Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kā atzinību jūs vēlaties iegūt?

Kā atzinību jūs vēlaties iegūt?

”Dievs nav netaisnīgs un neaizmirst jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdam.” (EBR. 6:10.)

DZIESMAS: 39., 30.

1. Kāda dabiska vēlēšanās mums ir?

KĀ JŪS justos, ja kāds, ko jūs pazīstat un cienāt, būtu aizmirsis jūsu vārdu vai, vēl sliktāk, jūs pat neatcerētos? Tas varētu būt ļoti nepatīkami, jo ikvienam no mums ir dabiska vēlēšanās justies pieņemtam. Turklāt mēs gribam, lai citi ne tikai zinātu, kas mēs esam, bet arī zinātu, kādi mēs esam un ko mēs esam paveikuši. (4. Moz. 11:16; Īj. 31:6.)

2., 3. Kas var notikt ar mūsu vēlmi būt atzinīgi novērtētiem? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

2 Taču, līdzīgi daudzām citām vēlmēm, arī vēlmi būt atzinīgi novērtētiem var spēcīgi ietekmēt mūsu nepilnība. Mēs varam sākt ilgoties pēc pārmērīgiem atzinības apliecinājumiem. Sātana pasaule uzkurina alkas pēc slavas un ievērības un novērš cilvēku uzmanību no tā, kurš tiešām ir pelnījis atzinību, godu un pielūgsmi, — no mūsu debesu Tēva, Dieva Jehovas. (Atkl. 4:11.)

3 Laikā, kad Jēzus dzīvoja uz zemes, daudziem reliģiskajiem vadītājiem bija nepareizs viedoklis par atzinību. Viņš savus sekotājus brīdināja: ”Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk staigāt apkārt garos tērpos, saņemt sveicienus tirgus laukumos un sēdēt sinagogās priekšējās vietās un goda vietās mielastos.” Jēzus vēl piebilda: ”Viņi dabūs bargāku sodu.” (Lūk. 20:46, 47.) Savukārt kādu trūcīgu atraitni, kuras niecīgo ziedojumu citi, visticamāk, pat nepamanīja, Jēzus uzslavēja. (Lūk. 21:1—4.) Ir skaidrs, ka viņa viedoklis par atzinību ļoti atšķīrās no viedokļa, kāds bija citiem. Šis raksts mums palīdzēs saglabāt pareizu viedokli par atzinību — tādu, kāds ir pieņemams Jehovam.

VISSVARĪGĀKĀ ATZINĪBA

4. Kāda ir vissvarīgākā atzinība, ko mēs varam iegūt, un kāpēc tā var teikt?

4 Kāda ir vissvarīgākā atzinība, ko mēs varam iegūt? Tā nav ievērība, ko daudzi cenšas iegūt, tiecoties pēc panākumiem zinātnē, biznesā, mākslā vai sportā. Pievērsiet uzmanību tam, par kādu atzinību runāja Pāvils: ”Tagad, kad esat iepazinuši Dievu vai, pareizāk sakot — esat Dieva iepazīti, kāpēc jūs no jauna pievēršaties bezspēcīgajiem pamatprincipiem, kas nav nekā vērti, un atkal gribat tiem kalpot?” (Gal. 4:9.) Nav šaubu, būt Dieva — Visuma Augstākā valdnieka — iepazītiem ir liels gods. Viņš vēlas ar mums veidot tuvas attiecības. Kā izteicās kāds Bībeles komentētājs, mēs ”kļūstam par viņa labvēlīgās uzmanības saņēmējiem”. Kad Jehova mūs atzīst par saviem draugiem, mūsu dzīve iegūst patiesu jēgu, jo tam mēs esam radīti. (Sal. Māc. 12:13, 14.)

5. Kas mums jādara, lai Dievs mūs pazītu?

5 Mēs zinām, ka Mozus bija Jehovas draugs. Kad viņš Jehovam lūdza: ”Liec man zināt Tavu ceļu,” — Jehova viņam atbildēja: ”Es darīšu arī šo lietu, ko tu esi pieminējis; jo tu esi atradis labvēlību Manās acīs un Es tevi saucu vārdā.” (2. Moz. 33:12—17.) Arī mēs varam saņemt brīnišķīgas svētības, ja Jehova mūs pazīst. Bet kas mums jādara, lai mēs būtu cilvēki, ko ”Dievs pazīst”? Mums viņš ir jāmīl un jāveltī viņam sava dzīve. (Nolasīt 1. Korintiešiem 8:3.)

6., 7. Kā mēs varētu zaudēt savas attiecības ar Jehovu?

6 Mums ir jāsargā savas dārgās attiecības ar debesu Tēvu. Tāpat kā agrīnajiem kristiešiem Galatijā, mums jāuzmanās, lai mēs nekalpotu šīs pasaules ”bezspēcīgajiem pamatprincipiem, kas nav nekā vērti”, piemēram, nemeklētu pasaules atzinību. (Gal. 4:9.) Kristieši Galatijā jau bija iepazinuši Dievu, un Dievs pazina viņus. Tomēr Pāvils norādīja, ka viņi bija ”no jauna pievērsušies” tam, kas bija tukšs un nevērtīgs. Būtībā Pāvils teica: ”Kāpēc tagad, kad esat tikuši tik tālu, jums ir jāatgriežas pie muļķīgā un nevērtīgā, ko esat atstājuši pagātnē?”

7 Vai kaut kas tāds var notikt arī ar mums? Jā, var. Kad mēs sākām iepazīt Jehovu, mēs, līdzīgi Pāvilam, iespējams, atteicāmies no ievērības, ko būtu varējuši gūt Sātana pasaulē. (Nolasīt Filipiešiem 3:7, 8.) Varbūt mēs atteicāmies no iespējas iegūt augstāko izglītību, daudzsološas karjeras vai kāda izdevīga biznesa piedāvājuma. Vai arī mums bija dotības mūzikā vai sportā, kas, iespējams, būtu ļāvušas gūt slavu un pārticību, taču mēs nolēmām pēc tā netiekties. (Ebr. 11:24—27.) Cik gan nesaprātīgi būtu, ja mēs tagad nožēlotu tādus lēmumus un uzskatītu, ka esam palaiduši garām vērtīgas iespējas! Šādas domas mūs varētu mudināt tiekties pēc tā, ko mēs jau bijām atzinuši par ”bezspēcīgu” un tādu, ”kas nav nekā vērts”. *

STIPRINĀSIM SAVU APŅĒMĪBU GŪT JEHOVAS ATZINĪBU

8. Kā mēs varam stiprināt savu apņēmību meklēt Jehovas atzinību?

8 Kā mēs varam stiprināt savu apņēmību meklēt Jehovas, nevis pasaules atzinību? Mums jāpatur prātā divi būtiski fakti. Pirmkārt, Jehova vienmēr ievēro un atzinīgi vērtē tos, kas viņam uzticīgi kalpo. (Nolasīt Ebrejiem 6:10; 11:6.) Viņam ir dārgs ikviens no viņa kalpiem, un viņš uzskatītu par netaisnību, ja neievērotu kādu, kas viņam ir uzticīgs. Jehova pazīst katru, ”kas viņam pieder”. (2. Tim. 2:19.) Viņš ”pazīst taisno ceļu” un prot tos glābt. (Ps. 1:6; 2. Pēt. 2:9.)

9. Miniet piemērus, kā Jehova ir apliecinājis cilvēkiem savu atzinību!

9 Reizēm Jehova ir apliecinājis atzinību saviem kalpiem ļoti īpašos veidos. (2. Laiku 20:20, 29.) Piemēram, padomāsim par to, kā Jehova izglāba savu tautu pie Sarkanās jūras, kad to vajāja faraona varenā armija. (2. Moz. 14:21—30; Ps. 106:9—11.) Šis notikums bija tik iespaidīgs, ka cilvēki tajā pasaules daļā runāja par to vēl pēc 40 gadiem. (Joz. 2:9—11.) Tagad, kad drīzā nākotnē ir gaidāms sen paredzētais uzbrukums, kuru īstenos Gogs no Magoga, ir sevišķi uzmundrinoši domāt par šādām Jehovas mīlestības un spēka izpausmēm. (Ecēh. 38:8—12.) Kad šis laiks pienāks, mēs būsim ļoti priecīgi, ka esam meklējuši sava Dieva, nevis pasaules atzinību.

10. Kas vēl mums jāpatur prātā par to, kā Jehova apliecina savu atzinību?

10 Mums jāpatur prātā arī otrs svarīgs fakts: Jehova mums var apliecināt savu atzinību tā, kā mēs to pat nevarētu iedomāties. Tie, kas dara labus darbus tikai tāpēc, lai cilvēki tos ievērotu, nesaņems nekādu atalgojumu no Jehovas. Kāpēc tā? Saskaņā ar Jēzus teikto, viņi pilnībā saņem savu algu, kad citi viņus slavē. (Nolasīt Mateja 6:1—5.) Turpretī tos, kas nesaņem pienācīgu atzinību par labo, ko tie dara citiem, ievēro Jehova, ”kas raugās slepenībā”. Viņš pamana to labos darbus un pienācīgi atlīdzina katram. Turklāt reizēm Jehova savus kalpus atalgo viņiem negaidītā veidā. Apskatīsim dažus piemērus.

PAZEMĪGA JAUNA SIEVIETE SAŅEM NEGAIDĪTU ATZINĪBU

11. Kā Jehova apliecināja savu atzinību Marijai?

11 Kad pienāca laiks Dieva Dēlam piedzimt par cilvēku, Jehova par šī īpašā bērna māti izraudzījās kādu pazemīgu jaunavu, vārdā Marija. Viņa dzīvoja Nācaretē, necilā pilsētiņā tālu no Jeruzālemes un tās iespaidīgā tempļa. (Nolasīt Lūkas 1:26—33.) Kāpēc Marija tika izvēlēta šim godpilnajam uzdevumam? Eņģelis Gabriēls viņai pavēstīja, ka viņa ir ”ieguvusi labvēlību Dieva acīs”. No vārdiem, ko viņa vēlāk teica sarunā ar savu radinieci Elizabeti, mēs varam redzēt, ka viņa bija cilvēks, kam piemita stiprs garīgums. (Lūk. 1:46—55.) Jehova bija vērojis Mariju un redzējis viņas uzticību, tāpēc piešķīra viņai šo negaidīto godu.

12., 13. Kā Jēzus tika pagodināts neilgi pēc dzimšanas un vēlāk, kad viņš tika aiznests uz templi?

12 Kad piedzima Jēzus, informāciju par šo svarīgo notikumu Jehova neatklāja tautas vadītājiem vai citiem ietekmīgiem cilvēkiem Jeruzālemē un Betlēmē. Viņš sūtīja savus eņģeļus pie vienkāršiem ganiem, kas laukā netālu no Betlēmes sargāja savas aitas. (Lūk. 2:8—14.) Uzklausījuši eņģeļu paziņoto vēsti, gani devās apraudzīt jaundzimušo. (Lūk. 2:15—17.) Cik gan pārsteigti bija Marija un Jāzeps, redzot, ka Jēzus tiek šādi pagodināts! Veids, kā Jehova rīkojas, pilnībā atšķiras no tā, kā rīkojas Sātans. Kad Sātans sūtīja astrologus apciemot Jēzu un viņa vecākus, vēsts par Jēzus piedzimšanu satrauca visu Jeruzālemi. (Mat. 2:3.) Tas, ka šis fakts kļuva plaši zināms, vēlāk izraisīja lielu postu — tika nogalināti daudzi bērni. (Mat. 2:16.)

13 Četrdesmit dienas pēc Jēzus dzimšanas Marijai, saskaņā ar bauslību, bija jānes upuris Jehovam. Tāpēc viņa ar Jāzepu un Jēzu devās uz templi Jeruzālemē, kas atradās aptuveni 9 kilometrus no Betlēmes. (Lūk. 2:22—24.) Ceļā Marija varbūt prātoja, vai priesteris kādā īpašā veidā paziņos, par ko Jēzus nākotnē kļūs. Jēzus tika pagodināts, bet, visticamāk, ne tā, kā Marija bija gaidījusi. Lai apliecinātu, ka šis bērns kļūs par pravietoto Mesiju jeb Kristu, Jehova izraudzījās Simeonu, ”taisnu cilvēku, kas bijās Dievu”, un pravieti Annu, 84 gadus vecu atraitni. (Lūk. 2:25—38.)

14. Kādas svētības Marija saņēma?

14 Vai Jehova arī turpmāk apliecināja Marijai atzinību par to, ka viņa audzināja Jēzu un uzticīgi par to rūpējās? Jā, viņš to darīja. Dievs gādāja, lai Marijas vārdi un darbi tiktu aprakstīti Bībelē. Pēc visa spriežot, Marijai nebija iespēju ceļot kopā ar Jēzu viņa trīsarpus gadu ilgās kalpošanas laikā. Jādomā, viņa tajā laikā jau bija atraitne un palika Nācaretē. Kaut arī Marija nevarēja būt lieciniece daudziem nozīmīgiem notikumiem, viņa varēja būt ar Jēzu, kad viņš mira. (Jāņa 19:26.) Vēlāk, pirms Vasarsvētkiem un to laikā, Marija bija Jeruzālemē kopā ar citiem Jēzus mācekļiem. (Ap. d. 1:13, 14.) Acīmredzot viņa, tāpat kā citi mācekļi, tika svaidīta ar svēto garu. Ja tā bija, tas nozīmē, ka viņai tika dāvāta iespēja būt kopā ar Jēzu debesīs mūžīgi. Cik brīnišķīgs atalgojums par viņas uzticīgo kalpošanu!

JEHOVA APLIECINA ATZINĪBU SAVAM DĒLAM

15. Kā Jehova apliecināja labvēlību savam Dēlam, kad tas bija uz zemes?

15 Jēzus nealka saņemt godu no sava laika reliģiskajiem un politiskajiem vadītājiem. Viņam vissvarīgākā bija Jehovas atzinība. Tāpēc viņam noteikti bija ļoti uzmundrinoši dzirdēt, kā trijos gadījumos Jehova, runādams no debesīm, apliecināja viņam savu labvēlību. Uzreiz pēc tam, kad Jēzus bija kristīts Jordānas upē, Jehova teica: ”Šis ir mans mīļais Dēls, pret ko es esmu labvēlīgs.” (Mat. 3:17.) Domājams, bez Jēzus šos vārdus dzirdēja vienīgi Jānis Kristītājs. Aptuveni gadu pirms Jēzus nāves trīs viņa apustuļi dzirdēja, kā Jehova par Jēzu saka: ”Šis ir mans mīļais Dēls, pret ko es esmu labvēlīgs. Klausiet viņam!” (Mat. 17:5.) Visbeidzot dažas dienas pirms Jēzus nāves Jehova atkal no debesīm runāja ar savu Dēlu. (Jāņa 12:28.)

Ko mēs varam mācīties no tā, kā Jehova apliecināja atzinību savam dēlam? (Sk. 15.—​17. rindkopu)

16., 17. Kā Jehova pagodināja Jēzu?

16 Kaut arī Jēzus zināja, ka tiks nepatiesi apsūdzēts zaimošanā un mirs kaunpilnā nāvē, viņš savam Tēvam lūdza: ”Lai notiek, nevis kā es gribu, bet kā tu gribi.” (Mat. 26:39, 42.) Jēzus, ”nicinādams kaunu, ir izturējis nāvi pie moku staba”, jo viņš meklēja vienīgi sava Tēva, nevis pasaules atzinību. (Ebr. 12:2.) Kā Jehova viņam to izpauda?

17 Kad Jēzus bija uz zemes, viņš izteica vēlēšanos tikt uzņemts godā, kāds viņam bija bijis debesīs pie Tēva. (Jāņa 17:5.) Nekas neliecina, ka viņš būtu cerējis uz kaut ko vairāk. Viņš negaidīja kādu īpašu atalgojumu par Tēva gribas pildīšanu uz zemes. Bet kā rīkojās Jehova? Viņš pagodināja Jēzu ļoti negaidītā veidā. Pēc Jēzus augšāmcelšanas ”Dievs viņu paaugstināja”, kā arī dāvāja viņam nemirstību — kaut ko tādu, ko neviens līdz tam vēl nebija saņēmis. * (Filip. 2:9; 1. Tim. 6:16.) Kāda lieliska atzinība par Jēzus uzticību!

18. Kas mums var palīdzēt nemeklēt pasaules atzinību?

18 Kas mums var palīdzēt meklēt Jehovas, nevis pasaules atzinību? Mums būtu jāpatur prātā, ka Jehova vienmēr ievēro un atzinīgi vērtē savus uzticīgos kalpus un ka viņš bieži tos atalgo negaidītā veidā. Mēs pat nevaram iztēloties, kādas Jehovas svētības mūs gaida nākotnē! Taču tagad, kamēr mēs dzīvojam šajā ļaunajā pasaulē un pieredzam dažādas grūtības un pārbaudījumus, neaizmirsīsim, ka tā ies bojā. Tātad arī jebkāda atzinība, ko tajā varētu gūt, zudīs. (1. Jāņa 2:17.) Turpretī mūsu mīlošais debesu Tēvs Jehova ”nav netaisnīgs un neaizmirst mūsu darbu un mīlestību, ko esam parādījuši viņa vārdam”. (Ebr. 6:10.) Nav šaubu, ka viņš mums apliecinās savu labvēlību, un, iespējams, darīs to tā, kā mēs tagad pat nevaram iedomāties.

^ 7. rk. Citos Bībeles tulkojumos oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”nav nekā vērti”, ir tulkots ”nabadzīgi”, ”nederīgi” vai ”nožēlojami”.

^ 17. rk. Šī svētība varēja būt pilnīgi negaidīta, jo nemirstība Ebreju rakstos ne reizi nav minēta.