1. Kā mūs varētu ietekmēt pasaulē valdošais savtīgums?

KĀPĒC ne vienmēr ir viegli likt lietā to, ko mēs mācāmies no Dieva vārdiem? Viens iemesls ir tas, ka ir vajadzīga pazemība, lai rīkotos pareizi, un būt pazemīgiem mūsdienās ir īpaši grūti. Šajās ”pēdējās dienās” mums visapkārt ir ”patmīlīgi, mantkārīgi, lielīgi, augstprātīgi” un ”nesavaldīgi” cilvēki. (2. Tim. 3:1—3.) Būdami Dieva kalpi, mēs zinām, ka savtīga rīcība ir nepareiza, bet reizēm mums var šķist, ka tiem, kas ir savtīgi, dzīve ir laimīga un bezrūpīga. (Ps. 37:1; 73:3.) Mēs pat varētu sākt domāt: ”Vai ir vērts citu vajadzības uzskatīt par svarīgākām nekā savas? Ja es ”izturēšos kā mazākais”, vai citi nepārstās mani cienīt?” (Lūk. 9:48.) Ja mēs ļautu pasaules savtīgajam garam mūs ietekmēt, mēs apdraudētu savas labās attiecības ar ticības biedriem, un citiem nebūtu viegli mūs pazīt kā kristiešus. Bet, ja mēs pievērsīsim uzmanību paraugam, ko ir rādījuši pazemīgi Dieva kalpi senatnē, un sekosim tam, mēs tiksim atalgoti.

2. Ko mēs varam mācīties no uzticīgiem Dieva kalpiem, kas dzīvoja senatnē?

² Kas uzticīgiem Dieva kalpiem senatnē palīdzēja kļūt par viņa draugiem? Kā viņi saglabāja tuvas attiecības ar Dievu?  Kur viņi smēlās spēku rīkoties pareizi? Šādu jautājumu izpēte ir būtiska daļa no mūsu garīgā uztura.

3., 4. a) Kā mēs saņemam garīgu apmācību? b) Kāpēc var teikt, ka uzņemt garīgo uzturu nozīmē vairāk nekā tikai apgūt zināšanas?

³ Mēs saņemam daudz noderīgu padomu un norādījumu ar Bībeles, mūsu publikāciju, mūsu interneta vietnes un internettelevīzijas, kā arī sapulču un kongresu starpniecību. Bet, kā redzams no Jēzus vārdiem, kas lasāmi Jāņa evaņģēlija 4. nodaļas 34. pantā, uzņemt garīgo uzturu nozīmē vairāk nekā tikai apgūt zināšanas. Viņš teica: ”Mans ēdiens ir pildīt tā gribu, kas mani ir sūtījis, un pabeigt viņa uzticēto darbu.”

⁴ Dieva gribas pildīšana Jēzum bija kā ēdiens. Tāpat kā veselīga maltīte stiprina mūs fiziski, Dieva gribas pildīšana stiprina mūs garīgi un vairo mūsu ticību. Piemēram, vai jūs kādreiz esat devušies uz sludināšanas sapulci noguruši, taču, pēc sludināšanas atgriežoties mājās, jutuši, ka esat ieguvuši jaunus spēkus?

5. Kādu ieguvumu sniedz patiesa gudrība?

⁵ Patiesa gudrība sevī ietver rīkošanos saskaņā ar Dieva gribu. (Jēk. 3:13.) Ieguvums, ko sniedz gudrība, ir jebkādu pūļu vērts. ”Labi tam cilvēkam, kas atrod gudrību,” teikts Bībelē. ”Viss, ko tu varētu vēlēties, nav salīdzināms ar to. [..] Tā ir dzīvības koks visiem, kas pie tās tveras, un svētlaimīgi ir tie, kas to sevī glabā.” (Sal. Pam. 3:13—18.) Jēzus sacīja: ”Jūs esat laimīgi, ja to zināt un darāt.” (Jāņa 13:17.) Viņa sekotāji vienmēr būtu laimīgi, ja turpinātu darīt to, ko Jēzus viņiem mācīja. Sekošanai Jēzus mācībām un paraugam bija jākļūst par viņu dzīvesveidu.

6. Kāpēc mums jāturpina rīkoties saskaņā ar to, ko mēs mācāmies?

⁶ Arī mūsdienās ir ļoti būtiski nepārstāt darīt to, kas ir pareizs. Paskaidrosim to ar piemēru. Kādam mehāniķim ir darbarīki un zināšanas. Taču tas viņam neko nedod, ja viņš neliek to visu lietā. Iespējams, gadu gaitā viņš ir uzkrājis zināmu pieredzi, tomēr, ja viņš vēlas arī turpmāk būt prasmīgs mehāniķis, viņam jāturpina iekrātās zināšanas izmantot. Līdzīgi ir arī ar mums. Visticamāk, mēs bijām priecīgi, kad sākām likt lietā to, ko uzzinājām no Bībeles, un redzējām, cik tam ir labs iznākums. Bet, lai mēs arī turpmāk būtu laimīgi, mums ik dienas jārīkojas saskaņā ar to, ko Jehova mums māca.

7. Kā Bībelē aprakstītie gadījumi mums var palīdzēt vairot gudrību?

⁷ Pievērsīsim uzmanību dažām situācijām, kurās mums varētu nebūt viegli apliecināt pazemību. Mēs apskatīsim, kā ar līdzīgām situācijām ir tikuši galā uzticīgi Jehovas kalpi senatnē. Taču, lai vairotu savus garīgos spēkus, mums nepietiek tikai izlasīt šo informāciju. Mums ir jāapdomā, kā mēs varam to izmantot savā dzīvē, un tad bez vilcināšanās jārīkojas.

8., 9. Ko par Pāvila pazemību liecina notikumi, kas aprakstīti Apustuļu darbos 14:8—15? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

⁸ Dievs vēlas, ”lai visdažādākie cilvēki tiktu izglābti un pilnībā iepazītu patiesību”. (1. Tim. 2:4.) Kā jūs raugāties uz cilvēkiem, kas vēl nav iepazinuši patiesību? Apustulis Pāvils mēdza doties uz  sinagogām, lai uzmeklētu cilvēkus, kas jau kaut ko zināja par Jehovu. Taču viņš sludināja arī tiem, kas pielūdza citus dievus. Nereti šādās reizēs tika pārbaudīta viņa pazemība.

⁹ Piemēram, Pāvila pirmajā sludināšanas ceļojumā Likaonijas iedzīvotāji viņu un Barnabu noturēja par pārcilvēkiem — par viltus dievu Zeva un Hermeja iemiesojumiem. Vai Pāvilu un Barnabu iepriecināja šāds popularitātes vilnis? Vai viņi uz to raudzījās kā uz patīkamām pārmaiņām pēc vajāšanām, ko bija pieredzējuši iepriekšējās divās pilsētās? Vai Pāvilam un Barnabam šķita, ka viņiem veltītā uzmanība varētu palīdzēt izplatīt labo vēsti? Nepavisam nē. Viņi nekavējoties iebilda pret šādu izturēšanos — viņi saplēsa savas drēbes, metās pūlī un kliedza: ”Kāpēc jūs tā darāt? Arī mēs esam cilvēki ar saviem trūkumiem, tāpat kā jūs.” (Ap. d. 14:8—15.)

10. Kādā ziņā Pāvils un Barnaba varēja uzskatīt sevi par vienlīdzīgiem ar likaoniešiem?

¹⁰ Kad Pāvils un Barnaba atzina, ka arī viņi ir nepilnīgi cilvēki, viņi negribēja teikt, ka viņu pielūgsme līdzinās tai, kāda bija šiem likaoniešiem. Pāvils un Barnaba bija Dieva izraudzīti misionāri. (Ap. d. 13:2.) Viņi bija svaidīti ar svēto garu un loloja brīnišķīgu cerību. Bet tas nebija iemesls justies pārākiem. Viņi apzinājās, ka arī šie cilvēki varētu iegūt cerību dzīvot debesīs, ja atsauktos uz labo vēsti.

11. Kā mēs sludināšanā varam sekot Pāvila pazemības paraugam?

¹¹ Kā mēs varam līdzināties Pāvilam pazemībā? Mums ir jāpretojas kārdinājumam gaidīt vai pieņemt no citiem īpašas uzslavas par to, ko paveicam ar Jehovas atbalstu. Katram no mums būtu labi pārdomāt: ”Kā es raugos uz cilvēkiem, kam sludinu? Vai manu attieksmi pret kādu cilvēku grupu nav ietekmējuši sabiedrībā valdošie aizspriedumi?” Visā pasaulē Jehovas liecinieki cenšas uzmeklēt tos, kas vēlētos uzklausīt labo vēsti. Reizēm tas nozīmē apgūt to cilvēku valodu un paražas, kurus sabiedrībā uzskata par zemākiem. Taču sludinātāji, kas cenšas šādiem cilvēkiem palīdzēt, nekad nedrīkstētu uzskatīt sevi par pārākiem. Viņiem jāraugās uz katru cilvēku atsevišķi, lai varētu palīdzēt viņam atsaukties uz valstības vēsti.

12. Kā Epafra apliecināja nesavtīgas rūpes par citiem?

¹² Vēl viens veids, kā mēs varam apliecināt pazemību, ir lūgt par tiem, kas jau ”ir ieguvuši tikpat dārgu ticību kā mēs”. (2. Pēt. 1:1.) Šādi rīkojās Epafra. Bībelē viņš ir pieminēts tikai trīs reizes — un visas trīs reizes Pāvila vēstulēs. Kad Pāvils atradās mājas arestā Romā, viņš vēstulē Kolosu kristiešiem rakstīja, ka Epafra ”allaž visiem spēkiem lūdz par” tiem. (Kol. 4:12.) Epafra labi pazina šos kristiešus, un viņam no sirds rūpēja, kā tiem klājas. Pāvils viņu nosauca par ”savu ieslodzījuma biedru”, un tas parāda, ka Epafram netrūka pašam savu problēmu. (Filem. 23.) Taču viņš turēja prātā citu garīgās vajadzības un rīkojās, lai viņiem palīdzētu. Vai gan tas neliecina par pašaizliedzīgām rūpēm? Lūgšanām par ticības biedriem piemīt liels spēks, īpaši tad, ja mēs pieminam konkrētus cilvēkus. (2. Kor. 1:11; Jēk. 5:16.)

13. Kā jūs, lūdzot Dievu, varētu līdzināties Epafram?

 ¹³ Padomājiet, par kuriem ticības biedriem jūs varētu lūgt, minot tos vārdā. Līdzīgi Epafram, daudzi mūsu brāļi un māsas lūdz par atsevišķiem savas draudzes locekļiem un ģimenēm, kas pieredz grūtības. Iespējams, šiem ticības biedriem ir jāpieņem nozīmīgi lēmumi, vai arī viņi saskaras ar kādiem kārdinājumiem. Citi lūdz par kristiešiem, kuru vārdi ir minēti mūsu interneta vietnē publicētajā materiālā par tiem, kas ir ieslodzīti savas ticības dēļ. * Turklāt ir svarīgi neaizmirst arī tos, kas ir zaudējuši kādu tuvinieku, pieredzējuši dabas katastrofu vai cietuši karadarbības dēļ, kā arī tos, kas cīnās ar finansiālām grūtībām. Ir skaidrs, ka daudziem brāļiem un māsām ir nepieciešamas mūsu lūgšanas. Lūdzot par viņiem, mēs parādām, ka domājam ne tikai par savām, bet arī par citu vajadzībām. (Filip. 2:4.) Jehova uzklausa šādas lūgšanas.

14. Kāpēc var teikt, ka Jehova ir rādījis vislabāko paraugu tajā, kā uzklausīt citus?

¹⁴ Vēl viens veids, kā mēs varam apliecināt pazemību, ir uzmanīgi uzklausīt citus. Jēkaba vēstules 1. nodaļas 19. pantā teikts, ka mums ”jābūt naskiem klausīties”. Jehova šajā ziņā mums ir rādījis lielisku paraugu. (1. Moz. 18:32; Joz. 10:14.) Piemēram, padomāsim par sarunu, ko var lasīt 2. Mozus grāmatā, 32. nodaļā, no 11. līdz 14. pantam. (Nolasīt.) Lai gan tas Jehovam nebija nepieciešams, viņš ļāva Mozum izteikt savas domas un jūtas. Vai jums būtu viegli pacietīgi uzklausīt cilvēku, kas citkārt ir spriedis nepareizi, un pēc tam vēl rīkoties saskaņā ar viņa vārdiem? Taču Jehova pacietīgi uzklausa visus, kas ticībā viņu lūdz.

15. Ja ir runa par cieņas parādīšanu citiem, kā mēs varam līdzināties Jehovam?

¹⁵ Katram no mums būtu svarīgi padomāt: ”Ja reiz Jehova ir tik pazemīgs, ka uzklausa cilvēkus tā, kā viņš to darīja gadījumos ar Ābrahāmu, Rāheli, Mozu, Jozuu, Manuu, Eliju un Hiskiju, vai man nevajadzētu pūlēties rīkoties tāpat? Vai es varētu vēl lielākā mērā parādīt brāļiem un māsām cieņu, uzklausot viņu ieteikumus un, ja iespējams, rīkojoties saskaņā ar tiem? Vai manā ģimenē vai draudzē ir kāds, kuram es varētu veltīt vairāk uzmanības? Ko es šajā ziņā varētu darīt? Un ko es darīšu?” (1. Mozus 30:6; Soģu 13:9; 1. Ķēniņu 17:22; 2. Laiku 30:20.)

16. Kā, pieredzot sliktu izturēšanos no Šimeja puses, rīkojās ķēniņš Dāvids?

¹⁶ Pazemība arī palīdz būt savaldīgiem, kad pieredzam sliktu izturēšanos. (Efes. 4:2.) Tas spilgti izpaudās situācijā, kas aprakstīta 2. Samuēla grāmatas 16. nodaļas 5. līdz 13. pantā. (Nolasīt.) Šimejs, kas bija ķēniņa Saula radinieks, apvainoja Dāvidu un viņa kalpus un pat uzbruka tiem fiziski. Lai gan Dāvids būtu varējis apturēt Šimeju, viņš pacieta tā izturēšanos. Kā Dāvids spēja saglabāt tādu savaldību? To var uzzināt, izpētot trešo psalmu.

17. Kas Dāvidam palīdzēja apliecināt savaldību, un kā mēs varam viņam līdzināties?

 ¹⁷ Trešā psalma sākumā ir norādīts, ka Dāvids to sacerēja, ”kad viņš bēga no sava dēla Absaloma”. Tieši šajā Dāvidam tik grūtajā laikā viņam uzbruka Šimejs. 3. psalma 5. pantā ir lasāmi Dāvida vārdi: ”Skaļā balsī es piesaucu To Kungu, un Viņš atsaucās man no Sava svētā kalna.” Arī mēs, pieredzot sliktu izturēšanos vai pat uzbrukumus, varam vērsties pie Jehovas lūgšanā. Atbildot viņš mums dāvās savu svēto garu, kas mums palīdzēs izturēt. Vai jūs varētu apliecināt lielāku savaldību vai arī gatavību piedot, kad sastopaties ar sliktu izturēšanos? Vai jūs esat pārliecināti, ka Jehova redz, kādas grūtības jūs pieredzat, un ka viņš jums palīdzēs un jūs svētīs?

18. Kā mums nāks par labu, ja arī turpmāk rīkosimies saskaņā ar Jehovas gribu?

¹⁸ Ja mēs zinām, kas ir pareizi, un to darām, mēs pieredzēsim Jehovas svētības. Ne velti Salamana Pamācību grāmatas 4. nodaļas 7. pantā ir teikts: ”Gudrība — galvenais!” (LB-2012.) Lai gan gudrības pamatā ir zināšanas, galvenokārt tā ir saistīta ar lēmumiem, ko mēs pieņemam, nevis ar faktiem, ko zinām. Pat skudras pauž gudrību, kad, instinktu vadītas, gatavo pārtikas krājumus ziemai. (Sal. Pam. 30:24, 25.) Kristus, kas ir saukts par ”Dieva gudrību”, vienmēr rīkojas tā, kā ir patīkami viņa Tēvam. (1. Kor. 1:24; Jāņa 8:29.) Dievs mūs atalgos, ja arī mēs apliecināsim pazemību un gudrību, darot to, par ko mēs zinām, ka tas ir pareizi. (Nolasīt Mateja 7:21—23.) Tāpēc pūlēsimies attīstīt patiesu pazemību. To darot, mēs pamudināsim arī citus draudzes locekļus pazemīgi kalpot Jehovam. Lai rīkotos saskaņā ar to, ko mēs mācāmies no Dieva vārdiem, reizēm ir vajadzīgs laiks un pacietība. Taču tas liecina par pazemību — īpašību, kas mums ļauj justies laimīgiem tagad un mūžīgi.