1. Kas var radīt raizes, un kā tās mūs var ietekmēt?

VAI jūs kādreiz ir mākušas raizes *? Iespējams, jūs jutāties slikti, jo kāds ar saviem vārdiem vai rīcību jūs bija sāpinājis. Bet varbūt jums raizes sagādāja tas, ko bijāt pateicis vai izdarījis jūs pats. Piemēram, varbūt jūs bijāt pieļāvis kādu kļūdu un raizējāties, ka Jehova jums nekad nepiedos. Un varbūt jūs pat domājāt, ka raizes, kas jūs māc, norāda uz ticības trūkumu un liecina, ka jūs esat slikts cilvēks. Bet vai tas tiešām tā ir?

2. Kādi piemēri no Bībeles parāda, ka raizes neliecina par ticības trūkumu?

² Padomāsim par dažiem Dieva kalpiem, par kuriem stāstīts Bībelē. Anna, kas kļuva par pravieša Samuēla māti, bija cilvēks, kam piemita izcila ticība. Taču viņu pārņēma raizes, kad pret viņu slikti izturējās kāda ģimenes locekle. (1. Sam. 1:7.) Lai gan apustulim Pāvilam bija stipra ticība, viņam nedeva mieru ”raizes par visām draudzēm”. (2. Kor. 11:28.) Arī ķēniņam Dāvidam bija stipra ticība, un Jehova viņu tāpēc ļoti mīlēja. (Ap. d. 13:22.) Tomēr Dāvids pieļāva kļūdas, kuru dēļ viņš izjuta lielas raizes un nomāktību. (Ps. 38:5.) Jehova mierināja katru no viņiem. Apskatīsim, ko mēs varam mācīties no viņu pieredzētā.

3. Kā citu teiktais mums var kļūt par raižu iemeslu?

³ Ja kāds runā ar mums asi vai izturas pret mums nelaipni, mēs varam justies slikti, jo īpaši tad, ja tas ir tuvs draugs vai ģimenes loceklis. Mēs varam raizēties, ka attiecības ar šo cilvēku ir sabojātas. Varbūt tas, kurš mūs ir sāpinājis, ir izteicies neapdomīgi, tomēr mēs varam justies tā, it kā mums būtu iedurts ar zobenu. (Sal. Pam. 12:18.) Bet varbūt kāds tīšām ir gribējis ar saviem vārdiem mūs ievainot. Ar šādu situāciju saskārās kāda gados jauna kristiete. Viņa stāsta: ”Pirms dažiem gadiem kāda draudzene sociālajos tīklos sāka par mani izplatīt baumas. Es jutos sāpināta un satraukta. Es nespēju saprast, kāpēc viņa rīkojas tik nodevīgi.” Ja jūs ir sāpinājis kāds draugs vai tuvinieks, jūs varat daudz ko mācīties no Annas.

4. Kādu grūtu situāciju Anna pieredzēja?

⁴ Anna pieredzēja kādu grūtu situāciju. Viņai ilgu laiku nebija bērnu. (1. Sam. 1:2.) Izraēliešu sabiedrībā neauglīga sieviete tika uzskatīta par nolādētu. Ir saprotams, ka sievietei šāda situācija bija apkaunojoša. (1. Moz. 30:1, 2.) Annas dzīvi vēl smagāku padarīja tas, ka viņas vīram bija otra sieva, Penīna, kura bija dzemdējusi viņam vairākus bērnus. Penīna Annu uzskatīja par sāncensi un nemitīgi viņu izsmēja un sāpināja. (1. Sam. 1:6.) Anna jutās ļoti noskumusi. Viņa bija tik sarūgtināta, ka ”raudāja un neēda”. Bībelē ir teikts, ka ”viņas dvēsele bija pilna skumju”. (1. Sam. 1:7, 10.) Kā Anna guva mierinājumu?

5. Kā Annai palīdzēja lūgšana?

⁵ Anna vērsās lūgšanā pie Jehovas un izkratīja viņam savu sirdi. Pēc tam, kad viņa bija lūgusi Dievu, viņa pastāstīja par savu situāciju augstajam priesterim Ēlim. Viņš tai teica: ”Ej ar mieru, lai Israēla Dievs piepilda tavu lūgšanu.” Kas notika tālāk? Anna ”aizgāja savu ceļu, un tā ēda, un viņas seja vairs neizskatījās tik noskumusi”. (1. Sam. 1:17, 18.) Lūgšana Annai bija palīdzējusi atgūt iekšēju mieru.

6. Ko mēs varam mācīties no Annas priekšzīmes un no vārdiem, kas lasāmi Filipiešiem 4:6, 7?

⁶ Mēs varam atgūt iekšēju mieru, ja esam neatlaidīgi lūgšanās. Anna veltīja  daudz laika sarunām ar savu debesu Tēvu. (1. Sam. 1:12.) Arī mēs varam vērsties pie Jehovas garās lūgšanās, lai stāstītu viņam par savām raizēm, bailēm un kļūdām. Mūsu lūgšanām nav jābūt daiļrunīgām un ar nevainojami sakārtotām domām. Reizēm, kad mēs stāstām Jehovam par saviem pārdzīvojumiem, mūsu vārdus pat var apslāpēt asaras. Bet Jehova nekad nenogurst mūs uzklausīt. Turklāt, stāstot Jehovam par savām problēmām, mēs nedrīkstam aizmirst padomu, kas lasāms Filipiešiem 4:6, 7. (Nolasīt.) Pāvils norādīja, ka mums lūgšanās Jehovam ir jāpateicas. Mums ir ļoti daudz iemeslu to darīt. Piemēram, mēs varam pateikties Jehovam par dzīvību, par to, ko viņš ir radījis, par viņa uzticīgo mīlestību un brīnišķīgo cerību, ko viņš mums ir devis. Ko vēl mēs varam mācīties no Annas?

7. Ko Anna un viņas vīrs regulāri darīja?

⁷ Par spīti savām problēmām, Anna regulāri kopā ar vīru devās uz Jehovas pielūgsmes vietu, kas atradās Šīlo. (1. Sam. 1:1—5.) Tieši tad, kad Anna bija saiešanas teltī, augstais priesteris Ēlis viņu uzmundrināja, izteikdams cerību, ka Jehova atbildēs uz viņas lūgšanu. (1. Sam. 1:9, 17.)

8. Kā mums var palīdzēt draudzes sapulces?

⁸ Mēs varam atgūt iekšēju mieru, ja nepārstājam apmeklēt draudzes sapulces. Lūgšanā, kas tiek teikta sapulces sākumā, bieži ir iekļauts lūgums, lai Dievs mums dod savu garu. Viens no šī gara augļiem ir miers. (Gal. 5:22.) Ja mēs apmeklējam draudzes sapulces arī tad, kad mūs māc raizes, mēs Jehovam un mūsu brāļiem un māsām dodam iespēju mūs uzmundrināt un palīdzēt mums atgūt sirdsmieru. Lūgšanām un sapulcēm ir būtiska nozīme tajā, kā Jehova mūs mierina. (Ebr. 10:24, 25.) Apskatīsim, ko vēl mēs varam mācīties no Annas pieredzētā.

9. Kādu izmaiņu Annas situācijā nebija, bet kas tomēr mainījās?

⁹ Annas raižu cēlonis uzreiz neizzuda. Kad Anna atgriezās no Šīlo, viņai joprojām bija jādzīvo vienās mājās ar Penīnu. Un Bībelē nav teikts, ka Penīnas attieksme pret Annu būtu mainījusies. Tātad Annai arī turpmāk bija jāpacieš viņas aizskarošie vārdi. Tomēr Anna spēja saglabāt iekšēju mieru. Kad viņa bija uzticējusi savas raizes Jehovam un atstājusi tālāko Jehovas ziņā, viņa vairs nejutās tik nomākta. Viņa bija ļāvusi Jehovam sevi mierināt. Pēc kāda laika Jehova svētīja Annu, dāvādams viņai bērnus. (1. Sam. 1:19, 20; 2:21.)

10. Ko mēs mācāmies no tā, ko pieredzēja Anna?

¹⁰ Mēs varam atgūt iekšēju mieru, pat ja mūsu raižu cēlonis neizzūd. Arī tad, ja mēs dedzīgi lūdzam Jehovu un regulāri apmeklējam sapulces, mūsu problēmas var joprojām pastāvēt. Taču no tā, ko pieredzēja Anna, mēs mācāmies, ka nekas nevar liegt Jehovam mierināt mūsu satraukto sirdi. Jehova nekad mūs neaizmirsīs, un agrāk vai vēlāk viņš mūs atalgos par uzticību viņam. (Ebr. 11:6.)

11. Kādu iemeslu dēļ Pāvils varēja izjust raizes?

¹¹ Pāvilam bija daudz iemeslu raizēm. Piemēram, tā kā viņš ļoti mīlēja savus ticības biedrus, problēmas, ar ko tie saskārās, satrauca arī viņu. (2. Kor. 2:4; 11:28.) Kalpodams par apustuli, Pāvils  bieži pieredzēja pretinieku uzbrukumus, tika sists un iemests cietumā. Viņam raizes izraisīja arī citas grūtības, piemēram, viņam nereti nācās ciest trūkumu. (Filip. 4:12.) Un, ja domājam par to, ka viņš vismaz trīs reizes bija piedzīvojis kuģa katastrofu, mēs varam tikai iztēloties, kādas raizes viņam varēja sagādāt ceļošana ar kuģi. (2. Kor. 11:23—27.) Kā Pāvils tika galā ar raizēm?

12. Kas palīdzēja mazināt Pāvila raizes?

¹² Pāvils raizējās par saviem brāļiem un māsām, kad tie pieredzēja grūtas situācijas, taču viņš necentās atrisināt visas to problēmas. Pāvils apzinājās, ka viņa iespējas ir ierobežotas. Viņš parūpējās par to, lai arī citi varētu sniegt nepieciešamo atbalstu draudzēm. Piemēram, viņš uzticēja atbildīgus pienākumus tādiem uzticamiem vīriešiem kā Timotejs un Tits. Darbs, ko šie brāļi veica, noteikti palīdzēja mazināt Pāvila raizes. (Filip. 2:19, 20; Tit. 1:1, 4, 5.)

13. Kā draudzes vecākie var sekot Pāvila priekšzīmei?

¹³ Lūgsim, lai citi mums palīdz. Līdzīgi Pāvilam, daudzi iejūtīgi draudzes vecākie izjūt raizes par saviem ticības biedriem, kas pieredz grūtības. Bet viens pats vecākais nevar palīdzēt visiem draudzē. Apziņa, ka viņš visu nespēj paveikt saviem spēkiem, viņu mudinās dalīties pienākumos ar citiem uzticamiem brāļiem un apmācīt gados jaunus brāļus, lai tie varētu palīdzēt rūpēties par Dieva ganāmpulku. (2. Tim. 2:2.)

14. Par ko Pāvils nebaidījās, un ko mēs varam no viņa mācīties?

¹⁴ Atzīsim, ka mums ir nepieciešams mierinājums. Pāvils bija pazemīgs, tāpēc viņš meklēja atbalstu pie saviem draugiem. Acīmredzot viņš nebaidījās, ka tiks uzskatīts par vāju cilvēku, ja atzīs, ka ir saņēmis mierinājumu no citiem. Vēstulē Filemonam Pāvils rakstīja: ”Man bija liels prieks un mierinājums dzirdēt par tavu mīlestību.” (Filem. 7.) Pāvils minēja vairākus citus ticības biedrus, kuri viņam bija snieguši lielu uzmundrinājumu grūtos brīžos. (Kol. 4:7—11.) Ja mēs pazemīgi atzīsim, ka mums ir vajadzīgs uzmundrinājums, mūsu brāļi un māsas labprāt sniegs mums nepieciešamo atbalstu.

15. Kur Pāvils rada mierinājumu grūtībās?

 ¹⁵ Paļausimies uz Dieva vārdiem. Pāvils zināja, ka Svētajos Rakstos viņš var smelties mierinājumu. (Rom. 15:4.) Tie viņam arī varēja sniegt gudrību, lai viņš spētu izturēt jebkādus pārbaudījumus. (2. Tim. 3:15, 16.) Otro reizi atrazdamies ieslodzījumā Romā, Pāvils saprata, ka viņu drīz gaida nāve. Ko viņš šajā grūtajā situācijā darīja? Viņš lūdza Timoteju ierasties pie viņa pēc iespējas drīzāk un atnest viņam ”rakstu ruļļus”. (2. Tim. 4:6, 7, 9, 13.) Kāpēc viņš izteica šādu lūgumu? Šajos ruļļos, domājams, bija lasāmas Ebreju rakstu daļas, ko Pāvils varēja izmantot, pētot Dieva vārdus. Ja mēs, sekojot Pāvila priekšzīmei, regulāri iedziļināmies Bībelē, Jehova ar savu Rakstu starpniecību mūs var mierināt, lai arī kādas grūtības mēs pieredzētu.

16. Kādas raizes Dāvids sev bija sagādājis?

¹⁶ Dāvidam bija pamats izjust sirdsapziņas pārmetumus. Viņš bija pārkāpis laulību ar Batsebu, organizējis viņas vīra slepkavību un kādu laiku centies slēpt šos smagos nodarījumus. (2. Sam. 12:9.) Sākumā Dāvids ignorēja sirdsapziņas balsi. Iznākumā viņš cieta ne tikai garīgā, bet arī emocionālā un fiziskā ziņā. (Ps. 32:3, 4.) Kas Dāvidam palīdzēja tikt galā ar raizēm, ko viņš sev bija sagādājis, un kas mums var palīdzēt, ja esam pieļāvuši kādu nopietnu kļūdu?

17. Kā no vārdiem, kas lasāmi Psalmā 51:3—6, var redzēt, ka Dāvids patiesi nožēloja savus grēkus?

¹⁷ Lūgsim Dievam piedošanu. Galu galā Dāvids vērsās lūgšanā pie Jehovas. Ar patiesu nožēlu viņš Dievam atzinās savos grēkos. (Nolasīt Psalmu 51:3—6.) Tas viņam sniedza milzīgu atvieglojumu. (Ps. 32:1, 2, 4, 5.) Ja jūs izdarāt kādu nopietnu pārkāpumu, necentieties to slēpt, bet vērsieties pie Jehovas lūgšanā un atklāti atzīstieties viņam savā grēkā. Tas jums sniegs atvieglojumu un mazinās sirdsapziņas pārmetumus. Taču, lai atjaunotu draudzību ar Jehovu, ir nepieciešams kaut kas vairāk nekā tikai lūgšanas.

18. Kā Dāvids rīkojās, kad saņēma pārmācību no Dieva?

¹⁸ Pieņemsim pārmācību. Kad pie Dāvida,  Jehovas sūtīts, ieradās pravietis Nātāns, lai atmaskotu viņa grēkus, Dāvids necentās sevi attaisnot vai mazināt sava nodarījuma nopietnību. Viņš nekavējoties atzina, ka ir grēkojis ne vien pret Batsebas vīru, bet, pats galvenais, pret Jehovu. Dāvids pieņēma Jehovas pārmācību, un Jehova viņam piedeva. (2. Sam. 12:10—14.) Ja mēs esam izdarījuši smagu grēku, mums ir jārunā ar tiem, ko Jehova ir iecēlis par mūsu garīgajiem ganiem. (Jēk. 5:14, 15.) Mums jāpretojas kārdinājumam sevi attaisnot. Jo ātrāk mēs pieņemsim pārmācību, lai arī kāda tā būtu, jo ātrāk mēs atgūsim iekšēju mieru un prieku.

19. Kāda apņēmība mums ir nepieciešama?

¹⁹ Būsim apņēmības pilni neatkārtot savas kļūdas. Ķēniņš Dāvids apzinājās, ka viņam ir vajadzīga Jehovas palīdzība, lai izvairītos no agrākajām kļūdām. (Ps. 51:9, 12, 14.) Kad viņš bija saņēmis Jehovas piedošanu, viņš bija apņēmības pilns pretoties nepareizām domām. Tas viņam palīdzēja atgūt iekšēju mieru.

20. Kā mēs varam parādīt savu pateicību par Jehovas piedošanu?

²⁰ Mēs parādām savu pateicību par to, ka Jehova piedod mūsu pārkāpumus, ja lūdzam viņam piedošanu, pieņemam pārmācību un pūlamies neatkārtot savas kļūdas. Šādi rīkojoties, mēs varam atgūt iekšēju mieru. Par to pārliecinājās Džeimss — kāds brālis, kas bija izdarījis nopietnu grēku. Viņš sacīja: ”Kad es pastāstīju par savu grēku draudzes vecākajiem, es jutos tā, it kā no maniem pleciem būtu novēlusies smaga nasta. Es pamazām atguvu sirdsmieru.” Cik gan uzmundrinoši ir zināt, ka Jehova ”ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts”! (Ps. 34:19.)

21. Kā mēs varam ļaut Jehovam mūs mierināt?

²¹ Tā kā pēdējās dienas tuvojas nobeigumam, raižu iemeslu, visticamāk, būs aizvien vairāk. Kad jūs sāk mākt raižpilnas domas, nevilcinieties meklēt Jehovas palīdzību. Cītīgi iedziļinieties Bībelē. Sekojiet priekšzīmei, ko ir rādījuši Anna, Pāvils un Dāvids. Lūdziet debesu Tēvam, lai viņš jums palīdz saprast, kas tieši jums liek izjust raizes. (Ps. 139:23.) Ļaujiet viņam nest jūsu nastas, jo īpaši tad, kad jūs pieredzat situācijas, kuras nevarat ietekmēt. Ja jūs tā rīkosieties, jūs varēsiet izjust to pašu, ko psalmu sacerētājs, kurš Jehovam teica: ”Kad man ir daudz sirdēstu, tad Tavs mierinājums arvien iepriecina manu dvēseli.” (Ps. 94:19.)