1. Kāpēc var teikt, ka Jehovam pieder viss? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

JEHOVAM pieder pilnīgi viss. Viņam pieder ”debesis un debesu debesis, zeme un viss, kas uz tās ir”. (5. Moz. 10:14; Atkl. 4:11.) Tā kā cilvēce pastāv, pateicoties Jehovam, arī mēs piederam viņam. (Ps. 100:3.) Taču no visiem cilvēkiem, kas jebkad ir dzīvojuši, noteiktus cilvēkus un cilvēku grupas Dievs ir izraudzījis, lai tie viņam piederētu kādā īpašā veidā.

2. Par kuriem cilvēkiem Bībelē ir teikts, ka tie īpašā veidā pieder Jehovam?

² Piemēram, 135. psalmā savus uzticīgos kalpus senajā Izraēlā Jehova sauca ”par Savu īpašumu”. (Ps. 135:4.) Hozejas grāmatā tika pravietots, ka arī cilvēki no citām tautām kļūs par daļu no Jehovas tautas. (Hoz. 2:25.) Šis pravietojums piepildījās, kad Jehova arī cittautiešiem deva iespēju nākotnē kļūt par Kristus līdzvaldniekiem. (Ap. d. 10:45; Rom. 9:23—26.) Šī ”svētā tauta” pieder Dievam kādā īpašā veidā — tās locekļi ir svaidīti ar svēto garu un izraudzīti dzīvei debesīs. (1. Pēt. 2:9, 10.) Bet ko var teikt par Jehovam uzticīgajiem kristiešiem, kuri cer dzīvot uz zemes? Arī šos cilvēkus Jehova sauc par savu tautu un par saviem izredzētajiem. (Jes. 65:22.)

3. a) Kam mūsdienās ir īpašas attiecības ar Jehovu? b) Kas ir apskatīts šajā rakstā?

 ³ Mūsdienās ”mazais ganāmpulciņš” — kristieši ar debesu cerību — un ”citas avis” — kristieši, kam ir cerība dzīvot uz zemes, — veido ”vienu ganāmpulku”. (Lūk. 12:32; Jāņa 10:16.) Mēs noteikti vēlamies apliecināt Jehovam savu pateicību par to, ka viņš mums ir devis iespēju veidot ar viņu tuvas attiecības. Šajā rakstā ir apskatīts, kā mēs varam parādīt, ka augstu vērtējam šo īpašo iespēju.

4. Kāds ir viens no veidiem, kā mēs varam parādīt Jehovam savu pateicību par to, ka viņš mums ir dāvājis iespēju viņam tuvoties, un ko līdzīgu bija darījis Jēzus?

⁴ Mēs parādām savu pateicību Jehovam, ja veltām viņam savu dzīvi. Kristījoties cilvēks citiem apliecina, ka tagad viņš pieder Jehovam un vēlas viņam pakļauties. (Ebr. 12:9.) Jēzus rīkojās līdzīgi, kad viņš kristījās. To darot, viņš būtībā Jehovam teica: ”Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs.” (Ps. 40:8, 9.) Šādi Jēzus apliecināja, ka ir apņēmies pildīt Jehovas gribu, kaut arī no dzimšanas viņš jau piederēja pie tautas, kas bija veltīta Jehovam.

5., 6. a) Ko Jehova teica pēc Jēzus kristīšanās? b) Ar piemēru paskaidrojiet, kāpēc Jehova, kaut arī viņam jau pieder viss, augstu vērtē to, ka mēs veltām viņam savu dzīvi!

⁵ Kā pēc Jēzus kristīšanās jutās Jehova? Bībelē ir teikts: ”Pēc kristīšanas Jēzus tūlīt pat iznāca no ūdens, un, lūk, atvērās debesis, un tas redzēja Dieva garu nolaižamies kā balodi un nākam pār viņu. Tad no debesīm atskanēja balss, kas teica: ”Šis ir mans mīļais Dēls, pret ko es esmu labvēlīgs.”” (Mat. 3:16, 17.) Kaut arī Jēzus jau piederēja savam debesu Tēvam, Jehovu priecēja tas, ka viņa dēls no sirds vēlējās pildīt viņa gribu. Tāpat Jehovas sirdi priecē, ja mēs veltām viņam savu dzīvi, un viņš mūs par to bagātīgi svētīs. (Ps. 149:4.)

⁶ Paskaidrosim to ar piemēru: iedomājieties, ka kādam tēvam dārzā ir daudz skaistu puķu. Kādu dienu viņa mazā meitiņa noplūc kādu no šīm puķēm un uzdāvina to viņam. Vai puķe jau nepiederēja tēvam? Vai meitiņa tēvam var dāvināt to, kas viņam jau pieder? Mīlošam tēvam šādi jautājumi pat nenāks prātā. Viņš ar prieku pieņems šo dāvanu kā savas meitiņas mīlestības apliecinājumu. Šo puķi viņš noteikti vērtēs augstāk par jebkuru citu sava dārza puķi. Arī Jehovas sirdi priecē tas, ka mēs viņam labprātīgi veltām savu dzīvi.

7. Ko no Maleahija teiktā mēs uzzinām par Jehovas attieksmi pret tiem, kas labprātīgi viņam kalpo?

⁷ Nolasīt Maleahija 3:16. Kāpēc ir tik būtiski veltīt savu dzīvi Jehovam un kristīties? Tiesa, jau no dzimšanas mēs, tāpat kā visi pārējie cilvēki, piederam Jehovam. Tomēr padomājiet, cik priecīgs ir Jehova, kad cilvēks velta viņam savu dzīvi, tā parādot, ka atzīst viņa augstāko varu un vēlas pildīt viņa gribu. (Sal. Pam. 23:15.) Jehova atzinīgi raugās uz tiem, kas viņam labprātīgi kalpo, un viņš ieraksta šo cilvēku vārdus savā ”piemiņas grāmatā”.

8., 9. Ko Jehova prasa no tiem, kuru vārdi ir ierakstīti viņa ”piemiņas grāmatā”?

⁸ Ja mēs vēlamies, lai mūsu vārds paliktu Jehovas ”piemiņas grāmatā”, mums no savas puses kaut kas jādara.  Maleahijs īpaši izcēla, ka mums ir jābīstas Jehova un jādomā par viņa vārdu. Ja kāds sāktu pielūgt jebko citu vai jebkuru citu, viņa vārds tiktu izdzēsts no Jehovas ”grāmatas”. (2. Moz. 32:33; Ps. 69:29.)

⁹ Tas parāda, ka dzīves veltīšana Jehovam ietver sevī vairāk nekā tikai solījumu pildīt viņa gribu un kristīšanos. Šie soļi tiek sperti tikai vienu reizi, taču kalpošana Jehovam ir dzīves ceļš. Ja mēs vēlamies palikt Jehovas pusē, mums jāapliecina viņam sava paklausība dienu no dienas — tik ilgi, kamēr vien mēs dzīvojam. (1. Pēt. 4:1, 2.)

10. Kādai ir jābūt starpībai starp tiem, kas kalpo Jehovam, un tiem, kas viņam nekalpo?

¹⁰ Iepriekšējā rakstā tika apskatīti Bībelē lasāmie notikumi ar Kainu, Salamanu un izraēliešiem. Visi šie cilvēki uzskatīja, ka pielūdz Jehovu, bet viņi nebūt neapliecināja viņam nedalītu padevību. Minētie notikumi parāda, ka nepietiek tikai apgalvot, ka mēs pielūdzam Jehovu. Mums ir jāienīst tas, kas ļauns, un jāpieķeras tam, kas labs. (Rom. 12:9.) Pēc tam, kad Maleahija grāmatā ir pieminēta ”piemiņas grāmata”, var lasīt Jehovas vārdus, ka būs skaidri redzama ”starpība starp taisno un bezdievīgo un starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo”. (Mal. 3:18.)

11. Kāpēc citiem būtu skaidri jāredz, ka mēs esam it visā uzticīgi Jehovam?

¹¹ Vēl viens veids, kā mēs varam apliecināt savu pateicību par to, ka Jehova ir ļāvis mums piederēt pie savas tautas, ir gādāt, lai mūsu garīgā izaugsme būtu ”skaidri redzama visiem”. (1. Tim. 4:15; Mat. 5:16.) Mēs varam padomāt par šādiem jautājumiem: vai citiem ir redzams, ka es esmu it visā uzticīgs Jehovam? Vai es labprāt daru citiem zināmu, ka esmu Jehovas liecinieks? Varam tikai iztēloties, cik sāpināts justos Jehova, ja pēc tam, kad viņš mums ir ļāvis piederēt pie savas tautas, mēs vilcinātos  citiem to atklāt. (Ps. 119:46; nolasīt Marka 8:38.)

12., 13. Kādu iemeslu dēļ dažus kristiešus nav viegli pazīt kā Jehovas lieciniekus?

¹² Diemžēl dažu Jehovas kalpu rīcībā atspoguļojas ”pasaules gars”. Tāpēc viņu gadījumā var teikt, ka starpība ”starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo,” nav viegli saskatāma. (1. Kor. 2:12.) Pasaules gars mudina izdabāt ”miesas tieksmēm”. (Efes. 2:3.) Piemēram, kaut arī ir izskanējuši vairāki padomi par apģērbu un ārējo izskatu, daži joprojām šajā ziņā pauž pieticības trūkumu. Ir kristieši, kas valkā cieši piegulošu vai pārāk atkailinošu apģērbu pat tad, kad dodas uz draudzes sapulcēm. Citi krīt galējībās ar savu matu sakārtojumu. (1. Tim. 2:9, 10.) Tāpēc cilvēkiem no malas var būt pat grūti noteikt, vai viņi ir Jehovas kalpi vai ne. (Jēk. 4:4.)

¹³ Arī citās jomās daži Jehovas liecinieki nav pilnībā atteikušies no uzvedības, kurā atspoguļojas pasaules gars. Piemēram, tas, kā viņi dejo un izturas atpūtas pasākumos, pārkāpj kristiešiem pieņemamās uzvedības normas. Citi sociālajos tīklos ievieto tādas fotogrāfijas un komentārus, kas liecina par domāšanas veidu, kāds ir raksturīgs miesīgi noskaņotam cilvēkam. Viņi, iespējams, nav draudzē saņēmuši pārmācību par kādu nopietnu pārkāpumu, tomēr viņi var kaitīgi ietekmēt brāļus un māsas, kas cenšas dzīvot tā, kā pienākas Jehovas kalpiem. (Nolasīt 1. Pētera 2:11, 12.)

14. Kas mums ir jādara, lai mēs nesabojātu savas īpašās attiecības ar Jehovu?

¹⁴ Šī pasaule neatlaidīgi veicina ”miesas iekāri, acu iekāri un izrādīšanos ar savu mantu”. (1. Jāņa 2:16.) Tā kā mēs piederam Jehovam, mēs tiekam mudināti ”atteikties no bezdievības un pasaulīgām vēlmēm, kā arī prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvot tagadējā laikmetā”. (Tit. 2:12.) Visai mūsu dzīvei — tam, kā mēs runājam, ēdam, dzeram, ģērbjamies un strādājam, — būtu skaidri  jāliecina, ka mēs esam veltījuši savu dzīvi Jehovam. (Nolasīt 1. Korintiešiem 10:31, 32.)

15. Kāpēc pret ticības biedriem mums ir jāizturas laipni un ar mīlestību?

¹⁵ Mēs varam apliecināt, ka augstu vērtējam savu draudzību ar Jehovu, tajā, kā mēs izturamies pret ticības biedriem. Arī viņi pieder Jehovam. Ja mēs to paturēsim prātā, mēs vienmēr izturēsimies pret brāļiem un māsām laipni un ar mīlestību. (1. Tes. 5:15.) Jēzus saviem sekotājiem teica: ”Pēc tā visi sapratīs, ka jūs esat mani mācekļi — ja jūsu starpā būs mīlestība.” (Jāņa 13:35.)

16. Kāds piemērs no Mozus bauslības palīdz saprast, cik ļoti Jehovam rūp viņa kalpi?

¹⁶ Padomāsim par kādu piemēru, kas mums var palīdzēt saprast, kā ir jāizturas pret draudzes locekļiem. Jehovas templī atradās piederumi, kas bija paredzēti tikai pielūgsmei. Mozus bauslībā bija noteikts, kā ir jārūpējas par šiem piederumiem, un tiem, kas šos norādījumus pārkāpa, pienācās nāvessods. (4. Moz. 1:50, 51.) Ja jau Jehova pieprasīja tik rūpīgi gādāt par nedzīvajiem priekšmetiem, kas tika izmantoti pielūgsmē, cik gan daudz vairāk viņam rūp viņa uzticīgie kalpi! Runājot par Jehovas tautu, Bībelē ir teikts: ”Kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa acuraugam.” (Cah. 2:12.)

17. Ko Jehova ”dzird un ievēro”?

¹⁷ Maleahija grāmatā par Jehovu ir teikts, ka viņš ”dzird un ievēro”, kā viņa kalpi izturas cits pret citu. (Mal. 3:16.) Jehova tiešām ”pazīst tos, kas viņam pieder”. (2. Tim. 2:19.) Viņš zina pilnīgi visu, ko mēs darām un sakām. (Ebr. 4:13.) Ja mēs esam nelaipni pret mūsu brāļiem un māsām, Jehova to ”dzird un ievēro”. Tāpat Jehova ievēro arī to, ja mēs ticības biedriem parādām viesmīlību, esam devīgi, izturamies laipni un labprāt piedodam. (Ebr. 13:16; 1. Pēt. 4:8, 9.)

18. Kā mēs varam apliecināt pateicību par to, ka piederam pie Jehovas tautas?

¹⁸ Mēs noteikti vēlamies apliecināt Jehovam pateicību par godpilno iespēju piederēt pie viņa tautas. Mēs zinām, ka veltīt savu dzīvi Jehovam ir bijis gudrākais lēmums mūsu dzīvē. Kaut arī pašreiz mēs dzīvojam ”nelietīgas un sabojātas paaudzes vidū”, mēs varam būt ”nevainojami un tīri” un ”spīdēt kā gaismekļi pasaulē”. (Filip. 2:15.) Mēs pretojamies tam, kas ir ļauns. (Jēk. 4:7.) Un mēs mīlam un cienām mūsu ticības biedrus un atzīstam, ka arī viņi pieder Jehovam. (Rom. 12:10.)

19. Kā Jehova atalgo tos, kas viņam pieder?

¹⁹ Bībelē ir solīts, ka Jehova ”neatstums Savu tautu”. (Ps. 94:14.) Mēs varam par to nešaubīties, lai arī ko mums nāktos pieredzēt. Pat nāve nevar mūs šķirt no Jehovas mīlestības pret mums. (Rom. 8:38, 39.) ”Ja dzīvojam, mēs dzīvojam Jehovam, un, ja mirstam, mēs mirstam Jehovam. Tātad, vai nu dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam Jehovam.” (Rom. 14:8.) Mēs ilgojamies pieredzēt laiku, kad Jehova cels augšā visus savus uzticīgos draugus, kas ir miruši. (Mat. 22:32.) Turklāt jau tagad mēs pieredzam daudz svētību. Cik gan patiesi ir vārdi: ”Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu, tie ļaudis, ko Viņš Sev izredzējis par īpašumu!” (Ps. 33:12.)