, ko es sirsnīgi mīlu, es norāju un pārmācu. Tāpēc esi dedzīgs un nožēlo grēkus!” (Atkl. 3:19.) Dodot padomus, vecākajiem ir jāseko Kristus priekšzīmei.

10. Kā ikviens no mums var uzmundrināt un stiprināt savus ticības biedrus?

¹⁰ Uzmundrināt citus nav tikai draudzes vecāko pienākums. Pāvils mudināja visus kristiešus runāt ”to, kas der stiprināšanai, ja ir tāda vajadzība, — tad klausītājiem būs labums”. (Efes. 4:29.) Ikvienam no mums būtu jācenšas pamanīt, kādas ir citu vajadzības. Pāvils ebreju kristiešus aicināja: ”Stipriniet pagurušās rokas un ļodzīgos ceļus un staigājiet taisnus ceļus ar savām kājām, lai klibais loceklis netiktu izmežģīts, bet tiktu izdziedināts.” (Ebr. 12:12, 13.) Visi, arī tie, kas  ir gados jauni, ar saviem vārdiem var uzmundrināt un stiprināt ticības biedrus.

11. Kas palīdzēja kādai mūsu māsai, kad viņa bija nomākta?

¹¹ Marta *, kāda mūsu māsa, kura pieredzēja ilgstošu nomāktību, raksta: ”Vienu dienu, kad es Jehovam biju lūgusi pēc uzmundrinājuma, es satiku kādu gados vecāku māsu. Viņa pret mani izturējās ļoti sirsnīgi un līdzjūtīgi, un tas bija tieši tas, kas man tobrīd bija vajadzīgs. Tāpat viņa dalījās ar mani savā pieredzē, pastāstot, ka arī viņa kādreiz bija saskārusies ar līdzīgu pārbaudījumu, un es vairs nejutos tik vientuļa.” Iespējams, šī gados vecākā māsa pat neapzinājās, cik ļoti viņas vārdi palīdzēja Martai.

12., 13. Kā mēs varam likt lietā padomu, kas lasāms Filipiešiem 2:1—4?

¹² Pāvils Filipu draudzes locekļiem deva šādu padomu: ”Ja jums ir kāds uzmundrinājums Kristū, kāds mierinājums mīlestībā, kāda dalība garā, kāda sirsnība un līdzjūtība, padariet manu prieku pilnīgu ar to, ka esat vienās domās un lolojat vienu mīlestību, būdami pilnīgi vienoti un vienprātīgi. Neko nedariet aiz ķildīguma vai tukšas godkāres, bet pazemīgi uzskatiet citus par augstākiem nekā jūs paši. Domājiet ne tikai par sevi, bet arī par citiem!” (Filip. 2:1—4.)

¹³ Tiešām, mums visiem būtu jādomā par ticības biedru vajadzībām. Mēs varam stiprināt savus brāļus un māsas, sniedzot viņiem ”mierinājumu mīlestībā”, ”dalību garā” un izturoties pret viņiem ar ”sirsnību un līdzjūtību”.

14. Kāds ir viens veids, kā mēs varam uzmundrināt citus?

¹⁴ Mēs varam izjust lielu uzmundrinājumu, uzzinot, ka cilvēki, kam mēs kādreiz garīgā ziņā palīdzējām, turpina uzticīgi kalpot Jehovam. To bija pieredzējis arī apustulis Jānis. Viņš rakstīja: ”Man nav lielāka iemesla justies pateicīgam kā tas, ka es dzirdu: mani bērni staigā patiesībā.” (3. Jāņa 4.) Daudzi pionieri ir bijuši ļoti saviļņoti, uzzinot, ka brālis vai māsa, kam viņi pagātnē ir palīdzējuši ienākt patiesībā, joprojām uzticīgi kalpo Jehovam, varbūt pat pilnu slodzi. Ja kāds pionieris jūtas nomākts, mēs varētu viņam atgādināt par to, cik daudz viņš ir paveicis citu labā.

15. Kāds ir viens no veidiem, kā mēs varam uzmundrināt tos, kas uzticīgi kalpo Jehovam?

¹⁵ Daudzi rajona pārraugi ir teikuši, ka viņus un viņu sievas ir ļoti uzmundrinājis tas vien, ka pēc viņu apmeklējuma kāds no draudzes viņiem ir uzrakstījis īsus pateicības vārdus. Tas pats attiecas uz draudzes vecākajiem, misionāriem, pionieriem un Bēteles darbiniekiem, kas uzticīgi kalpo Jehovam. Mūsu pateicības vārdi viņiem var nozīmēt vairāk, nekā mums šķiet.

16. Ar ko reizēm pietiek, lai uzmundrinātu citus?

¹⁶ Būtu kļūdaini domāt, ka mēs nevaram sniegt citiem uzmundrinājumu, jo neesam sevišķi sabiedriski. Patiesībā, lai kādu uzmundrinātu, mums nav jāpaveic kaut kas īpašs. Reizēm var pietikt ar to, ka sasveicinoties mēs sirsnīgi pasmaidām. Ja otrs cilvēks mums neatbild ar smaidu, tas varētu nozīmēt, ka viņam ir kāda problēma. Tādā gadījumā mēs varētu viņu uzklausīt, un jau tas vien, iespējams, viņam sniegtu mierinājumu. (Jēk. 1:19.)

17. Kas grūtā brīdī palīdzēja kādam gados jaunam brālim?

 ¹⁷ Kāds gados jauns brālis, vārdā Anrī, bija ļoti satriekts, kad viņa tuvinieki, arī viņa tēvs, kas bija draudzē cienīts vecākais, atstāja patiesību. Anrī uzmundrināja kāds rajona pārraugs. Šis brālis uzaicināja viņu uz kafiju, un uzmanīgi uzklausīja visu, kas viņam bija uz sirds. Anrī saprata, ka vienīgais veids, kā palīdzēt saviem tuviniekiem atgriezties draudzē, ir pašam saglabāt uzticību Jehovam. Vēl lielu mierinājumu viņam sniedza vārdi, kas lasāmi 46. psalmā, Cefanjas 3:17 un Marka 10:29, 30.

18. a) Ko par uzmundrinājumu rakstīja ķēniņš Salamans? b) Kādu ieteikumu deva apustulis Pāvils?

¹⁸ Gadījumi ar Martu un Anrī parāda, ka ikviens no mums var mierināt un uzmundrināt ticības biedru, kam tas ir vajadzīgs. Ķēniņš Salamans rakstīja: ”Īstenā laikā teikts vārds — cik tas ir vērtīgs! [..] Laipns skats iepriecina sirdi; laba vēsts atspirdzina.. kaulus.” (Sal. Pam. 15:23, 30.) Mēs varam stiprināt tos, kas jūtas nomākti, izlasot viņiem kaut ko no Sargtorņa vai mūsu interneta vietnes. No Pāvila teiktā var redzēt, ka uzmundrinājumu var sniegt arī kopīga valstības dziesmu dziedāšana. Viņš rakstīja: ”Māciet un paskubiniet cits citu psalmos, slavas dziesmās Dievam un garīgās dziesmās ar pateicību, savā sirdī dziedot Jehovam.” (Kol. 3:16; Ap. d. 16:25.)

19. Kāpēc drīzā nākotnē uzmundrināt citam citu kļūs vēl svarīgāk, un kas mums tāpēc jādara?

¹⁹ ”Redzot tuvojamies” Jehovas dienu, uzmundrināt citam citu kļūst aizvien svarīgāk. (Ebr. 10:25.) Tāpēc mums ir jārīkojas saskaņā ar Pāvila mudinājumu: ”Uzmundriniet un stipriniet cits citu, kā jau jūs to darāt!” (1. Tes. 5:11.)