Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

7. STUDĒJAMAIS RAKSTS

Esiet lēnprātīgi un priecējiet Jehovas sirdi

Esiet lēnprātīgi un priecējiet Jehovas sirdi

”Meklējiet To Kungu, ..kļūstiet pazemīgi *!” (CEF. 2:3.)

80. DZIESMA ”Pārbaudiet un redziet, cik Jehova ir labs!”

IESKATS *

1., 2. a) Kā Bībelē raksturots Mozus, un ko viņš paveica? b) Kāpēc ir svarīgi attīstīt lēnprātību?

PAR Mozu Bībelē ir teikts, ka viņš ”bija ļoti lēnprātīgs, lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes”. (4. Moz. 12:3.) Vai tas nozīmē, ka viņš bija vājš, neizlēmīgs un tāds, kas baidījās no konfliktsituācijām? Tā daži raksturotu lēnprātīgu cilvēku. Taču šāds uzskats ir tālu no patiesības. Mozus bija stiprs, izlēmīgs un drosmīgs Dieva kalps. Ar Jehovas atbalstu viņš stājās varenā Ēģiptes valdnieka priekšā, lai nodotu tam Jehovas vēstis, vadīja, iespējams, kādus trīs miljonus cilvēku cauri tuksnesim un palīdzēja izraēliešu tautai uzvarēt tās ienaidniekus.

2 Mums nav jāpieredz tādas grūtības, kādas pieredzēja Mozus, tomēr mums ik dienas ir jāsaskaras ar cilvēkiem vai situācijām, kas traucē būt lēnprātīgiem. Kā redzams no Bībeles, mums ir ļoti nopietns iemesls attīstīt šo īpašību. Jehova ir apsolījis, ka ”lēnprātīgie iemantos zemi”. (Ps. 37:11.) Vai jūs sevi sauktu par lēnprātīgu cilvēku? Vai citi jūs tā raksturotu? Lai mēs varētu atbildēt uz šādiem jautājumiem, mums ir jānoskaidro, ko nozīmē būt lēnprātīgiem.

KAS IR LĒNPRĀTĪBA?

3., 4. a) Ar ko var salīdzināt lēnprātību? b) Kas mums ir nepieciešams, lai mēs spētu būt lēnprātīgi, un kāpēc?

3 Lēnprātība ir kā skaista glezna, kuras tapšanā mākslinieks ir izmantojis dažādas krāsas. Līdzīgi arī mums ir nepieciešamas vairākas patīkamas īpašības, lai mēs varētu būt lēnprātīgi *. Piemēram, mums ir vajadzīga pazemība, paklausība un laipnība, kā arī iekšējs spēks. Kāpēc šīs iezīmes ir tik būtiskas, ja vēlamies priecēt Jehovu?

4 Tikai pazemīgi cilvēki klausa Dievam. Un Dievs vēlas, lai mēs būtu laipni. (2. Tim. 2:24.) Kad mēs darām to, kas ir patīkams Dievam, mēs saniknojam Sātanu. Tāpēc, kaut arī mēs esam pazemīgi un laipni, daudzi cilvēki, kas pieder pie Sātana pasaules, mūs ienīst. (Jāņa 15:18, 19.) Šī iemesla dēļ mums ir vajadzīgs iekšējs spēks, lai pretotos Sātanam.

5., 6. a) Kāpēc Sātans ienīst lēnprātīgus cilvēkus? b) Kādus jautājumus mēs apskatīsim?

5 Pretstats kādam, kas ir lēnprātīgs, ir tāds, kas ir augstprātīgs, ļaujas neapvaldītām dusmām un neklausa Jehovam. Šāds raksturojums labi atbilst Sātanam. Tāpēc nav jābrīnās, ka viņš ienīst lēnprātīgus cilvēkus. Viņu dēļ vēl skaidrāk ir saskatāmi Sātana trūkumi. Turklāt šādi cilvēki pierāda, ka viņš ir melis. Lai ko viņš teiktu vai darītu, viņš nevar piespiest lēnprātīgus cilvēkus pārstāt kalpot Jehovam. (Īj. 2:3—5.)

6 Kad varētu būt grūti rīkoties lēnprātīgi? Un kāpēc mums jāturpina attīstīt lēnprātību? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, mēs apskatīsim, ko mēs šajā ziņā varam mācīties no Mozus, trim ebreju trimdiniekiem Babilonijā un no Jēzus.

KAD VARĒTU BŪT GRŪTI RĪKOTIES LĒNPRĀTĪGI?

7., 8. Kā Mozus reaģēja, kad Mirjama un Ārons pret viņu izturējās ar necieņu?

7 Ja mums ir piešķirta vara. Tiem, kam ir noteikta vara pār citiem, var nebūt viegli saglabāt lēnprātību, īpaši tad, ja pret viņiem izturas ar necieņu vai kritizē viņu lēmumus. Vai arī jūs esat pieredzējuši kaut ko tādu? Piemēram, šādi varētu izturēties kāds ģimenes loceklis. Kā jūs rīkotos tādā situācijā? Pievērsīsim uzmanību tam, kā līdzīgā situācijā rīkojās Mozus.

8 Jehova bija iecēlis Mozu par izraēliešu vadītāju un uzticējis viņam pierakstīt likumus, pēc kā tautai vadīties. Bija pilnīgi skaidrs, ka Jehova atbalsta Mozu. Un tomēr Mozus māsa Mirjama un viņa brālis Ārons vērsās pret Mozu un kritizēja viņa lēmumu sievas izvēlē. Kāds cits Mozus vietā kļūtu dusmīgs un varbūt pat mēģinātu atriebties. Taču Mozus tā nerīkojās. Viņš nebija viegli aizvainojams. Mozus pat lūdza Jehovu, lai viņš atceļ Mirjamai piespriesto sodu. (4. Moz. 12:1—13.) Kāpēc Mozus šādi reaģēja?

Mozus lūdz Jehovu, lai viņš atceļ Mirjamai piespriesto sodu. (Sk. 8. rindkopu)

9., 10. a) Ko Jehova palīdzēja Mozum saprast? b) Ko ģimeņu galvas un draudžu vecākie var mācīties no Mozus?

9 Mozus bija ļāvis Jehovam sevi veidot. Vēl pirms kādiem 40 gadiem, kad Mozus bija faraona ģimenes loceklis, viņš nebija lēnprātīgs. Tieši pretēji, viņš bija tik impulsīvs, ka reiz nogalināja kādu vīrieti, kas, viņaprāt, bija rīkojies netaisnīgi. Mozus bija uzskatījis, ka Jehova atbalsta viņa rīcību. 40 gadu garumā Jehova mācīja Mozu, palīdzot viņam saprast, ka, lai vadītu izraēliešus, ar drosmi vien nepietiek — ir nepieciešama arī lēnprātība. Un, lai viņš būtu lēnprātīgs, viņam bija jābūt arī pazemīgam, paklausīgam un laipnam. Mozus to bija sapratis un kļuva par lielisku tautas vadītāju. (2. Moz. 2:11, 12; Ap. d. 7:21—30, 36.)

10 Ģimeņu galvām un draudžu vecākajiem būtu jāseko Mozus priekšzīmei. Ja citi pret jums izturas ar necieņu, neļaujieties aizvainojumam. Tāpat esiet gatavi pazemīgi atzīt savas kļūdas. (Sal. Māc. 7:9, 20.) Klausiet Jehovas norādījumiem tajā, kā risināt problēmas. Un vienmēr atbildiet laipni. (Sal. Pam. 15:1.) Ģimeņu galvas un draudžu vecākie, kas šādi rīkojas, priecē Jehovu, sekmē mieru un rāda citiem paraugu, kā būt lēnprātīgiem.

11.—13. Kādu priekšzīmi mums ir rādījuši trīs ebreju trimdinieki?

11 Ja pieredzam vajāšanas. Vēstures gaitā daudzi valdnieki ir vajājuši Jehovas kalpus. Lai gan viņi mūs ir apsūdzējuši dažādos ”noziegumos”, īstais vajāšanu iemesls ir tas, ka mēs izvēlamies ”pirmām kārtām klausīt Dievam, nevis cilvēkiem”. (Ap. d. 5:29.) Mēs varam pieredzēt izsmieklu, nežēlīgu izturēšanos vai pat nonākt ieslodzījumā. Tomēr ar Jehovas palīdzību mēs spēsim saglabāt mieru un nekļūt atriebīgi.

12 Padomāsim par priekšzīmi, kādu ir rādījuši trīs ebreju trimdinieki — Hananja, Misaēls un Asarja. * Babilonijas valdnieks viņiem pavēlēja zemoties milzīga zelta tēla priekšā. Viņi valdniekam laipni paskaidroja, ka nepielūgs šo tēlu. Viņi palika paklausīgi Dievam, kaut arī Babilonijas valdnieks draudēja viņus sadedzināt nokaitētā ceplī. Lai gan Jehova viņus šajā situācijā izglāba, viņi nebija uzskatījuši, ka Jehovam tas katrā ziņā būtu jādara. Viņi bija gatavi jebkam, ko Jehova pieļautu. (Dan. 3:1, 8—28.) Viņi parādīja, ka lēnprātīgi cilvēki ir drosmīgi — neviens valdnieks, nekādi draudi vai sods nevar salauzt šādu cilvēku apņēmību pielūgt tikai un vienīgi Jehovu. (2. Moz. 20:4, 5.)

13 Kā mēs varam sekot šo trīs ebreju paraugam, kad tiek pārbaudīta mūsu uzticība Dievam? Mēs to varam darīt, pazemīgi paļaudamies, ka Jehova mūs atbalstīs. (Ps. 118:6, 7.) Kad mums tiek izteiktas kādas apsūdzības, mēs atbildam laipni un ar cieņu. (1. Pēt. 3:15.) Un mēs atsakāmies darīt jebko, kas varētu iedragāt mūsu draudzību ar mīlošo debesu Tēvu.

Kad citi kritizē mūsu uzskatus, mēs atbildam laipni un ar cieņu. (Sk. 13. rindkopu)

14., 15. a) Kas var notikt, kad izjūtam stresu? b) Kāpēc, kā redzams no Jesajas 53:7, 10, var teikt, ka Jēzus ir rādījis visizcilāko paraugu, kā būt lēnprātīgam, izjūtot spriedzi?

14 Ja izjūtam stresu. Mēs visi dažādu iemeslu dēļ reizēm izjūtam stresu. Iespējams, mēs to esam izjutuši pirms kāda pārbaudes darba skolā vai pirms noteikta pienākuma pildīšanas darbavietā. Varbūt mums ir jādodas uz kādu medicīnisku procedūru un stresu mums izraisa jau tikai doma par to. Izjūtot stresu, ir grūti būt lēnprātīgiem. Situācijas, kas parasti mūs nesatrauc, var sākt mūs kaitināt. Mums var pasprukt kāds ass vārds, un mūsu tonis var kļūt nelaipns. Ja jūs esat to pieredzējuši, padomājiet par Jēzus priekšzīmi.

15 Pēdējos mēnešos, ko Jēzus pavadīja uz zemes, viņš izjuta īpaši lielu spriedzi. Viņš zināja, ka tiks sodīts ar nāvi un pieredzēs lielas ciešanas. (Jāņa 3:14, 15; Gal. 3:13.) Dažus mēnešus pirms šiem notikumiem viņš sacīja: ”Cik man ir smagi!” (Lūk. 12:50.) Un pāris dienas pirms savas nāves Jēzus teica: ”Mana dvēsele ir satraukta.” Vārdos, ar kuriem viņš lūgšanā Dievam izteica savas izjūtas, mēs varam saskatīt viņa pazemību un paklausību. Viņš sacīja: ”Tēvs, izglāb mani no šīs stundas. Tomēr tieši tāpēc es esmu atnācis, lai pieredzētu šo stundu. Tēvs, pagodini savu vārdu!” (Jāņa 12:27, 28.) Kad bija pienācis noteiktais laiks, Jēzus drošsirdīgi nodeva sevi Dieva ienaidnieku rokās, kuri viņam piesprieda un izpildīja ārkārtīgi mokošu un pazemojošu nāvessodu. Par spīti lielai spriedzei un ciešanām, Jēzus lēnprātīgi pakļāvās Dieva gribai. Ir pilnīgi skaidrs, ka Jēzus ir rādījis visizcilāko paraugu, kā būt lēnprātīgam, pat izjūtot spriedzi. (Nolasīt Jesajas 53:7, 10.)

Jēzus ir izcilākais lēnprātības paraugs. (Sk. 16., 17. rindkopu) *

16., 17. a) Kā Jēzus draugu rīcība pārbaudīja viņa lēnprātību? b) Kā mēs varam sekot Jēzus priekšzīmei?

16 Pēdējā vakarā pirms Jēzus nāves viņa lēnprātībai par pārbaudījumu kļuva viņa tuvāko draugu rīcība. Tikai iedomājieties, kādu spriedzi tajā vakarā izjuta Jēzus! Vai viņš paliks pilnīgi uzticīgs līdz nāvei? No Jēzus rīcības bija atkarīga daudzu miljardu cilvēku dzīvība. (Rom. 5:18, 19.) Kas bija vēl svarīgāk — runa bija arī par viņa Tēva reputāciju. (Īj. 2:4.) Tad kādā brīdī, pēdējās maltītes laikā, Jēzus tuvāko draugu, viņa apustuļu, ”starpā iedegās strīds par to, kurš no viņiem būtu uzskatāms par lielāko”. Jēzus par šo jautājumu bija runājis jau vairākas reizes, turklāt arī nedaudz iepriekš tajā pašā vakarā. Ievērības cienīgi ir tas, ka Jēzus nekļuva aizkaitināts. Viņš saglabāja mieru. Laipni, bet stingri Jēzus kārtējo reizi paskaidroja, kādai ir jābūt viņu prāta nostājai. Pēc tam viņš uzslavēja savus draugus par to, ka tie bija uzticīgi palikuši kopā ar viņu. (Lūk. 22:24—28; Jāņa 13:1—5, 12—15.)

17 Kā jūs izturētos, nonākot līdzīgā situācijā? Mums būtu jāseko Jēzus priekšzīmei un jāsaglabā laipnība pat tad, kad pieredzam spriedzi. Paklausīsim Jehovas norādījumam: ”Vienmēr esiet iecietīgi cits pret citu.” (Kol. 3:13.) Mēs to spēsim, ja paturēsim prātā, ka mēs visi reizēm pasakām vai izdarām kaut ko tādu, kas citus kaitina. (Sal. Pam. 12:18; Jēk. 3:2, 5.) Un centīsimies citus uzslavēt par labo, ko viņos pamanām. (Efes. 4:29.)

KĀPĒC IR SVARĪGI ARĪ TURPMĀK BŪT LĒNPRĀTĪGIEM?

18. Kā Jehova lēnprātīgiem cilvēkiem palīdz pieņemt gudrus lēmumus, bet kas viņiem ir jādara?

18 Mēs spēsim pieņemt gudrus lēmumus. Kad mēs nonāksim kādas grūtas izvēles priekšā, Jehova mums palīdzēs pieņemt gudru lēmumu, taču viņš to darīs tikai tad, ja būsim lēnprātīgi. Bībelē norādīts, ka viņš uzklausa lēnprātīgu cilvēku lūgšanas. (Ps. 10:17.) Turklāt viņš dara vairāk nekā tikai uzklausa mūsu lūgumus. Bībelē ir teikts: ”Pazemīgos Viņš vada Savā taisnībā, un tiem, kas pazemoti, Viņš māca Savu ceļu.” (Ps. 25:9.) Jehova šo vadību sniedz ar Bībeles, kā arī ar ”uzticamā un gudrā kalpa” sagādātā garīgā uztura palīdzību, ko mēs saņemam ar publikāciju *, videomateriālu un sapulču starpniecību. (Mat. 24:45—47.) Mums pazemīgi jāatzīst, ka mums ir vajadzīga Jehovas palīdzība, jāiedziļinās materiālos, ko viņš ir sagādājis, un paklausīgi jāliek uzzinātais lietā.

19.—21. Kādu kļūdu Mozus pieļāva Kadešā, un ko mēs no tās varam mācīties?

19 Mēs izvairīsimies no daudzām kļūdām. Padomāsim vēlreiz par Mozu. Gadu desmitiem viņš bija saglabājis lēnprātību un priecējis Jehovas sirdi. Bet, kad tuvojās beigām grūtā, 40 gadus ilgā klejošana pa tuksnesi, Mozum kādā brīdī lēnprātības pietrūka. Mozus māsa, kas, visticamāk, bija tā pati, kas bija palīdzējusi izglābt viņa dzīvību Ēģiptē, bija nomirusi un tikko apglabāta Kadešā. Un izraēlieši kārtējo reizi apgalvoja, ka par viņiem netiek pienācīgi gādāts. Šoreiz ”tauta cēla ķildu pret Mozu” ūdens trūkuma dēļ. Lai gan Jehova ar Mozus starpniecību bija darījis daudz brīnumu un Mozus gadiem ilgi bija nesavtīgi vadījis tautu, ļaudis bija neapmierināti. Viņi sūdzējās ne vien par ūdens trūkumu, bet arī par Mozu, it kā viņš būtu vainojams tajā, ka viņi bija izslāpuši. (4. Moz. 20:1—5, 9—11.)

20 Dusmu uzplūdā Mozus pārstāja būt laipns. Viņš nevis apliecināja ticību un runāja uz klinti, kā Jehova bija licis, bet gan dusmīgi vērsās pie tautas un nopelnus par gaidāmo brīnumu piedēvēja sev. Tad viņš divas reizes sita klinti, un no tās iztecēja daudz ūdens. Mozus pieļāva nopietnu kļūdu, jo padevās lepnumam un dusmām. (Ps. 106:32, 33.) Šī īslaicīgā lēnprātības trūkuma dēļ viņam tika liegts ieiet Apsolītajā zemē. (4. Moz. 20:12.)

21 No šī notikuma mēs varam mācīties kaut ko būtisku. Pirmkārt, mums pastāvīgi ir jāpūlas būt lēnprātīgiem. Ja mēs pārstātu censties, mūsos ātri vien varētu izpausties lepnums, kura iespaidā mēs varētu pateikt vai izdarīt kaut ko nesaprātīgu. Otrkārt, nav viegli parādīt lēnprātību, kad izjūtam spriedzi, tāpēc šādos brīžos mums īpaši jācenšas to darīt.

22., 23. a) Kāpēc mums arī turpmāk jācenšas būt lēnprātīgiem? b) Uz ko norāda Cefanjas 2:3 (LB-2012) minētais vārds ”varbūt”?

22 Mēs tiksim pasargāti. Drīz Jehova iznīcinās visus ļaunos cilvēkus, un paliks tikai tie, kas ir lēnprātīgi. Tad uz zemes valdīs patiess miers. (Ps. 37:10, 11.) Vai jūs būsiet šo lēnprātīgo cilvēku vidū? Jūs varat būt starp viņiem, ja rīkojaties saskaņā ar Jehovas sirsnīgo aicinājumu, ko pierakstīja pravietis Cefanja. (Nolasīt Cefanjas 2:3.)

23 Cefanjas grāmatas 2. nodaļas 3. pantā (LB-2012) ir lasāmi vārdi: ”Varbūt tad tiksiet paslēpti Kunga dusmu dienā.” Kāpēc šeit ir lietots vārds ”varbūt”, kas tam piešķir nenoteiktības nokrāsu? Šis vārds nenorāda, ka Jehova nav spējīgs pasargāt tos, kuri viņu priecē un kurus viņš mīl. Tas uzsver, ka tas, vai mēs tiksim pasargāti, lielā mērā ir atkarīgs no mums pašiem. Mums ir iespēja izglābties Jehovas ”dusmu dienā” un iemantot mūžīgu dzīvi, ja mēs cenšamies būt lēnprātīgi un priecēt Jehovas sirdi.

120. DZIESMA ”Būsim lēnprātīgi kā Kristus”

^ 3. rk. Oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”pazemīgi”, var tikt tulkots arī ”lēnprātīgi”.

^ 5. rk. Neviens no mums nav piedzimis lēnprātīgs. Lēnprātība ir jāattīsta. Iespējams, mums nav grūti būt lēnprātīgiem attiecībās ar miermīlīgiem cilvēkiem, taču tas var nebūt viegli, kad nonākam saskarē ar tiem, kas ir lepni. Šajā rakstā ir pievērsta uzmanība dažiem šķēršļiem, kas mums, iespējams, būtu jāpārvar, lai attīstītu šo brīnišķīgo īpašību — lēnprātību.

^ 3. rk. JĒDZIENU SKAIDROJUMS. Lēnprātība. Lēnprātīgs cilvēks attiecībās ar citiem ir laipns, un viņš tāds paliek arī tad, ja pieredz sliktu izturēšanos. Pazemība. Cilvēkam, kas ir pazemīgs, nav raksturīga iedomība un godkāre; šāds cilvēks uz citiem raugās kā uz augstākiem. Ja ir runa par Jehovu, viņš pauž pazemību, ar mīlestību un žēlsirdību izturoties pret tiem, kas ir zemāki par viņu.

^ 12. rk. Babilonieši šiem trim ebrejiem bija devuši vārdus Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego. (Dan. 1:7.)

^ 18. rk. Piemēram, sk. rakstu ”Pieņemsim lēmumus, kas dara godu DievamSargtorņa 2011. gada 15. aprīļa numurā.

^ 60. rk. ATTĒLĀ: Jēzus saglabā lēnprātību un mierīgi pamāca savus mācekļus pēc tam, kad viņi savā starpā ir strīdējušies, kurš no viņiem ir lielākais.