1. Ko pieredz daudzi uzticīgi Jehovas kalpi?

DAUDZI Jehovas kalpi visā pasaulē saskaras ar situācijām, kas sagādā raizes un sāpes. Noteikti arī brāļi un māsas jūsu draudzē nav izņēmums. Daži kristieši cīnās ar kādu smagu slimību vai sēro par tuvinieka nāvi. Citi izjūt sāpīgus pārdzīvojumus, jo kāds viņu ģimenes loceklis vai draugs ir atstājis patiesību. Vēl citi cieš dabas katastrofu dēļ. Visiem šiem brāļiem un māsām ir vajadzīgs atbalsts un mierinājums. Kā mēs varam viņiem palīdzēt?

2. Kāpēc apustulim Pāvilam reizēm bija nepieciešams atbalsts un mierinājums?

² Apustuļa Pāvila dzīvība daudzkārt nonāca briesmās. (2. Kor. 11:23—28.) Viņam arī bija jāpacieš ”dzelonis miesā” — iespējams, kāda veselības problēma. (2. Kor. 12:7.) Un viņam nācās izjust vilšanos, kad Dēma, brālis, ar ko viņš bija sadarbojies, pameta viņu, jo bija ”sācis mīlēt tagadējo pasauli”. (2. Tim. 4:10.) Pāvils bija drosmīgs ar garu svaidīts kristietis, kurš pašaizliedzīgi palīdzēja citiem, taču arī viņam reizēm bija vajadzīgs atbalsts un mierinājums. (Rom. 9:1, 2.)

3. Kā Jehova sniedza Pāvilam atbalstu un mierinājumu?

³ Pāvils saņēma vajadzīgo atbalstu un mierinājumu. Kādā veidā? Jehova, bez šaubām, stiprināja viņu ar savu svēto garu. (2. Kor. 4:7; Filip. 4:13.) Tāpat Jehova sniedza viņam mierinājumu ar citu kristiešu starpniecību. Par dažiem ticības biedriem Pāvils teica: ”Viņi.. ir kļuvuši man par īstu atbalstu [”mierinājuma avotu”, zemsv. piez.].” (Kol. 4:11.) Daži no tiem, kurus Pāvils pieminēja vārdā, bija Aristarhs, Tihiks un Marks. Viņi stiprināja Pāvilu un palīdzēja viņam izturēt pārbaudījumus. Kāpēc šie kristieši spēja sniegt Pāvilam šādu atbalstu un mierinājumu? Kā  mēs varam sekot viņu paraugam, kad cenšamies mierināt un uzmundrināt cits citu?

4. Kā Aristarhs parādīja, ka ir uzticīgs draugs Pāvilam?

⁴ Aristarhs, kristietis no Maķedonijas pilsētas Tesalonikas, bija uzticīgs draugs Pāvilam. Pirmā vieta Bībelē, kur var lasīt par Aristarhu, ir stāstījums par to, kā Pāvils sava trešā misijas ceļojuma laikā apmeklēja Efesu. Aristarhu, kurš ceļoja kopā ar Pāvilu, sagūstīja pūlis. (Ap. d. 19:29.) Kad viņš galu galā tika atbrīvots, viņš nedevās prom, lai izvairītos no briesmām, bet gan uzticīgi palika kopā ar Pāvilu. Kādu laiku vēlāk Grieķijā Aristarhs joprojām bija līdzās Pāvilam, kaut arī pretinieki centās panākt Pāvila nāvi. (Ap. d. 20:2—4.) Ap mūsu ēras 58. gadu, kad Pāvils, būdams apcietināts, tika nosūtīts uz Romu, Aristarhs devās viņam līdzi garajā ceļā, un tajā viņi pieredzēja kuģa katastrofu. (Ap. d. 27:1, 2, 41.) Kad viņi bija nonākuši Romā, Aristarhs, pēc visa spriežot, kādu laiku atradās ieslodzījumā kopā ar Pāvilu. (Kol. 4:10.) Ir saprotams, ka šāda uzticīga drauga klātbūtnē Pāvils izjuta mierinājumu un uzmundrinājumu.

5. Kā, ņemot vērā to, kas teikts Salamana Pamācībās 17:17, mēs varam būt uzticīgi draugi?

⁵ Līdzīgi Aristarham, mēs varam būt uzticīgi draugi, ja turamies kopā ar brāļiem un māsām ne vien labos laikos, bet arī ”likstas gadījumā”. (Nolasīt Salamana Pamācības 17:17.) Arī tad, kad pārbaudījums ir beidzies, mūsu ticības biedram joprojām var būt nepieciešams mierinājums un atbalsts. Frānsisa, * kurai trīs mēnešu laikā abi vecāki nomira ar vēzi, stāsta: ”Manuprāt, smagi pārbaudījumi mūs ietekmē uz ilgu laiku. Un es esmu pateicīga par uzticīgiem draugiem, kas atceras, ka man joprojām sāp, kaut arī kopš vecāku nāves ir pagājis zināms laiks.”

6. Uz ko mūs mudinās uzticība?

⁶ Uzticīgi draugi ir gatavi kaut ko upurēt, lai atbalstītu savus ticības biedrus.  Piemēram, kādam brālim, kuru sauc Pīters, tika atklāta agresīva nedziedināma slimība. Viņa sieva Katrīna stāsta: ”Kāds laulāts pāris no mūsu draudzes aizveda mūs uz apmeklējumu pie ārsta, kurā mēs uzzinājām par Pītera slimību. Tajā reizē viņi izlēma, ka neatstās mūs vienus šajā smagajā dzīves posmā, un viņi ir bijuši mums līdzās, kad vien mums tas bija nepieciešams.” Ir mierinoši apzināties, ka mums ir īsti draugi, kas var palīdzēt izturēt pārbaudījumus.

7., 8. Kā, saskaņā ar Kolosiešiem 4:7—9, Tihiks apliecināja, ka uz viņu var paļauties?

⁷ Tihiks, kristietis no Romas provinces Āzijā, bija uzticams Pāvila biedrs. (Ap. d. 20:4.) Ap mūsu ēras 55. gadu Pāvils organizēja līdzekļu vākšanu kristiešiem Jūdejā, kuri bija nonākuši grūtībās, un pastāv iespēja, ka viņš uzdeva Tihikam palīdzēt šajā svarīgajā darbā. (2. Kor. 8:18—20.) Vēlāk, kad Pāvils pirmo reizi atradās ieslodzījumā Romā, Tihiks bija viņa personiskais vēstnesis. Viņš draudzēm Āzijā nogādāja uzmundrinošas ziņas un vēstules no Pāvila. (Kol. 4:7—9.)

⁸ Tihiks nepārstāja būt uzticams draugs Pāvilam. (Tit. 3:12.) Ne uz visiem kristiešiem tajā laikā varēja paļauties tā kā uz Tihiku. Ap 65. gadu, otro reizi atrodoties apcietinājumā, Pāvils rakstīja, ka daudzi kristieši Āzijā vairījās no biedrošanās ar viņu, iespējams, tādēļ, ka baidījās no pretiniekiem. (2. Tim. 1:15.) Taču Tihiks bija uzticams, un Pāvils viņam deva vēl vienu uzdevumu. (2. Tim. 4:12.) Pāvils noteikti bija pateicīgs, ka viņam bija tāds labs draugs kā Tihiks.

9. Kā mēs varam līdzināties Tihikam?

⁹ Mēs varam līdzināties Tihikam, ja esam uzticami draugi. Piemēram, mēs ne vien solām, ka palīdzēsim brāļiem un māsām, kuriem tas ir vajadzīgs, bet arī kaut ko darām viņu labā. (Mat. 5:37; Lūk. 16:10.) Kad tie, kam ir vajadzīga palīdzība, saprot, ka var paļauties uz mums, viņi var izjust patiesu mierinājumu. Kāda māsa izteicās: ”Apziņa, ka cilvēks, kas piedāvāja palīdzēt, ieradīsies laikā un izdarīs  to, ko solīja, sniedz lielu atvieglojumu.”

10. Kā, saskaņā ar Salamana Pamācībām 18:24, tie, kas pieredz sāpīgus pārdzīvojumus, var rast mierinājumu?

¹⁰ Tie, kas pieredz sāpīgus pārdzīvojumus, bieži rod mierinājumu, izrunājoties ar kādu uzticamu draugu. (Nolasīt Salamana Pamācības 18:24.) Bidžajs jutās ļoti sarūgtināts, kad no draudzes tika izslēgts viņa dēls. Viņš atceras: ”Man bija jāparunā ar kādu, kam es varēju uzticēties.” Karloss kādas savas kļūdas dēļ zaudēja iespēju veikt draudzē uzdevumu, kas viņam bija dārgs. Viņš saka: ”Man vajadzēja ar kādu atklāti parunāt, nebaidoties, ka tikšu tiesāts.” Karlosa gadījumā tie bija draudzes vecākie, kas viņam palīdzēja tikt galā ar viņa problēmu. Viņam bija mierinoši apzināties, ka uz draudzes vecākajiem var paļauties un ka tie neizpaudīs citiem to, ko viņš tiem bija uzticējis.

11. Ko mēs varam darīt, lai citi mums varētu uzticēt savas raizes?

¹¹ Lai mēs būtu tādi, ar kuriem citi var atklāti izrunāties un dalīties savās raizēs, mums ir jāattīsta pacietība. Kad Žannu pameta vīrs, viņa rada mierinājumu, daloties savās izjūtās ar tuviem draugiem. ”Viņi mani pacietīgi uzklausīja, lai gan es, visticamāk, atkārtoju vienu un to pašu,” viņa saka. Ja arī mēs uzmanīgi uzklausīsim citus, mēs parādīsim, ka esam viņiem labi draugi.

12. Kas bija Marks, un kā viņš apliecināja labprātību?

¹² Marks, saukts arī par Jāni, bija ebreju tautības kristietis no Jeruzālemes. Viņa brālēns Barnaba bija labi pazīstams misionārs. (Kol. 4:10.) Marka ģimene, pēc visa spriežot, bija turīga, tomēr Marks neuzskatīja materiālās vērtības par svarīgākajām. Savas dzīves laikā viņš apliecināja labprātību; iespēja kalpot citiem viņam sagādāja prieku. Piemēram, viņš vairākkārt kalpoja kopā ar apustuli Pāvilu un apustuli Pēteri, kad tie pildīja savus pienākumus. Iespējams, Marks gādāja par šo brāļu materiālajām vajadzībām. (Ap. d. 13:2—5; 1. Pēt. 5:13.) Pāvils raksturoja Marku kā cilvēku, kas kopā ar viņu ”strādā Dieva valstības labā” un ir kļuvis viņam ”par īstu atbalstu”. (Kol. 4:10, 11.)

13. Kā vārdi no 2. Timotejam 4:11 parāda, ka Pāvils augstu vērtēja Marka uzticīgo kalpošanu?

¹³ Marks bija kļuvis par tuvu Pāvila draugu. Piemēram, ap 65. gadu, pēdējo reizi atrodoties ieslodzījumā Romā, Pāvils uzrakstīja savu otro vēstuli Timotejam. Tajā viņš Timoteju lūdza ierasties pie viņa Romā un paņemt līdzi Marku. (2. Tim. 4:11.) Pāvils, bez šaubām, augstu vērtēja Marka agrāko uzticīgo kalpošanu, tāpēc lūdza, lai šajā nozīmīgajā laikā Marks būtu kopā ar viņu. Marks palīdzēja Pāvilam dažādos praktiskos veidos, iespējams, sagādājot pārtiku vai to, kas bija nepieciešams vēstuļu rakstīšanai. Atbalsts un uzmundrinājums, ko Pāvils saņēma, viņu noteikti ļoti stiprināja pēdējās dienās pirms nāvessoda izpildes un palīdzēja viņam saglabāt izturību.

14., 15. Ko no Mateja 7:12 mēs varam uzzināt par to, kā palīdzēt citiem praktiskā ziņā?

¹⁴ Nolasīt Mateja 7:12. Smagos dzīves brīžos mēs esam ļoti pateicīgi tiem, kas mums piedāvā praktisku palīdzību. ”Kad pieredzam ciešanas, daudzas ikdienas  nodarbes liekas tikpat kā neiespējamas,” savās izjūtās dalās Raiens, kura tēvs gāja bojā nelaimes gadījumā. ”Praktiska palīdzība, arī tad, ja tā šķiet pavisam neliela, var sniegt lielu mierinājumu.”

¹⁵ Ja mēs interesēsimies par ticības biedriem un būsim vērīgi, mēs noteikti pamanīsim veidus, kā viņiem palīdzēt. Piemēram, kāda māsa uzņēmās iniciatīvu, lai palīdzētu Pīteram un Katrīnai, kas bija minēti iepriekš, nokļūt uz visām procedūrām un vizītēm pie ārsta. Ne Pīters, ne Katrīna vairs nevarēja vadīt automašīnu, tāpēc māsa izveidoja grafiku, pēc kura brāļi un māsas no draudzes pa kārtai rūpējās par transportu. Vai tas šim pārim palīdzēja? Katrīna stāsta: ”Mums bija sajūta, ka no mūsu pleciem ir noņemta smaga nasta.” Nekad nenovērtēsim par zemu to, cik lielu mierinājumu var sniegt pat vienkārša laipnības izpausme.

16. Ko būtisku par to, kā sniegt mierinājumu, mēs varam mācīties no Marka?

¹⁶ Ir skaidrs, ka Marks bija ļoti aizņemts kristīgajā darbībā. Viņam bija jāveic atbildīgi teokrātiski uzdevumi, turklāt viņam bija jāsaraksta evaņģēlijs, kas vēlāk tika nosaukts viņa vārdā. Tomēr Marks atrada laiku, lai sniegtu mierinājumu Pāvilam, un Pāvils zināja, ka var droši lūgt Marka palīdzību. Andžela, kurai smagus pārdzīvojumus sagādāja kāda ģimenes locekļa slepkavība, jutās ļoti pateicīga ticības biedriem, kas bija gatavi viņai sniegt mierinājumu. ”Kad draugi no sirds vēlas palīdzēt, ir viegli pie viņiem vērsties,” viņa stāsta. ”Nerodas iespaids, ka viņi vilcinātos vai palīdzētu negribīgi.” Katrs no mums varētu padomāt: vai es esmu pazīstams ar to, ka vēlos mierināt ticības biedrus un palīdzēt tiem praktiskā ziņā?

17. Kā pārdomas par 2. Korintiešiem 1:3, 4 mūs var pamudināt sniegt citiem mierinājumu?

¹⁷ Brāļi un māsas, kam nepieciešams mierinājums, nav tālu jāmeklē. Iespējams, mēs pat varēsim dalīties ar viņiem tajās pašās domās, ko citi ir izmantojuši, lai mierinātu mūs. Nino, kāda māsa, kurai  nomira vecāmāte, saka: ”Jehova var mierināt citus ar mūsu starpniecību, ja vien mēs ļaujam viņam sevi izmantot.” (Nolasīt 2. Korintiešiem 1:3, 4.) Iepriekš minētā Frānsisa atzīmē: ”Vārdi no 2. Korintiešiem 1:4 ir ļoti patiesi. Mēs varam ”nodot tālāk” citiem to mierinājumu, ko paši esam saņēmuši.”

18. a) Kāpēc daži varētu vilcināties mierināt citus? b) Kā mēs varam sniegt citiem īstu mierinājumu? Miniet piemēru.

¹⁸ Ir svarīgi uzņemties iniciatīvu arī tad, ja jūtamies nedroši. Piemēram, mēs varētu baidīties, ka nezināsim, ko teikt vai kā palīdzēt kādam, kas ir nonācis smagā situācijā. Pols, kāds draudzes vecākais, atceras, kā daži centās viņu mierināt, kad bija nomiris viņa tēvs. ”Es redzēju, ka viņiem nebija viegli nākt klāt un mani uzrunāt,” viņš stāsta. ”Viņiem bija grūti saprast, ko īsti teikt. Bet es tik un tā biju pateicīgs par viņu vēlmi mani mierināt un atbalstīt.” Tadžons, kāds brālis, kas bija pieredzējis postošu zemestrīci, saka: ”Man jāatzīst, ka es neatceros visas ziņas, ko citi man sūtīja dienās pēc zemestrīces. Taču es atceros, ka viņiem nebija vienalga, kas ar mani notiek, un ka viņi gribēja zināt, vai ar mani viss ir kārtībā.” Mēs varam sniegt īstu mierinājumu tiem, kam tas ir nepieciešams, ja parādām, ka viņi mums rūp.

19. Kāpēc mums jācenšas būt citiem par ”mierinājuma avotu”?

¹⁹ Tuvojoties ļaunās pasaules galam, apstākļi pasaulē pasliktināsies un dzīve kļūs aizvien grūtāka. (2. Tim. 3:13.) Un tā kā iedzimtā grēka un nepilnības dēļ mēs pieļaujam kļūdas un pieredzam dažādas problēmas, mums arī turpmāk būs vajadzīgs mierinājums. Viens no iemesliem, kāpēc apustulis Pāvils spēja izturēt pārbaudījumus un saglabāt uzticību Dievam līdz galam, bija tas, ka viņš saņēma mierinājumu un atbalstu no citiem kristiešiem. Līdzināsimies uzticībā Aristarham, būsim uzticami kā Tihiks un sekosim Marka paraugam gatavībā kalpot citiem. Tā mēs varēsim palīdzēt mūsu brāļiem un māsām palikt nelokāmiem ticībā. (1. Tes. 3:2, 3.)